svētdiena, 2010. gada 31. oktobris

Vecs dzejolis

Cik dīvaini ir meklēt kādu,
Kuru šķiet pazīsi visu mūžu,
Kas vienmēr blakus būs,
Abām rokām ļaus sevi just.


Kur meklēt šo cilvēku dīvaino,
Varbūt jau atrasts viņš ir,
Tik uz fona melna kā piķis,
Jāatrod šis tumšais mats.


Cik dīvaini ir rakstīt te,
Manā otrā, jaunā pasaulē,
Un ar katru pogas klikšķi,
Kādu domu izteikt tev.


Nezinu, ko priekšceļš dos,
Un ko bedres laika ceļā cels,
Bet zinu šai saulē es vienu:
Es meklēšu un atradīšu tik viņu!

Šo dzejoli es rakstīju vasarā, kad es sev biju nosolījies vairs nekad neteikt "nē" nevienam, kurš vēlētos ar mani attiecības, bet diemžēl tas tā nenotika, un man palika tikai sapnis par to, ka reiz nebūšu viens.

Drusku par mūziku

Kaki King The 1st Adelaide International Guita...Image via Wikipedia
Tā kā esmu liels mūzikas cienītājs un pēdējā laikā arī esmu mēģinājis izpētīt/atrast mūziķus no LGBT sabiedrības, gribēju uzrakstīt par šo cilvēku.
Kaki King jeb Katerīna Elizabete Kinga (Katherine Elizabeth King) ir populāra amerikāņu ģitāriste un soliste, kas pazīstama ar savu unikālo, oriģinālo mūziku, kurā jaušamas dažāda stila un tipa melodijas. Viņa pārsvarā sniedz ģitārmūzikas skaņdarbus, kas izceļas ar tehnisko sniegumu un spēju.
Man šī māksliniece vienmēr ir patikusi, jo savos darbos spēj izteikt ne tikai skaņas, bet jau jūtas. Viņa kopš 2001. gada ir izdevusi sešus albumus un šogad gaidāms vēl viens.
Vislabāk šo mākslinieci raksturo šādi vārdi: “There are some guitar players that are good and there are some guitar players that are really fucking good. And then there's Kaki King.

Izbaudiet!!!

Cilvēki klubos, turpinājums.

Lai arī kā man nepatīk iet uz klubiem, diskotēkām un pasākumiem vienam, es tomēr izdomāju, ka šoreiz ir jāaiziet. Kaut personīgi likās, ka šis vakars bija sacensības, kurš spēs aiziet viens - es vai viens paziņa -, man tas bija mēģinājums tikties ar kādu cilvēku, jo nezināmā kārtā kaut kas velk un liek tuvoties. Interese? Izzināšana? nemāku teikt, bet, kad manā galvā parādās domas par cilvēkiem, kuri ir vērti, lai ar viņiem iepazītos, kļūstu par optimistu.
Vispār šis vakars man likās smieklīgs, jo skatīties, kas notiek apkārt un kā pazib cilvēku skatieni, ir jautri. Man gribējās, jo tik tipisku cilvēku uzvedību sen nebiju redzējis. Pelēki, tipiski, paredzami cilvēki. Stāvēšana klāt bez mērķa, nejauša uzkrišana, atvainošanās. Nezinu kā jums liekas, bet man tas šķiet drusku garlaicīgi. Bet par spīti tam nedomāju, kas tas būtu kaut kas slikts, jo ne jau visi ir dzīvojuši un auguši oriģinālu cilvēku sabiedrībā, kur vienīgie, kurus jāpārspēj ir paši.
Šis vakars, manuprāt, bija tiešām lielisks, tāpēc ka nebija intrigu un lietu, kuras liktu satraukties. Varēja pasmaidīt par muļķīgu cilvēku uzvešanos un papriecāties par greizajiem, caur urbjošajiem acu skatieniem, kas atsitās pret tērauda mūri.
Runājot par pašu klubu, man patīk, ka ir laba, patīkama kontrolēšana un, protams, tēmu pasākumi. Nožēloju, ka man nav neviena helovīna jeb visu svēto nakts tērpa, bet ir doma kādu iegādāties, piemēram skeletu vai vilka galvu, jo man ļoti patīk pilnmēness.
Tērpu ziņā bija jaušama lielāka izvēle un oriģinalitāte, liktu astoņi vienai jaunkundzei kaķa tērpā, kas likās tiešām ievērības cienīgs, bet no puišu puses gan žēl, jo nekā īpaša vai pamanāma nebija.
Domāju, ka divas dienas jeb pareizāk naktis pavadītās klubā pietiks kādam laikam. Domājams nākošreiz došos, kad būs pilnmēness vai izņēmumu kārtā, ja kāds uzaicinās.

Uz redzēšanos!
VējaSkrējējs

Post Scriptum Tagad ir dilstošs mēness, pusē.

sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

Klubs un secinājumi jeb baigais halovīns

"Ko Tu domā?" es vakar vakarā jautāju, bet pašam, lai rastos skaidrība, būtu jāatbild.

Uz klubiem staigāt īsti nav manā raksturā, parasti ietu tikai ar kādu vai kādiem kopā, bet jau pa šo laiku esmu pieradis un vairs vispār neuztraucos par to, kā tikt iekš vai līdzīgi. Bet nu tā gadās, ka arī var atrast pazīstamus cilvēkus un iepazīties, kas, manuprāt, ir ļoti jauki, ja vien dažās kluba vietās nevaldītu nepatīkama atmosfēra.
Man, piemēram , klubs ir tikai atpūtas vieta, kur var aizmirst ikdienas darbus, parunāt jeb drīzāk pačatot ar draugiem un paziņām un kārtīgi izdejoties. Var arī iepazīties ar cilvēkiem, kas šoreiz būtu mana problēma, jo cilvēki neparāda un pat nesaka, ko vēlās. Jā, būs vien jāatzīst, ka esmu kautrīgs un nekad (parasti) neuzsāku neko. Izņēmumi ir piemēram tikšanās, runāšana, vēstules uzrakstīšana draugos vai kur citur. Man ir grūti mēģināt kādu noskūpstīt vai likt manīt, ka vēlos pabūt divvientulībā.
Par spīti tam, atceroties, ka mana labākā un vienīgā draudzene teica, ka dejošana ir sekss apģērbā un uz skatuves, nobrīnījos un secināju, ka tā tik tiešām ir. Kaut jau zināju, ka sen senos laikos tas tā bija, šajos laikos tas netiek tik ļoti uztverts un ir mierīgāk. Manīju, ka dejošana ļoti daudz ietekmē domas par otru cilvēku un daļēji parāda viņa raksturu gan, gan. Simpātiju izrādīšana patiesībā nāk vairāk no meiteņu, sieviešu puses, kaut ir arī kaislīgi dejotāji vīrieši. Dejojot es mēģinu aizmirst visu, kas ir apkārt un vienkārši ļaut, lai kājas kustas ritmā. Neesmu nekāds baigas dejotājs, bet tomēr nulle arī ne.
Par spīti tam man dejošana ir vien enerģijas izlādēšana, kas ir sakrājusies pa nedēļu un īpaši neskatos un nepievēršu uzmanību tam, ka citi tā izrāda savas vēlmes. Patiesība pat ļoti daudzi cilvēki, jāsaka, piedejo klāt un grib dejot kopā, bet tikai retos gadījumos es piespēlēju arī. Man, kā izrādās, vieglāk ir dejot ar meiteni, jo man nav jāķer skatiens, nesāku uztraukties un tā tālāk. Nedrīkstu teikt, ka meitenes, sievietes man nepatīk, bet vairāk viņas uztveru kā gandrīz vai līdzīgas būtnes, ar savu domāšanu.
Galapunktā secinot, domāju, ka vakars, kas pēkšņi beidzās sešos vai septiņos no rīta bija izdevies, vien žēl, ka pēc tam gandrīz aizmigu rīta autobusā, kas patiesībā bija diezgan nepatīkami, jo galvu apdauzīt nevienam negribas.

Tātad jaukus Jums turpmākos vakarus, Jūsu VējaSkrējējs

otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

Dzīves teātris

Sen jau neskatos šo seriālu "As The World Turns", bet tomēr, manuprāt, tas bija labs, ja es dienas laikā YouTubē noskatījos apmēram 50 sēriju no vairākiem simtiem. Bet par spīti tam, lai cik skaisti dzīve izskatīties datora, televizora vai kādas citas ierīces ekrānos, tas tā nav. Vismaz es neredzu, ka būtu.

Visu šo laiku, kamēr es neko šeit nerakstīju, es domāju. Jo zinu, ka var visu mūžu dzīvot uz cerībām un sapņiem, bet man, kā skeptiķim, vienmēr ir domā, vai tiešām būs tik labi. "It`s gets better" - vai tiešām?

Man ļoti patīk, ka Neatkarīgais liek tiešām cerību raisošas bilde blogā. Šīs bildes, kas pasaka vairāk nekā maldus, iekāri vai ko citu, kas saistāms ar īsiem mirkļiem un "uz redzēšanos!", manī vienmēr atstāj kādu lietu, kādu mirkli cerības. Es sapņoju pie datora ekrāna...

Par spīti tam visam, ka vairāk meklējas cilvēki, kam gribās un, lai atrastu kaut ko īstu, ir jārokas dziļi un ilgi. Domāju, ka ir arī labas lietas. Piemēram, violetā diena, kā es nokristīju šo pasākumu, kad, lai samazinātu pašnāvību gadījumus, ko izdara puiši un meitenes ar ne īpaši tradicionālu orientāciju, un iespējams palīdzētu, cilvēki savā dienas apģērbu klāstā ielika ko īpaši violetu. Biju drusku jautri papriecāties ar saviem kursa biedriem, ka todien tiešām daudzi nezin kāpēc bija violetā apģērbā, kaut neviens neko tādu pirms tam nezināju. Pats jau kā divas nedēļas staigāju violetā (un siltā) džemperī.

Nezinu kā nosaukt šo laiku, kad, paskatoties spoguli, tu vairs neredzi to mazo tīni, kas uzcītīgi mācījās, lai apslāpētu citas domas, kas krājās galvā.
Nezinu kā nosaukt šo laiku, kad, vakaros ieraugot pa logu dzeltās lapas, spilgto sauli un siltumu, gribas pasmaidīt un domāt, ka kāds jau tev ir blakus, ar kuru kopā varētu noskatīties šajā skatā.

Nezinu... Kā pabeigt šo daudzveidīgo rakstiņu, kā pielikt punktu. Bet cerot, ka reiz tiešām būs tā iespēja iepazīties ar cilvēku, ko gaidu, novēlu, lai Tev, lasītāj, veicas!

Ar mīlestību, dzintara vēja grauds dzīves pludmales smiltīs.


Raksta piezīme /Post Scriptum/


Labākam garastāvoklim dziesma:


svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

Mūžīgais aplis

           Kas gan notiek šajā pasaulē? Man ir grūti domāt. Tik daudz dažādību, tik daudz dīvainību. Es sāku nevis saprast, bet nesaprast. Manas vērtību kolonnas jūk un pamats kļūst nestabils. Es tiešām nezinu, ko teikt. Kāpēc cilvēki seko ideāliem, bet nespēj tos īstenot? Gara nopūta, lai turpinātu, ko citu...
          Es mēģinu radīt savas vērtības, pēc kurām vadīties, bet man ir grūti, jo es nezinu, kas var notikt, kas nē. Laiks - lieta, ko es tiešām sāku ienīst tāpēc, ka tas ir grūti - gribēt un cerēt, skumt un vēlēties. Varbūt nav īstais laiks? Varbūt man būtu jānogaida? Varbūt nekas nav tā kā es domāju? Kā lai uzzina, kā lai pārbauda? Esmu pateicis "nē" dažiem, man tikko pateica "nē". Ne jau seksu, bet gan vēlēšanos būt par cilvēku, kas ir un būs blakus. Esmu sajucis. Tā vien šķiet, ka es pasauli pilnīgi nepazīstu un nekad neesmu pazinis. Man vairs nav vērtību uz kurām balstīties un man vairs nav domu, kuras liktos pareizas. Šī pasaule ir pilna melu, kļūdu un naida. Man vairs negribas dzīvot šajā pasaules daļā, bet man ir jāmaina tas, ko esmu radījis.
          Man turpināt dzīvot? Raudāt, kā esmu to darījis? Skumt un gulēt? Doties uz vietām, bāriem, kur apgrozās aizdomīga sabiedrība un kur tumšās istabās notiek pieklājīgiem vārdiem nepasakāmas lietas?
          Es ienīstu no sirds reliģiju, bet piesaucu Dievu, lai beidzot tiktu skaidrībā ar lietām, kas ir notikušas. Man gribās visu aizmirst, sākt no sākuma. Nē, es nenožēloju neko, es vienkārši gribu atrasties citā vietā sabiedrībā. Man ir apnikušas padibenes ar savām nepatiesajām vērtībām, ar savām pieklājīgi neizsakāmajām velmēm. Es vēlos nomazgāt nost tos dubļus un netīrumus no savas ādas un vairs neskatīties tajā virzienā. Vai es to varu? Vai man ļaus? Es redzu lielu katlu, kurā cilvēku velk iekšā uz leju, uz leju, lai neviens netiktu ārā no ši murga. Nē, es tikšu! Nē, es tas būšu!
          Es nedrīkstu nevienam teikt, kas ir labāk, kas nē, bet drīkstu sev aizliegt darīt lietas, kuras nevēlos. Es nedrīkstu pārkāpt savus principus, jo tie vairs nebūs principi. Es drīkstu būt atkal tas, kas es neesmu tikai, lai citi tā domātu. Es esmu es un vienmēr būšu. Mana attieksme tiek mainīta uz visiem laikiem, lai sasper mani Jods, ja tā nebūs.
          Viss, man jāveido jauni principi, jauna attieksme un jauns skats uz rītdienu, lai sasniegtu mērķi, uz kuru mēs visi tiecamies - kļūt laimīgiem, tādi kādi esam.
          Es sāku jaunu ēru un jaunu gadu savā dzīvē - apsveicu dzimšanas dienā.

"Vēja grauds zem zilas debess klaja"