otrdiena, 2010. gada 21. septembris

Puiši, zēni un vīrieši; draugi un paziņas

Nu jau vairākas nedēļas vai dienas neesmu neko rakstījis. Kapēc? Tāpēc, ka nu jau dzīvoju galvaspilsētā un mierīgi - kā pienākas. Bet tomēr es vēl domāju. Un domāju par daudzām lietām. Viena ļoti svarīga ir tā, ko es tiešām vēlos gan dzīvē, gan savā darbā, nākotnē; gan arī ko es vēlos savā puisī.
Esmu drusku iepazinis pasauli, cik nu 18 gados var, bet tomēr vēl man daudz ir priekšā. Dzīvē es vēlos sasniegt to, lai man nav jādomā par resursiem tādi kā nauda, ēdiens un citi. Es vēlos sasniegt tādu stāvokli, ka man darbs patīk un es eju uz to tāpēc, ka man tas patīk. Ar citu jēgu, kā pamatresursu nodrošināšana kā nauda, es neredzu sev motivāticiju. Nākotne man vēl ir neredzama, bet sāk skaidroties un man tas patīk.
Pats svarīgākais, kas manu galvu šobrīd nodarbina ir savas dzīves sakārtošana. Nezinu, kā man tas izdosies, bet man vienmēr ir un būs cerība.

Ļoti daudz esmu domājis par to, kādam jābūt manam puisim. Atceros, ka rakstīju dzejoļus, ka es viņu neatradīšu - viņš atradīs mani. Es no tiesas vēlos iemīlēties, bet nezinu, kā tas būs.
Tas ir interesanti, kad vēlies, ko tādu, ko nezini un tā īsti neesi piedzīvojis. Saka: "Tu esi jauns un tev vēl viss priekšā!" Bet nezinu... Es atbildētu: "Un? Tāpēc man būtu jāgaida?"

Esmu saskāries ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem raksturiem. Vistipiskākā geja dzīve ir tāda: apmēram 14-16 gados apzinies, ka tev patīk labāk puiši nekā meitenes. 17-18 gados jau sāc to kārtīgi saprast. Varbūt pēc 18 sāk to tiešām apzināties un varbūt, ja esi pietiekoši drošs, sāc sevi arī tā saukt. Parasti dzīve līdz 25 gaidiem iet randiņu, cilvēku, seksa un piedzīvojuma meklēšanā. Tas atkarīgs no katra rakstura. Domāju, ka ir daudzi, kas meklē tikai seksu, viņi dzīvos tā vēl ilgi, līdz vienu dienu sēdēs savās mājās un izjutīs to vientulības sajūtu, kas kā akmens velk ūdens dzīlēs. Varbūt paveiksies un viņš atradīs sev puisi, varbūt būs lemts nodzīvot visu mūžu vienam.
Bet ir arī citi, kas jau no sākuma dzīvo noslēgti, viņi bieži neiet uz klubiem, pasākumiem. Varētu teikt dzīvo savu dzīvi. Sākumā vienkārši kā pelēkās peles, kas sevi apslēpj lielas zināšanas un daudz labu padomu.
Ir arī tādi, kas meklē nopietnas attiecības. Bet šie savukārt ir vēl dažādāki: vieni tiešas pēc ideāla, skaista puiša sev blakus, citi pēc privilēģibām, kā nauda, iespējas un izmantotība.
Ir arī melanholiski cilvēki, kas cenšas un cieš, raud, bet neizrāda. Tādus bieži citi izmanto citi. Viņi raksta dzeju, prozu, nodarbojas ar mākslu. Daži ir ļoti emocionāli, noslēgti; citi ir drošāki.
Bet vienmēr ir izņēmumi, es pirmo reizi apzinājos, ka man varētu patikt arī puiši 10-12 gados. Teiksiet biju pārāk jauns? Nē! Un tomēr pat tājā vecumā bērni domā un visu saprot, dažreiz pat labāk kā pieaugušie. Augu un augu, un man likās, ka meitenes ir tas ar ko jābūt kopā, ar ko ir iespēja radīt pēcnācējus. Es cienu sievietes, es cienu meitenes. Ir interesanti parunāt, bet man tomēr daudz tuvāki vienmēr ir bijuši puiši jeb vīrieši.
Mans partneris - tas izklausās pēc deju nodarbībām. Man labāk patīk, ja saka: "Mans puisis" vai labāk "Mana pazudusī un atrastā vai otra pusīte". Es nedrīkstu teikt, ka vēlos tur modeli, ar daudz naudu utt. Var jau pasapņot, bet vai tiešām bāgāts būs arī piemērots? Manam puisim jābūt tādam, ar kuru es jutīšos ērti, kaut domāju, kas tas būs tikai ar laiku, jo sākumā būs nervozitāte un citas lietas.
Viena prasība (izklausās pēc darba piedāvājuma) ir, lai viņš būtu atklāts, jo tā ir mana īpašība. Lai spētu uzklausīt un palīdzēt - kā parasti īsti draugi dara. Vēlos, lai viņš būtu man kā draugs, bet tomēr vairāk, tomēr vairāk kā draugs.
Es vēlos iemīlēties. Nezinu. Man iemīlēties nozīmē, ka esi gatavs būt kopā kaut vai visu mūžu, ka uzticies pilnībā, cik var uzticēties, un ka otrs ir gandrīz tas pats, kas pats.
Un tomēr, man vienmēr gribās, lai man būtu, par ko runāt. Tas man ir svarīgi, lai cilvēks būtu izglītots un spējīgs pateikt savas domas, idejas, pieredzi. Laikam šī iemesla dēļ es esmu pateicis dažiem "nē", jo esmu sapratis, ka tikai ar to, ka ir smuka balstiņa vai izskats, nepietiek.
Kaut tomēr, es izvairos, ka man kāds pieskarās, jo to jūtu ļoti spēcīgi, un cenšos izvairīties no kontaktiem, kurus nevēlos, bet man tas patīk. Man nepatīk apzināties, uz ko tas novedīs, tāpēc es izvairos. Man patīk jauki pārsteigumu, man patīk simpātiju izrādīšana pierastā veidā - ar apskavieniem, mirkļiem, tuvību; kas nav sekss.
Esmu tiešām daudz uzrakstījis un jau pulkstenis būs pus viens, bet tomēr man vēl joprojām galvā mīņājas domas par dažādām lietām. Drīz es iesū gulēt un cerēšu, ka atradīsu savu puisi. Bet varbūt es jau esmu viņu atradis?

Uz redzēšanos!
Vēja Skrējējs

trešdiena, 2010. gada 1. septembris

Ilgi rakstīju un ilgi sapņoju...

Bija auksta ziema, kad viņš beidzot pēc ilgiem laikiem izdomāja ar mani tikties. Viņš dosies pie manis un uz vakaru būs klāt. Es nervozēju, kaut esam daudz runājuši gan pa telefonu, gan pa internetu, bet nervozēju. Daudz piedomāju kā izskatos, bet tik un tā uzvilku vieglu kreklu un mīļākās bikses.
Zvans! "Tam jābūt viņam!" es nodomāju iedams pie durvīm. Kā vienmēr daru, apjautājos, kas tur ir.
Dzirdot viņa maigo, bet vīrišķīgo balsi, izbaudot satraukuma mirkli, ievelku elpu un atveru durvis.
"Sveiks!" manā tagadējā atmiņā pavidēja. "Nāc iekšā!"
Viņš izskatījās lieliski - melnā, pogājamā vīriešu žaketē, džinsu biksēs. Žeketi pakāris, viņš pagriezās. Viņa lūpas vēl bija drusku zilas un vietām slapjie mati liecināja, ka ārā krīt sniegs.
Mani kā karstās vasaras taureni pievilināja viņa džemperis ar dziļo izgriezumu, kas pilnīgi rokām liek pieskarties. Es biju ekstāzē.
Mēs bijām daudz runājuši, bet šis bija pāri visam. Es jutu, ka manas kājas tuvojas jau turpat priekštelpā pie pakaramajiem.
Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, nē, es jau biju tuvu un viņu noskūpstīju.
Visas šaubas un bailes izlija pa roku un kāju galiem, es viņu piespiedu pie sienas un skūpstīju kā vēl nekad. Viņš bija šokā - es to jutu! Es pats nezināju, ka tā varētu.
Drusku nomierinājies, lai ievilktu elpu, es atvēru acis un ieskatījos viņā. Jutu elpojam gaisu.
Un tad kā otrais pausuma vilnis, viņš jau bija man pretī un spieda mani pie pretējās sienas, mēs atkal skūpstījamies. Drīz vien koridora sarkanajā gaismā pazuda viņa džemperis, paverot skatu stingrajiem, kailajiem pleciem, krūtīm, rokām un nostieptajam vēderam. Kļuva arvien karstāk - mēs jutām viens otra elpu, viens otra sajūtas; likās, ka esam viens.
Attālums, kas neļāva tikties, tagad kā atombumba eksplodēja sajūtās. Šķita, ka visa pasaule ir atslēgusies, esam tikai mēs divi.
Drīz jau, pazūdot kurpēm un zeķēm, mēs tuvojāmies guļamistabai. Rokas ķēra muguru, galvu, dibenu, lai tikai būtu tuvāk, lai tikai izjustu otru. Sajūtas, kas lija ārā bija karstas kā lava, bet tā nededzināja, bet sakausēja kopā.
Viņš mani iemeta gultā. Iekāpis starp kājām, vilka nost bikses. Es sajutu viņa ugunsmaigās rokas slīdot pāri, uzguļoties man virsū, sajūtot viens otra ķermeņa karstumu.
Bija ilgi jācīnās, kurš būs augšā, kurš apakšā, bet tik un tā zinājām, ka ir vienalga. Te es, te viņš aizāķējis kājas ap muguru, sajutu otru. Sāpēs? Kas tās tādas? Bija tikai un vienīgi bauda, likās, ka esmu debesīs. Sajūtas bija neaprakstāmas. Šķita, ka esam viens otram, kaut tikai uz šo vienu nakti vai varbūt vēl ilgāk?
Karstajiem ķermeņiem atkrītot gultā, šķīta, ka esmu tukšs, izlādējies pilnībā, kaut vēl mazliet kā uzlīst virsū otram, lai tik sajustu vēl otru.
Rīts. Pat nepamanījām, ka aizmigām. Tas šķita kā sapnis, ja vien nejustu pie krūtīm otra roku sildam. Nakts, kaut pati pirmā bija pasakaina, bet vēl visa nākošā diena ilgst smejoties, atpūšoties un labi pavadot laiku kino vai tējnīcā.

Post Scriptum Tā pat kā labās filmās tā arī šeit labākais tiek izgriezts, jo tas ir jāizbauda pašiem.

(c) VējaSkrējējs
Enhanced by Zemanta