pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

Cilvēkmīlestība

Šogad es vasaras saulgriežus gribēju svinēt viens. Gribēju gulēt ilgi, mosties vēlu un izbaudīt vienatni. Māsa jau sen aizlaidusies, es varēju iekārtoties gultā un neko nedarīt.
Mūzikas skaņās domas raisās, un es atceros notikumus. Daudzus dažādus notikumus, kuri bija tik nesen Praida dēļ atsaukti atmiņā un kuri jau sen agrāk bija notikuši. Es nezin kāpēc piešķīru šiem sīkumiem kādu vērtību. Cilvēki man palika atmiņā ar tiem sīkumiem, kuri šķiet nekas nav, bet varbūt tomēr bija?
Pagātne ir pagātne, bet es esmu pagātnes cilvēks. No tās smeļos spēku un arī nespēku šodienai. Un reizē gūstu drosmi turpināt un doties uz priekšu.
Bet šī dziesma mani izrāva ārā no savām pārdomām: “Bet es tak līdzīgi esmu darījis un juties!” ...


otrdiena, 2015. gada 2. jūnijs

Ceļš, ko tagad eju


Es nezinu, kas ar mani notiek. Nojaušu, ka ar veselību kaut kas nav īsti kārtībā, bet labsajūta nav mainījusies. Kopš esmu sācis palikt vairāk antisociāls, jūtos mierīgāks, bet tik un tā nemiers par nākotni manī knosās.
Gandrīz visi geju sociālie iepazīšanās portāli vedina tikai un vienīgi uz seksu. Neteikšu, ka sekss ir kas slikts, bet drīzāk - tas nav svarīgākais. Cilvēki tur ir kā lielveikala apmeklētāji. Viņi iedomājās, ka var iegūt partneri gatavu, tieši tādu, kādu vēlas, - iekārojamu, stilīgu un gatavu visam visur atkarībā kā katrs iedomājās.
Bet tā nav. Katrs cenšās tikt cauri dzīvei kā nu katrs māk. Un katra pieredze ietekmē viņu dažādos virzienos. Tā nu mums ir cilvēki, kuri bieži mēdz vilties dzīvē, jo nedabū to, ko vēlas, un reizē nav gatavi mēģināt un veidot ar kādu viens otru.
Bet es vairs tur neesmu. Kārdinājums pēc vieglas baudas ir jāpārvar, jo tiešām, kas viegli nāk, tas viegli iet. Esmu nolēmis izmantot iespējas, kuras man nezin kāpēc tika dotas. Esmu cerību cilvēks, un es ceru, ka pēc diviem gadiem (nu jau tik pēc 21 mēneša) es vairs nebūšu Latvijā.
Nedomāju, ka tas ir slikti, tiekties pēc tā, ko es vēlos sasniegt savā dzīvē. Brauciens uz Itāliju man ļāva redzēt, kā būtu dzīvot citā valstī. Bet es ļoti labi zinu, ka šeit ir cilvēki, kuri domā, ka nevajadzētu laisties prom no dzimtās valsts. Protams, te ir vieglāk. Runā valodās, kuras lieto zinu un mazāk ikdienas problēmas. Bet es jūtu izaicinājumu.
Nav jau tā, ka es pazudīšu. Kopš sāku izpildīt idejas attiecībā uz interneta vidi, kuras man jau šos gadus ir bijušas, es šķietami atsvešinos. Vismaz man šķiet, ka citi varētu tā domāt. Es lēnām pazūdu no Facebook un manu, ka draugiem.lv sociālais portāls arī man nav vajadzīgs. Tā sakot tie, kas gribēs ar mani kontaktēties, to arī darīs.
Var mēģināt pretī nostādīt šīs divas idejas: palikt te Latvijā vai doties prom. Kāpēc? Priekš kā? Protams, no problēmām neaizbēgsi - tā ir daļa no dzīves, bet es ticu, ka šīs pasaules kārtību veidojam mēs, cilvēki. Un arī mēs varam tās mainīt. Ja tev patīk kur citiem, tu esi brīvs tur doties. Nav jālauž galva par vietējiem pajoliņiem valdībā - gan jau viņi izaugs.
Bet ko nu? … Es braucu prom tāpēc, ka citur ir vairāk iespēju dzīvot un darīt to, ko es vēlos. Dzīvot valstī, kas tevi uztver kā līdztiesīgu cilvēku un respektē tavas attiecības, un arī māk nodrošināt sabiedrības labklājību nevis tik iztērēt.
Jā, es ceru un turpināšu lūkoties Latvijas virzienā, es domāju. Gan arī komentēšu notikumus šeit. Iztveikšu savu viedokli un laikam arī balsošu, bet es maz ticu resprezentošai demokrātijai kā spējīgai.


Bet laime …
Dažreiz jūtās, ka attāluma dēļ es varētu atkal slīkt depresijā. Dažreiz manī uzpeld šīs tumšās domas, kurus mēģināju izskaust. Izdomāju ko citu. Izdomāju pa savam.
Jau iepriekš es biju manījis, ka es pārāk daudz savu laimi balstu uz citiem cilvēkiem, uz cerību būt ar kādu jauku vīrieti kopā, un tas mani dzinis depresijā. Reiz iepazinies ar kādu potenciālo vīrieti, es ilgojos un skumstu pēc atkārtojuma un turpinājuma, bet tas ir jāizbeidz. Ir jāiemācās dzīvot vienam, tik ļoti nebalstīties. Protams, man būs vēlme veidot ar kādu kopīgu dzīves ceļu, bet ir jāmāk arī dzīvot pašam par sevi.
Es arī esmu pamanījis, ka māku just mīlestību pret vairākiem vīriešiem vienlaicīgi. Iekāre? Eh, tas ir sīkums! Zinot, ko var sniegt attecības, bet nezinu, vai tas man daudz dos. Tā spriežot, es arī savādāk uztveru cilvēkus. Skatos ne tikai pēc izskata, kā bieži vien visi, bet arī augstu vērtēju raksturu. Ir gadījies, ka kādam nav paticis kā kāds cilvēks izskatās, bet man tas nav neko nozīmējis un esmu vēlējies uzzināt, kāds viņam ir raksturs. … Stereotipizēšana.
Domāju, ka turpināšu iet šo ceļu. Gribās, lai laiks ātrāk ietu uz priekšu, bet vēl ir daudz piedzīvojumu ko piedzīvot.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2015. gada 29. marts

Kā pa kalniem, bet šoreiz ar lidmašīnu



Cik gan daudz var izdzīvot emocionāli nieka pusotrā nedēļā! Tagad pēc kārtējās gandrīz asarainās nakts es domāju par to, ka tomēr ir lietas un notikumi, kas notiek ļoti, ļoti reti.
Es jau zinu, ka attiecības nedrīkst mērīt laikā. Tā tās neko neiegūst. Cilvēki var nodzīvot gadus kopā un neko nejust vai nodzīvot kopā pāris dienas, un tas šķitīs kā mūžība. Tagad gan man gribas ticēt, ka pēc mūžības seko vēl lielāka mūžība sāpēs un dekadencē. Man tā bija pēc liktenīgās vasaras un arī liktenīgajā februārī.
Rakstīšu tā: kaut partneri, kuros esi iemīlējies tevī rada līdzīgas sajūtas, viņi ir pilnīgi citi cilvēki. Dažreiz šie cilvēki var būt tik atšķirīgi, ka nākotnes ceļu potenciāls varētu par būt pilnīgi pretēji vērsts.
Viss sākas ar tikšanos. Dažreiz nē, bet man viss sākas ar tikšanos. Kad tiekos, es jautāju bez vārdiem, vai es varu būt es? Vai es varu smieties un izlikties, ka mēs neesam satikušies seksam? Vai es drīkstu vaļsirdīgi iesmieties par uzkāpšanu uz kājas pirms tiecos pēc skūpsta, Bijušais? Vai es drīkst paslēpt pirktus tavā bārdā un būt vieglprātīgam, un nedomāt par Tavu vienošanos, Jaunais Puis? Vai es varu tev gulēt blakus un klausīties, kā tev pukst sirds, Itāl? Vai es varu tevi apskaut ne tāpēc, ka iekāroju, bet tāpēc, ka iemīlu? Vai es drīkstu būt es?
Bet es redzu acīs iekāri. Redzu ellišķīgu vēlmi, kurai man ir jāpakļaujas. Bet es negribu. Es vēlos mieru, es vēlos gulēt blakus, kā es gulēju toreiz, es vēlos skūpstīt, ka es skūpstīju toreiz.
Un līdz ugunis otrā nav apklusušas, un es esmu labi izdarījis, es tikai varu atļauties būt pats. Nespēlēt pēc noteikumiem un mēģināt neteikto. Mēģināt iemīlēt cilvēku, ar kuru esmu kopā tajā mirklī. Es tiecos pēc skūpsta. Cita savādāka skūpsta, gaiša, mīloša un ... daudz savādāka. Ļauju rokām apvīt un gaidu atbildi.
Tas esmu es.
Bet attiecības ir vienošanās. Es esmu brīvs cilvēks, un man nepatīk šāda tirgošanās. Es zinu, ko nozīmē brīvi mīlēt, un es zinu, kādas ir ideālas attiecības.
Ne pa sapņiem es rakstu. Es zinu to sajūtu, ka nav vajadzīgs neviens cits. Nav vajadzība iekārot, nav vajadzības pēc vēl – esmu to izjutis.
Bet kas gan varētu būt par iemeslu? Es pats arī esmu gājis cauri šim sarakstam. Bailes no izmisuma? Bailes būt vienam? Bet kāpēc tagad vienoties?
Cilvēkiem patīk sevi ierobežot, bet, lai arī kā mēģinātu, ķermenis tieksies būt brīvs. Tas vēlas brīvi iekārot, brīvi mīlēt un arī brīvi dzīvot. Jā, tas varētu būt nedroši un pārāk vaļsirdīgi, bet pēc tā mēs tiecamies – cits mazāk sev atļauj, cits – vairāk.
Seko klusums. Un es esmu šeit. Sirds sāpēs un nosaukts par muļķi, jo esmu atļāvies mēģināt būt laimīgs. Es mēģināju pa savam. Tiecos pēc iekšējā miera. Vēlmes spēt izpaust savu potenciālu un dot savu mīlestību. Man tas ir svarīgi.
Es nevaru paciest, ka man vienam nākas ziedoties, es nodomāju, kad redzu cilvēkus. Manu citos šo bēdu, ka tev nākas nebūt sev un atdot savus sapņus otra dēļ. Kam gan tas ir vajadzīgs? Kam? Kāpēc gan cilvēki netiecas pēc savstarpējās harmonijas? Vai tas nebūtu skaistāk?
Bet varbūt es tagad rakstu nepareizi. Es tak atļāvos pieķerties vīrietim, ar kuru es nevaru būt kopā attāluma dēļ. Tas rada milzīgu sapņa sajūtu. Šķiet tik nereāli. Tu biji tur. Kādu laiku. Un, lūk, tagad esi te. Atpakaļ. Atkal atgriezies sākumā.
Pēc atgriešanās un lēmuma, ka attāluma dēļ mums tomēr ir jāturpina dzīvot, es izdomāju tā arī darīt. Svaidījos atkal apkārt un cerēju, ka varbūt kas paliekošs būs arī šeit Latvijā. Bet nekas nav mainījies – es turpinu vilties.
Bet, bet! Varbūt es meloju, ka nevēlos šeit vairāk rakstīt. Biju cerējis, ka man vairs nebūs jādomā par vēlmi izteikt savas domas un jūtas, bet tā nebūt. Man krājas viss iekšā, un, ja es to neizpaužu, es nespēju turpināt. Viss spiež pēc kliedziena, un nespēju vairs naktīs gulēt.
Es mēģināju iet jēgas meklēšanas ceļu. Jautāt, kāpēc es rakstu šo dienasgrāmatu jau gadiem un neapstājos. Varbūt šeit ir mana dzīve. Viens no maniem lieciniekiem tam, kā es esmu domājis un, lai varētu atskatīties, kā ir bijis agrāk.
Tagad es zinu, ka jēgas meklēšanas ceļš nav no tiem vieglākajiem. Tas prasa gadus, un tas prasa pieredzi. Cik gan daudz tas prasa!
Ir laiks pagājis, bet es turpinu cerēt. Es zinu, ka es vēlos sasniegt mieru sev apkārt. Man gribētos partneri, ar kuru es justos labi, bet arī es esmu izvēlīgs. Un tas ir normāli.
Tomēr visvairāk šajā visā skraidīšanā man pietrūkst kāds, ar kuru gulēt kopā.

VējaSkrējējs

pirmdiena, 2014. gada 15. decembris

Es nevēlos vairs šeit rakstīt

Ir pagājuši gadi kopš es rakstu šo, VējaSkrējēja emuāru. Es vairs nevēlos šeit rakstīt. Tas nav svarīgi. Šis emuārs bija vieta, kur es centos izteikt to, ko es labprāt būtu teicis kādam personīgi. Jā, var teikt, ka rakstīšana ir kļuvusi man par ieradumu, bet es manu, ka manas domas un attieksme pret savu seksualitāti liek savādāk uztvert to, kā es to pasniedzu pasaulei.
Pāris gadus jau esmu nosvētījis šo emuāru par dienasgrāmatu. Tolaik jau bija doma atmest domu rakstīt un pārmesties uz citiem tematiem, par kuriem es daudz, daudz vairāk vēlējos parunāt. Tie, kas ir lasījuši, varēja redzēt, ka es mēdzu ielikt tekstos filozofiskas atkāpēs, domas un idejas. Es domāju, ka man to ir jāattīsta.
Šī vieta ir dienasgrāmata, jo es gribēju rakstīt par jebko, bet tomēr sanāca ieturēt tradīciju runāt par lezbietēm, gejiem un citiem cilvēkiem. Bet tagad es domāju, ka tas nav tik svarīgi. Tie ir personīgi sīkumi, bet es tikai tagad esmu sapratis, ka, ja man tie šķiet svarīgi, citiem tas ir kā white noise.
Laikā gaitā, kamēr es biju Skapja biedrs, Mozaīkas biedrs, atklāts gejs, es esmu daudz ko sapratis, iemācījies un secinājis. Es nejūtos labi geju sabiedrībā. Tā nav mana sabiedrība. Varbūt ir kāda daļa, pie kuras es varētu just piederību, bet, nē, mani maz saista šie cilvēki. Tuvākie teiktu, ka es mēdzu atgrūst cilvēkus, bet es vienkārši maz jūtu ko kopīgu ar viņiem.
Toties es ļoti atbalstu LGBT+ kustību. Tā ir ļoti svarīga lieta, kas notiek Latvijā. Esmu par to rakstījis daudz un dikti. Pēc gadiem es vēlētos, lai Latvijā būtu iespējamas vismaz viendzimuma partnertattiecības, bet laiks rādīs.
Es esmu iemācījies to, ka daudz kam, kas ir saistīts ar manu seksualitāti, ir jābūt privātam. Galvenokārt es to jūtu tāpēc, ka sekss nav tik svarīgs. Protams, esmu saskāries ar cilvēkiem, kas tā nedomā, bet tik un tā vēlāk manu, ka viņi savas domas ir mainījuši.
Geju sabiedrība ir dīvaina. Pagrīde ir traģiska. Un aisberga augšgals tusē no pirmdienas līdz svētdienai. Kur gan šeit var būt man vieta?

Ja kādam no Jums interesē citi mani rakstiņi, tad man ir emuārs Arsa raksti.

VējaSkrējējs

trešdiena, 2014. gada 19. novembris

Tējas krūze, glāb mani!


Diena. Nē, nakts sākās ar īsziņu no māsas: “Es nebūšu šodien mājās.” Un es sapratu, ka esmu nogulējis salūtu, kuru es tik ļoti vēlējos noskatīties. Ar dusmām par stīvo muguru, es cēlos un ieslēdzu porķi, un aizvilkos pēc pēdējā jogurta. Ikdienas domas un bažas atgriezās manā prātā. Es centos pamosties pēc nogulētas dienas, bet, nē, - pats sevi tagad nogurdināju ar nevajadzīgām domām.
Uzlicis mūziku, es notiesāju jogurtu. Biju pamodies: miega graudi neskrubināja acis, bet sīkā sāpju dunoņa atgriezās galvā. Asins garša liecināja par sakosto lūpu. Bet es gribēju miera no tā visa.
Izmetis tukšo jogurta trauku, es noķēru sevi lūkojoties uz tējas krūku, kurā vēl pēc vakardienas bija kafijas paliekas. “Tējas krūze,” es domāju. “Glāb mani!”
Sākdams istabu, es klausījos, kā virtuvē karst ūdens. Vācot sīkumus no galdvirsmas, var pārdomāt visu, kas ir noticis, kam ir jānotiek.
Nezinu, vai es to varu nosaukt par dzīves nogurumu. Es tik staigājos par dzīvokli un pukojos par to, ka man ir jāuztraucas, par ko es nevēlos pat domāt. Dažreiz šķiet, kas atļauju sev pa daudz, citreiz – man ir jābūt stingrākam pret sevi. Atlikt lietas nevajag. Bet es cenšos tā nedarīt. Šķiet, ka pasaule vairs nekustas vienā tempā ar mani. Tā ir aizskrējusi pa priekšu, un es netieku līdzi.
“Tējas krūze, glāb mani!” es lūkojos pēc pretsāpniecēm ieraduma dēļ. Man ir jākustas. Jāiet, jācīnās un jādara darbs, kuru es esmu izvēlējies. Es esmu pats vainīgs, ka esmu brīvs, un tas ir mans slogs.
Un pat ja es izdomāšu padoties, es nevaru to izdarīt. Es nevaru padoties. Es nevaru neizvēlēties. Es nevaru nebūt kaut mazliet brīvs.
Es nogurstu visa. Es gribu, stipri tiecos, bet nogurstu. Man vajag laiku. Vajag vietu. Brīvību. Bet dažreiz man neko nevajag: gulēt stundu vai divas gultā, lūkoties griestos un neko neteikt.
“Vai šī ir pieaugšana?” es sev jautāju. “Vai tā ir savu vērtību saprašana un mēģināšana realizēt? Sevis savākšana kopumā? Vienā veselumā no simtiem izsvaidītiem drumstalu un būšana sev?” Jūtos, kā apmaldījies gar diviem dzīves posmiem. Tagadējam, kad vajadzētu darīt, ko domā. Un nākošajam – sevis nostiprināšana. Man tā nevajadzētu būt.
Es jūtu haotismu sevī. Vai tas ir slikti? Vienmēr man ir teikts, kas tas ir slikti. Nav rutīnas. Nav kārtības. Vienkārši domu lidojums kā galvā, tā dzīvē. Vai tas ir slikti?
“Bet tas nav haoss!” es esmu protestējis. “Haoss nav iespējams,” es pie sevis nosaku. Tā ir brīvības kārtība. Neierobežojums. Dzīve, būtība. Nevar sakārtot to, kas nekārtojas. Un nevajag kārtot to, kas nav svarīgs kārtošanas.

Es atgriežos. Es jūtu, kas es atgriežos. Ibumetīns nospieda dunoņu galvā. Mūzika mani atgrieza pie sevis. Un iemalkojis piparmētru tēju, es noteicu: “Tējas krūze, tu mani izglābi.”

VējaSkrējējs


Cik patiesībā maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Mēs esam aizmirsuši novērtēt mirkli un tiecamies pēc mūžības. Es zinu, ka ir jādzīvo tagad un šeit, bet, būdams tikai cilvēks, manā dabā ir arī aizklīst prom no sevis un justies kā sevi pazaudējis.
I wished my mind could wander without pain” - Alcest, Away