ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

Cietušie Latvijas bērni

Nezinu, kā ir pasaulē, bet Latvijā ģimenes pamestie bērni nonāk bērnu namos un patversmēs, kas kā lieli cietumi paliek bērnu acīs. Daudzi no šiem bērniem tiek paņemti no dzērāju un nespējīgu cilvēku ģimenēm. Visbiežākais iemesls ir kaimiņu nosūdzēšanās policijai, un skolotāju vēlme palīdzēt.
Tagad bērnu namos ir vairāki simti bērnu. Precīzu skaitu es nevaru pateikt, bet no pieredzes ir zināms, ka to ir daudz. Šie bērni izaug ar dažādiem iespaidiem un skatiem uz dzīvi. Viņi uztver patversmi kā cietumu un baidās, un bēg no turienes prom.
Es pats esmu viens no šāda raksturojuma bērniem, bet vēl joprojām es nesaprotu savus "nama-biedrus". Viņi praktiski dzīvoja savu dzīvi uzticoties tikai sev un mēģināja dažādos veidos iegūt naudu. Viņus cilvēki sauc par pabērniem vai, ja izsakās precīzāk, naudas-bērniem.
Man nav zināmi daudz bērnu nami un patversmes, bet man ir zināmi cilvēki, kas ir dzīvojuši un stāstījuši. Bērnu nami nav labi priekš bērniem. Bet neteikšu, ka arī ievietošana citu ģimenēs ir laba. Man šie laiki atsaucas atmiņā ir dažādām lietām, kurās es esmu atšķiries, jo es gan slēpos, gan reizē negribēju būt tāds pats kā citi.
Nesen man apkārtējās valodās pavidēja runas par šiem cilvēkiem. Bija dzirdēts, ka arī pāris paziņas gribēja ņemt uz bērnu namu, bet veiksmīgi tas nenotika. Bet tagad es saskāros ar pajaunu cilvēku, kas līdzīgi kā es ir lielu daļu nodzīvojis bērnu namā/patversmē. Es šī cilvēka gadus nezinu, kas pavadīti tur, bet no sarakstes tie ir bijuši 8 līdz 10 gadi. Varētu teikt jau puse nodzīvotās dzīves.
Jautāsiet, kāpēc es gan rakstu šo garo tekstu?!
Es rakstu tāpēc, ka šī bērnu namu sistēma ir nederīga. Par spīti tam, ka tiek noklusēts, bērnu namos tomēr ir nelabvēlīga vide bērniem. Šis cilvēks, ar kuru es iepazinos ir apmēram 16/17. gadus vecs un nodarbojas ar prostitūciju kā naudas ieguves veidu. Šis ir iemesls, kāpēc bērnnamniekus mēdz saukt par naudas bērniem - viņi iemācās iegūt naudu vieglākos un arī netīrākos veidos. Daži mīti par to, ka šie cilvēki ir zaglīgāki un melīgāki ir patiesi, jo šādi tiek ietekmēti viņi.
Gadu laikos šie bērnu nami nemainās, jo no audzinātājiem nemainās attieksme pret bērniem. Viņi, kas sākotnēji uzskatīja šo darbu kā palīdzību, vēlāk uzskata kā problēmu un vērš naidu pret šiem bērniem. Es nesaku, ka tur notiek bērnu sišana, bet tas ir grūti divām audzinātājām pieskatīt 30 mazu bērnu pulku. Viņi visi prasa uzmanību, viņi visi prasa mīlestību. Un gala rezultātā mums ir, kas ir.
Nedomāju, ka te var vainot kādu indivīdu. Nedomāju, ka pie tā var vainot pašu bērnu, kas nav iemācīts dzīvot un veidot savus uzskatus. Domāju, ka visiem ir jāmaina visi, citādi nekas tiešām nebūs.

Lēnām iekšēji mirstot VējaSkrējējs

Post Scriptum Šis raksts ir iemesls, kāpēc es citu rakstīju "Lēnām mirtošs..."

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Filma iekš YouTube - The War Boys

Šī filma man ļoti atgādina vienu puisi, kuru es diemžēl sliktā veidā arī iepazinu. Gandrīz vai tie paši vaibsti un tā pati maniere. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viens ir reāla persona, otrs ir aktieris, kas tēlo. Nezinu, bet man patīk atcerēties cilvēkus. Varētu teikt, ka es dzīvoju pagātnē.

Šī filma stāsta par trim puišiem un meiteni, kas dzīvo uz Meksikas/ASV robežas un, manuprāt, šajā filmā ir daudz noderīgas domas un atziņas, kas varētu noderēt cilvēkiem pasaulē.

Viena ir tāda, ka tu nezināsi, kas tev patīk, kamēr nebūsi to izmēģinājis.
Otra ir tāda, ka attiecības savu līdzību nemaina kā hetero, tā geju dzīvē.
Trešā - tu nekad nepazīsi cilvēkus sev apkārt, nekad.
Domāju, ka pārējās atziņas Jums jāmeklē pašiem, patīkamu skatīšanos.
Vēl pieminēšu to, ka filma ir sadalīta 8 daļās.

One on one - īsfilma

Šķiet, ka šī naksniņa būs tiešām laba. Lūk, esmu jau atradis tiešām labu īsfilmu, kura man arī patīk. Vispār man pašām arī gribētos iemācīties kādas dejas nopietni.

Cofee - īsfilma

Nes neesmu gulējis nakti un sen neesmu rakņājies YouTubē un meklējis īsfimas, tāpēc, lai aiztrenkātu savas garīgi iznīcinošās doma, es pasērfojot uzgāju šo, domāju, ka Jums patiks.

Veltījums

ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

"Vai mani tiešām atnesa stārķis?"

Labs rīts, mani lasītāji, draugi, nejauši cilvēki un visi pārējie.
Kamēr man ir laiks, es domāju turpināt iesākto domu par netradicionāliem cilvēkiem, bet šoreiz runāšu (rakstīšu) par visai sarežģītību tēmu - attiecības un ģimenes modelis.

Ja izmetam visu to, ko es es iepriekš rakstīju un paskatāmies uz dzīvi no citas domas: "mēs agri vai vēlu veidosim attiecības un ģimenes", tad man zināmi ir dažādi varianti.

Atceros, ka agrāk es nemaz negribēju būt kopā ar kādu cilvēku, varētu teikt, ka man bija patīkami būt arī vienam, un šajā laikā mans sapnis bija vienkārša, vienstāva (iespējams paneļu) mājiņa kā tajās amerikāņu filmās, vienkāršs darbs savā profesijā, kas patīk. Turpat kāds klubs, bārs vai restorāns, kur uzturas pazīstamie cilvēki un zināma atmosfēra.
Teiktu, ka šādas domas varētu rasties tikai vientuļniekiem, bet nē. Cik atceros šajā laika posmā, es vēlējos palikt tur, kur esmu, un nākotni arī neskatīju ar lielām izmaiņām. Manuprāt, ja kāds dzīvo pēc šāda parauga, iespējams dominē vai nu gadījumattiecības, vai draugu būšanas. Bet tik pat labi var dzīvot klusi divvientulībā.

Vēlāk, jau drusku paaugoties, mans nākotnes modelis mainījās. Vairāk tika piedomāts pie tā, kādu darbu es vēlētos. Kā jau cilvēks-domātājs, man patīk sava sistēma it visā, un šajā kā otrs variants varētu būt darbs mājās vai ceļošanas laikā. Neesmu vēl ne ar vienu, kuram darbs būtu tur, kur viņš atrodas, runājis, bet domāju, ka tas varētu būt drusku sarežģīti. Runājot par to, kā šajā gadījumā veidosies attiecības, man raisās domas, ka daudzas piedzīvotas kopējas lietas, ļauj cilvēkiem iepazīt viens otru. Kaut dažreiz sanāk, ka vispirms iepazīstas ar otra ķermeni un ar mentuālo daļu vēlāk, šāds ceļo-strādā modelis priekš jauniem cilvēkiem varētu būt aizraujošs. Manuprāt, šī dzīves sistēma varētu būt kādam arī sapnis, bet tā kā man nav raksturīga milzīga ceļošana, nemācēšu raksturot, kā viss varētu norisināties.

Bet, protams, ja vairākus gadus ir ceļots, gribas arī kaut kur apmesties un atjaunot mierīgu kopā dzīvošanu. Kā turpinājumu vai nākošo evolūcijas slieksni divu cilvēku attiecībās uzskatu ģimeni. Manuprāt, šī pakāpē ir tad, kad jau iepazīts ir cilvēks ļoti labi, un sajūtas atrodoties viņam tuvumā ir "kaut tas būtu uz visu mūžu". Šajā posmā, kad mūsdienās tikai lēnām ir parādījies, viena vēlme ir bērni. Tā ir atbildība. Saprotams, ka divi vīrieši bērnus uztaisīt nevar, bet kāpēc nevar uztaisīt ģimeni?

Cik zinu, no Dabas viedokļa sekss diviem vīriešiem ir normālība, bet man nav zināms, vai pastāv arī ģimenes no diviem vīriešu dzimuma dzīvniekiem. Šī viena no tām reizēm, kad sāku domāt, kādam mērķim Daba ir izveidojusi homoseksuālisma parādību. Vieni saka, lai kontrolētu dzimstību, otri, ka tā ir slimība, otri, lai parādītu dzimumu vienlīdzību, trešie domā, ka šī parādība ir raksturīga vairāk inteliģences cilvēkiem, līdz ar to, lai veicinātu attīstību. Personīgi nevaru piekrist nevienam no viedokļiem, jo, tā pat kā par notikumiem pirms mūsu dzimšanas, mēs neko nevaram galvot.

Bet tik un tā, par spīti visam cilvēki mēģina visu pa savam un veido dažādas ģimeņu variācijas. Man ir zināms, ka daži šādi pāri domā adoptēt kādu bērnu. Vai tas ir labi? Domāju, ka jā, jo šādi var palīdzēt kādam mazākam, kurš par sevi īsti rūpēties nemāk, bet reizē ir grūti pateikt viņam, ka viņš ir paņemts no patversmes vai bērnu nama. Manuprāt, šī ir viena no problēmām, kura ir jārisina, ja ir doma, kādu paņemt aizgādniecībā.
Manuprāt, vislabākais šajā gadījumā ir teikt taisnību un mēģināt visu to labāko, jo, kaut bērns apzinās, ka nav savu aizgādnieku radīts, viņš viņiem var pieķerties ļoti, ļoti.

Otra problēma, kas vairāk nāk no citu ģimeņu pusēm ir, ka geju vecāku bērni būs arī geji. Nesaprotu, kur var nonākt ar tik glupu domu, bet zinu, ka šajā ziņā ir jau zināms, ka šie vecāki ir daudz iecietīgāki un vairāk domātspējīgi. Cik man zināms, šajās ģimenēs bērna adoptēšana vai radīšana notiek tikai pēc cītīgas plānošanas, kā rezultātā - lūk, "netradicionālu ģimeņu" atvases ir veselīgāki un gudrāki par pārējiem un nav nekāda prasība, lai viņu orientācija sakristu ar vecāku.

Lai arī man pavidēja, nākotnes doma par adoptēšanu, es zinu, ka savai mammai par prieku tomēr vēlētos savus bērnus. Un, še, jaunas problēmas. Viena ir šāda: kā bērns radīsies? Surogātmātes? Šīs vārds man tiešām nepatīk un es pat nezinātu, kā es varētu izskaidrot to, ka viņš ir radīts ka lops. (Atvainojos par izteicienu) Bet tiešām doma par to, kas notiek ir grūti saprotams dažiem.

Vispār šīs domas par nākotni manā galvā maisās jau vairākus mēnešus, un, manuprāt, vislabākais ģimenes modelis varētu būt 2x2 jeb divas sievietes un divi vīrieši. Par šo ģimenes modeli es pirmo reizi iedomājos, kad pa kādu Nacional ... kanālu redzēju dokumentālu raidījumu par poligāmiju, kur ģimene: 3 meitas, dēls, 2 sievietes un laikam arī divi vīrieši dzīvoja vienā mājā. Viņi, protams bija heteroseksuāli, bet šī doma, manuprāt, ir diezgan laba, jo, cik man zināms, netradicionālo ģimeņu izpalīdzošais cilvēks gribēs arī redzēt savus bērnus, kā rezultātā viss kas var notikt.

Izstāstīšu plašāk. Divi puiši un divas meitenes, divi pāri vēlas savas ģimenes. Kāpēc gan viņi nevarētu dzīvot vienā mājā, kaut vai dalītā? Kāpēc viņiem nevarētu būt bērni, kaut vai tikai šī iemesla dēļ, "guļ" kopā ar otra pāri?

Domāju, ka šis rakstiņš būtu jāvelta meitenēm/sievietēm, jo, cik man zināms, šī iniciatīva par ģimenēm ar divām sievietēm un vispār diviem viendzimuma cilvēkiem, nāk no viņu puses. Ir zināms, ka ne tikai viduslaikos, bet jau senākajos zināmajos laikos, sieviešu viens uzdevums bija pieskatīt bērnus, apmācīt un izaudzināt. Senos laikos pastāvēja matriarhāts, vēlāk patriarhāts, tagad mēs gribam vienlīdzību, bet vai mums sanāks?

Paldies!
VējaSkrējējs

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Veltījums un dzīves iespējas

Labdien! Šī ir viena no mierīgajām nedēļām šajā gadā, jo visi mani kursa biedri un paziņas, kas mācās, lēnām gatavojas gada beigām. Tā pat arī es. Lai atpūtinātu savu prātu no skolas "vienmēr-jāzin", es mēdzu palasīt jaunumus vai kādu grāmata, bet šoreiz es uzgāju vienu labu rakstiņu apollo.lv jaunumu portālā.
Jā, es vēl domāju gan par to, kā es sāku sevi apzināties un kā tas puisis izveidos savu sistēmu. Pēc šī rakstiņa portālā es mēģināšu apsvērt visas iespējas, ko var ar savu dzīvi darīt gejs vai puisis, kuram patīk puiši.
Tā kā zinu, ka, ja šis cilvēks ir uzaudzis sabiedrībā ar diezgan pozitīvu audzināšanas attieksmi, domāju, ka vispirms viņš centīsies izdabāt šai sabiedrībai. Zinu, ka šim cilvēkam būs vēlmes radīt ap sevi pozitīvu, bet reizē neapzināti saprotošu sabiedrību.
Bet ne vienmēr tā būs. Pārsvarā tā mēdz darīt cilvēki ar izteiktāku sangvīnisku vai pat vairāk melanholisku temperamentu. Viņiem patīk, ka apkārt ir laba sabiedrība un patīk šajā sabiedrībā justies ērti. Lielākas problēmas, manuprāt, varētu būt cilvēkiem, kam vairāk raksturīgs melanholisms, viņi kļūst atkarīgi no šī sabiedrības un bez tās iekšēji sevi iznīcina. Diemžēl arī es esmu piederīgs pie tiem, kam ir svarīgi, kādi cilvēki atrodas apkārt man.
Neesmu īsti pārliecināts, bet vieglāk iet cilvēkiem, kam raksturīgs flegmātisms, viņi māk pieiet šai lietai savādāk, ir daudz vairāk patstāvīgi, jo viņus mazāk ietekmē sabiedrība.
Savukārt holēriķiem ir pagrūti, īpaši, ja tas ir holēriķis plus melanholiķis. Viņiem var draudēt iešana "ne pa to ceļu", bet kā uzskatu, vienmēr ir izņēmumi.
Šādi es varētu aprakstīt cilvēkus, kas man ir zināmi. Es neesmu īsti drošs, ka visi tādi varētu būt, bet, cik es zinu, tas ir raksturīgs vairākumam.
Turpinot par domu "kur likties" jeb savas dzīves mērķi, gribu sākt ar to, ka katrs pats mēs plānojam savas dzīves līniju, ko vēlamies sasniegt un kā viss notiks.
Viena svarīga lieta ir "skapis". Katram šādam cilvēkam ir jāizvēlas, vai viņš paliks iekšā vai tomēr nāks āra. Es nedomāju, ka tagad visiem, kas jautās, jāsaka jā, bet nevajag mānīt citus un galvenais sevi.
Manuprāt, vislabākais laiks, kad "nākt ārā no skapja" ir vidusskolas beigas vai augstskolas sākums. Manuprāt, šajā laikā ir savādāka, saprotamāka attieksme no vecāku puses un var līdzvērtīgāk izteikt savu viedokli. Domāju, ka grūti ir, ja pasaka pusaudžu gados, vecumā, kad vairāk valda bars. Šādi var ciest un var tikt nepieņemts.
Šim faktam - "iziešanai" - ir daudz dažādu faktoru. Vecāki, sabiedrība, raksturs, attieksme, sajūtas, domas, temperaments, apstākļi, iespējas, draugi, resursi un daudzi citi.
Es ticu, ka var arī būt laimīgs nevienam nesakot, bet domāju, ka vienmēr kāds uzzinās. Pasaulē ir daudzi cilvēki, kas slēpj lietas, kas viņiem patīk. Daudzi ir apprecējuši sievas, un varētu teikt viņas piemānījušas. Manuprāt, šādi cilvēks nekļūs laimīgs - mānot ne tikai sevi, bet arī cilvēkus sev apkārt.
Vispār es nedomāju, ka visiem ir jāsaka par to, ka tu, viņš vai viņā labākais draugs ir gejs. Saku arī, ka nevajag veidot dzīvi uz meliem sev un citiem.

Lai gan daudz rakstīju par dzīvi nesakot nevienam, arī otrajā izvēlē ir problēmas. Manuprāt, pati pirmā ir īstais laiks, kad mēģināt veidot nopietnas attiecības, vai kad vienkārši veidot paziņu pulku ap sevi. Domāju, ka iepazīties, protams, var jau ātri, bet vairāk īstais laiks būtu augstskolas laikā, kad iemācījies dzīvot pats uz saviem resursiem un iespējams pat savā dzīvoklī.
Zinu, ka ir grūti atrast cilvēku, kas būtu piemērots un reizē arī iemīlēties, bet domāju, ka nevajag uzstādīt augstus ideālus, vajag vairāk skatīties pēc sevis. Es domāju, ka cilvēki jāiepazīst gan jau savā draugu pulkā, gan jāskatās citur. Nedomāju, ka pirmajā iepazīšanas reizē viss var sanākt (ar retiem izņēmumiem), mūsdienās ir tiešām ļoti daudz cilvēku, kas pārsvarā meklē nevis uzticamus, patīkamus un jaukus dzīves biedrus, bet gan iekāres un seksa objektus. Zinu, ka vīriešiem daudz dominē tas, ko viņi redz, un vēlmes iegūt otru, bet uzskatu, ka ir jāspēj kontrolēt to ko dari.

Jau dzīvojot kopā vai atsevišķi ar puisi, būs daudzas citas problēmas, kuras mēģināšu aprakstīt savos vēlākajos rakstiņos, bet galvenais, kas mums liek dzīvot ir vēlme būt laimīgiem.


...VējaSkrējējs

sestdiena, 2010. gada 11. decembris

Atgriešanās pie pagātnes.

Šī diena bija miegaini mierīga. Šodien es satikos ar vienu pajaunu puisi, kurš centās izprast savas domas un sajūtas ar to, kas notiek apkārtējā pasaulē. Praktiski es visu dienu esmu veltījis viņam, un ar puņķainu degunu atgriezies mājās.
Šī visnotaļ garā pastaiga veicināja man tiešām daudz jaunu domu par to, kas notiek gan ap mani, gan citiem cilvēkiem. Varētu teikt, ka ar viņu bijām piedzīvojuši dažas līdzīgas interesantas lietas. Bet tas tā.
Šajā sarunā es sāku piedomāt, cik ļoti cilvēki sevi pierunā pie tā, lai izskatītos tādi, kādi viņus sabiedrība vēlas redzēt, bet reizē, cik ļoti viņi paši ir no tās atkarīgi.
Šīs domas, man lika domāt, ka atkal esmu kļūdījies "kā kļūdos tikai es." Esmu sapratis, ka man ir nepieciešami draugi, kas man ir apkārt gandrīz vai 24 stundas 7 dienas nedēļā, ka man ir jāpiepilda visa diena bez atpūtas. Domāju, ka man būtu jāatsāk savas studijas mūzikā un vairāk jāpiepilda sava diena ar visādām interesantām lietām. Manuprāt, pietiek sēdēt mājās. 
Otra lieta, šķiet, ka man ir alerģija pret garlaicību. Man gribas aktīvi (atkal) vis kaut kur piedalīties un vis  kaut ko jaunu izmēģināt. Šķiet, ka tas ir tas, ko es tagad vēlos. 
Turpinot domāju, ka cilvēkiem dažādos vecumos ir tiešām savādāks skats uz dzīvi un pasauli, jo ļoti lielu ietekmi spēlē tas, kur viņi atrodas, kādi apstākli, cilvēku loks un uztvere. Manuprāt, cilvēkos ir lietas, kuras nemainās, un lietas, kuras pieaugot mainās, jo tās ir ļoti atkarīgas gan no pieredzes, gan no tā vai tas ir vajadzīgs.
Šim jaunajam cilvēkam es vēlos teikt, ka nevar visu mūžu slēpt to, kas esi vai kas patīk. Es zinu, ka tagad nav īstais laiks, lai rādītu savu iekšējo pasauli, bet ar laiku, kad iemantoti tiešām ļoti uzticami draugi drīkst pakāpeniski, pakāpeniski "iemācīt" viniem to, kas esi. Mana kļūda šajā ir tas, ka es pārāk ātri izstāstīju saviem draugi par sevi un neļāvu viņiem pārdomāt, vai kaut kas mainīsies.
Citas lietas, kas būs nākotnē, manuprāt, nav vēl pilnveidojušās. Es kā rakstīju iepriekš gribēju sev puisi, bet šajā laikā, kad apmēram ieguvu to, ko es vēlējos, esmu sapratis, ka nav īstais laiks, lai to vēlētos, jo neesmu garīgi tam visam gatavs. Neesmu pabeidzis sevis izglītošanu un  pilnīgu pašdzīvi. 
Bet par spīti tam, es vēlos vēl joprojām dzīvot. Esmu takš vēl jauns un man vēl viss priekšā un tas ir jāizbauda! ceru, ka man viss veiksies un tāpat arī Jums.

Paldies par šo dienu, puis!
VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Labs rīts!


Pulkstenis drīz būs septiņi un man drīz jādodas, bet tik un tā es vēlos uzrakstīt par pēdējiem notikumiem manā pasaulītē.
Pirms pāris nedēļām es iepazinos ar tiešām jauku puisi. Un kopš tā laika arī satiekamies katru nedēļu. Sajūta ir laba un daudz kas jau ir mainījies manā uzvedībā: esmu kļuvis optimiskāks un dzīvespriecīgāks. Bet ir arī citas lietas - domas par nākotni, kas šķiet ir normālas, jo nekad neko nevar zināt. 
Bet, kā jau vienmēr esmu sev stāstījis, no pirmajām tikšanās reizēm visu zināt nevar.
Labi, domāju, ka daudz nerakstīšu, jo viss vēl priekšā un būs labi. :)

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris