ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

Cietušie Latvijas bērni

Nezinu, kā ir pasaulē, bet Latvijā ģimenes pamestie bērni nonāk bērnu namos un patversmēs, kas kā lieli cietumi paliek bērnu acīs. Daudzi no šiem bērniem tiek paņemti no dzērāju un nespējīgu cilvēku ģimenēm. Visbiežākais iemesls ir kaimiņu nosūdzēšanās policijai, un skolotāju vēlme palīdzēt.
Tagad bērnu namos ir vairāki simti bērnu. Precīzu skaitu es nevaru pateikt, bet no pieredzes ir zināms, ka to ir daudz. Šie bērni izaug ar dažādiem iespaidiem un skatiem uz dzīvi. Viņi uztver patversmi kā cietumu un baidās, un bēg no turienes prom.
Es pats esmu viens no šāda raksturojuma bērniem, bet vēl joprojām es nesaprotu savus "nama-biedrus". Viņi praktiski dzīvoja savu dzīvi uzticoties tikai sev un mēģināja dažādos veidos iegūt naudu. Viņus cilvēki sauc par pabērniem vai, ja izsakās precīzāk, naudas-bērniem.
Man nav zināmi daudz bērnu nami un patversmes, bet man ir zināmi cilvēki, kas ir dzīvojuši un stāstījuši. Bērnu nami nav labi priekš bērniem. Bet neteikšu, ka arī ievietošana citu ģimenēs ir laba. Man šie laiki atsaucas atmiņā ir dažādām lietām, kurās es esmu atšķiries, jo es gan slēpos, gan reizē negribēju būt tāds pats kā citi.
Nesen man apkārtējās valodās pavidēja runas par šiem cilvēkiem. Bija dzirdēts, ka arī pāris paziņas gribēja ņemt uz bērnu namu, bet veiksmīgi tas nenotika. Bet tagad es saskāros ar pajaunu cilvēku, kas līdzīgi kā es ir lielu daļu nodzīvojis bērnu namā/patversmē. Es šī cilvēka gadus nezinu, kas pavadīti tur, bet no sarakstes tie ir bijuši 8 līdz 10 gadi. Varētu teikt jau puse nodzīvotās dzīves.
Jautāsiet, kāpēc es gan rakstu šo garo tekstu?!
Es rakstu tāpēc, ka šī bērnu namu sistēma ir nederīga. Par spīti tam, ka tiek noklusēts, bērnu namos tomēr ir nelabvēlīga vide bērniem. Šis cilvēks, ar kuru es iepazinos ir apmēram 16/17. gadus vecs un nodarbojas ar prostitūciju kā naudas ieguves veidu. Šis ir iemesls, kāpēc bērnnamniekus mēdz saukt par naudas bērniem - viņi iemācās iegūt naudu vieglākos un arī netīrākos veidos. Daži mīti par to, ka šie cilvēki ir zaglīgāki un melīgāki ir patiesi, jo šādi tiek ietekmēti viņi.
Gadu laikos šie bērnu nami nemainās, jo no audzinātājiem nemainās attieksme pret bērniem. Viņi, kas sākotnēji uzskatīja šo darbu kā palīdzību, vēlāk uzskata kā problēmu un vērš naidu pret šiem bērniem. Es nesaku, ka tur notiek bērnu sišana, bet tas ir grūti divām audzinātājām pieskatīt 30 mazu bērnu pulku. Viņi visi prasa uzmanību, viņi visi prasa mīlestību. Un gala rezultātā mums ir, kas ir.
Nedomāju, ka te var vainot kādu indivīdu. Nedomāju, ka pie tā var vainot pašu bērnu, kas nav iemācīts dzīvot un veidot savus uzskatus. Domāju, ka visiem ir jāmaina visi, citādi nekas tiešām nebūs.

Lēnām iekšēji mirstot VējaSkrējējs

Post Scriptum Šis raksts ir iemesls, kāpēc es citu rakstīju "Lēnām mirtošs..."

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Filma iekš YouTube - The War Boys

Šī filma man ļoti atgādina vienu puisi, kuru es diemžēl sliktā veidā arī iepazinu. Gandrīz vai tie paši vaibsti un tā pati maniere. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viens ir reāla persona, otrs ir aktieris, kas tēlo. Nezinu, bet man patīk atcerēties cilvēkus. Varētu teikt, ka es dzīvoju pagātnē.

Šī filma stāsta par trim puišiem un meiteni, kas dzīvo uz Meksikas/ASV robežas un, manuprāt, šajā filmā ir daudz noderīgas domas un atziņas, kas varētu noderēt cilvēkiem pasaulē.

Viena ir tāda, ka tu nezināsi, kas tev patīk, kamēr nebūsi to izmēģinājis.
Otra ir tāda, ka attiecības savu līdzību nemaina kā hetero, tā geju dzīvē.
Trešā - tu nekad nepazīsi cilvēkus sev apkārt, nekad.
Domāju, ka pārējās atziņas Jums jāmeklē pašiem, patīkamu skatīšanos.
Vēl pieminēšu to, ka filma ir sadalīta 8 daļās.

One on one - īsfilma

Šķiet, ka šī naksniņa būs tiešām laba. Lūk, esmu jau atradis tiešām labu īsfilmu, kura man arī patīk. Vispār man pašām arī gribētos iemācīties kādas dejas nopietni.

Cofee - īsfilma

Nes neesmu gulējis nakti un sen neesmu rakņājies YouTubē un meklējis īsfimas, tāpēc, lai aiztrenkātu savas garīgi iznīcinošās doma, es pasērfojot uzgāju šo, domāju, ka Jums patiks.

Veltījums

ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

"Vai mani tiešām atnesa stārķis?"

Labs rīts, mani lasītāji, draugi, nejauši cilvēki un visi pārējie.
Kamēr man ir laiks, es domāju turpināt iesākto domu par netradicionāliem cilvēkiem, bet šoreiz runāšu (rakstīšu) par visai sarežģītību tēmu - attiecības un ģimenes modelis.

Ja izmetam visu to, ko es es iepriekš rakstīju un paskatāmies uz dzīvi no citas domas: "mēs agri vai vēlu veidosim attiecības un ģimenes", tad man zināmi ir dažādi varianti.

Atceros, ka agrāk es nemaz negribēju būt kopā ar kādu cilvēku, varētu teikt, ka man bija patīkami būt arī vienam, un šajā laikā mans sapnis bija vienkārša, vienstāva (iespējams paneļu) mājiņa kā tajās amerikāņu filmās, vienkāršs darbs savā profesijā, kas patīk. Turpat kāds klubs, bārs vai restorāns, kur uzturas pazīstamie cilvēki un zināma atmosfēra.
Teiktu, ka šādas domas varētu rasties tikai vientuļniekiem, bet nē. Cik atceros šajā laika posmā, es vēlējos palikt tur, kur esmu, un nākotni arī neskatīju ar lielām izmaiņām. Manuprāt, ja kāds dzīvo pēc šāda parauga, iespējams dominē vai nu gadījumattiecības, vai draugu būšanas. Bet tik pat labi var dzīvot klusi divvientulībā.

Vēlāk, jau drusku paaugoties, mans nākotnes modelis mainījās. Vairāk tika piedomāts pie tā, kādu darbu es vēlētos. Kā jau cilvēks-domātājs, man patīk sava sistēma it visā, un šajā kā otrs variants varētu būt darbs mājās vai ceļošanas laikā. Neesmu vēl ne ar vienu, kuram darbs būtu tur, kur viņš atrodas, runājis, bet domāju, ka tas varētu būt drusku sarežģīti. Runājot par to, kā šajā gadījumā veidosies attiecības, man raisās domas, ka daudzas piedzīvotas kopējas lietas, ļauj cilvēkiem iepazīt viens otru. Kaut dažreiz sanāk, ka vispirms iepazīstas ar otra ķermeni un ar mentuālo daļu vēlāk, šāds ceļo-strādā modelis priekš jauniem cilvēkiem varētu būt aizraujošs. Manuprāt, šī dzīves sistēma varētu būt kādam arī sapnis, bet tā kā man nav raksturīga milzīga ceļošana, nemācēšu raksturot, kā viss varētu norisināties.

Bet, protams, ja vairākus gadus ir ceļots, gribas arī kaut kur apmesties un atjaunot mierīgu kopā dzīvošanu. Kā turpinājumu vai nākošo evolūcijas slieksni divu cilvēku attiecībās uzskatu ģimeni. Manuprāt, šī pakāpē ir tad, kad jau iepazīts ir cilvēks ļoti labi, un sajūtas atrodoties viņam tuvumā ir "kaut tas būtu uz visu mūžu". Šajā posmā, kad mūsdienās tikai lēnām ir parādījies, viena vēlme ir bērni. Tā ir atbildība. Saprotams, ka divi vīrieši bērnus uztaisīt nevar, bet kāpēc nevar uztaisīt ģimeni?

Cik zinu, no Dabas viedokļa sekss diviem vīriešiem ir normālība, bet man nav zināms, vai pastāv arī ģimenes no diviem vīriešu dzimuma dzīvniekiem. Šī viena no tām reizēm, kad sāku domāt, kādam mērķim Daba ir izveidojusi homoseksuālisma parādību. Vieni saka, lai kontrolētu dzimstību, otri, ka tā ir slimība, otri, lai parādītu dzimumu vienlīdzību, trešie domā, ka šī parādība ir raksturīga vairāk inteliģences cilvēkiem, līdz ar to, lai veicinātu attīstību. Personīgi nevaru piekrist nevienam no viedokļiem, jo, tā pat kā par notikumiem pirms mūsu dzimšanas, mēs neko nevaram galvot.

Bet tik un tā, par spīti visam cilvēki mēģina visu pa savam un veido dažādas ģimeņu variācijas. Man ir zināms, ka daži šādi pāri domā adoptēt kādu bērnu. Vai tas ir labi? Domāju, ka jā, jo šādi var palīdzēt kādam mazākam, kurš par sevi īsti rūpēties nemāk, bet reizē ir grūti pateikt viņam, ka viņš ir paņemts no patversmes vai bērnu nama. Manuprāt, šī ir viena no problēmām, kura ir jārisina, ja ir doma, kādu paņemt aizgādniecībā.
Manuprāt, vislabākais šajā gadījumā ir teikt taisnību un mēģināt visu to labāko, jo, kaut bērns apzinās, ka nav savu aizgādnieku radīts, viņš viņiem var pieķerties ļoti, ļoti.

Otra problēma, kas vairāk nāk no citu ģimeņu pusēm ir, ka geju vecāku bērni būs arī geji. Nesaprotu, kur var nonākt ar tik glupu domu, bet zinu, ka šajā ziņā ir jau zināms, ka šie vecāki ir daudz iecietīgāki un vairāk domātspējīgi. Cik man zināms, šajās ģimenēs bērna adoptēšana vai radīšana notiek tikai pēc cītīgas plānošanas, kā rezultātā - lūk, "netradicionālu ģimeņu" atvases ir veselīgāki un gudrāki par pārējiem un nav nekāda prasība, lai viņu orientācija sakristu ar vecāku.

Lai arī man pavidēja, nākotnes doma par adoptēšanu, es zinu, ka savai mammai par prieku tomēr vēlētos savus bērnus. Un, še, jaunas problēmas. Viena ir šāda: kā bērns radīsies? Surogātmātes? Šīs vārds man tiešām nepatīk un es pat nezinātu, kā es varētu izskaidrot to, ka viņš ir radīts ka lops. (Atvainojos par izteicienu) Bet tiešām doma par to, kas notiek ir grūti saprotams dažiem.

Vispār šīs domas par nākotni manā galvā maisās jau vairākus mēnešus, un, manuprāt, vislabākais ģimenes modelis varētu būt 2x2 jeb divas sievietes un divi vīrieši. Par šo ģimenes modeli es pirmo reizi iedomājos, kad pa kādu Nacional ... kanālu redzēju dokumentālu raidījumu par poligāmiju, kur ģimene: 3 meitas, dēls, 2 sievietes un laikam arī divi vīrieši dzīvoja vienā mājā. Viņi, protams bija heteroseksuāli, bet šī doma, manuprāt, ir diezgan laba, jo, cik man zināms, netradicionālo ģimeņu izpalīdzošais cilvēks gribēs arī redzēt savus bērnus, kā rezultātā viss kas var notikt.

Izstāstīšu plašāk. Divi puiši un divas meitenes, divi pāri vēlas savas ģimenes. Kāpēc gan viņi nevarētu dzīvot vienā mājā, kaut vai dalītā? Kāpēc viņiem nevarētu būt bērni, kaut vai tikai šī iemesla dēļ, "guļ" kopā ar otra pāri?

Domāju, ka šis rakstiņš būtu jāvelta meitenēm/sievietēm, jo, cik man zināms, šī iniciatīva par ģimenēm ar divām sievietēm un vispār diviem viendzimuma cilvēkiem, nāk no viņu puses. Ir zināms, ka ne tikai viduslaikos, bet jau senākajos zināmajos laikos, sieviešu viens uzdevums bija pieskatīt bērnus, apmācīt un izaudzināt. Senos laikos pastāvēja matriarhāts, vēlāk patriarhāts, tagad mēs gribam vienlīdzību, bet vai mums sanāks?

Paldies!
VējaSkrējējs

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Veltījums un dzīves iespējas

Labdien! Šī ir viena no mierīgajām nedēļām šajā gadā, jo visi mani kursa biedri un paziņas, kas mācās, lēnām gatavojas gada beigām. Tā pat arī es. Lai atpūtinātu savu prātu no skolas "vienmēr-jāzin", es mēdzu palasīt jaunumus vai kādu grāmata, bet šoreiz es uzgāju vienu labu rakstiņu apollo.lv jaunumu portālā.
Jā, es vēl domāju gan par to, kā es sāku sevi apzināties un kā tas puisis izveidos savu sistēmu. Pēc šī rakstiņa portālā es mēģināšu apsvērt visas iespējas, ko var ar savu dzīvi darīt gejs vai puisis, kuram patīk puiši.
Tā kā zinu, ka, ja šis cilvēks ir uzaudzis sabiedrībā ar diezgan pozitīvu audzināšanas attieksmi, domāju, ka vispirms viņš centīsies izdabāt šai sabiedrībai. Zinu, ka šim cilvēkam būs vēlmes radīt ap sevi pozitīvu, bet reizē neapzināti saprotošu sabiedrību.
Bet ne vienmēr tā būs. Pārsvarā tā mēdz darīt cilvēki ar izteiktāku sangvīnisku vai pat vairāk melanholisku temperamentu. Viņiem patīk, ka apkārt ir laba sabiedrība un patīk šajā sabiedrībā justies ērti. Lielākas problēmas, manuprāt, varētu būt cilvēkiem, kam vairāk raksturīgs melanholisms, viņi kļūst atkarīgi no šī sabiedrības un bez tās iekšēji sevi iznīcina. Diemžēl arī es esmu piederīgs pie tiem, kam ir svarīgi, kādi cilvēki atrodas apkārt man.
Neesmu īsti pārliecināts, bet vieglāk iet cilvēkiem, kam raksturīgs flegmātisms, viņi māk pieiet šai lietai savādāk, ir daudz vairāk patstāvīgi, jo viņus mazāk ietekmē sabiedrība.
Savukārt holēriķiem ir pagrūti, īpaši, ja tas ir holēriķis plus melanholiķis. Viņiem var draudēt iešana "ne pa to ceļu", bet kā uzskatu, vienmēr ir izņēmumi.
Šādi es varētu aprakstīt cilvēkus, kas man ir zināmi. Es neesmu īsti drošs, ka visi tādi varētu būt, bet, cik es zinu, tas ir raksturīgs vairākumam.
Turpinot par domu "kur likties" jeb savas dzīves mērķi, gribu sākt ar to, ka katrs pats mēs plānojam savas dzīves līniju, ko vēlamies sasniegt un kā viss notiks.
Viena svarīga lieta ir "skapis". Katram šādam cilvēkam ir jāizvēlas, vai viņš paliks iekšā vai tomēr nāks āra. Es nedomāju, ka tagad visiem, kas jautās, jāsaka jā, bet nevajag mānīt citus un galvenais sevi.
Manuprāt, vislabākais laiks, kad "nākt ārā no skapja" ir vidusskolas beigas vai augstskolas sākums. Manuprāt, šajā laikā ir savādāka, saprotamāka attieksme no vecāku puses un var līdzvērtīgāk izteikt savu viedokli. Domāju, ka grūti ir, ja pasaka pusaudžu gados, vecumā, kad vairāk valda bars. Šādi var ciest un var tikt nepieņemts.
Šim faktam - "iziešanai" - ir daudz dažādu faktoru. Vecāki, sabiedrība, raksturs, attieksme, sajūtas, domas, temperaments, apstākļi, iespējas, draugi, resursi un daudzi citi.
Es ticu, ka var arī būt laimīgs nevienam nesakot, bet domāju, ka vienmēr kāds uzzinās. Pasaulē ir daudzi cilvēki, kas slēpj lietas, kas viņiem patīk. Daudzi ir apprecējuši sievas, un varētu teikt viņas piemānījušas. Manuprāt, šādi cilvēks nekļūs laimīgs - mānot ne tikai sevi, bet arī cilvēkus sev apkārt.
Vispār es nedomāju, ka visiem ir jāsaka par to, ka tu, viņš vai viņā labākais draugs ir gejs. Saku arī, ka nevajag veidot dzīvi uz meliem sev un citiem.

Lai gan daudz rakstīju par dzīvi nesakot nevienam, arī otrajā izvēlē ir problēmas. Manuprāt, pati pirmā ir īstais laiks, kad mēģināt veidot nopietnas attiecības, vai kad vienkārši veidot paziņu pulku ap sevi. Domāju, ka iepazīties, protams, var jau ātri, bet vairāk īstais laiks būtu augstskolas laikā, kad iemācījies dzīvot pats uz saviem resursiem un iespējams pat savā dzīvoklī.
Zinu, ka ir grūti atrast cilvēku, kas būtu piemērots un reizē arī iemīlēties, bet domāju, ka nevajag uzstādīt augstus ideālus, vajag vairāk skatīties pēc sevis. Es domāju, ka cilvēki jāiepazīst gan jau savā draugu pulkā, gan jāskatās citur. Nedomāju, ka pirmajā iepazīšanas reizē viss var sanākt (ar retiem izņēmumiem), mūsdienās ir tiešām ļoti daudz cilvēku, kas pārsvarā meklē nevis uzticamus, patīkamus un jaukus dzīves biedrus, bet gan iekāres un seksa objektus. Zinu, ka vīriešiem daudz dominē tas, ko viņi redz, un vēlmes iegūt otru, bet uzskatu, ka ir jāspēj kontrolēt to ko dari.

Jau dzīvojot kopā vai atsevišķi ar puisi, būs daudzas citas problēmas, kuras mēģināšu aprakstīt savos vēlākajos rakstiņos, bet galvenais, kas mums liek dzīvot ir vēlme būt laimīgiem.


...VējaSkrējējs

sestdiena, 2010. gada 11. decembris

Atgriešanās pie pagātnes.

Šī diena bija miegaini mierīga. Šodien es satikos ar vienu pajaunu puisi, kurš centās izprast savas domas un sajūtas ar to, kas notiek apkārtējā pasaulē. Praktiski es visu dienu esmu veltījis viņam, un ar puņķainu degunu atgriezies mājās.
Šī visnotaļ garā pastaiga veicināja man tiešām daudz jaunu domu par to, kas notiek gan ap mani, gan citiem cilvēkiem. Varētu teikt, ka ar viņu bijām piedzīvojuši dažas līdzīgas interesantas lietas. Bet tas tā.
Šajā sarunā es sāku piedomāt, cik ļoti cilvēki sevi pierunā pie tā, lai izskatītos tādi, kādi viņus sabiedrība vēlas redzēt, bet reizē, cik ļoti viņi paši ir no tās atkarīgi.
Šīs domas, man lika domāt, ka atkal esmu kļūdījies "kā kļūdos tikai es." Esmu sapratis, ka man ir nepieciešami draugi, kas man ir apkārt gandrīz vai 24 stundas 7 dienas nedēļā, ka man ir jāpiepilda visa diena bez atpūtas. Domāju, ka man būtu jāatsāk savas studijas mūzikā un vairāk jāpiepilda sava diena ar visādām interesantām lietām. Manuprāt, pietiek sēdēt mājās. 
Otra lieta, šķiet, ka man ir alerģija pret garlaicību. Man gribas aktīvi (atkal) vis kaut kur piedalīties un vis  kaut ko jaunu izmēģināt. Šķiet, ka tas ir tas, ko es tagad vēlos. 
Turpinot domāju, ka cilvēkiem dažādos vecumos ir tiešām savādāks skats uz dzīvi un pasauli, jo ļoti lielu ietekmi spēlē tas, kur viņi atrodas, kādi apstākli, cilvēku loks un uztvere. Manuprāt, cilvēkos ir lietas, kuras nemainās, un lietas, kuras pieaugot mainās, jo tās ir ļoti atkarīgas gan no pieredzes, gan no tā vai tas ir vajadzīgs.
Šim jaunajam cilvēkam es vēlos teikt, ka nevar visu mūžu slēpt to, kas esi vai kas patīk. Es zinu, ka tagad nav īstais laiks, lai rādītu savu iekšējo pasauli, bet ar laiku, kad iemantoti tiešām ļoti uzticami draugi drīkst pakāpeniski, pakāpeniski "iemācīt" viniem to, kas esi. Mana kļūda šajā ir tas, ka es pārāk ātri izstāstīju saviem draugi par sevi un neļāvu viņiem pārdomāt, vai kaut kas mainīsies.
Citas lietas, kas būs nākotnē, manuprāt, nav vēl pilnveidojušās. Es kā rakstīju iepriekš gribēju sev puisi, bet šajā laikā, kad apmēram ieguvu to, ko es vēlējos, esmu sapratis, ka nav īstais laiks, lai to vēlētos, jo neesmu garīgi tam visam gatavs. Neesmu pabeidzis sevis izglītošanu un  pilnīgu pašdzīvi. 
Bet par spīti tam, es vēlos vēl joprojām dzīvot. Esmu takš vēl jauns un man vēl viss priekšā un tas ir jāizbauda! ceru, ka man viss veiksies un tāpat arī Jums.

Paldies par šo dienu, puis!
VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Labs rīts!


Pulkstenis drīz būs septiņi un man drīz jādodas, bet tik un tā es vēlos uzrakstīt par pēdējiem notikumiem manā pasaulītē.
Pirms pāris nedēļām es iepazinos ar tiešām jauku puisi. Un kopš tā laika arī satiekamies katru nedēļu. Sajūta ir laba un daudz kas jau ir mainījies manā uzvedībā: esmu kļuvis optimiskāks un dzīvespriecīgāks. Bet ir arī citas lietas - domas par nākotni, kas šķiet ir normālas, jo nekad neko nevar zināt. 
Bet, kā jau vienmēr esmu sev stāstījis, no pirmajām tikšanās reizēm visu zināt nevar.
Labi, domāju, ka daudz nerakstīšu, jo viss vēl priekšā un būs labi. :)

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

otrdiena, 2010. gada 30. novembris

Filma, kuru nedrīkst neredzēt

2009. gads. Tika uzņemta, manuprāt, pati labāka filma, kas jebkad tika adresēta LGBT cilvēkiem. Tajā ielikts viss, ko var ielikt runājot par šo, manu, sabiedrības daļu. Prayers for Bobby - vienīga filma, kuru es nevaru nenoskatīties nenobirdinot nevienu asaru. Šīs visas sajūtas, kas ir gan filmā, gan manī vienkārši uzkvēlo.
Atceros vasarā, kad pirmo reizi noskatījos šo filmu, man acis bija pilnas ar asarām. Man pat bija jāapstādina filma, lai varētu tās izslaucīt ārā. Es pēc dabas neesmu emocionāls, vairāk flegmātisks, bet katram cilvēkam ir sava, neteikšu vājā, emocionālā vieta. Un šī ir man.
Filma, kas ir balstīta uz patiesiem notikumiem, stāsta par ģimeni, kur viens no dēliem ir apzinājies sevi kā gejs. Tiek parādīta pārējo ģimenes locekļu attieksme un īpaši mātes vēlmes dēlu, Bobiju, izmainīt. Vienreizējā aktrise Sigurnija Vīvere (kuras vārdu vienmēr aizmirstu) izcili atveido savu lomu.
Es tiešām nemāku aprakstīt, tas vienkārši ir jāredz.



With kindness and love, Always Your AirRunner.

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Sveika, pasaule!

Šādi varētu sākties tik pat labi pirmais ieraksts kādā blogā, bet ne šeit. Šis ir bijis interesants mēnesis un nobeigums būs, manuprāt, vēl interesantāks. Esmu atbrīvojies no dažām elektroniskām lietām, kuras domāju man nevajadzēs vairs, jo uzskatu, ka pārāk daudz tās izmantoju. Es vakar izdzēsu Eira Runnes draugiem.lv profilu, jo to uzskatīju par viltus profilu un, domājot priekš kam man slēpties, secināju, ka tas man vairs nav vajadzīgs. Bet par spīti tam, man būtu vajadzība vēl saglabāt savu anonimitāti citās vietnēs.
Otra lieta, kuru es paspēju iznīcināt, ir gejiem.lv profils. Jau tā piereģistrējoties secināju, ka nekā pieņemama (ar izņēmumiem) tur nebūs, tāpēc, lai neputrotu sev galvu, izdzēsos. Var uzskatīt, ja neesmu tur reģistrējies, tad tajā sabiedrība neeksistēju.
Bet šie augstāk minētie sīkumi nav ik svarīgi, svarīgāk ir tas, ko es šodien izlasīju e-pastā.
Es jau kādu laiku atbildu uz vēstulēm (draugos un citur) dažāda vecuma jauniešiem, kuri parasti sāk saraksti ar vārdiem: "Es lasīju tavu blogu un vēlos uzzināt..." vai "Esmu tādā un tādā situācija, ko es varētu darīt..." Nemāku, kā psihologs pareizi teikt, bet cenšos pēc iespējas izpalīdzīgāk atbildēt, jo, manuprāt, ir svarīgi gan tas kas notiks ar pašu, gan ar citiem.
Šī ieraksta ideja ir padomāt un uzdot jautājumu, kā Jūs rakstītu vēstuli, kāda puiša, meitenes vecākiem, ka uzzinājuši, ka viņas bērns ir gejs un nav apmierināts ar viņu?
Manuprāt, šī būtu ļoti laba lieta, jo mēs pieaugušie, atklātie nekad nezināsim, kad kāds jaunāks meklēs palīdzību mūsos.

Gaidu atbildes!

Ar cerībām, VējaSkrējējs

pirmdiena, 2010. gada 22. novembris

Atļāvos paņemt brīvdienu

Pēc pēdējo dienu notikumiem man galvā sarosījušās ir domas par to, kā es iepazīstos. Es to daru internetā. Lai arī kā man liktos, ka tas nav slikti, man tomēr pēc skype, čata vai sarakstes tekstiem ir grūti saprast cilvēku. Man būs vien jāatzīst, ka vislabākais veids kā iepazīties un mēģināt iedraudzēties ir realitāte. Cilvēki internetā ir tādi, kādi vēlas būt nevis kādi ir.
Es jūtu, ka esmu skeptisks un daudz domāju. Kā saka grābekļu horoskops: "Ilgi šaubīsies, un, izdarot vienīgo pareizo izvēli, uzkāps vislielākajam grābeklim, ", kas ir vistiešākā veidā patiesība. Un laikam, kamēr es te šaubos,  nāks arī lielākais "grābeklis".

Mērķi. Es atkal cenšos uzstādīt sev mērķus, kas ir gan pareizi, gan nē, jo es tā ik pa laikam, varētu jau sākt teikt, ka ļoti bieži, uzstādu mērķus. Dažus sasniedzu, dažus atjaunoju nākošajā domāšanas reizē. Sākot ar parastiem mērķiem, kā skolas pabeigšana un dažādu darbiņu izdarīšana, līdz beidzot savas dzīves sakārtošanu un dzīvošanu.

Es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēku mērķis ir būt laimīgam, priecīgam, neraizēties. Vajadzības šķiet mūs lika iegūt uguni, mainīties un būs tādiem, kādi esam tagad. Es ļoti labi zinu, ka manā raksturā ir tiekties pēc ideāliem, nereāliem ideāliem, bet reizē paralēli es šos ideālus neievēroju, pielāgoju realitātei. Tas ir it kā tā, ka gada horoskops būtu pilnīgi pretējs ar mēnešu, un notiek cīņa viena cilvēka ietvaros.

Es vēlos cilvēku. Neteikšu vairs kaut kādu, jo zinu, ka katram gaume atšķiras. Tā kā man ir slikta īpašība cilvēkus iedalīt grupās, tad ,skatoties pēc horoskopiem, viņš visticamāk būtu vai nu Svari, vai Mežāzis, vai minka - Lauva. Bet kā jau minēju, vienmēr dzīvē ir izņēmumi, un vienmēr būs grūti un gandrīz vai neparedzami uzzināt nākotni.
Man ļoti patīk pieskārieni, man patīk tā sajūta, ka otrs negrib tikai tevi "ņemt priekšā", bet arī ... mīlēt.
Tā vien šķiet, ka mums katram kaut kas pietrūkst. Vai tā ir mīlestība? Grūti teikt, jo ne katrs parāda to, ko patiesībā vēlas.

Cilvēki ir dažādi. Par laimi. Un šajā dažādībā ir arī mans cilvēks. It gets better. I hope!

VējsSkrējējs zilas jūras malā skatoties, kā JūrasPeldētājs nirst mirdzošu viļņu skāvumā....

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Vēlos tikties vēlreiz

Vēls rudens. Aiz loga jau ir drēgns, un atvasara jau sen pagājusi. Kaut vēl siltais lietus neteic, ka tūlīt būs ziema, var staigāt vējjakās.
Šķita, ka to dienu es gaidīju ilgu laiku, un šobrīd gribās, kaut spētu atgriezties laikā, kad pirmo reizi satikos ar šo puisi.
Tas bija ātri, tā man likās, bet reizē nekas sasteigts vai neizdevies.
Pēc sarakstes, kas nevarētu lepoties ar savu garumu, kurā vidēja viens otra testēšana, aizņemtība un vai šaubas, mēs tomēr tikāmies. Es vienmēr cenšos turēt doto vārdu, un, ja apsola, ka par to dabūšu skūpstu, tad šķiet, ka ir vērts.
Praktika, praktika - vārds, kas vidēja sarakstē. Bet vajag arī drosmi un šoreiz tā patiešām bija.
Es satikos ar šķietami bailīgo puisi, kas noslēpumaini izmeta frāzes. Es tiešām gribēju zināt, ko viņš domā, ko vēlās.
Pēc sasveicināšanās nolēmām aiziet pastaigāt uz parku, kuru es drīzāk nosauktu par senu kapsētu ar lieliem kambariem - ēkām, kur tika apglabāti. Man patīk kapi.
Pēc pāris soļiem pa parku viņš iesteidzās kādā kapu kambarī. Man bija jāseko, bet pašam arī bija interese, kas tur ir, jo nekad neesmu bijis iekšā.
Iegājuši un izpētījuši secinājām, ka tur nav daudz vietas, bet pietiekoši diviem. Nezinu, kāds bija sākotnējais mērķis, bet viņš izslēdza savu mobilā telefona spuldzīti un atspiedās pret sienu.
Pēkšņi uzlidoja klusums, neveikls klusums. Man automātiski pār zobiem pārskrēja vārdi:
- Es parasti neuzsāku! - jo nojautu, ko iespējams viņš grib.
Pauze. Likās, ka viņš smaida vai arī skatās manā virzienā.
- Uzdrošinies! - es sastingu. Atkal, kā vienmēr. Nespēdams pakustināt pirkstus.
- Uzdrošinies! - atkal atskanēja. - Es esmu šeit!
Cīņa, kas bija iekšā: bailes un nezināšana. Mana roka bija paralizēta.
Bet riskēju tā pat kā agrāk. Es gribēju zināt, es gribēju just to pēc kā tiecos.
Mana roka lēnām tiecās, es neredzēju, kur viņš īsti ir, bet sataustot likās, ka akmens nokrīt no kājām.
Skūpsts - maigs, bet kaislīgs, karsts, bet patīkams. Viņš pakustējās, viņš pieglaudās. Rokas šķērsoja vidukli un apņēma, manas - ap kaklu apvijās. Mēs piespiedāmies tuvāk, tuvāk.
Viņš bija garšīgs un neizsakāmi maigs. Rokas, kas sākumā apņēma vējjaku, tiecās zem tās. Viņš gribēja sasildīties, viņš man teica. Laiks bija apstājies. Bijām divi tur parkā kopā.
Viņa pavēsās rokas tika klāt jau pie manas plikās muguras, kur kustoties centās iegūt siltumu. Drīz vien, gribot vairāk, tās slīdēja augstāk, atstājot kailu un rudens pieejamu muguru.
Es nenocietos un, dabūjis vaļā viņā vējjaku, ap vidukli spiedu sev klāt. Neaprakstāmi.
Viņa rokas slīdēja no pēcpuses līdz pleciem, meklējot siltāko vietu. Lai uz ilgāku laiku paliktu pie sirds. Tā man ir vissiltākā vieta - sirds.
Manas rokas slīdēja pāri viņa džemperim, bet nē, izvilku no biksēm ārā kreklu, lai justu ūdens rūdīto, maigo ādu.
Mēs skūpstījāmies ar vien ilgāk, ar vien drošāk, ar vien kaislīgāk. Rokas pašas viens otru centās izģērbt, lai tiektos tuvāk otram, lai izjustu.
Drīz jau vai kaili, tik sildoties ar viens otra siltumu mēs mīlējāmies parkā kapa kambarī.
Garām pagāja cilvēki, prāts ieslēdzās. Bija laiks diemžēl. Laiks iet. Pagājusi jau vairāk kā stunda.
Ātri uzvilkām drēbes un viens otru notīrīdami, gājām katrs uz savu pusi, saviem darbiem.
Bet es? Es palikšu pie domas, ka vēlos tikties vēlreiz.

Piezīme: Diemžēl raksts ir balstīts uz patiesiem notikumiem un cik nu patiesiem cilvēkiem.

ceturtdiena, 2010. gada 18. novembris

NoPride

Šī rakstiņa ideja man jau vairākas nedēļas mētājas galvā, bet vēl joprojām cenšos apkopot informāciju par šo, var jau teikt, "mūžīgo" tēmu. Personīgi, kaut man vairāk gribētos būt nevienā pusē, esmu spiests nostāties homoseksuālima pusē, jo esmu pie viņiem piederīgs.

Kā jau daudzi ir pamanījuši, NoPride savu darbību ir vai nu samazinājis, vai iesaldējis, jo mājas lapa jau kādu laiku neeksistē, bet tomēr ir citas vietas, kur var izlasīt NoPride darboņu viedokli un nostāju. Viena no tām ir http://pilsoni.lv/ , kas ļoti labi parāda savu nostāju ar virsrakstu nopride.lv, kas iespējams ir bijusi vecā nopride.lv versija.

Pirmais iespaids par šo mājas lapu bija diezgan tipisks. Kāpēc? Cilvēku argumenti nemainās, mainās tikai tas, kā tie tiek pasniegti. Sākot ar aklu ticību un beidzot ar neloģisku domāšanu. Šie cilvēki vienkārši baidās no nākotnes, jo viņi neredz un nezin, kas būs un nebūs.

Komentējot, kritizējot, šo mājas lapu, sākšu ar visatpazīstamāko pretgeju argumentu: Bībelē ir rakstīts, ka homoseksuālisms ir grēks.
Jā, es ļoti labi zinu, ka tas tā ir, bet šai lietai ir divas puses. Viena ir tā, ka personīgi es nespēju ticēt cilvēkiem, kas sludina bībeli, jo viņu vārdi un idejas, un domas ir pretrunīgas ar to, ko viņi dara. Baznīca nostājas pret attīstību, ko pierāda vēstures fakti, Baznīca ir pārdevusi indulgences, kas ir (bija) neizdarīta grēka atlaišana. Kā gan var ticēt ticībai, kura savā vārdā pati ir grēkojusi, bet to slēpj?

Tas ir mans viedoklis, un kopš Latvijā ir ticības brīvība, mēs katrs paši drīkstam izvēlēties, kam ticēt un kam nē.
No otras puses skatoties, daudzi priesteri, mācītāji piemin (un ļoti daudz reizes) Latviešu dainas kā pareizo, tradicionālo vērtību pārmantošanu. Kas gan šeit ir pretrunīgs? Tas, ka dainas ir pagānu literatūra, kuru 13. gadsimtā neveiksmīgi centās iznīdēt krustneši. Dievs, Pērkons, Laima, Māra - tās visas ir pagānisma dievības, kurām vēl joprojām tic gan parastie iedzīvotāji, gan luterāņu, katoļu un citi mācītāji. Latvieši ir ļoti pretrunīga tauta.

Turpinot par tradicionālajām vērtībām ,notikumus toreiz Praida gājienā es ļoti labi varu salīdzināt ar šo video: šeit. Tā pat kā šīs reklāmas video tiek izvirzīts mērķis - saglabāt laulību. Un kā pretargumenti tiek minēts, tās svarīgums,  vērtība un ka, nu, lūk, geji cenšos tos visu izjaukt, ielīst citās ģimenēs un tam līdzīgi, kas tiešām ir jau nenormāli. Paskatoties praida bildes, ļoti labi var redzēt, kuri ir šie "melnie mākoņi":
http://www.nra.lv/foto-zinas/22732-praida-gajiens.htm
http://foto.delfi.lv/album/28457/

Nobeigumā gribu teikt, ka LGBT mērķis ir vienlīdzība. Mēs gribam, lai mūs neienīst, necenšas iznīcināt. Mēs negribam, lai mūs piekautu tikai tāpēc, ka esam savādāki. Mēs necenšamies ielīst citu dzīves, citu ģimenēs. Mēs gribam savas.
Zinu, ka cilvēki vēl joprojām baidās no tā, ko nezin, bet Jūs takš neesiet geji. Jūs nelīdīsiet Mūsu dzīvēs tāpat, kā Mēs nelīdīsim Jūsējās. Jāsaprot robeža.

VējaSkrējējs

Piebilde Atļaušos nepublicēt vulgāriskos un izsmejošos komentārus. Paldies.

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

Pārdomas

Mēģinu ēst ar irbulīšiem vakardienas pasākuma šķovētos kāpostus. Niekojos nevis ēdu. Tāda dīvaina diena, kad nezinu, ko vēlos. Nezinu, vai vispār kaut ko vēlos. Sēžu pie datora ar dzīļu nostaļģiju iekšā.
Sēžu gejiem.lv un ir tāds pretīgums pret sevi. Liekas, ka tur kaut kas ir, bet nekā reizē nav. Paziņas uzjautrojas čatā ar perversiem jociņiem un vārdiem, kas neko neizsaka. Te viens grib seksu, otrs to pašu. Trešais tikai iepazīties. Nekā priekš manis, varbūt.
No rīta, kas jau nebija rīts, bet jau dienas vidus, pamodos ar dīvainu sajūtu iekšā: atkal esmu viens. Un kurš pie tā vainīgs? Neviens! Nav jēgas meklēt vainīgo - tas tā pat neko nedos.
Vakar tiešām kaut ko bezjēdzīgi meklēju! Atradu? Nē, atradu tikai sevi.
Gluži kā filmā, kuras trilleris man sākumā nepatika. BIG GAY MUSICAL.
Jā, filmas ir filmas, bet vai tā notiek dzīvē - nav ne jausmas. Vienu brīdi dziedu: "I wanna be a slut", bet otru secinu, ka tas nav tas, ko meklēju. Gribas no rītiem pamosties kopā. Dienu skatīties acīs un smaidīt. Bet diemžēl filmas nav realitāte. Cilvēki nav tādi kā filmās. Vienkārši nav.
Klusi mīlēt un cerēt, ka kādu dienu viņš tevi pamanīs, ir sāpīgi. Tiešām sāpīgi! Zinu, ka man ātri iepatīkas cilvēki, bet esmu apmaldījies sevī. Apmaldījies.

Tagad gan turpināšu savus darbus - sakārtošu dzīvokli pēc vakardienas pasēdēšanas.

VējaGraudiņš

Attiecības: principi

Kā jau kuru reizi rakstu agri no rīta - būs jāpierod! Bet šoreiz gan pēc šī došos gulēt, miegs nenāk, bet apnika žāvāties.

Tātad šī rīta tēma ir attiecības. Tēma, kurā man ir tikai viens ieraksts. Diemžēl! Sākšu ar to, ka katrs agri vai vēlu vēlas kādu cilvēku sev blakus, ar ko pavadīt vai mēģināt pavadīt kopā savu mūžu. Es šoreiz nerunāšu par sava īstā meklēšanu, bet gan par principiem.
Mēs katrs vēlamies, lai mums būtu vienīgais vai vienīgā, bet reizē gribētu, lai viņš/viņa būtu uzticīgs. Tad kad īsti veidojas uzticība savam vienīgajam/vienīgajai? Attiecību laikā vai pirms tam?
Laikam līdz šodienai es teiktu: attiecību laikā. Bet nē, Jūs diemžēl maldāties! Uzticība veidojas vēl pirms iepazīšanās vispār. Tie ir principi!
Es nesen iepazinos ar cilvēku, kam ir puisis, bet viņš meklēja vēl citu. Tas ļoti diskutējams jautājums, bet šis ir ļoti labs piemērs. Ja tev nav sava drauga, vai tu atļautos kaut ko nopietnu ar cilvēku, kam ir?
Es visticamāk, ka nē, jo tas ietekmēs iespējamo nākotni. Padomājiet, ja jūs esiet šādi rīkojies, kas gan neliks jums tā rīkoties, kad pašam būs draugs? Godīgi sakot, tas patiesībā notiek automātiski, un ir lielāka iespēja, ka tā tas var notikt.
Es domāju, ka tik pat labi var teikt: nekas jau nebūs vai, ja viņa puisis atļauj, tad ok. Bet tik un tā, manuprāt, cilvēki pievērš mazu uzmanību tam, ko gan nozīmē būt uzticīgam otram. Tas arī palielina problēmu skaitu. Otrs var būt pat greizsirdīgs/greizsirdīga, kas cilvēcīga lieta.
Nemāku teikt kā man personīgi būs, bet es tiešām no sirds turēšos pie tā, ka man jābūt uzticīgam tāpēc, ka tad otra acīs augs mana vērtība un būs mazāk problēmu.
Domāju, ka tas būtu ļoti labi. Un nobeigumā atbildot vienam cilvēkam, teikšu, ka es necenšos pamācīt citus, bet gan izstāstīt savu ceļu, lai kļūtu laimīgs, Jums ir izvēle piekrist vai ne. Tik un tā  - par gaumi nestrīdas, bet daži to nesaprot! (orientācijas ziņā)

VējaSkrējējs

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Trakās dienas manā galvā

Jā, draugi, kas mani pazīst, neesmu atkal gulējis nakti un jūs jau zināt, kas tad notiek! Nekas traks!

"Labrīt!" man būtu jāsaka, jo šo rakstiņu izdomāju uzrakstīt pus sešos no rīta, jo es pa šīm pāris dienām esmu sakrājis ļoti daudz ko un mēģināšu tagad to visu izlikt vārdos. Ceru, ka Jums problēmas nesagādā mana lēkāšana no tēmas uz tēmu, jo šis tiešām šķiet būs multi-tēmu rakstiņš.

Pirmkārt, ko es vēlētos uztvert ir tas, ka es vēl joprojām neesmu Rīgā redzējis tiešām atklātu pāri, kas staigātu rokās. Neesmu labi skatījies (?), bet tā ir. Šī doma manā galvā ienāca pēc tā, ka nesen Centrālajā stacijā nejauši ieraudzīju pārīti ārzemnieku, kas mana priekšā sadevās rokas, pasmejās un devās tālāk. Tad bija tiešām patīkams izbrīns, kaut viņi to izdarīja vietā, kur bija maz cilvēku, bet bija vismaz prieks, ka kāds arī ir spējīgs uzdrošināties.
Bet savukārt domājot par mūsu pašu cilvēciņiem, nedomāju, ka daudzi būtu gatavi uz ko tādu, jo bailes no nezināmā, manuprāt, ir lielākas, ja zini, kas var notikt. Pats es nevaru pateikt, vai būtu spējīgs "rociņās" staigāt ar savu puisi pa Rīgas ielām. Domāju, ka sākumā būtu neērti, jo, protams, cilvēki gan skatīsies, gan kritizēs. Nemāku tagad teikt - man vēl nav bijis puisis.

Otra lieta, ko esmu pamanījis ir visnotaļ relatīva. Esmu pamanījis, ka tieši sievietes ir aktīvākas sabiedrībā nekā vīrieši. Es domāju netradicionāli orientētās. Tā kā nesen bija Mozaīkas bibliotēkas atklāšana, kā vēsta mozaika.lv , tad arī man izdevās pārliecināties, ka tik tiešām baumas, kuras līdz šim man nebija izdevies pārbaudīt, ir patiesas. Neteiktu, ka tā ir visur, bet man radās tāds priekšstats.
Bet par Mozaīkas bibliotēkas izveidi man radās ļoti pozitīvs priekšstats, jo tik tiešām apkopot grāmatas, kuras  citas bibliotēkas nelabprāt turētu savā reģistrā, vienviet un pieejami tieši tiem, kuriem tas ir nepieciešams, ir tiešām labi. Kā man zināms, bibliotēka vēl ir sākuma stadijā ar pāris desmitu grāmatu, žurnālu un līdzīgu izdevumu, bet jau ir atrodama laba lasāmviela gan atpūtai, izziņai un pētījumiem.
Turpinot runāt par sievietēm, vienīgā vieta, kur man zināms meitenes iepazīstas, ir gay.lv . Teikšu, ka neesmu ļoti informēts, bet ir zināma interese, jo gribas zināt, kas gan atšķiras starp vīriešu un sieviešu iepazīšanās portāliem. Varu teikt, ka esmu no tiem, kam ne īpaši patīk "pliko" portāli, bet nedrīkstu neatzīt, ka ir kad nu uznāk.

Pati dīvainā lieta, ko es cilvēkos nesaprotu, ir kāda jēga likt plikas bildes profilā. Es nedomāju tiešām labās, bet tās, uz kurām pat paskatīties nevar. Tas pats portāls gejiem.lv , kurš man asociējas par pārākumā netīru, tiešām netīru pornogrāfiju un meklēšanos. Jā, zinu, ka neesmu tas labiņais, kas turas no šī portāla pa gabalu un esmu arī tur reģistrējies, bet tomēr, ko tur meklēt? Čatā neeksistē nekādas runas, ja vien sekss, sekss un sekss. Gultā, vannā, mašīnā, parkā vai turpat, kur tiekas.
Domāju, ka tā nu gan divdomība. Vienviet tiek runāts par viendzimuma ģimenēm, otrviet baudas gūšana bez liekiem iemesliem vēlreiz tikties.
Murgs. Neko vairāk nevaru pateikt, jo, ja cilvēki grib iegūt arī normālas tiesības precēties un dzīvot kā ģimene, jābūt arī normālām lietām.

Labi domāju, ka es vienīgi varu ietekmēt to, ko es daru un kā es daru. Lai arī teiktu, cik slikti viss ir, tomēr tā ir tikai daļa un dažreiz netīra daļa. Bet par spīti tam visam, man tomēr šajā visā ir lietas, kas patīk. Uzskatu, ka, ja skatās pornogrāfiju, tad tikai un vienīgi labu.

Atceros, kā pirms vairākām nedēļām man ar vienu paziņu patika meklēt internetā tiešām seksīgu puišu bildes/fotogrāfijas, izteikt viedokli, kas patīk, kas nē. Es nedomāju pornogrāfiju, kaut bija uzķeršanās arī uz tās, bet parastas half-naked bildes. Kā piemēram, šī augstāk. Bet atceroties tagad, cik sākotnēji interesanti bija pasapņot, man domas drusku manījās. Kāpēc gan ik dienas meklēt internetā bildes un "kaifot", ja šo laiku vari izmantot, lai pats tā izskatītos un ik rītu paskatoties spoguli varētu pateikt: "Eu, puis, tu esi seksīgs!" Šī doma, man tā īpaši nebija iekritusi galvā, jo nav gadījies tā, ka baigi patiktu izrādīties (bet tomēr domāju, ka drusku labāk izskatīties ir vērts) līdz vienam brīdim, kad puisis, kas pats iet uz sporta zāli un ir tiešām laba izskata, teica: "Tev perfekts augums un svars - tu vari izskatīties labāk!" To dzirdot, bija tāda dīvaina sajūta. Reizē drusku neērti, reizē šoks. Bet tas drusku pamainīja manu attieksmi pret sportu kā neatņemamu cilvēka ikdienas sastāvdaļu.
Godīgi sakot, senajā Romā un Grieķijā visie "gudrie prāti" bija arī sportisti un nodarbojās ar to katru dienu!

Un kā pēdējā tēma šajā savārstījumā būs vietas, kur var pulcēties.
Viena vieta, uz kuru es esmu bijis ir klubs XXL, kā jau ir minēts iepriekšējos rakstiņos. Par šo klubu man nav slikts viedoklis, bet par cilvēkiem gan varētu būt. Patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc es vispār esmu bijis šajā klubā ir tas, ka vēlējos satikties un atpūsties kopā ar vienu draugu, kas arī izdevās. Vienīgais, ko man tur patīk darīt ir vērot cilvēkus, sarunāties un, protams, padejot.
Bet bez šīs vietas, man gribās ļoti, ļoti apmeklēt restorānu (?) Dorian Gray, jo, pirmkārt, man ir vēlēšanās izlasīt grāmatu, otrkārt, cik ir skatītas bildes, izskatās, ka tur patīkams iekārtojums un domāju, ka arī brīva atmosfēra, un tāpēc, vienreiz jau ir jāaiziet, lai redzētu, kas, kur, kad notiek. Varbūt iepatiksies?!
Citas vietas es īpaši nezinu vai nepazīstu, jo neesmu bijis un esmu dzirdējis tikai nostāstus, kā tur ir un izskatās. Bet personīgi esmu noskatījis vienu interesantu kafejnīcu Rīgā, Vašingtona parka stūri, kas, manuprāt, ir diezgan omulīga un patīkama. Nezinu, vai kādreiz radīsies izmantot šo interesanto vietu, bet iesaku jums to apskatīt.
Savukārt centrā, netālu no operas, man ar savu izkārtojumu ir ieinteresējis Tējas namiņš, jo, manuprāt, pēc garām ziemas pastaigām būtu patīkami ieiet un iedzert tēju vai, ja ir, karstvīnu. Protams, ļoti interesanta ekstra ir otrā strāva spilveni, kurus ir plānots tuvākajā laikā arī izmēģināt.

Nu tā, lūk, pulkstenis jau tuvojas septiņiem un man nu būs jāberž ārā miegs, un jādomā par došanos uz skolu.

Jauku Jums dienu!
VējaSkrējējs

piektdiena, 2010. gada 5. novembris

Oskars Vailds

Filmu Oscar Wilde es uzgāju nejauši, pat nedomādams, ka vispār būtu saistāma ar netradicionāliem cilvēkiem, bet tomēr tā sanāca.
Šī filma stāsta par angļu/īru rakstnieku, dramaturgu un dzejnieku Oskaru Vaildu, kas pazīstams ne tikai ar saviem rakstu darbiem, bet arī ar savu interesanto raksturu, izskatu un dzīve ritumu. Tolaik 19. gadsimta beigās pasaulē pastāvēja cita kārtība un citi likumi, kas ļoti ietekmēja tā laika dzīvi.
Oskars sabiedrībā bija pazīstams ar savu vienmēr labo un tam laikam stilīgo ārieni, inteliģento runu un šarmu. Kā parāda filma un arī biogrāfiskie apraksti, viņa dzīve nebija viegla. Viņš bija gan mākslinieks, gan tēvs, gan arī cilvēks ar netradicionālu orientāciju jau tajos laikos. Viņš tika apcietināts un notiesāts par "piedauzību", respektīvi homoseksuālismu un nosēdējis divus gadus cietumā, kas, manuprāt, tiem laikiem ir nedzirdēts.
Personīgi nebiju domājis, ka jau reāli pastāvētu tādas ziņas un informācija, jo cilvēki savu dzīvi slēpa daudz vairāk.
Runājot par filmu, es to tiešām iesaku. Nevis tāpēc, ka tā būtu kārtējā pornogrāfija (atvainojos, uz kuriem neattiecas) vai cita žanra filma, bet gan tāpēc, ka šī firma ir stāsts par reālu cilvēku, kas eksistējis tikai pirms apmēram 100 gadiem. Pietam jo īpaši iesaku, jo viņš ir sarakstījis romānu Doriana Greja ģīmetne, kuru tieši gatavojos lasīt, kā arī citus lieliskus darbus.
Domāju, ka šī filma būs tiešām tā vērta un Jūs to izbaudīsiet.

Vienmēr ar Jums, VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2010. gada 4. novembris

Izvēle, P!nk un its gets better

Nu, tā apmēram beidzās mans 3. novembris - ar trim lietām: saraksti ar vairākiem cilvēkiem, P!nk video klipu un daudz, daudz iesāktiem klipiem "its gets better" kampaņas ietvaros.

Sākšu no otra gala: Nesen, rakņājoties internetā, uzgāju tādu blogu kā DEEP DISH, kas sākumā izcēlās ar savu plikumu, un es negribēju to likt savā sarakstā, bet šodien, pareizāk, vakar ielikšana sarakstā apmaksājās, jo atradu pāris labus video "its gets better" ietvaros.
Patiesībā daži no tiem video ir ļoti nopietni, jo tiešām pasaulē notiek daudz nāves gadījumi. Tas jau ir fakts, ka vislielāko pašnāvību skaitu izdara jaunieši ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Es nevaru izstāstīt, tas ir jāredz:

Manuprāt, šīs lietas ir ļoti svarīgas, jo pasaule neaprobežojas tikai ar Latviju, bet tā ir visa pasaule. Domāju, ka daudzas lietas ir jāmaina. Mēs dzīvojam nevis, lai nosodītu, bet lai padarītu laimīgus. Visu cilvēku mērķis ir laime. Atcerieties to, arī Savējie!
Ja vēlāties noskatīties pārējos video, tie ir šeit.

Pat man vajag pauzi, lai turpinātu...
Otra lieta, ko pamanīju tieši populāro cilvēku sabiedrībā ir tas, ka sākas uzbrukums. Daudzi dziedātāji, mūziķi, mākslinieki, aktieri un citi cilvēki maina mūsu vērtības. Kā? Masu mēdīji ir ļoti spēcīgs līdzeklis, kas mūsdienās ietekmē katru gan jaunu, gan vecu cilvēku. Tiek veidotas vērtības, kas balstītas uz cilvēcības principiem visiem. Sabiedrībā parādās un vairāk izpaužas individuālisms - ka pats var noteikt sev, kas ir labāk. Šīs, manuprāt, ir svarīgs solis pretī nākotnes sabiedrībai, kurā ir mazāk nesaskaņu un problēmu. Beidzot cilvēki sāk arī domāt, vai tas, ko es daru, ir labi arī citiem.
Domāju, ka tas ir labi un ceru, ka šī vērtību stratēģija nostrādās labā virzienā.

Pēdējā lieta, kas man ir pāradījusies, ir izvēle. Es tāpat kā daudz jauni apmeklētāji interneta lapās, esmu iepazinies ar daudziem cilvēkiem. Un parādās izvēle, kurš labāks, kurš ne. Es nezinu vai drīkstu šādi rakstīt par cilvēkiem, jo neuzskatu, ka cilvēkus var izvēlēties, bet tomēr.
Domājot, vai tā iepazīties internetā ir labi un pareizi, es cenšos atsaukt senākus laikus, kad cilvēki lika iepazīšanās sludinājumus, sarakstījās un iepazinās ar citiem lielākos attālumos. Protams, ka bija arī neveiksmīgas reizes, bet ...
Mans mērķis arī bija iepazīties, bet nekad nav bijis tā, ka uzreiz ar daudziem. Tāpēc sāku apjukt, jo ir grūtāk atcerēties, piefiksēt un piedomāt pie katra cilvēka. Ir grūti iepazīties, jo cilvēki aprobežojas ar īsām vēstulēm un vārdu "skaidrs", kas man, nu jau, ļoti nepatīk, jo tas vairs neko, kā vien cilvēka nespēju runāt, neizteic. Pilnīgi un galīgi nezinu, ko darīšu, bet cerēšu uz to labāko.

Ā, un nobeigumā esmu pamanījis, ka netradicionāli un uz to pusi tendēti cilvēki ir drusku savādāki izskatā kā pārējie. Nezinu, kas tieši, bet ir kaut kas tāds, kas liek tiešām teikt: "Viņš\viņa var būt drusku netradicionāls..."

Nu tā, jauku Jums nakti un šoreiz gan ar labu nakti.

Jūsu vienīgais Vēja Skrējējs...

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

Kas ir dzīvesveids?

Mūsdienās termins dzīvesveids ļoti daudz tiek jaukts ar vārdu orientācija. Bet ko gan nozīmē dzīves veids?
Manuprāt, dzīves veids nozīmē to, ko mēs izvēlamies. Kāpēc tieši tā nevis savādāk. Gejam dzīves veids var būt sportošana vai klubu apmeklēšana, vai atbildīga iešana uz darbu vai augstskolu/universitāti. Tā ir izvēle, kas pastāv nevis dabiska lieta.
Dzīves veids, kurā ietilpst ļoti liela daļa no dienas ritma, ir ļoti vispārēja lieta, jo cilvēki nedzīvo katru gadu vienādi un katru gadu nedara precīzi tās pašas lietas, kaut vienmēr ir izņēmumi.
Aktīvs dzīvesveids ir sportošana ikdienā, var būt arī trenažieru apmeklēšana, kas nav obligāti, jo var arī tik pat labi mājās trenēties. Bet bez tā ir arī pareizs uzturs. Parasti šādiem cilvēkiem ir arī sportisks darbs vai nodarbošanās. Viņi mīl iet uz pasākumiem, izklaidēties un atpūsties. Mēdz ceļot ar riteņiem vai ekstrēmāk.
Bet savukārt pasīvs dzīvesveids saistās vairāk ar mierīgāku dienas ritmu. Iespējams darbs offisā pie datora. Vistipiskākā šķiet ir grāmatveža profesija, bet tik pat labi varētu būt jebkura cita.
Dzīvesveids var būt tas, vai dzīvo viens vai ar kādu kopā. Dzīves veidu var izvēlēties, bet citas lietas nē.
Nezinu, ko Jūs domāt, bet vēlētos uzzināt!

VējaSkrējējs

svētdiena, 2010. gada 31. oktobris

Vecs dzejolis

Cik dīvaini ir meklēt kādu,
Kuru šķiet pazīsi visu mūžu,
Kas vienmēr blakus būs,
Abām rokām ļaus sevi just.


Kur meklēt šo cilvēku dīvaino,
Varbūt jau atrasts viņš ir,
Tik uz fona melna kā piķis,
Jāatrod šis tumšais mats.


Cik dīvaini ir rakstīt te,
Manā otrā, jaunā pasaulē,
Un ar katru pogas klikšķi,
Kādu domu izteikt tev.


Nezinu, ko priekšceļš dos,
Un ko bedres laika ceļā cels,
Bet zinu šai saulē es vienu:
Es meklēšu un atradīšu tik viņu!

Šo dzejoli es rakstīju vasarā, kad es sev biju nosolījies vairs nekad neteikt "nē" nevienam, kurš vēlētos ar mani attiecības, bet diemžēl tas tā nenotika, un man palika tikai sapnis par to, ka reiz nebūšu viens.

Drusku par mūziku

Kaki King The 1st Adelaide International Guita...Image via Wikipedia
Tā kā esmu liels mūzikas cienītājs un pēdējā laikā arī esmu mēģinājis izpētīt/atrast mūziķus no LGBT sabiedrības, gribēju uzrakstīt par šo cilvēku.
Kaki King jeb Katerīna Elizabete Kinga (Katherine Elizabeth King) ir populāra amerikāņu ģitāriste un soliste, kas pazīstama ar savu unikālo, oriģinālo mūziku, kurā jaušamas dažāda stila un tipa melodijas. Viņa pārsvarā sniedz ģitārmūzikas skaņdarbus, kas izceļas ar tehnisko sniegumu un spēju.
Man šī māksliniece vienmēr ir patikusi, jo savos darbos spēj izteikt ne tikai skaņas, bet jau jūtas. Viņa kopš 2001. gada ir izdevusi sešus albumus un šogad gaidāms vēl viens.
Vislabāk šo mākslinieci raksturo šādi vārdi: “There are some guitar players that are good and there are some guitar players that are really fucking good. And then there's Kaki King.

Izbaudiet!!!

Cilvēki klubos, turpinājums.

Lai arī kā man nepatīk iet uz klubiem, diskotēkām un pasākumiem vienam, es tomēr izdomāju, ka šoreiz ir jāaiziet. Kaut personīgi likās, ka šis vakars bija sacensības, kurš spēs aiziet viens - es vai viens paziņa -, man tas bija mēģinājums tikties ar kādu cilvēku, jo nezināmā kārtā kaut kas velk un liek tuvoties. Interese? Izzināšana? nemāku teikt, bet, kad manā galvā parādās domas par cilvēkiem, kuri ir vērti, lai ar viņiem iepazītos, kļūstu par optimistu.
Vispār šis vakars man likās smieklīgs, jo skatīties, kas notiek apkārt un kā pazib cilvēku skatieni, ir jautri. Man gribējās, jo tik tipisku cilvēku uzvedību sen nebiju redzējis. Pelēki, tipiski, paredzami cilvēki. Stāvēšana klāt bez mērķa, nejauša uzkrišana, atvainošanās. Nezinu kā jums liekas, bet man tas šķiet drusku garlaicīgi. Bet par spīti tam nedomāju, kas tas būtu kaut kas slikts, jo ne jau visi ir dzīvojuši un auguši oriģinālu cilvēku sabiedrībā, kur vienīgie, kurus jāpārspēj ir paši.
Šis vakars, manuprāt, bija tiešām lielisks, tāpēc ka nebija intrigu un lietu, kuras liktu satraukties. Varēja pasmaidīt par muļķīgu cilvēku uzvešanos un papriecāties par greizajiem, caur urbjošajiem acu skatieniem, kas atsitās pret tērauda mūri.
Runājot par pašu klubu, man patīk, ka ir laba, patīkama kontrolēšana un, protams, tēmu pasākumi. Nožēloju, ka man nav neviena helovīna jeb visu svēto nakts tērpa, bet ir doma kādu iegādāties, piemēram skeletu vai vilka galvu, jo man ļoti patīk pilnmēness.
Tērpu ziņā bija jaušama lielāka izvēle un oriģinalitāte, liktu astoņi vienai jaunkundzei kaķa tērpā, kas likās tiešām ievērības cienīgs, bet no puišu puses gan žēl, jo nekā īpaša vai pamanāma nebija.
Domāju, ka divas dienas jeb pareizāk naktis pavadītās klubā pietiks kādam laikam. Domājams nākošreiz došos, kad būs pilnmēness vai izņēmumu kārtā, ja kāds uzaicinās.

Uz redzēšanos!
VējaSkrējējs

Post Scriptum Tagad ir dilstošs mēness, pusē.

sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

Klubs un secinājumi jeb baigais halovīns

"Ko Tu domā?" es vakar vakarā jautāju, bet pašam, lai rastos skaidrība, būtu jāatbild.

Uz klubiem staigāt īsti nav manā raksturā, parasti ietu tikai ar kādu vai kādiem kopā, bet jau pa šo laiku esmu pieradis un vairs vispār neuztraucos par to, kā tikt iekš vai līdzīgi. Bet nu tā gadās, ka arī var atrast pazīstamus cilvēkus un iepazīties, kas, manuprāt, ir ļoti jauki, ja vien dažās kluba vietās nevaldītu nepatīkama atmosfēra.
Man, piemēram , klubs ir tikai atpūtas vieta, kur var aizmirst ikdienas darbus, parunāt jeb drīzāk pačatot ar draugiem un paziņām un kārtīgi izdejoties. Var arī iepazīties ar cilvēkiem, kas šoreiz būtu mana problēma, jo cilvēki neparāda un pat nesaka, ko vēlās. Jā, būs vien jāatzīst, ka esmu kautrīgs un nekad (parasti) neuzsāku neko. Izņēmumi ir piemēram tikšanās, runāšana, vēstules uzrakstīšana draugos vai kur citur. Man ir grūti mēģināt kādu noskūpstīt vai likt manīt, ka vēlos pabūt divvientulībā.
Par spīti tam, atceroties, ka mana labākā un vienīgā draudzene teica, ka dejošana ir sekss apģērbā un uz skatuves, nobrīnījos un secināju, ka tā tik tiešām ir. Kaut jau zināju, ka sen senos laikos tas tā bija, šajos laikos tas netiek tik ļoti uztverts un ir mierīgāk. Manīju, ka dejošana ļoti daudz ietekmē domas par otru cilvēku un daļēji parāda viņa raksturu gan, gan. Simpātiju izrādīšana patiesībā nāk vairāk no meiteņu, sieviešu puses, kaut ir arī kaislīgi dejotāji vīrieši. Dejojot es mēģinu aizmirst visu, kas ir apkārt un vienkārši ļaut, lai kājas kustas ritmā. Neesmu nekāds baigas dejotājs, bet tomēr nulle arī ne.
Par spīti tam man dejošana ir vien enerģijas izlādēšana, kas ir sakrājusies pa nedēļu un īpaši neskatos un nepievēršu uzmanību tam, ka citi tā izrāda savas vēlmes. Patiesība pat ļoti daudzi cilvēki, jāsaka, piedejo klāt un grib dejot kopā, bet tikai retos gadījumos es piespēlēju arī. Man, kā izrādās, vieglāk ir dejot ar meiteni, jo man nav jāķer skatiens, nesāku uztraukties un tā tālāk. Nedrīkstu teikt, ka meitenes, sievietes man nepatīk, bet vairāk viņas uztveru kā gandrīz vai līdzīgas būtnes, ar savu domāšanu.
Galapunktā secinot, domāju, ka vakars, kas pēkšņi beidzās sešos vai septiņos no rīta bija izdevies, vien žēl, ka pēc tam gandrīz aizmigu rīta autobusā, kas patiesībā bija diezgan nepatīkami, jo galvu apdauzīt nevienam negribas.

Tātad jaukus Jums turpmākos vakarus, Jūsu VējaSkrējējs

otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

Dzīves teātris

Sen jau neskatos šo seriālu "As The World Turns", bet tomēr, manuprāt, tas bija labs, ja es dienas laikā YouTubē noskatījos apmēram 50 sēriju no vairākiem simtiem. Bet par spīti tam, lai cik skaisti dzīve izskatīties datora, televizora vai kādas citas ierīces ekrānos, tas tā nav. Vismaz es neredzu, ka būtu.

Visu šo laiku, kamēr es neko šeit nerakstīju, es domāju. Jo zinu, ka var visu mūžu dzīvot uz cerībām un sapņiem, bet man, kā skeptiķim, vienmēr ir domā, vai tiešām būs tik labi. "It`s gets better" - vai tiešām?

Man ļoti patīk, ka Neatkarīgais liek tiešām cerību raisošas bilde blogā. Šīs bildes, kas pasaka vairāk nekā maldus, iekāri vai ko citu, kas saistāms ar īsiem mirkļiem un "uz redzēšanos!", manī vienmēr atstāj kādu lietu, kādu mirkli cerības. Es sapņoju pie datora ekrāna...

Par spīti tam visam, ka vairāk meklējas cilvēki, kam gribās un, lai atrastu kaut ko īstu, ir jārokas dziļi un ilgi. Domāju, ka ir arī labas lietas. Piemēram, violetā diena, kā es nokristīju šo pasākumu, kad, lai samazinātu pašnāvību gadījumus, ko izdara puiši un meitenes ar ne īpaši tradicionālu orientāciju, un iespējams palīdzētu, cilvēki savā dienas apģērbu klāstā ielika ko īpaši violetu. Biju drusku jautri papriecāties ar saviem kursa biedriem, ka todien tiešām daudzi nezin kāpēc bija violetā apģērbā, kaut neviens neko tādu pirms tam nezināju. Pats jau kā divas nedēļas staigāju violetā (un siltā) džemperī.

Nezinu kā nosaukt šo laiku, kad, paskatoties spoguli, tu vairs neredzi to mazo tīni, kas uzcītīgi mācījās, lai apslāpētu citas domas, kas krājās galvā.
Nezinu kā nosaukt šo laiku, kad, vakaros ieraugot pa logu dzeltās lapas, spilgto sauli un siltumu, gribas pasmaidīt un domāt, ka kāds jau tev ir blakus, ar kuru kopā varētu noskatīties šajā skatā.

Nezinu... Kā pabeigt šo daudzveidīgo rakstiņu, kā pielikt punktu. Bet cerot, ka reiz tiešām būs tā iespēja iepazīties ar cilvēku, ko gaidu, novēlu, lai Tev, lasītāj, veicas!

Ar mīlestību, dzintara vēja grauds dzīves pludmales smiltīs.


Raksta piezīme /Post Scriptum/


Labākam garastāvoklim dziesma:


svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

Mūžīgais aplis

           Kas gan notiek šajā pasaulē? Man ir grūti domāt. Tik daudz dažādību, tik daudz dīvainību. Es sāku nevis saprast, bet nesaprast. Manas vērtību kolonnas jūk un pamats kļūst nestabils. Es tiešām nezinu, ko teikt. Kāpēc cilvēki seko ideāliem, bet nespēj tos īstenot? Gara nopūta, lai turpinātu, ko citu...
          Es mēģinu radīt savas vērtības, pēc kurām vadīties, bet man ir grūti, jo es nezinu, kas var notikt, kas nē. Laiks - lieta, ko es tiešām sāku ienīst tāpēc, ka tas ir grūti - gribēt un cerēt, skumt un vēlēties. Varbūt nav īstais laiks? Varbūt man būtu jānogaida? Varbūt nekas nav tā kā es domāju? Kā lai uzzina, kā lai pārbauda? Esmu pateicis "nē" dažiem, man tikko pateica "nē". Ne jau seksu, bet gan vēlēšanos būt par cilvēku, kas ir un būs blakus. Esmu sajucis. Tā vien šķiet, ka es pasauli pilnīgi nepazīstu un nekad neesmu pazinis. Man vairs nav vērtību uz kurām balstīties un man vairs nav domu, kuras liktos pareizas. Šī pasaule ir pilna melu, kļūdu un naida. Man vairs negribas dzīvot šajā pasaules daļā, bet man ir jāmaina tas, ko esmu radījis.
          Man turpināt dzīvot? Raudāt, kā esmu to darījis? Skumt un gulēt? Doties uz vietām, bāriem, kur apgrozās aizdomīga sabiedrība un kur tumšās istabās notiek pieklājīgiem vārdiem nepasakāmas lietas?
          Es ienīstu no sirds reliģiju, bet piesaucu Dievu, lai beidzot tiktu skaidrībā ar lietām, kas ir notikušas. Man gribās visu aizmirst, sākt no sākuma. Nē, es nenožēloju neko, es vienkārši gribu atrasties citā vietā sabiedrībā. Man ir apnikušas padibenes ar savām nepatiesajām vērtībām, ar savām pieklājīgi neizsakāmajām velmēm. Es vēlos nomazgāt nost tos dubļus un netīrumus no savas ādas un vairs neskatīties tajā virzienā. Vai es to varu? Vai man ļaus? Es redzu lielu katlu, kurā cilvēku velk iekšā uz leju, uz leju, lai neviens netiktu ārā no ši murga. Nē, es tikšu! Nē, es tas būšu!
          Es nedrīkstu nevienam teikt, kas ir labāk, kas nē, bet drīkstu sev aizliegt darīt lietas, kuras nevēlos. Es nedrīkstu pārkāpt savus principus, jo tie vairs nebūs principi. Es drīkstu būt atkal tas, kas es neesmu tikai, lai citi tā domātu. Es esmu es un vienmēr būšu. Mana attieksme tiek mainīta uz visiem laikiem, lai sasper mani Jods, ja tā nebūs.
          Viss, man jāveido jauni principi, jauna attieksme un jauns skats uz rītdienu, lai sasniegtu mērķi, uz kuru mēs visi tiecamies - kļūt laimīgiem, tādi kādi esam.
          Es sāku jaunu ēru un jaunu gadu savā dzīvē - apsveicu dzimšanas dienā.

"Vēja grauds zem zilas debess klaja"

otrdiena, 2010. gada 21. septembris

Puiši, zēni un vīrieši; draugi un paziņas

Nu jau vairākas nedēļas vai dienas neesmu neko rakstījis. Kapēc? Tāpēc, ka nu jau dzīvoju galvaspilsētā un mierīgi - kā pienākas. Bet tomēr es vēl domāju. Un domāju par daudzām lietām. Viena ļoti svarīga ir tā, ko es tiešām vēlos gan dzīvē, gan savā darbā, nākotnē; gan arī ko es vēlos savā puisī.
Esmu drusku iepazinis pasauli, cik nu 18 gados var, bet tomēr vēl man daudz ir priekšā. Dzīvē es vēlos sasniegt to, lai man nav jādomā par resursiem tādi kā nauda, ēdiens un citi. Es vēlos sasniegt tādu stāvokli, ka man darbs patīk un es eju uz to tāpēc, ka man tas patīk. Ar citu jēgu, kā pamatresursu nodrošināšana kā nauda, es neredzu sev motivāticiju. Nākotne man vēl ir neredzama, bet sāk skaidroties un man tas patīk.
Pats svarīgākais, kas manu galvu šobrīd nodarbina ir savas dzīves sakārtošana. Nezinu, kā man tas izdosies, bet man vienmēr ir un būs cerība.

Ļoti daudz esmu domājis par to, kādam jābūt manam puisim. Atceros, ka rakstīju dzejoļus, ka es viņu neatradīšu - viņš atradīs mani. Es no tiesas vēlos iemīlēties, bet nezinu, kā tas būs.
Tas ir interesanti, kad vēlies, ko tādu, ko nezini un tā īsti neesi piedzīvojis. Saka: "Tu esi jauns un tev vēl viss priekšā!" Bet nezinu... Es atbildētu: "Un? Tāpēc man būtu jāgaida?"

Esmu saskāries ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem raksturiem. Vistipiskākā geja dzīve ir tāda: apmēram 14-16 gados apzinies, ka tev patīk labāk puiši nekā meitenes. 17-18 gados jau sāc to kārtīgi saprast. Varbūt pēc 18 sāk to tiešām apzināties un varbūt, ja esi pietiekoši drošs, sāc sevi arī tā saukt. Parasti dzīve līdz 25 gaidiem iet randiņu, cilvēku, seksa un piedzīvojuma meklēšanā. Tas atkarīgs no katra rakstura. Domāju, ka ir daudzi, kas meklē tikai seksu, viņi dzīvos tā vēl ilgi, līdz vienu dienu sēdēs savās mājās un izjutīs to vientulības sajūtu, kas kā akmens velk ūdens dzīlēs. Varbūt paveiksies un viņš atradīs sev puisi, varbūt būs lemts nodzīvot visu mūžu vienam.
Bet ir arī citi, kas jau no sākuma dzīvo noslēgti, viņi bieži neiet uz klubiem, pasākumiem. Varētu teikt dzīvo savu dzīvi. Sākumā vienkārši kā pelēkās peles, kas sevi apslēpj lielas zināšanas un daudz labu padomu.
Ir arī tādi, kas meklē nopietnas attiecības. Bet šie savukārt ir vēl dažādāki: vieni tiešas pēc ideāla, skaista puiša sev blakus, citi pēc privilēģibām, kā nauda, iespējas un izmantotība.
Ir arī melanholiski cilvēki, kas cenšas un cieš, raud, bet neizrāda. Tādus bieži citi izmanto citi. Viņi raksta dzeju, prozu, nodarbojas ar mākslu. Daži ir ļoti emocionāli, noslēgti; citi ir drošāki.
Bet vienmēr ir izņēmumi, es pirmo reizi apzinājos, ka man varētu patikt arī puiši 10-12 gados. Teiksiet biju pārāk jauns? Nē! Un tomēr pat tājā vecumā bērni domā un visu saprot, dažreiz pat labāk kā pieaugušie. Augu un augu, un man likās, ka meitenes ir tas ar ko jābūt kopā, ar ko ir iespēja radīt pēcnācējus. Es cienu sievietes, es cienu meitenes. Ir interesanti parunāt, bet man tomēr daudz tuvāki vienmēr ir bijuši puiši jeb vīrieši.
Mans partneris - tas izklausās pēc deju nodarbībām. Man labāk patīk, ja saka: "Mans puisis" vai labāk "Mana pazudusī un atrastā vai otra pusīte". Es nedrīkstu teikt, ka vēlos tur modeli, ar daudz naudu utt. Var jau pasapņot, bet vai tiešām bāgāts būs arī piemērots? Manam puisim jābūt tādam, ar kuru es jutīšos ērti, kaut domāju, kas tas būs tikai ar laiku, jo sākumā būs nervozitāte un citas lietas.
Viena prasība (izklausās pēc darba piedāvājuma) ir, lai viņš būtu atklāts, jo tā ir mana īpašība. Lai spētu uzklausīt un palīdzēt - kā parasti īsti draugi dara. Vēlos, lai viņš būtu man kā draugs, bet tomēr vairāk, tomēr vairāk kā draugs.
Es vēlos iemīlēties. Nezinu. Man iemīlēties nozīmē, ka esi gatavs būt kopā kaut vai visu mūžu, ka uzticies pilnībā, cik var uzticēties, un ka otrs ir gandrīz tas pats, kas pats.
Un tomēr, man vienmēr gribās, lai man būtu, par ko runāt. Tas man ir svarīgi, lai cilvēks būtu izglītots un spējīgs pateikt savas domas, idejas, pieredzi. Laikam šī iemesla dēļ es esmu pateicis dažiem "nē", jo esmu sapratis, ka tikai ar to, ka ir smuka balstiņa vai izskats, nepietiek.
Kaut tomēr, es izvairos, ka man kāds pieskarās, jo to jūtu ļoti spēcīgi, un cenšos izvairīties no kontaktiem, kurus nevēlos, bet man tas patīk. Man nepatīk apzināties, uz ko tas novedīs, tāpēc es izvairos. Man patīk jauki pārsteigumu, man patīk simpātiju izrādīšana pierastā veidā - ar apskavieniem, mirkļiem, tuvību; kas nav sekss.
Esmu tiešām daudz uzrakstījis un jau pulkstenis būs pus viens, bet tomēr man vēl joprojām galvā mīņājas domas par dažādām lietām. Drīz es iesū gulēt un cerēšu, ka atradīsu savu puisi. Bet varbūt es jau esmu viņu atradis?

Uz redzēšanos!
Vēja Skrējējs

trešdiena, 2010. gada 1. septembris

Ilgi rakstīju un ilgi sapņoju...

Bija auksta ziema, kad viņš beidzot pēc ilgiem laikiem izdomāja ar mani tikties. Viņš dosies pie manis un uz vakaru būs klāt. Es nervozēju, kaut esam daudz runājuši gan pa telefonu, gan pa internetu, bet nervozēju. Daudz piedomāju kā izskatos, bet tik un tā uzvilku vieglu kreklu un mīļākās bikses.
Zvans! "Tam jābūt viņam!" es nodomāju iedams pie durvīm. Kā vienmēr daru, apjautājos, kas tur ir.
Dzirdot viņa maigo, bet vīrišķīgo balsi, izbaudot satraukuma mirkli, ievelku elpu un atveru durvis.
"Sveiks!" manā tagadējā atmiņā pavidēja. "Nāc iekšā!"
Viņš izskatījās lieliski - melnā, pogājamā vīriešu žaketē, džinsu biksēs. Žeketi pakāris, viņš pagriezās. Viņa lūpas vēl bija drusku zilas un vietām slapjie mati liecināja, ka ārā krīt sniegs.
Mani kā karstās vasaras taureni pievilināja viņa džemperis ar dziļo izgriezumu, kas pilnīgi rokām liek pieskarties. Es biju ekstāzē.
Mēs bijām daudz runājuši, bet šis bija pāri visam. Es jutu, ka manas kājas tuvojas jau turpat priekštelpā pie pakaramajiem.
Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, nē, es jau biju tuvu un viņu noskūpstīju.
Visas šaubas un bailes izlija pa roku un kāju galiem, es viņu piespiedu pie sienas un skūpstīju kā vēl nekad. Viņš bija šokā - es to jutu! Es pats nezināju, ka tā varētu.
Drusku nomierinājies, lai ievilktu elpu, es atvēru acis un ieskatījos viņā. Jutu elpojam gaisu.
Un tad kā otrais pausuma vilnis, viņš jau bija man pretī un spieda mani pie pretējās sienas, mēs atkal skūpstījamies. Drīz vien koridora sarkanajā gaismā pazuda viņa džemperis, paverot skatu stingrajiem, kailajiem pleciem, krūtīm, rokām un nostieptajam vēderam. Kļuva arvien karstāk - mēs jutām viens otra elpu, viens otra sajūtas; likās, ka esam viens.
Attālums, kas neļāva tikties, tagad kā atombumba eksplodēja sajūtās. Šķita, ka visa pasaule ir atslēgusies, esam tikai mēs divi.
Drīz jau, pazūdot kurpēm un zeķēm, mēs tuvojāmies guļamistabai. Rokas ķēra muguru, galvu, dibenu, lai tikai būtu tuvāk, lai tikai izjustu otru. Sajūtas, kas lija ārā bija karstas kā lava, bet tā nededzināja, bet sakausēja kopā.
Viņš mani iemeta gultā. Iekāpis starp kājām, vilka nost bikses. Es sajutu viņa ugunsmaigās rokas slīdot pāri, uzguļoties man virsū, sajūtot viens otra ķermeņa karstumu.
Bija ilgi jācīnās, kurš būs augšā, kurš apakšā, bet tik un tā zinājām, ka ir vienalga. Te es, te viņš aizāķējis kājas ap muguru, sajutu otru. Sāpēs? Kas tās tādas? Bija tikai un vienīgi bauda, likās, ka esmu debesīs. Sajūtas bija neaprakstāmas. Šķita, ka esam viens otram, kaut tikai uz šo vienu nakti vai varbūt vēl ilgāk?
Karstajiem ķermeņiem atkrītot gultā, šķīta, ka esmu tukšs, izlādējies pilnībā, kaut vēl mazliet kā uzlīst virsū otram, lai tik sajustu vēl otru.
Rīts. Pat nepamanījām, ka aizmigām. Tas šķita kā sapnis, ja vien nejustu pie krūtīm otra roku sildam. Nakts, kaut pati pirmā bija pasakaina, bet vēl visa nākošā diena ilgst smejoties, atpūšoties un labi pavadot laiku kino vai tējnīcā.

Post Scriptum Tā pat kā labās filmās tā arī šeit labākais tiek izgriezts, jo tas ir jāizbauda pašiem.

(c) VējaSkrējējs
Enhanced by Zemanta

svētdiena, 2010. gada 29. augusts

Sarežģītas pārdomas

Citi sešos no rīta vismaz Latvijā guļ (varbūt), citi jau pošas uz darbu, uz skolu augustā, kaut 29., pāragri, bet citi - kā es - neguļ, sēž (pareizāk guļ) pie sava portatīvā datora un drukā kaut ko savā dienasgrāmatā, blogā.
Šodien, kaut ārā ir mākoņains, ir labs laiks. Man, piemēram, patīk. Bet tas tā.
Es pa šo laiku... Cik nu ilgs tas ir bijis, esmu atradis varētu teikt kandidātu attiecībām. Un tā ir arī lietas, kas man galvā visu laiku ir un laikam arī paliks uz ilgāku laiku.
Kā jau cilvēks es domāju. Daudz. Un esmu ļoti skeptisks. Nezinu, bet gribētu zināt, kas būtu, ja būtu...
Vispār man nopietnas attiecības nav bijušas, tāpēc arī domāju daudz. Jā, es vēlos, bet tad, kad tuvojies vēlēšanās piepildīšanai, sāku domāt, kā īsti es to vēlos. Apsveru visu plusus un mīnusus, iespējas u.c. lietas. Vēlos puisi, kurš būtu ar mani un par mani.
Tāda dīvaina sajūta. Kopš tā kārtīgi sāku iepazīt LGBT, precīzāk, geju sabiedrību es, kaut jutos mazāk atšķirīgs, es jutos tomēr savādāks. Varbūt tā nebija tā sabiedrība vai tie cilvēki, bet tāda bija sajūta.
Nezinu kā Jums, bet man sekss ir otrajā vai pat trešajā vietā. Ja runā par attiecībām, man galvenais ir būt, BŪT kopā, palīdzēt, priecāties, dzīvot kopā. Nezinu, vai esmu sapņotājs vai nē, bet man attiecības saistās ar kopējām lietām, kas NAV pārsvarā tikai sekss. Reiz man viens cilvēks teica (rakstīja): "Tu vari meklēt savu īsto un vienīgo, bet ne jau tāpēc tev jākļūst par mauku." Zinu, ka tas ir bargi teikts, bet tā ir patiesība.
Šobrīd jautājot pāris cilvēkiem, ar cik puišiem pirmo reizi satiekoties ir bijis sekss, grūtāk ir atbildēt cik nav. Labi, tas nebija izcilākais cilvēks, kam jautāt, bet tā Mēs sevi parādam. Parasti arī šādas lietas tiek parādītas, bet cilvēki attiecībās uzvedas klusi un neviens neredz viņus.
Kāpēc es šo rakstu? Tāpēc, ka man vajag pamatu, uz kā es veidoju savu nākotni. Man tā ir kā vajadzība, izanalizēt visu jauno un izteikties, un pieņemt vai tieši nepieņemt un būt 100% pret to. Tā pat kā man baznīca, uzskatos par grēku un grēkotājiem, ir nulle, tā pat man ir jāveido uzskati par šīm lietām.
Šodien (vēlāk) es piezvanīšu šim puisim. Esmu jau zvanījis agrāk un DAUDZ runājies un rakstījies. Atceros, ka viņš atbildēja uz visiem, visiem jautājumiem, kas bija rakstiņā "Tipiskā iepazīšanās". Uzzināju tiešām daudz un es pat neticēju, ka viņš bija gatavs, ko tādu izdarīt, jo pasniedzu to kā joku.
Bet nu labi... Nezinu, ko īsti darīšu vai darīsim, bet tik un tā man vēl ir daudz darba, jo mainu dzīves vietu un daudzas citas lietas. Vien-vārd-sakot, attīstos.
Un kā jau man, man ir svarīgs citu viedoklis. Tātad kā mazpieredzējis astoņpadsmit gadus vecs puisis jautāšu Jums, pāris lietas.
Kas Jums ir (būtu) svarīgs attiecībās?
Kādi pamati Jūs vieno, ja Jums ir attiecības?
Un kāpēc, Jūsuprāt, šī pasaulē ir piebāzta ar nepatiesām lietām, sajūtām, ilūzijām, pēc kurām mēs, muļķīši, tiecamies?

Šis rakstiņš gluži kā domas ir rakstīts vienkāršu uzplūdu veidā - tam nav struktūras. Ceru, ka uztvērāt manas apmēram 34 domas, kas ir šajā rakstā.

VējaSkrējējs

Post Scriptum Man ļoti patīk šī dziesma!

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Kā man patīk šis rakstiņš!

          Ložņājot pa internetu uzgāju Reksa Beneta (Rex Bennet) blogu, kurā viņš ļoti interesanti pauž savu un vispār pieņemto viedokli. Vispār pirmais rakstiņš bija ar nosaukumu: "What Is Sexual Orientation and What Causes Homosexuality?", kurā tiek ļoti precīzi un pareizi (manuprāt) izstāstīts, kas ir seksuālā orientācija un kādi ir homoseksuālisma iemesli.

          Atļaušos citēt vienu rindkopu, jo es personīgi nevarētu precīzāk aprakstīt:
"What is sexual orientation? You can say it is attraction to a specific gender, but that is misleading. It is much more than that. It is an INSTINCT that affects how your brain relates to the world. You have no control over this. You can change your PHYSICAL BEHAVIOR, but that will not alter your psychological relationship to the world. The fact is that you can quite easily have physical sexual relations with members of the opposite gender, the same gender, and with no gender (with yourself.) These sexual relations will feel good. You will have orgasms. You will enjoy the human relationship. You can even become addicted to sex with members of the opposite gender or the same gender and want to do it frequently. However, if you disobey your sexual orientation instinct, all you will ever receive is physical pleasure and physical release. The physical sexual instinct will be satisfied and will give you physical sexual satisfaction. But there is something more important that you will NEVER receive. You will never receive EMOTIONAL SEXUAL SATISFACTION. If you obey your sexual orientation instinct, you will receive a DOUBLE ORGASM simultaneously. The first is the physical orgasm which is how your physical sexual instinct rewards you. The second is a BRAIN ORGASM which is how your sexual orientation instinct rewards you. It will not reward you unless you obey its instructions. If you have sex according to its instructions, at the moment of physical orgasm, you brain will be flooded with endorphins, dopamine, oxytocin, and other brain chemicals. The oxytocin will cause you to "bond" emotionally with your sex partner. The endorphins will remove all sensations of pain and give you a "floating" experience. You will feel "one with the universe." The dopamine will go to the pleasure centers of your brain and will vastly intensify the sensations of your physical orgasm and will give you and overall pleasurable feeling and feeling of well-being. This is something very important psychologically that you cannot receive unless you have sex with the gender that your sexual orientation instincts instructs you too." (Lasīt visu)
          Šis Reksa rakstiņš drusku mainīja manu attieksmi, jo tas parādīja, ka var būt sekss gan ar savu dzimumu, gan ar pretējo, bet tas neietekmē orientāciju, jo ir gan fiziska, gan psiholoģiska atšķirība. Seksuālā orientācija norāda tikai to, ar kuru "tu esi debesīs".
          Novēlu izbaudīt pēdējās augusta dienas!!!

Jūsu, Vēja Skrējējs

pirmdiena, 2010. gada 16. augusts

¿Vai tu tici?


Tu jūties dīvaini. Tā it kā jau kaut kur būtu redzējis šo cilvēku. Vai tā ir sakritība? Šķiet, ka zini visu, kas tev ir jāzina par viņu. Tev viņš patīk. Nē! Tu jau esi līdz ausīm? Tik paskatoties.
Tāda dīvaina sajūta. Dežavū? Vai tiešām?

Un vai Jūs ticat mīlestībai no pirmā acu skatiena?
Es ticu!

Izcila īsfilma

Ā! Mana trakā labākā draudzene! 10os vakarā uzaicina pievienoties izbraucienam. Labi ir ok! Bet tā kā jāceļas 5os, un es izdomāju negulēt, tad man ko darīt. Ņemšu talkā labi daudz saldas kafijas un drusku uzrakstīšu.

Atkal skatos labas īsfilmas, bet šoreiz manā uzmanībā ir tikusi viena īpaša, tiešām īpaša īsfilma! Šīs īsfilmas nosaukums ir Flatmates jeb Dzīvokļa biedri, kas stāsta par diviem puišiem, kas dzīvo kopā. Viens ir gejs, otrs ir "tiešais". Björn un Hampus.

Abi, protams, ir draudzīgi, pat ļoti, bet šeit parādās jautājumi: Vai es drīkstu? Vai viņš nejoko? Vai viņš zina, kā es jūtos? Vai kaut kas vispār ir iespējams?

Šī Skandināvu īsfilma ir unikāla, jo parāda sarežģītas attiecības, kad tu, puisis, gejs dzīvo ar citu puisi, kam interesē meitenes. Īsfilmā ir parādīts, ka viņam tiešām patīk savs dzīvokļa biedrs, bet tēlošana ir tēlošana. Dažreiz atļauties pa daudz nedrīkst!

Manuprāt, tas ir grūti šādi dzīvot un neizteikties, neparādīt savas jūtas, jo tās var tikt pārprastas.
Dažreiz es jutos līdzīgi.
Bet Jūsu tiešām morāles vērtēšanai ir jautājums: Vai viņām vajadzēja tā darīt, kā otrās daļas beigās?
Izbaudiet!



Vēja Skrējējs



pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Karsti

Nu tā esmu uz kādu neilgu laiciņu izlādējies. Sēžu virtuvē un domāju, ko gan es šodien darīšu. Tā kā ir vasara, es atļaujos ilgāk pagulēt. Hmm vakar aizgāju gulēt pusnaktī un pamodos tikko 18.oo :D
Šis laikam būs pirmais bezjēdzīgais temats manā dienasgrāmatā. Jo tā domājot, man šobrīd gribas vairāk kaut ko darīt nekā domāt, tāpēc drukāju, drukāju.
 Šodien pamanīju jaunu "fīču" draugiem.lv - čats. Atkal kaut ko no Facebook nokopējuši. Bet tas tā - personīgi man ir vienalga - tas tikai atvieglo saskarsmi :)

 Tātad jauku Jums vakaru!




piektdiena, 2010. gada 6. augusts

Vecs sapnis...

Baltajai saulei ar sarkanzeltainu atblāzmu mākoņos austot, mēs stāvējām tur pie dīķa. Abi kaili, abi vienādi kā agrāk, kā sākumā. Mums pa vidu šis plašums - dīķis - , kas šķīra mūs.
Es biju nervozs, tu baidījies, bet teici.
- Nāc! - klusi, klusi.
Es iebridu piena siltuma ūdenī, kas mani kā siltas rokas apņēma un tuvojos tev. Tu skatījies un domāji. Ko? Es nezinu, bet zinu, ka es tev patiku. Tad tu iečukstējies kā vējš šajā rīta agrumā.
 - Stāvi! -
Un es apstājos dīķa vidū un skatījos kā tu viegli kā spalviņa, bez skaņas ieslīdēji ūdenī man pretī. Tuvojies tuvāk, tuvāk, tuvāk līdz es sāku dzirdēt tavu elpu, kas vēstīja par satraukumu un patiku.
Mēs bijām viens otram pretī šajā dīķī, šajā sarkanajā rītā, kas vienoja mūs. Es nenocietos un apliku rokas tev ap kaklu, sajūtot kaut ko, kas mani pievelk, pievelk klāt.
Mūsu ķermeņi saskārās kā vēl nekad, kā divi ledus gabali, katrs no sava pola, gaidot šo mirkli, šo izdevību. Un te mēs bijām vieni, skaisti un kaili. Mūsu lūpas saskārās un es jutu, cik tās saldas, cik ļoti esmu noilgojies pēc tevis.
Mēs divi gulbji stāvējām līdz kaklam dzidrajā ūdenī kopā. Mēs piederējām tikai viens otram un neviens, neviens mūs nevar izšķirt. NEVIENS!
Tas bija burvīgākais rīts manā mūžā. Atceros, kā tu turēji mani virs ūdens un kā es tev uzticējos. Mēs smējāmies, mēs bijām priecīgi, mēs bijām kopā. Tavas vieglās rokas, maigas kā zīds, turēja mani un ausa saule, un mēs bijām tur un skatījāmies viens otra skavās. Mēs abi!
Tas bija burvīgākais rīts manā mūžā, kad redzēju šo sapni. Šo sapni esmu izdzīvojis simtiem reižu un simtiem reižu tas ir atdots spilvenim.
Vai es to piedzīvošu? Vai man būs lemts? Nezinu. Bet vēlos kādam veltīt šo stāstu.

trešdiena, 2010. gada 4. augusts

Atpazīt savējos

Šodien, vienkārši sēžot autobusā, tā nodomāju, cik gan grūti ir atpazīt "savējos" parastā sabiedrībā. Viens paziņa, kurš varētu teikt "sēž skapī" stāstīja, ka viens puisis esot ilgi skatījies uz viņu, bet pats viņš uzdrošinājies runāt nav. Šī tēma atgādina domas par ideju un rakstu internetā, kas mudinātu gejus sēdēt autobusa aizmugurējos sēdekļos, lai būtu vieglāk atpazīt. Kaut šāda ideja ir grūtāk realizējama, bet man tā šķiet interesanta, jo nekad nevar zināt!
Bet tikpat labi varētu būt nozīmīte: "Es esmu gejs!" Tostarp domāju, ka šādā veidā, ja tomēr grib būt atpazīstams "savējiem", vajadzētu drīzāk doties uz pasākumiem u.c. citām vietām, jo tie, kuri negrib, lai zinātu visi, šādi rodas problēmas. Protams arī jāmin, ka ne visi ir jauki noskaņoti pret Mums.
Tāpēc iesaku (arī sev) vairāk apmeklēt publiskos pasākumus un vietas, kur tiešām 99% būtu geji - vienkārši būs vieglāk.

Vēlu veiksmi iepazīstoties.

Vēja Skrējējs

...

- Mīļum! - atskanēja čuksts un, nepaspējis apgriezties, sajutu viegli glāstu no mugurpuses. Rokas lēnam, maigi slīdēja pāri pleciem līdz krūtīm, cieši apskaujot no mugurpuses. Tikko ēstā saldējuma smarža parādījās pie labās auss.
- Kas šodien paredzēts?
- Un ko tu gribētu? - paliecu galvu, lai paskatītos sava puiša acīs.
- Varbūt beidz mācīties un nāk atpūsties?! - iemirdzoties viņa pelēkzilajām acīm, centos nojaust, kas šoreiz viņam padomā.
Ar uzmundrinošu skatienu un lēnām apgriezies un apsēdies uz virtuves virsmas izteicu: - Kāda atpūta tev ir paredzēta?
Viņam maigi pietuvinoties un savijot rokas ap manu kaklu, deguniem saskaroties, noiet tirpas pa kāju pirkstiem.
- Tā netālu. Tepat istabā.
Man atbildot ar kutinošu saskārienu ar deguniem. Lēnām, lēnām velkot gar vaigu, kaklu līdz ausij, maigi es iečukstu: - Interesanti!
Mitrajām lūpām pieskaroties drauga kaklam un sadzirdot patikas izelpu, lēnām, pa mazītēm sasniedzu kaklu, krūtis, plecu.
- Ejam! - man apkļaujot rokas ap viņa vidukli ieviļņoju uz guļamistabas pusi. Pie durvīm ieskatoties viņa pelēkzilajās acīs, šķipnainajos, brūnajos matos un maigajā sejā, tievā kakla aprisēs, noskūpstu viņu tieši uz lūpām sajūtot saldā zemeņu saldējuma garšu. Lēnām, jau zinot, pastiepju roku pēc durvīm un klusi, klusi aiztaisu tās Jums ciet.

 Veltījums draugam, kam patīk šādi stāstiņi (mmm)
 Vēja Skrējējs

Post Scriptum Jāuzlabo prasme šādus rakstus rakstīt ;)