svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Agrs rīts

Agrs rīts. Pirmais transports dodas pa savu maršrutu. Vadītājs miegains, īsti neizgulējies. Viņš gulēja pie loga, ļaujot aukstajam stiklam saldēt pakausi. Acīs miegs un kājas nogurušas, bet šoreiz viņš brauc viens. Kaut kā domas lido pa kārtējo neveiksmīgo reizi klubā. Nekas, viņš domāja, nākošreiz sanāks. Bet... Viņa acis turpināja plesties uz durvīm.
Klubs. Vienmēr tas pats. Dejotājs jau kādu gadu nav mainījies un lielākā daļa tieši tādi paši. Vīrietis pie letes, kas parasti novēro. Kāds pārītis melnajā istabā. Puišu mednieks pie letes noskatās jauno medījumu. Jau kādu laiku apkārtnē tās pašas acis.
- Alu? - pie letes prasa bārmenis – Kā vienmēr...?
- Nē, švepu... šoreiz – atbildēja bārmenim.
Dīvaini, bet šoreiz viņam neprasījās. Bet bārmenis noskatījās tā, kā viņš būtu slims.
Dabūjis savu dzērienu, viņš skatījās, kā pāris zināmi puiši deju placī kustas. Dziesmas tās pašas iet uz riņķi. Varbūt kaut kas jauns, bet visticamāk neizteiksmīgas vai ikdienišķas. Citreiz viņš būtu izdzēris vismaz kausu vienu, iepazinies un vai uzsaucis dzērienu kādam pajaunam puisim, un, ja sanāca, kopā arī aizlaidies uz dzīvokli. Šoreiz kaut kā negāja, Negribējās. Tā pati rutīna dienu no dienas, nedēļas no nedēļas. Darbs, internets, sekss, bet nekā vairāk.
Arī iepriekšējā reize bija ne īpaši patīkama: “Iepazinos ar šoreiz vecāku vīrieti, drusku vecāku kā parasti. Uzsaucu dzērienu, aizbraucām pie manis. Izdarījām. Bet uz nakti kaut kāda dīvaina sajūta.”
Viņš apsētās otram aiz muguras un apskāva vīrieti.
- Negribi palikt? - jautāja.
Vīrietis nospurinājās – Ko? ... Nē, labāk nē!
Tālāk ciemiņš piecēlās, apģērbās un īpaši neatbildēdams uz atvadīšanas apskāvienu pie durvīm, devās. Viņš palika gultā guļot, domājot un tā arī aizmiga.
Tagad kārtējās nedēļas beigās pēc kluba viņš atļāvās uzdot sev jautājumus. Kādu brīdi viņš tukši lūkojās transporta durvīs. Mmm... Cik forši būtu dabūt kādu modeli!
Ko? Nē! Modeli? Atkal? Kaut kāda nostaļģija mācās virsū. Viņš domāja, kas ir bijis noticis pa šo laiku kopš sācis iet pa klubiem. Nekas.
Ko es daru nepareizi? Ko? ... Ko es vispār gribēju? Viņš piepūlējās. Vai tiešām visi šie strīdi bija man vajadzīgi? Vai tiešām visas šīs bezjēdzīgās tikšanās? Vai tiešām tikai izklaides? Kaut kas dziļi iekšā spieda. Kaut kas slēpts vārījās un centās izvērsties uz āru. Idejas, kuras sākotnē centās saskatīt, un cerības, kuras jau zuda šonakt.
Puisis? Nē, vīrietis. Viņš parasti nesatikās ar sava vecuma vīriešiem. Drīzāk jau vairs ne. Dominēja izklaide. Tāds bija mērķis – satikos, iepazinos (ar ķermeni, protams), aizbraucu, izdarīju un atvadījos. Viss. Viņš jau ilgus gadus nebija dzīvojis ar kādu kopā. Kaut kā arī pēdējā laikā neviens nebija pie viņa pa nakti palicis, bet, ja palika, tad visticamāk krāca, muguru pagriezis, un ātri aizlaidās agri no rīta. Viņš nebija vecs – centās sev iegalvot. Un arī mēdza vecumu pareizo neteikt. Kaut kā to arī viņš saņēma no citiem – melus, strīdus, aprunāšanu.
Autobuss piestāja pieturā. Iekāpa pārītis tikko no klubiem, vēl jūsmodami, apsēdās priekšā otrā malā. Motors ierūcās un devāmies tālāk. Viņš turpināja lūkoties savā punktā ar miegainām acīm. Kaut kā nespēdams atrast vārdus savam jautājumam. Uz mirkli palūkojās uz pārīti, kas sēdējā priekšā. Sieviete bija nolikusi savu galvu uz sava vīrieša pleca, un viņš viņu apskāvis.
Viņam tas bija kā belziens. Viņš nekad nebija iedomājies tādu domu – to izkvēpināja klubs. Nekad šajā laikā, kad tur atpūtās.
Attiecības. Viņš, ievēlies tik dziļi klubu dzīves veidā, pat nepazina tādu jēdzienu. Bija dzirdēti pārīšu saiešana, bet parasti tikai seksa vai izdevīguma dēļ. Nopietni? Nekad! Viņš kaut kā zināja, ka ļoti iespējams, ka tāda ideja ir dzīvojusi sen, sen atpakaļ. Varbūt vēl, kad sāka iet uz klubu.
Atskanēja skaļrunis, kas vēstīja – nākošā ir viņa pietura. Viņš gluži kā atdzīvojās no skatiena, kas bija ieurbies pārī, kas sēdējā viņam priekšā.
Vai viņš kaut ko mainīja. Es nezinu. Vai viņš mainījās? Es arī nezinu. Bet es zinu, ka šī ir viena no galējām pusēm un situācija, kurā reiz nonāks katrs cilvēks no turienes.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 11. decembris

Daudz darba

Jā, man ir daudz darba. Vēl pēdējā nedēļa, kas jāpiebeidz un tad varēšu drusku atpūsties. Bet tas tā. Vispār nesen bija tā diena, kad beidzot mans kurss uzzināja, ka esmu gejs. Smejos, jo tas bija tiešām jancīgi. Paši vainīgi. 
Viss notika vienkārši. Kādu dienu viens no mana kursa mani uzaicināja facebook, kur es propagandēju geju tiesības, un viņš, protams, to sāk stāstīt pārējam kursam tad, kad esmu slims. Tikai atnākot pēc slimošanas uz lekcijām, viens mans labs draugs, kuram jau sen sen pateicu, pasaka, ka baumas ir paklīdušas. A ko es? Neko! Ienāku klasē - dzirdu: “Re ku gejs atnāca!” Mans nereaģē. Drusku pārējie pakasās. Mans nereaģē. Apnika. Es klusībā smejos, domājot: “Nu gribās, gribās viņam pajautāt. Gribās!” Tik un tā es atbildēšu: “Jā, es esmu,” un visticamāk piemetīšu: “Tev ir interese?” (smejos)
Nekas sevišķs un interesants, bet pats labākais ir tas, ka tas pats draugs ir ļoti liels gejsists. Es dažreiz sāku justies neērti, kad viņš sāk man jautāt, kurš puisis man patīk un vai kāds konkrēts. Ar viņu esmu bieži smējies. Pats pēdējais notikums bija šāds: es zināmā mērā viņa klātbūtnē jūtos ērti un ik pa laikam atļaujos izrādīt savu attieksmi pret pārīšiem, kas skolas gaiteņos skūpstās. Bet viņš man pasaka šādi: “Zini darām tā – šķiram viņus laukā: es ņemu meiteni, tu – puisi!” Kā es smējos! Kur viņam rodas tādas idejas? Un neviena kompleksa pajautāt – tiešām superīgs puisis. Patiesībā varētu teikt, ka katras sievietes sapņu puisis, bet pagaidām vēl viņām ir jāizaug, lai viņu pamanītu.
Jā, ikdiena man ir bijusi dažreiz tīri jautra. Sāk drusku patikt. Bet pēdējā laikā gan ir bijis daudz darba. Ne velti – semestris beidzas un drīz prakse, kas arī jāmeklē!
Kopš pēdējā raksta, kura nosaukums bija: “How could you learn to care, when nobody cares for you?”, man tieši ir bijušas pārdomas par šo tēmu un patiešām ir bijuši interesanti secinājumi. Kā jau var manīt, es esmu multistilistisks (vismaz mūzikas ziņā) un arī multisabiedrisks cilvēks, kā rezultātā es cenšos saprast lietas no daudzām puses. Šajā gadījumā es esmu sācis apbrīnot dilemmu – vīriešiem, kas pārsvarā meklē tikai seksu ilgu laiku, ir daudz grūtāk veidot attiecības nekā vienkāršu partnerību seksa dēļ. Tiešām nopietns secinājums, kuru visticamāk apstrīdēs daudzi cilvēki, bet es domāju, ka droši, jo cilvēkiem ir savi uzskati.
Vēl viens vecāks secinājums ir šāds: biseksualitāte vīriešu vidū ir vai nu ar nenopietnību pret ilgstošām attiecībām starp vīriešiem (izklaide) vai pārejas posms uz homoseksualitāti jebšu sabiedrībai nav tik lieli iebildumi pret viņiem.
Jā, šie visi secinājumi radās jauktā sabiedrībā, bet vispārīgi ir aktuāli 1% LGBT sabiedrības jeb tiem, kas “sēž” dažādos portālos. Bet man vēl ir parādījušies jautājumi, uz kuriem es īsti nevaru atbildēt. Inteliģence. Vai Latvijā vispār ir inteliģence? Es, piemēram, uzskatu, ka LGBT sabiedrības inteliģence savā veidā ir Mozaīkas cilvēki. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi atšķiras un spēj atšķirties no pārējiem šīs sabiedrības cilvēkiem, un viņi arī kaut ko dara lietas labā, lai uzlabotu stāvokli Latvijā.
Vai vispār Latvijā ir inteliģence? Un vai tā tiešām ir inteliģence vai tikai sevi par tādu sauc? Vai arī mums nav tādas?

VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 23. novembris

How could you learn to care, when nobody cares for you?

 Es esmu pierakstījis četras lapas ar tekstu, bet vēl joprojām nevaru izdomāt, kā lai apraksta domas, kas man ir galvā. Es cenšos rast skaidrību, bet nezinu, vai man tas izdosies.
Es jau agrāk rakstīju, ka no svētdienas labumiem, kas publicēti G* blogā, man paliek siltāk. Es esmu arī savācis kolekciju bilžu iekš tumblr, kas ir tuvas, kas liek sapņot un ir manā gaumē.
Kad es skatos uz kādu bildi, kur ir divi laimīgi puiši apskāvušies vai skūptās, es ļoti vēlos, lai es varētu tā pat.

Ziniet, kāpēc es nespēju skatīties pornogrāfiju? Tur nav jūtas, es neredzu, kas tur būtu mīlestība nevis iekāre, cienīšana nevis izmantošana, sapratne nevis uzspiešana. Ja nu tomēr skatos, tad man ir ilgi jāmeklē man piemērots video.

Savās melnrakstu lapās es rakstīju: "Kau zinu, ka man nav bijusas ilgstošas attiecības ne ar vienu puisi, es domāju, ka attiecības neveidojas vienas dienas, vienas nedēļas, dažreiz ne viena mēneša laikā. Bet reizē es noskatos, kā daudzos LGBT portālos gan jauni, gan vecāki puiši burtiski meklē attiecības. Es viņus nenosodu, es pats arī esmu ar ļoti tuvu mērķi tajos portālos."
Par spīti tam, ka es vēlos attiecības un iemīlēties, kad iepazīstos ar kādu puisi, es kļūstu ļoti šaubīgs. Es sāku analizēt, sāku piedomāt. Man dažreiz liekas, ka nezinu kādu puisi es vēlos, bet es skaidri zinu, ka šīs dienasgrāmatas lapās es esmu uzrakstījis to.
Es jūtos tā, ka man būtu bail iemīlēties. Man ir bail uzticēt savu sirdi, jo es zinu, ka esmu ļoti daudz piedzīvojis, es izcili zinu, ko nozīmē, kad nevaru uzticēties pašam tuvākajam cilvēkam, kas tev ir, kad neviens cits nav tev pazīstams. Man pat būtu jāsaka, ka neviens cits to nav piedzīvojis, vismaz ne liela daļa.
Es ļoti labi zinu, ka es pieķeros cilvēkiem apbrīnojami ātri, un es zinu, ka tajā laikā neviens cits man neinteresē, tiešām!
Kā lai iemācās uzticēties, ja es neglābjams romantiķis? Is love forever is a lie?

VējaSkrējējs

Vispār es neticu, ka mums ir viens vienīgais!

pirmdiena, 2011. gada 21. novembris

Domas un maza epifānija

How could you learn to care, when nobody cares for you?”
  • “Ir viegli dzīvot saskaņā ar tradīcijā un tā, ka var iepriekš paredzēt, kā notiks. Bet dzīve sāk tevi iepriecināt tikai tad, ja tu dzīvo tā, ka neko nevar iepriekš paredzēt.”
  • “Kad kaut kas iepatīkas, tev vispirms ir bail to pazaudēt.”

Svece. Stāv uz galda. Klusa, mierīga. Dod siltumu kā cilvēks. Mēs arī kā liesmiņas – siltas, šaudīgas un skaistas.
Klusums, nav ne skaņas no liesmas, kas viegli vējā viļņo. Tas būtu sapnis - šajā pasaulē tik mierīgi degt, vai arī tomēr? Mūs tricina dažādi vēji, citas liesmas un citi ugunsgrēki. Mēs esam tik liesmiņas, tik vienkāršas un reizē tik sarežģītas. Tik trauslas un tik potenciālas. Tik... siltas!
Kad tā ir viena klajā laukā vai starp brāzmām, baidīsies nodzist... tā baidīsies mest pēdējos dūmus, kas vēlas siltuma. Bet, kad pēc vēja izārdītas pastaigas, tai ir iespēja atgūt savu liesmu, tā jūtas drošāka un ir spējīgāka dot liesmu atpakaļ citai.
Kad iegūst no citām liesmiņām to siltumu un spožumu, tā sāk uzticēties un cerēt, ka varēs atkal un atkal dot savu siltumu, tāpat kā cita deva tai. Ar laiku tā jutīsies drošībā. Dažreiz vajag laiku. Dažreiz tai ir bail zaudēt otra liesmas siltumu, jo tas tai ir svarīgi, jo cita kļūst nepieciešama.
Bet... kad jau no mazotnes, tā ir zaudējusi savu siltumu, nejauši, bērnišķīgi uzticoties, tā sāk baidīties. Tā slēpsies svečturī un nerādīs visu savu gaismu un siltumu.
Šajā pasaulē liesmiņu ir daudz, dažādu. Tu esi viena. Ir lielas sveces, kas spēj sasildīt pat veselas istabas un sīkas, kurās nesasildīsies neviens. Ja vēlies kļūt dzīvā, mūžīgā liesma, dot savu siltumu, cik vari, esi spoža un padari citus spožākus un nebaidies vēja!

VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 16. novembris

VējaSkrējējs

Klusums. Ar lēnām vēsmām no jūras nāk rīta vējš, kustinot spicos priežu zarus. Jūrmalā pret akmeņiem mierīgi nošalc viļņi, nebeidzot savu gājienu pret zemi. Visur miers, tik jūras skaņa vai kāda kaija iekliedzas. Neviena cilvēka, neviena paša, tik puisis pie jūras malas uz liela akmeņa apgūlies guļ.
Vai tu spēj sadzirdēt klusumu, ko jūrmalas priedes aiz sevis atstāj, kad vējš beidz pūst? Vai tu spēj sajust jūras patieso dabu, kas savus viļņus pret zemi gāž? Vai tu spēj... Es nezinu, es nesaprotu, es nejūtu. Tu neatbildi... Tā. Un es piecēlos, lai izbeigtu šo sarunu.

Siltie jūras viļņi vasarā, aukstie ziemā – tie vienmēr ir bijuši tie paši. Tie paši viļņi, kas ieskrienas un izklājas pie manām kājām, tik putām izplēnot gar malu. Es varētu visu dienu staigāt gar jūras malu, ja mani neviens netraucētu. Es varētu visu dienu sēdēt uz priedes zara un nebeigt lūkoties tālajā horizontā.
Tu esi jūra, lielā jūra, kura savus sīkos akmentiņus zem manām kājām liek. Es esmu tos lasījis, es esmu tiem kāpis virsū. Es esmu tajos meklējis, ko tīkamu. Es esmu tos spodrinājis, un esmu tajos manījis skaistumu.
Man bija reiz kaudzīte ar akmentiņiem. Maziem, spīdīgiem akmentiņiem. Es tos cītīgi lasīju, gar jūras malu ejot, tie man bija tuvi. Likās, ka pazīstu katru plaisiņu, katru sīkumiņu un grumbiņu šajos akmentiņos. Man likās...
Šķita savādi, kad nolicis tos un ilgāku laiku neredzējis, skatīdamies jaunus vai vakara stundās klausoties viļņos, biju pazaudējis kā tie izskatās. Kad atkal biju atradis, kur mani akmentiņi bija, es jutu, ka vairs nezinu, kur palikušas vecās plaisiņas, kur palikušas vecās grumbiņas, kur mani spodrinājumi un kur krāsas, kuras es biju manījis. Es ilgi skatījos uz pelēko kaudzīti, kuru vairs nepazinu. Man tā bija pazudusi...
Un tad es sāku skriet!

Viss bija mainījies, ne es. Es skrēju, garajiem matiem plīvojot spirgtajā vējā un ļaujot tam mest šalkas tajos, un neskatījos zem kājām. Man bija vienaldzīgi akmeni, kuriem es pieskāros. Es skrēju gar jūras malu... Es zināju savu mērķi – es gribēju sasniegt horizontu. Kaut drusku, kaut mazliet tam pietuvoties. Es to gribēju, un es skrēju.
Skriet nebija viegli. Priekšā bija daudz dažādu akmeņu – lielu, mazu, pat veselas akmeņainas pludmales, kuru akmentiņi ieurbās manās pēdās, jaucot soļus, liekot stāt. Skrienot raisās domas. Domas. Tie akmentiņi! Tie akmentiņi ir tikai akmentiņi. Viņi nav īsti. Viņi nav patiesi kā es nebiju patiess. Jā! Man jau likās, ka tie akmentiņi kustas. Viņi kustas lēnām, tik jūras viļņu iekustināti. Akmentiņi. Es domāju. Paliek arvien nekustīgāki smiltīs.
Gāja laiks kopš sāku skriet. Tas gāja tā pat kā visiem citiem. Priekšā pletās tālais horizonts un man apkārt tik akmeņi un akmeņi. Es biju noguris, un sarkans mākonis vēstīja, ka saule jau ir zemu. Es apsēdos, apgūlos un aizmigu.
Krakšķ! Bums! Es pamodos. Kas tas? Berzēdams acis, skatījos apkārt. Netālu no priedes stāvēja jauns puisis. Vai meitene? Es nezināju. Lūkojos apbrīnā, uz pirmo cilvēku, es esmu manījis.
Sveiks!
Sveiks!
Ko dari?
Guļu!
Guli? Cilvēks pasmējās. Pirmie smiekli. Guli. Atkārtojums... Ko guli kā akmens, vēl par akmeni kļūsi! Nāc skriet, ja redzi, ka esi cilvēks! Nāc, man šķiet tu esi šeit pirmoreiz...

Pēcvārds

Man pēdējā laikā ir bijis daudz darba, kas ir jāizdara. Esmu sācis piedalīties dažādos pasākumos, bet reizē arī nevaru izlemt viedokli par šiem pasākumiem. Kaut kā vēl turos izpētes stadijā. Vēl man ir citi darbi, kas ir saistīti ar lekcijām, kas patiesībā ir pamata iemesls, kāpēc neesmu ilgāku laiku ko rakstījis, jo visu dienu sēdēju un mācījos, bet nekas.
Šīs raksts ir man netipisks, jo rakstīts ļoti simboliski un ar ideju. Es nevēlos stāstīt, kas slēpjas zem šī teksta, bet zinu, ka rakstnieki lietas, kas ir rakstītas simbolos, mēdz veidot tā, lai zināmā mērā katrs atrastu savu vismaz daļā šīs domas, līdzīgi kā dažu dziesmu tekstos.

Mūzikā esmu atgriezies pie savas mīļākās grupas - Linkin Park. Tāpēc veltu šo dziesmu: Linkin Park - No Roads Left. Ieklausieties vārdos.

VējaSkrējējs 

sestdiena, 2011. gada 22. oktobris

It Doesn't Get Better. You Get Stronger.

“Tu vari sēdēt tumblr vai weheartit un skatīties pārpilnām bildītes ar laimīgiem cilvēkiem, un slīkt depresijā, ka esi viens un ka kaut ko vēlies. Tu vari izdzēsties no portāliem, kur tev cilvēki šķiet nepiemēroti un atkal slīkt depresijā, ka esi viens un ka kaut ko vēlies. Tu vari kaut vai izgaist no šī visa, bet tam nebūs jēgas. Tu to zini!”
Šādi apmēram es maļos savās domās. Es zinu, ka neesmu rutīnas cilvēks – es to ciest nevaru - , bet tik un tā man tā ir jāizcieš tāpat kā visiem citiem. (pasmaidu) No vienas puses es sevi bēdzinu nost dažādos veidos, lai aizmirstu to tukšumu starp dienām; no otras mēģinu kulties pa pienu kā tāda varde.
Nesen es skatījos Dan Savage video, kur uzgāju, kur viņš stāsta par It Gets Better projektu. Vienā no tiem, viņš stāsta par vienu meiteni, kas iesūtījusi video ir ar nosaukumu It Doesn't Get Better. Sākumā viņam likās, ka tas ir pret kampaņu, bet nē – Only You Get Stronger.
Varbūt es arī palieku stiprāks? Iespējams. Lēnām. Domāju, ka būtu man vairāk jāspēj sevi savaldīt, izkontrolēt un likt saplānot lietas. Šobrīd man tas šķiet diezgan sarežģīti, jo esmu motivāciju cilvēks – man ir vajadzīgas “liesmiņas” dzīvē, citādi, kā es sāku, neesmu nekam derīgs. Iespējams no tiem daudziem projekta It Gets Better tieši šis būtu man piemērots:



VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 19. oktobris

* * *

Šodien bija īpaši laba diena. Man ļoti patika. Pēc lekcijām klasesbiedrs ar mani sarunāja, vai nevaru viņam palīdzēt atrast Rīgā vienu vietu, lai aiznestu pāris priekšmetus uz remontu. Tā kā esmu rīdzinieks un druku zinu Rīgu, es izdomāju viņam izpalīdzēt. Šī mazā pasākuma labums bija tāds, ka mēs varējām vienkārši un forši runāt par daudzām un dažādām lietām. Viņš zina, ka esmu gejs, bet reizē es pilnīgi neizjūtu vajadzīgu nedz to uzsvērt, nedz arī kaut kādas citas lietas, kas traucētu. Kaut kā es esmu sapratis, ko es varu teikt un ko labāk nē.
Bet šodienas labākais un smieklīgākais bija tas, ka viens no mana kursa izlecējiem pēkšņi kādam pajautā: “Vai tev patīk anālais sekss?” Lūk, tas bija smieklīgi, jo tieši, kad viņš jautāja, visi apklusa. Pēc tam es uz viņu tā šķībi paskatos – viņš sāka bailīgi smaidīt, kaut visi pārējie no smiekliem bija sarkani kā tomāti. Kaut vēl īsti neviens nav redzējis, ka man uz darbvirsmas ir varavīksnes karodziņš, es lieku par sevi manīt.
Jā, interesanta dieniņa.

Vakar, runājot ar vienu jauku puisi, es brīnījos par viņa zināšanām par LGBT sabiedrību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa redzes lokā geji bija zināmi kā diezgan nenopietni un seksa atkarīgi, iespējams mazjūtīgi cilvēki. Šī lieta man likās dīvaina, jo skatoties uz savu pieredzi par cilvēkiem un raksturu, esmu redzējis dažādas LGBT cilvēku izpausmes, nenoteiktos dalījumus un tamlīdzīgi. Ļoti iespējams, ka viņa pieejamās informācijas daudzums ir daudz mazāks, jo zinu, ka man raksturā ir meklēt un uzņemt pēc iespējas vairāk informācijas, bet tas reizē drusku dramatiski, kāda informācija patiesībā nonāk no interneta, televīzijas un citiem avotiem pie Latvijas cilvēkiem.
Vispār tā runājot, šī nav pirmā reize, kad es esmu apbrīnā par cilvēku nezināšanu informācijas trūkuma dēļ. Vēl viens puisis, kas dzīvo Vidzemes vidienē un kurš ir diezgan labs sarunu biedrs, arī stāsta, ka viņam pieejamais internetā ir vērsts tieši uz tikai vienu LGBT sabiedrības daļu. Kaut skatoties uz mūsdienu attīstību vispārēji, uzskatu, ka beidzot varētu arī sākties akcijas un vispārējas runas (Igaunija). Domāju, ka šajā laikā vistiešāk Mums vajadzētu tieši parādīties sabiedrībā, lai iznīcinātu dažādus stereotipus. Domāju, ka šajā laikā pirms Rīgas Baltijas gājiena (man nepatīk to saukt par praidu) ziņās un informācijas apraidē vajadzētu parādīties zinošiem, atklātiem cilvēkiem, kuri spētu lauzt stereotipus. Es varētu šajā ziņā minēt divus raidījumus, kuri bija ASV. Vienā bija divi puiši, kas bija ģērbušies sieviešu drēbēs un kuri atbilda stereotipam, bet otrā divi puiši, kuriem nemūžam nepateiksi, ka viņi ir geji. Šajos raidījumos bija teikts: “Mums sabiedrība liek tā izskatīties, jo viņi vēlās tā domāt, lai varētu savas domas apstiprināt, bet tie ir sev iestāstīti meli.”
Ceru, ka laiks ies un rādīs.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 9. oktobris

Maza putra, kuru tagad ēdīsim

Vai nav foršs kaķis? :D
Labdien!

Es šodien izdomāju kaut ko uzrakstīt, jo man šķiet, ka kādu laiku neesmu neko īpaši rakstījis, kaut patiesībā to vien daru, kā drukāju (bet ne jau literatūras tekstu). 
Pēdējās dienas ir bijušas labas. Es pat brīnos, ka ārā spīd saule un visur mirdz krāsainas lapas.
Man šķiet, ka vakar es nomainīju mūziku, ko parasti klausījos. Tagad man skan Paul Van Dyk diskogrāfija, dziesma My World 2003. Kā man patīk šis mūziķis! Patiesībā, es to vien ceru, ka kādā klubā uzliks kādu no viņa gabaliem, kā For An Angel, Let Go, Nothing But You vai Wir Sind Wir. Lieliska mūzika, ko gan var teikt?
Brīvdienas, kuras vēl kādu laiciņu būs, es pārsvarā pavadīju drukājot dažādus projektiņus. Kā jau rakstīju FB: “Ja man kāds darbs ļoti patīk, es to varu dienām darīt! Ja man kāds darbs garlaiko, es to pat pēc 3 mēnešiem pēc paredzētā pabeigšanas laika nebūšu beidzis!” Arī tas, ka nākošā nedēļa būs diezgan aktīva, bet tas nekas – tikšu galā.
Vispār nesen man mainījās gadi. Tagad domāju, ka to varētu nosvinēt 13. oktobrī Golden, kur būs skapja e-žurnāla prezentācija un citas lietiņas. Jā, tikai žēl, ka tajā pašā dienā ir arī Ubuntu/Linux 11.10 izlaišanas diena. Bet tik un tā domāju, ka laika pietiks visam.

Mmmm... Cik patīkami, ka saule pa logu iespīd un zem žalūzijām viz iekšā dzeltenas lapas. Man šķiet, ka iespējams šis būs viens lielisks rudens. Vispār es tagad apbrīnoju, cik gan daudz labu cilvēku ir bijuši man pagātnē. Reizē arī savu pieķeršanos cilvēkiem, kaut tagad jau atkal esmu viņiem kļuvis neredzams.
Cik forši! Skan lieliska dziesma un es domāju... Iespējams es esmu stāstījis par vienu interesantu puisi, bet man gribās vēlreiz!
Es vairs neatceros, kā es viņu iepriekšējo reizi nosaucu, bet, tagad uz to atskatoties, es viņu varētu saukt par Kluso. Cik atceros, es ar viņu iepazinos gay.lv, no kurienes nāk arī lielākā daļa foršo cilvēku ar tādu pašu orientāciju. Man šķiet, viņš bija Vērsītis. Man pat šķiet, ka es viņu kādu laiku tā saucu.
Vispār viņš ļoti pieklājīgs un jauks; man, protams, patīk! Atceros, ka vienu vakaru, kas laikam bija pagājušā gada rudenī, trakais Ziemeļpuika mani vilka uz XXL klubu, jo bija it kā baigi salasījis tur cilvēkus, ar kuriem iepazīties, bet man bija citas intereses, un es pa ceļam jau sāku rakstīt Vērsītim, vai viņš nevēlas todien satikties. Reizē, pateicu Ziemeļpuikam, ka iespējams es viņu atstāšu vienu, un viņam būs jātiek pašam galā.
Vispār it kā Vērsītis bija domājis, ka ies uz Golden klubu, bet līdz tam laikam, kad es ar Ziemeļpuiku ierados XXL, viņš jau bija tur. Ziemeļpuika, jau pašā sākumā atrada cilvēkus, ar kuriem sarakstījās, bet es lūkojos apkārt pēc Vērsīša.
Viņš sēdēja letes stūrī sūcot no kausa alu un ik pa laikam sarunājoties ar vienu puisi, kurš vēlāk izrādījās bija viņa pirmais. Jā, es paskatījos šķībi, bet pat tas puisis slikti neizskatījās.
Atceros, ka mēs kādu laiku parunājām, uzzinājām, kas jauns pasaule un iedzērām alu. Es it kā kādu stundu mēģināju viņu pierunāt dejot, un tas bija tā vērts. Vispār es esmu ir dīvainu gaumi, bet bija labi. Viņš mēdz neuzbāzīgi, bet stilīgi dejot. Bieži vien to nosauktu par stāvēšanu uz vietas, bet tik un tā viņam tas sanāca.
Bet vislabāk no visām reizēm, kad esmu ar viņu ticies, man patika, ka viņš vienu reizi mani uzaicināju pie sevis. Man pat šķiet, ka tas bija tajā pašā dienā, vai arī es maldos. O.o Pa ceļam viņš izdomāja ieiet alkoholu veikalā un paņemt šampānieti. Es pat nobrīnījos, vai viņš kaut ko svin! Bet laikam dzīvi.
Mēs aizgājām uz viņa dzīvokļa, kuru viņš Rīgā īrēja. Vienā istabā matracis un drēbju turētājs. Virtuve ar piekrautu galdu. Vispār dzīvoklis bija labs. Koka grīda lakota. Baltas sienas, cik atceros.
Viņš ielēja šampānieti, un mēs runājām par dažādām lietām. Tas bija jauki. Un tagad ir vēl jaukāk atcerēties. Viena lieta gan man bija galvā, kurai nevajadzēja būt: jautājums, ko gan viņš vēlās? Es nezināju un iespējams tāpēc vēl joprojām domāju par tikšanos reizi ar viņu.
Kad jau palika tiešām vēls. Es gāju mājās. Bet, manuprāt, pasākums un tikšanās bija izdevusies!
Prieks!

VējaSkrējējs

Raksta piezīmē (Post Scriptum) Tiešām varētu nosvinēt Golden! :)

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Lācītis, mans mīļais

Šodien man ir labs garastāvoklis, jo laikā visu izdarījis. Tagad uzliku ievilkties karstu tēju un, kad būs atdzisusi, varēšu dzert.
Šoreiz es izdomāju pastāstīt par savu bērnību, ko es labi atceros. Viena no manām bērnības atmiņām ir manas rotaļlietas, kas man nemaz nebija maz. Man bija lači un begimoti – tieši tas, kas man visvairāk patika. Lelles man vispār nebija – negribēju. Vēl man bija karte pilna ar dažādiem lego un kaudze uz galda ar grāmatām – fizika, ķīmija utt. Tās bija pašas interesantākās uz to mirkli.
No visām mantām es vislabāk atceros savu lielo mišku. Nu jau es vairs īsti neatceros cik liels viņš bija, bet atceros, ka apmēram manā augumā. Tā vispār bija mana lielākā un mīļākā rotaļlieta mājās. Lācītis, kas gatavots PSRS laikā, bija mīksts, pūkains, tumši brūns, ar pareizām lāča acīm, cietu degunu un briesmīgi mīlīgs, kaut diezgan vecs un pelēcīgos toņos.
Tēvs man šo lāci bija dabūjis kaut kad ļoti sen. Man pat šķiet, ka viņš bija man klāt jau kad piedzimu.
Tagad, kad nesen biju pie saviem radiniekiem, man tēva brālis atsauca šo lāci atmiņā - it kā jau viņam bija zināms šis lielais kustonis.
Pats labākais ar savām bērnības rotaļlietām bija tas, ka es nekad bērnībā neesmu juties vientuļš. Tas ir dīvaini, jo pieaugot es mēdzu vairāk izjust šo sajūtu, jo iespējams, ka apkārtējā vide uzspiež šo sajūtu, lai cilvēki izvēršas. No vienas puses varētu teikt, ka tāda sajūta, ka dažreiz tas, ka tu dzīvo viens citiem varētu šķist slikti.
Tagad man mājās arī ir daži rotaļdzīvnieki – vērsītis, sunītis un zaķis. Tiešām (smejos) atgādina zvēru dārzu.
Vai nešķiet, ka bērnišķīgas lietas ir tiešām labas?

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 11. septembris

Mana reliģija ir pašreliģija/cilvēktiesības

Cauri gadiem pasaulē ir veidojušās dažādas reliģijas. Tās, manuprāt, ir bijušas sistēmas, kas dažādos veidos kontrolējušus cilvēkus, bet iespējams mūsdienās lielāku labumu ir devušas sev. Šīs reliģijas ir dažviet pilnas humāno ideju, bet tas ir maldīgs priekšstats, jo šīs sistēmas, manuprāt, ir biznesa sistēmas, kas attīstoties ir balstījušās uz naudas ieguvi, kas ļoti labi parādās mūsdienās, kad tiek ieguldītas lielas summas, lai neļautu izjaukt šīs sistēmas.
Ilgu laiku esmu uzskatījis, ka iespējams man vistuvākā reliģija varētu būt kristietība. Man vienīgi nepatika garlaicīgie dievkalpojumi un tas, ka visu laiku ir jāziedo. Kaut svētdienas skola, kas saistīja kopā jauniešus bija laba ideja, man nepatika tas, ka vienmēr ir bijusi ultimāti, kas ir labs un kas ne.
Bet pēdējo notikumu dēļ, es sirdī esmu tuvs budismam un notikumiem Tibetā.
Bet par spīti šim visam, es tagad uzskatu, ka mana reliģija ir pašreliģija. Tā ir uzskatu sistēma, kurai pamatā ir cilvēktiesības. Ideja ir tāda, ka mums ir tiesības domāt, ko mēs vēlamies. Un šīs tiesības ļauj mums iedomāties Dievu, kā mēs vēlamies, balstoties uz cilvēktiesībām. Pamatideja visām reliģijām ir cilvēktiesības un vai kontrole. Mana būs tikai cilvēktiesības.
Tātad, gluži kā baušļi šīs tiesības ir:
    1. visi cilvēki ir piedzimuši brīvi un vienlīdzīgi;
    2. aizliegts jebkādi diskriminēt kādu;
    3. tiesības uz dzīvību, brīvību un neaizskaramību;
    4. verdzības aizliegums;
    5. spīdzināšanas vai cietsirdīgas, necilvēcīgas apiešanās aizliegums;
    6. tiesības neatkarīgi no atrašanās vietas, universālas;
    7. tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu;
    8. tikt aizsargātam ar likumu;
    9. patvaļīgas brīvības atņemšanas un izraidīšanas aizliegums;
    10. apsūdzētā tiesības kriminālprocesā;
    11. nevainīgs līdz pierādīta vaina;
    12. tiesības uz aizsardzību pret iejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē;
    13. tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu;
    14. tiesības meklēt patvērumu, labāku dzīves vietu;
    15. tiesības uz pilsonību, tautību;
    16. tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni, ģimenes tiesības uz aizsardzību;
    17. tiesības uz īpašumu;
    18. tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību;
    19. tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības paust savus uzskatus;
    20. tiesības uz miermīlīgu sapulču un asociāciju brīvību;
    21. tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē;
    22. tiesības uz sociālo nodrošinājumu;
    23. tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu, uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, arodbiedrību veidošanas tiesības;
    24. tiesības uz atpūtu un brīvo laiku;
    25. tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni, tiesības uz īpašu aizsardzību mātēm un bērniem;
    26. tiesības uz izglītību;
    27. kultūras tiesības, autortiesības;
    28. tiesības uz sociālo un starptautisko kārtību;
    29. cilvēka pienākumi pret sabiedrību;
    30. neviens nevar atņemt tev tavas tiesības.
Uzskatu, ka šie panti, kas veido cilvēktiesības ir pati universālākā ticība no visām. Tajā ir apvienotas daudzu cilvēku personīgās intereses un visu cilvēku kopīgās intereses. Jeb es ticu mieram.

VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 7. septembris

Dzīve ir pārāk īsa, tāpēc skūpsti lēni, smejies neprātīgi, mīli patiesi, piedod ātri...

Viss ir daudz savādāk nekā izskatās. Tas tā ir. Es dzīvoju viens, un man tas nepatīk. Tas patiesībā nav tik viegli kā varētu izskatīties no malas. Atceros, ka sen jau bērnībā, es gribēju, lai visi cilvēki pazustu un es varētu viens klaiņot pa Rīgu. Patiesībā bija viens puisis, ar kuru kopā es to gribēju, bet tas bija jau sen.
Tagad šķiet, ka vēlos izbēgt no šīm četrām vientuļām sienām, kuras esmu sācis saukt par savām mājām. Izskriet un pazust starp cilvēkiem tur kaut kur ārā.
Laikam...

svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Challenge #1

Sveiki

Rakņājoties tumblr.com un weheartit.com, es uzgāju veselu kaudzi bildītes ar nosaukumu Problems Of A Gay Kid. Tāpēc es izdomāju uzrakstīt vienu pārbaudījumu, kurā arī Jūs varat iesaistīties.
Challenge uzdevums ir šāds: izvēlies vienu (vai vairākus) attēlus no šīs mājas lapas (attēlu: Problems Of A Gay Kid) un uzraksti, kā esi risinājis to problēmu un kā tas ir saistījis. (ieteikums: savā blogā/dienasgrāmatā) Izstāsti savu pieredzi pa šo problēmu un uzraksti savus ieteikumus citiem. Tīri brīvā stilā.

Kā redzat, esmu izvēlējies #161 problēmu, kas ir when you want tell a straight guy that you like them, and the reason they you can't tell them is because you know 100% that they will never feel the same way.
Pati šī problēma manā dzīvē jau ir diezgan sen. Jau agrākos laikos esmu skatījies uz puišiem un mēģinājis iepazīties, bet tagad it kā par to vairāk tiek piedomāts un zināmā mērā mēģināts. Bieži vien gadās, ka kādā pasākumā es pamanu kādu puisi, kas ir manā gaumē un, manuprāt, uzvedas dīvaini. Es mēģinu turēties tuvumā un pat iepazīties.
Nemēdzu darīt īpašas muļķības, kā piemēram, uzgrūsties virsū un tā iepazīties vai tamlīdzīgi. Drīz vairāk esmu piesardzīgs un vērotājs.
Dažreiz man gadās noķert kāda puiša acu skatienus, kas nenolaižas un turpinās vēl diezgan ilgi. Parasti tad nodomāju: “Hei, varbūt savējais?”, bet parasti pienākt klāt un pajautāt neuzdrošinos. Kaut kā tomēr cenšos turēties drošībā.
Vispār es šo problēmu drusku pārfrāzēju, jo, tā iepazīstoties, īpaši nevar pateikt vai viņš ir savējais vai ne, kas bieži vien ir problēma. Domāju, ka arī šeit paveras jautājums, kā īsti savējie atšķiras no citiem, kādas pazīšanās zīmes vai tamlīdzīgi? Protams, domāju, ka atklātos būtu vieglāk atpazīt, bet tik un tā, man šķiet, ka vajadzētu kādas zīmes!
Godīgi sakot, es nemāku neko ieteikt citiem, jo šķiet, ka šāda veida iepazīšanās nav mans laiciņš, bet domāju, ka nekad nevar zināt!
Un kā Jums ir veikusies vai neveikusies šī problēma? Rakstiet!

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

People leave but should I?

Sveiki, cilvēki, kas lasa manu dienasgrāmatu. Es biju domājis par ko lai šoreiz uzraksta un tā, lūk, arī esmu izdomājis. Vispār šīs būs tiešām interesantas problēmas, kuras esmu pamanījis savā apkārtnē!
Pirmkārt, vai esat pamanījuši to, kā puiši uztver attiecības? Mani tiešām ieinteresēja tas, ka daudzi stāsta dažādi par to, kas ir noticis. Es varētu teikt, ka katram ir savs skatījums uz visu, kas noris! Varētu teikt, ka viss, kas notiek ir relatīvs.
Doma ir tāda, ka mums katram ir savi mērķi un ka mēs katrs vēlamies tos sasniegt. Tikai šajā ceļā mēs bieži vien nezinām, kas ir un būs. Man Cilvēks ar krustiņu teica, ka nav sliktu cilvēku – ir tikai cilvēku, kas nav sapratuši ceļu, kā kļūst laimīgiem jeb panākt savu mērķi.
Kāpēc cilvēki pamet viens otru? Citi uzskatītu, ka būtu tas jāzina, bet es šaubos. Šaubos, jo tas nav vecums, kas nosaka galvas saturu, bet gan pieredze, zināšanas, analīze. Cilvēki pamet viens otru, jo nezina, vai viņi ir sasnieguši savu mērķi vai ne. Viņi nezina, vai piedāvātais variants vai kāds cits ir gana piemērots. Viņi vienkārši nezina, ko izvēlēties. Viņi tiecas pēc kaut kā labāka un nenovērtē jau esošo.
Piemēru ir daudz. Reiz man puisis stāstīja, ka viņam bija jāaizbrauc uz pāris mēnešiem uz citu valsti darba darīšanās, bet tikmēr viņa puisis jau sāka meklēt citu. Šeit rodas jautājums, cik ļoti mēs uzticamies cilvēkam, ko saucam par savējo?! Viņš arī pirms tā laika manīja, ka viņš rakstīja īsziņas un dažreiz kāds arī viņam piezvana. Viņš neteica kas.
Cik man stāstīja puisis, viņš uzticējās savējam, bet tomēr nebija gaidījis, ka piepildīsies tas, no kā viņš baidījās – paliks viens. Zināmā mērā es varu redzēt viņā bailes veidot jaunas attiecības, jo, kā stāstīja, viņš nebija ne ar vienu ilgu laiku saticies.
Patiesībā daudz, ko es redzu man liek padomāt par to, vai tiešām šajā daļā sabiedrības, kur daži ir iemaldījušies, ir tā patiesība, kuru es meklēju. Man jau daudzi ir stāstījuši, un esmu arī atradis apstiprinājumu blogeru vidē, ka ir daudzi cilvēki, kas dzīvo pēc citiem principiem, kuri ir daudz pieņemamāki nekā tās vides cilvēkiem.
Manuprāt, vislielākā problēma vidē, kuru es sauktu par virtuālās iepazīšanas vidi, ir tas, ka daudzas lietas vai gandrīz visas ir virtuālas. Cilvēki izmanto faktu, ka katrs mēs rakstīto tekstu izprotam pa savam, un māk manipulēt ar to. Es jau agrākos rakstos minēju to, ka daudzos portālos ir “tukšās mucas”, kas rada ilūziju par to vidi. Iespējams viņi šo ilūziju zināmā mērā ir arī ieslidinājuši arī ne-LGBT sabiedrībā, bet tik un tā parasti jau cilvēku raksturā ir pamanīt vispirms tās sliktākās lietas nekā labākās!
Diemžēl!

VējaSkrējējs

Post Scriptum Divas dziesmas, kas man ir tagad topā:  http://youtu.be/GWrxs2RDNRU un http://youtu.be/ZXvzzTICvJs

pirmdiena, 2011. gada 8. augusts

Puskilo šokolādes


Cik patīkami ir justies jaukā, saprotošā sabiedrībā, kad tev nav jādomā, kas tev patīk un kāpēc. Pēdējās četras dienas bija foršas. Biju vienā pilsētā, kur bija foršs pasākums ar mūziku, smiekliem, jokiem utt.
Tikko apēdu pēdējo puskilogramu šokolādes. Jūtos dīvaini! (hmm tagad es zinu kā jūtas šokolādes cilvēciņš) Smejos!
Labi, ielikšu tikai dziesmiņu, kuru gribēšu iemācīties uz ģitāras un iešu gulēt, jo SKAĻAIS modinātājs jau zvana!

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

Savādāk

Es nebēdājos, es priecājos, ka esmu iepazinies ar labu puisi un pavadīs lieliski laiku.

Uz visu ir jāskatās savādāk. Dīvaini uzrakstīts! ... Uz visu ir jāskatās optimistiski un nedrīkst zaudēt ticību šai idejai, jo tieši tā viss var izdoties. Man gadījās pāris notikumi, kas tagad liek padomāt drusku.
Pirmais ir tas, ka patiesībā nevajag nevienam draugam pieteikties par puišu meklētāju. Tas parasti neizdodas un vienmēr mēdz beigties slikti. Parasti tad ir tādi kā trīsstūri, kas tiek vilkti katrs uz savu pusi. Šie trīsstūri parasti ir interesanti, bet dažreiz ir ļoti sarežģīti, ka es to sāku sauc par spēli.
Savedējs arī mēdz ielikt sarunā un procesā daļu no sevis, kas patiesībā nav vēlami, jo arī viņš var kādam iepatikties, bet reizē savedējs bieži vien mēdz kļūdīties un līdzīgi kā gejsisti (nav mans termins) iedomājas, kas kāds ar kādu būtu labs pāris, kāds patiesībā ne diez ko var izdoties.
Bet otra, svarīgāka lieta ir par mūsu domu refleksiem vai šaubām. Ja mums kaut kas ne īpaši labs ir noticis pagātnē – tas visticamāk ir atstājis iespaidu un ir izveidojis refleks, kas liek šaubīties. Tas biežāk pēc pirmajām attiecībām, ja tās ir bijušas ilgākas. Ja puisis sāk neuzticēties, veidot noslēpumus un beidzot krāpt, tad bieži vien arī pašķiras. Tas atstāj iespaidu jeb refleksu, kas tālāk nākotnē liek šaubīties par cilvēkiem, jo jo vairāk iepatīkas, jo grūtāk ir pamest. Un iespējams arī šāda iemesla dēļ daži cilvēki kļūst neitrāli, atturīgi un pat cieti.
Arī citi refleksi. Piemēram, cilvēkam patīk domāt par nākotni, “gudrot” iespējas un iespējamības. Tā pat ir problēma, ar ko es saskaros – ka mēs pārāk daudz plānojam un pārāk maz īsti dzīvojam. Jā, es nedrīkstētu nepiekrist, ka jebkurš grib būt laimīgs un tam ir nepieciešams plāns vai plānošana, bet tomēr dzīve nav tik paredzama kā mums liekas! Ir jādzīvo tagad!

Man nesen radās doma. Es zīmīgi uzrakstīju, ko es vēlos puisī. Tiešām uzrakstīju, ka vēlos to un to. Protams, ar domu, ka man tas būtu jāspēj arī dot un vai darīt. Es visu uz tās mazās lapiņas neuzrakstīju. Man pat šķiet, kas es nevarētu uzrakstīt. Bet tik un tā ideja ir tāda, ka esmu zināmā veidā materializējis savu sapni un, ticot tam, es cenšos, lai tas arī izveidojas dzīvē.
Pati ideja par “velmju sarakstiņu” nav mana, bet ideja zem tā ir ļoti laba. Ideja ir tāda, ka, pirmkārt, nevajag skatīties pagātnē ar sliktām domām. Par spīti tam, ka kaut kas cerēts nenotika, uz to ir jāskatās pozitīvi. Es nedomāju sarkastisks vai ironiski, bet cilvēcīgi. Tālāk, ja tas tiek izpildīts, tad var manīt, ka arī tagadne interesantā kārtā kļūst pozitīvā un veiksmīgāka. Un tālāk arī jāskatās nākotnē priecīgāk.
Un, otrkārt, vajag ticēt savām spējām, ka to, kas ir rakstīts ir iespējams iegūt vai radīt. Jābūt pacietīgam, redzīgam un drosmīgam, jo šī ticība ir kā iešana pa virvi no tagadnes uz savu nākotnes mērķi – ja paskatīsies atpakaļ, tad nokritīsi un atgriezīsies sākumā. Šī iemesla dēļ, arī daudzi netic šādiem panākumiem, jo paši mēdz zaudēt savu ticību.
Un nobeigumā atziņa: “Galva nav radīta, lai justu, bet gan, lai domātu. Sirds ir tam domāta!”

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 31. jūlijs

Jauna nodaļa

Lampām tā mirgojot, citplanētieši ar mani sazinās!

Pēdējais laiks ir kā jauna nodaļa visā. Šķiet, ka lēnām, lēnam kaut kas tomēr iet uz priekšu. Kaut vēl lietas tiek pārdomātas un veiktas, everything gets better!
Par spīti tam, ka tagad vēl īpaši nekas patstāvīgs nav izveidojies, bet ir vēlme, es domāju, ka man nebūtu jāuztraucās. Domāju, ka vispirms man pašam ir jāizdomā, ko gan es īsti vēlos, ko es jau esmu daļēji izveidojis. Bet reizē, balstoties uz filmu The Secret, es domāju, ka man vajadzēt drusku savādāk uz visu attiekties.
Tajā filmā ir labas domas un idejas. Es varētu teikt, ka zināmā mērā es to jau zināju, bet kaut kā nebija aizgājis līdz galvai. Tur tas tiek saukts savādāk, es to saucu par pašprogrammēšanu - kad tu veido savu apkārtni, atsaucoties savām domām. Vienu brīdi man tas labi sanāca, tad bija klusums un šķiet, ka drīz atsākšu.

Labi, es jau biju drusku pamurgojis pirms tam. Pēdējās dienas bija labas. Es diezgan ilgu laiku pavadīju pie radiniekiem, kas man vienmēr izraisa labas domas un lielisku garastāvokli. Kas gan var būt labāks? Vislabāk man patīk tas, ka jūtos brīvs. Nav ne stereotipu, ne pārpratumu, nekā tāda.
Bet vislabāk man pēdējās dienās gāja pie labākās draudzenes. Viņa vienkārši ir superīga! Tie, kas nezin, viņai nesen bija dzimšanas diena un es, būdams dželtbeņķis (smejos), obligāti nopērku puķes, kādu spēšal nieciņu un dodos apsveikt. Viņa ir foršs sķuķēns!
Drīz arī būs nākošie pasākumi un lietas. Jāpiedalās ar kori kādā koncertā. Jāieniedz pāris dokumenti un vēl šis tas jāuzraksta, lai var mierīgi turpināt gudroties.

Laikam tas arī viss. Turpināšu labot savu porķi! Jauku Jums dienu!

VējaSkrējējs

Post Scriptum Vispār vai esam pamanījuši, ka cilvēki, kas smaida izskatās DAUDZ jaunāki?

pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs

Dažreiz apnīk; dažreiz nezinu, ko darīt

Kāda ideja ir rakstīt par savām problēmām? Laikam jau nekāda. Iespējams iemesls varētu būt tāds, ka ir nepieciešams kāds, ar kuru var izrunāties. Vai arī vienkārši nav nojausmas, ko darīt!
Dažreiz es pats sev apnīku. Man apnīk viss, ko es daru, kas es esmu un citas lietas. It kā viss būtu bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Bet tas nav mans viedoklis! Citi saka – priekš kam? Un nesaprot, jo pašiem tas nebūtu vajadzīgs. Un tad tieši man šī apnikšana, jo spēju saredzēt, priekš kam īsti es kaut ko vēlējos darīt. Piemēram, priekš kam apgūstu kādu profesiju, mūzikas instrumentu, vai rakstu blogu.
Bet dažreiz man apnīk citi cilvēki. Tas ir visbiežāk! Viņi mēdz šķirst vienveidīgi, paredzami un neinteresanti. Labi, par blogeriem es to nevaru teikt, jo daudz kas jau parādīts, ka tomēr zem ārējā apvalka slēpjas kas saturīgāks un intereses izraisošs. Vai vai nav tā, ka mēs neparādām sevi un uzvedamies kā visi citi?
Man apnīk šī vienpusība, akls fanātisms un stulbums, teatrālisms un vajadzības – es gribu, man vajag, es nekas cits neinteresē. No vienas puses es nedrīkstētu sūdzēties par to, ka cilvēki ir dažādi un ka par gaumi nestrīdas, bet domāju, ka visi varianti ir jāpārbauda, jāizzina.
Labi. Man ir nopietni reālista mērķi. Man ir romantiķa sapņi. Un man cilvēka izpausmes. Bet šķiet, ka nav ko darīt tālāk. Man tikai galvā maisās domas, ko man vajadzētu, bet, vai vajadzētu?
Vienīgā līnija – emocionālā. Nestabila. Es esmu to dzirdējis no daudziem cilvēkiem. Ne tikai no viena. Tiecos pēc harmonijas un stabilitātes ar visiem spēkiem, bet reizē ir nepieciešama spilgta diena un notikumi. Es nemāku būt vienpatis. Tiešām nemāku.

Uztraucos par notikumiem Norvēģijā. Izsaku savu līdzjūtību cietušajiem.
Pēdējā laikā jau šķiet, ka esmu līdz galam apkopojis iespējamības, kas varētu notikt 2012. gadā. Tās nebūs pasaules beigas. Vismaz ne no ārpuses vai meteorīta. 2012. gads būs gads, kad vajadzētu daudz kam mainīties pasaulē. Tas būs iesākums daudzām reformām un sistēmām visā pasaule.
Nesen dzirdēju faktu. Uz pasaules ir ieroči, lai nogalinātu 8 miljardus cilvēki, bet mēs vien 6 ar drīz ar pusi miljardi. 2012. gads būs laiks, kad mainīsies pasaules morāle un domāšana. Tam jābūt jaunam gadsimtam, jaunai domāšanai un saprašanai. Tiks veidoti jaunu dzīves un domāšanas stūrakmeņi, kas balstīsies uz vecās pasaules pamatiem. Tikai nu jau ne viena cilvēka pamatiem, bet daudzu.
Domāju, ka būs vien jāpiedalās. Veiksmi!

VējaSkrējējs 

ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Tas ir sāpīgi, ļoti.

Mēs esam cilvēki. Dažādi, ļoti dažādi. Es domāju, ka mēs visi vēlamies būt laimīgi, bet mēs reizēm nezinām kā. Šis ieraksts būs nelasāms memuārs par to, kas notika pēdējās dienās pirms šodienas 21. jūlija, kad puiša dēļ, kurš man ļoti patika, es pirms gada sāku rakstīt savas domas.
Tagad skatoties uz debesīm es parasti atceros to, kas notika, to, ko viņš teica, to, ka viņš man šķita piemērots, labs, jauks – gluži kā sapnis, kaut tas tāds nebija. Tā bija īstenība.
Šaubas ir mūsu lielākais ienaidnieks. Toreiz es sev apsolīju, ka neteikšu “Nē”, bet ar laiku citi cilvēki manu domu pārprata un centās to pārveidot. Līdz jautājot, ko es vēlos, es teicu, ka nezinu. Iespējams, es zināju agrāk, ko es vēlos. Iespējams, agrāk es zināju, kur man jāiet, bet kaut kā tagad jūtos apmaldījies un noguris, varbūt pat iestrēdzis. Dažreiz šķiet, ka es slīkstu kaut kur, ko es tikai tagad pamanu.
Mums būtu jāseko tiem, kas mūs mīl. Es nezinu, kas ir mīlestība. Es zinu, kas ir izlikšanās, teātris, es zinu no kā es bēgu, pēc kā tiecos. Es esmu atkarīgs. Man žēl.
Pēdējā laikā notika sviests. Es kļūdījos. Man bija jākļūdās, lai domātu, lai pārbaudītu sevi. Es tiecos pēc sapņa, ko daļēji mēģināja radīt Ziemeļpuika. Tagad es viņam saku: “Vairs tā nedari!”, jo es ļoti cietu no tā, kas notiek. Es vēl tagad nesaprotu, kas notika un ko man darīt. Es mēģināju uzticēties sirdsapziņai, kas mani vadīja pirms tam, bet nokļuvu krustcelēs.
Es nokļuvu pie secinājuma, ka dažu lietu apiešana neiet. Es sapratu, ka cilvēki ar sapņiem ir tik pat akli kā es, un tev nesanāks nekas. Es saprotu, ka dažas lietas nevar tā atrast.
Man vakar sāpēja galva. Es daudz domāju. Es nevarēju aizmigt. No rīta pēc pastaigas es iekritu gultā – beidzot aizmigu. Šodien man sāka asiņot deguns. Nē, varbūt man jāturpina ticēt sirdsapziņai un atgriezties pie tiem, kas mani mīl?
Man būs grūti iztīrīt sevi no netīrumiem, domām un citām lietām. Tas būs grūti, jo ne visi mani sapratīs.
Cilvēk ar krustiņu, es nožēloju to, ko esmu izdarījis. Piedod!

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Kad vērts uzrakstīt

Mēs esam dažādi, un dažreiz tas ir interesanti, bet dažreiz tas ir īpaši interesanti, ja tomēr ir kopīgas lietas, kas saista, savieno. Šo ierakstu visticamāk es rakstītu savā privātajā dienasgrāmatā, bet tomēr man gribējās uzrakstīt šo vairāk publiski, cik drīkstu.
Kas ir tik īpašs ar manu dienasgrāmatu? Tas, ka tur ir lietas par manu raksturu jeb drīzāk domu izvēli. Tur es pierakstu domas, idejas, atmiņas par cilvēkiem, kurus man ir jāatceras. Kaut varētu šķist, ka tur glabājas informācija par cilvēkiem – tā nav. Tur ir idejas, kas ir izpildījušās un, uz kurām eju uz priekšu, - sapņi, domas un citas idejas. Es rakstītu...

Cilvēks ar krustiņu. Vēl tikko viņa smarža izplenēja no dīvāna, kur viņš sēdēja. Viņš teica, lai neapvainojos, bet viņš runāja tā, ka es apvainotos abos variantos, jo izvēles nebija.
Cilvēki ar Dona Kihota raksturu ir interesanti. Viņi iemīlas sapnī, kas dažreiz ir pārāk skaists, lai būtu reāls. Un viņi mēdz šo sapni zaudēt ļaunās realitātes dēļ. Viņi nav tādi kā stereotipiskās sievietes – pašas izdomā, pašas apvainojas. Daudz savādāki. Ideja ir tāda, ja Dona Kihota sapnis ir realitāte, tad tiek apiets viņa raksturs un viss, kas notiek ir viņa sapnis. Tas nozīmē, ja viņš iemīlas sapnī, kas ir realitāte – tas nevar izgāzties, jo pati izgāšanās jau ir vien tas pats sapnis par kaut ko. Tikai jāuzstāda mērķi un raksturs ir apiets.
Cilvēks ar krustiņu. Satikšanās varbūtība ir viens pret tūkstoš. Rakstura varbūtība ir viens pret miljons, kaut cilvēki izliekas līdzīgi. Indivīda varbūtība ir viens pret septiņiem miljardiem.
Viens ieteikums – nejautā nevienam, ko viņš vēlās, kamēr tu neko nevari sniegt. Un es zinu, ka šis ieteikums tiks pārprasts. ;)

VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 13. jūlijs

Nakts sarunas

Hmmm man tas atgādina vienu cilvēku...”
Ļauj minēt! Jāni!”
Un tad mēs smējāmies, katrs savā gultā, pilsētā.

Vakarnakts bija jauka. Es līdz kādiem trijiem naktī pa telefonu sarunājos ar vienu no maniem labākajiem draugiem – Ziemeļpuiku. Kaut biju nolēmis noskatīties filmu Billy Elliot, man tas nesanāca, jo, ja uznāk, viņš nav pierunājams apstāties.
Mēs runājām par daudz dažādām tēmām. Viņš minēja, ka ir drusku nomierinājies un sācis filtrēt cilvēkus ar ko sarakstās, bet tik un tā es manīju, ka visu dara pēc vecajām metodēm un bieži vien uzrodas vecā tipa cilvēki. Visbiežāk viņš runāja par to, ka kāds puisis viņam atgādina savu bijušo. To bija jauki dzirdēt, jo es biju tas, kurš viņam teica, lai pamēģina iepazīt viņu. Es pat biju uz viņu pirmo satikšanos. Viņš pieminēja viņu jautros un dīvainos notikumus. Viņu kopīgos pasākumus un jancīgos strīdus.
Jā... Viņam stāstot notikumus, no kuriem dažus jau zināju, manas domas atgādināja par puisi, kuru es saucu par savu bijušo. Atceros, ka vakar stāstīju Ziemeļpuikam, kā mans puisis izdomāja mani aiznest uz otru istabu un kā viņš teica: “Es tevi nekad nenomestu!” ... Atceros mūsu cīņas. Viņš bija stiprāks, un tas man patika, ļoti. Atceros, ka viņš interesējās par mani, uztraucās, centās palīdzēt. Tas bija cilvēcīgi, mīļi. Un vēl līdz šim neviens nav bijis spējīgs ko tādu atkārtot.
Nakts sarunas man vienmēr ir bijušas labas. Arī ar savu labāko draudzeni DiiDii esmu pa naktīm apspriedis dažādas tēmas. Atceros, cik gan daudz kredīta esmu iztērējis pa naktīm un cik ļoti daudz stundu norunājis. Bet tas bija to vērts! Viņa ir forša meitene un vienmēr superīga.

Tagad sēžu savā dzīvoklīti. Viens. Pie atvērta loga un klausos sienāžus ārā. Es agrāk mēdzu vēlu vakaros vai nu iet paskraidīt, vai pastaigāties. Zināmā mērā pastaigas bija domu sakārtošana. Tāda kā saruna ar sevi. Uzdot jautājumu un atbildi. Ļoti noderīgi. Bet reizē tas man bija miera meklējums, lai pēc dienas visu varētu salikt pa plauktiņiem.
Domāju... Man patīk atgriezties pagātnē, atmiņās. Tā vien šķiet, ka vienmēr, kad esmu viens, es atceros lietas, bet labi ir tas, ka tās man liek pasmaidīt.

Tagad atcerējos. Vakar es gribēju stāstīt Ziemeļpuikam, ka man ļoti gribās nopietnu randiņu. Tiešām kādā restorānā vai labā kafejnīcā. Man pašam arī nav sanācis kādu uzaicināt uz randiņu, bet gribētos. Pagaidi... Vienreiz es tomēr mēģināju, bet puisis to neuztvēra nopietni. Sapņot jau ir labi, bet nedomāju, ka kāds, kurš lasītu manu blogu, izdomātu mani uzaicināt... Bet varbūt pats.

Labi, laikam gan arlabunakti.

VējaSkrējējs

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

Sunshine Secret



Skaisti!

Stand Up



Šī man īpaši patīk!

The Closet - īsfilma

Neatceros neko tādu, bet atradu savos pierakstos, laikam sapnis.

Dienas gāja un gāja. Tomēr es atkal gaidīju tikšanos ar tevi. Tā foršā ballīte man vēl joprojām bija atmiņā, es nevarēju to aizmirst.
Tā bija sestdiena, Rīgā, kādā mazā, draudzīgā klubā. Mēs sēdējām malā, tu vēl ik pa laikam apskraidīji apkārt uzzinot, kas interesants citur notiek.
Un tad teicu: "Ejam dejot!" Tu brīnījies un vēl šaubīdamies atteici, ka labāk nē, bet tomēr man sanāca tevi pierunāt!
Dejojām ilgi līdz pēkšņi mūzika nomainījās, kļuva lēna un cilvēki sāka dalīties parīšos. Es nebiju dzēris, bet noriskēju. Apskāvu tevi, bet tu nobijies, teikdams: "Ko domās citi?"
"Neko!" aplikdams rokas ap kaklu un sajuzdams no viņa nemieru, teicu: "Aizver acis... te neviena nav. Tikai mēs!"


Domāju, ka tas tiešām bija sapnis, kuru no rīta es pierakstīju laikā, kad rakstīju vēl vecajā kladē braucot uz Rīgu. Bet patiesībā salīdzinot ar tām it kā fantāzijām, man šāda veida labāk patīk – tur kaut kas ir iekšā, kaut kas no sevis, kaut kas dzīvs un labs, kaut kas, kas pietrūkst.
Tas pagaidām viss, tikai atstāšu šifrētu ziņojumu manai labākajai draudzenei:
Xi')(jnčiin nncin' jncil-ī'ic nnii'l-in'i)(ļ liil- )(cixčiclčiic = l-či icči l-ix| I')( clccnnčiiju'ļ icči c'i'l'xīici' [lii3i i'iicčiini)( u'|l-|l-|]! U'n' jnu'i')(i')( xciicciincli'in'ci)( jnci)(čiicu'nnči lii'ijci )(nnu'ici'ņ')'(!

VējsSkrējējs

Post Scriptum Necentieties dešifrēt - nav domāts jūsu smadzenēm. :D

svētdiena, 2011. gada 10. jūlijs

4 dienu domas

Es sāku rakstīt šo domu trešdien ar vārdiem: “Labs rīts! Vai arī nakts, jo esmu pamodies divos naktī, bet izgulējies. Nu jau otro vasaru pēc kārtas mans dienas ritms ir kājām gaisā, varētu teikt pat kā pūcei.” Todien, es biju nolēmis izlasīt beidzot Donu Kihotu, ko vēl joprojām neesmu izdarījis, un tagad, ja man no bibliotēkas nezvanīs, visticamāk grāmatu nodošu piektdien. Vēl trešdien mans dienas ritms bija kā pūcei – pa dienu guļu, pa nakti darbojos, bet tad man apnika un nu viss ir normāli. Šķiet, ka iemesls tam ir tas, ka naktīs nekas nenotiek un arī ka man ir nepieciešami iespaidi, lai es negulšņātu.
Laiks ir gājis labi un mierīgi. Man ir prieks par to, ka veiksmīgi esmu piedalījies skapis.eu konkursā un atsācis likt mērķus, kas man ir jāizdara. Kaut esmu haotisks pēc mantu kārtības, es tomēr māku sakārtot savus mērķus. Man vienīgi ir nepieciešama pareizā sabiedrība.
Tā. Sākšu no sākuma. Vakar t.i. pagājušo otrdien sanāk, ka es skatījos Dan Savage video, kur viņš atbild uz dažādiem publikas un iesūtītiem jautājumiem par ļoti dažādām problēmām. Vispār viņš ir foršs cilvēks. Es daudzreiz smējos par viņa asprātību, kā viņš interpretē lietas un apbrīnoju par atklātību. Viņš kopā ar savu puisi arī ir piedalījies projektā It's gets better un kā žurnālists un rakstnieks aktīvi darbojas par LGBT tiesībām un sapratni ASV. Man pat radās doma, ka ko līdzīgu varētu veidot Latvija, bet nedomāju, ka Latvija ir tam gatava.
Bet, manuprāt, pats interesantākais ir tas, ka viņš vada tādu sadaļu kā “Savage Love”, kur viņš publiski atbild uz jautājumiem (līdzīgiem kā video) un cenšas palīdzēt cilvēkiem. Mani apbrīnoja tas, ka daudzi cilvēki uzticas tieši viņam kā gejam, jo radās tāds iespaids, ka tieši geji par notiekošo attiecībās un seksa dzīvē it kā zina vairāk un reizē ar padomu spēj palīdzēt vairāk.
Bet tas tā. Vispār es aizvakar t.i. piektdien skatījos vecās filmas un man atmiņā atausa, ka ir jānoskatās Back to future triloģija, kas bija ļoti mīļa manā bērnībā. Un redz izrādās galvenais varonis Marty, ko atveido Michael J. Fox, velkā Calvin Klein apakšbikses. Man tas bija waaw, jo pats būdams cilvēks, kas turas tālu no zīmolu ideoloģijas, nebiju piefiksējis to, ka tajā filma bija kas tāds. It kā nekas baigs, bet tomēr interesanti. Protams, ka būtu jāpiemet, ka viņš bija mana tīņu laika simpātija, bet tas arī nekas baigs. (pasmejos)
Tālāk sekoja piektdiena, ko es iesāku izguļoties un sākot plānot darbus, kas ir jāizdara un vienkārši pierakstīju kalendārā, bet sestdienas vakars un nakts bija galīgi ne tas, ko es gribēju. Es par spīti savām šaubām par to, ka man nebūs ko darīt klubos, es tomēr aizgāju. Un manas šaubas apstiprinājās – man arī nebija ko darīt. Biju aizgājis uz XXL, mēģināju iejusties, bet ik pēc minūtēm man uzmācās doma, ka tomēr neesmu tur kur vēlos būt un ka man tiešām ir maz kopīga ar tiem cilvēkiem, kas tur ir. Tā apmēram es tur pastāvēju zem kondicioniera un atvēsināju savu galvu no domas: “Ko es te daru?” Tā man apnika saldēties un, nesagaidījis puisi, ar ko biju aizgājis (had blowjobs), aizgāju mājās tā arī nedabūjis citronu no viņas alus.
Bet šodiena gan bija laba. Tiešām tas, ko es gribēju – Neatkarīgā organizētā pasēdēšana jeb ievads priekš piknika. Mēs runājām, atpūtāmies, smējāmies. Un visu laiku man galvā skanēja: “Bļin, pankūka, mēs ik katru sekundi apgāžam Antresola apgalvojumu, ka geji laiku pavadīt bez seksa nemāk.” Bet tas tā, pieņemot, ka apgalvojums bija vispārējs, kas, manuprāt, nav.
Tagad klausos vecās labās dziesmas, kas man datorā mētājas. Tagad Evanescence - Where will you go? un cenšos pierunāt vienu jauku puisi, lietuvieti satikties, lai varētu aizbraukt uz Lietuvu, bet kā redz viņš vismaz līdz septembrim būs UK un neplāno ātrāk iegriezties dzimtajā valstī, un es neesmu ieplānojis nedz ekonomiski (nezinu cenas), nedz vispār došanos UK šovasar.

Paldies par šo dienu, VējaSkrējējs

Post Scriptum Daži mani atzīti mīļākie klipiņi no Dan Savage:
http://youtu.be/gi1JtsbaXhk
http://youtu.be/k-UkyOh6yDM
http://youtu.be/2R7yAQfSyW0
Vispār murgains, bet balss man gan patīk:

trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs

Mēs esam tie, par ko mēs sevi saucām

Šajos laikos mums ir raksturīgi atvasināt dažādus vārdus, un dažreiz mēs tos lietojam pat nezinot to nozīmi, kas ļoti bieži ir arī nepareiza. Šoreiz ir runa par to, kā mēs sevi saucam. Man, piemēram, ļoti nepatīk, ka mani sauc par pediņu, bet nav nekādas pretenzijas, ja par geju. Iemesls tam ir tas, ka uzskatu, ka vārds pediņš ir atvasinājums no vārda pedofils, kas domāju nav nekādi saistāms ar gejiem, ja nu vienīgi kāda privāta cilvēka asociācijās vai nozīmēs.
Psiholoģiski es domāju, ka šādi sevi saucot sevi zināmā mērā ietekmē. Piemēram daudzi Latvijas geji, kas mēdz citus saukt par pediņiem uzskata, ka starp viņiem neveidojas normālas attiecības, ka neveidojas ģimeniskums, ko patiesībā ļoti labi apgāž dažādu citu valstu pieredze. Varētu pat teikt, ka Latvijas geji nav izauguši, jo vēl joprojām daudzos ir iespiedušies padomju laiku uzskati. Bet reizē ir arī izņēmumi, kas diezgan labi veido citus uzskatus un domāšanu.
Piemēram, es nesen sarakstījos ar pajaunu puisi, kurš ir precējies, bet reizē sēž portālos un cenšas iepazīties ar puišiem. Šis fakts ir interesants, jo man nejauši sanāca iepazīties arī ar viņa sievu, kurai viņš ļoti baidās teikt, ka tomēr ir biseksuāls. Viņai, uzzinot, ka es esmu gejs, pat nebija nekādu iebildu. Varētu pat teikt, ka bija ieinteresēta.
Bet cits piemērs ir par to, ka jaunie puiši nopietnāk uztver attiecības un saistības starp cilvēkiem, kam par iemeslu varētu būt lielāku ārzemju ietekme. Bet turpat reizē vecāki puiši to uztver kā tikai spēli un izklaidi, kas bieži ir raksturīga tieši tiem, kas dienas pavada izklaidēs un ballītēs. Kā lasīju par notikumiem padomju laikos, tur idejas par attiecībām un kopā dzīvošanu netika uztverta nopietna un bieži vien veidojās tikai gadījumattiecības, kas ātri izjuka kriminalizācijas dēļ.
Tā pat arī šeit starp rakstniekiem dažs labs savējos sauc par mīkstajiem, kas, manuprāt, ir vairāk stereotipisks nosaukums, kaut patiesībā domāju, ka ir daudz geju, kuri neuzvedas stereotipiski vai arī neizrāda, ka viņi būtu geji, kas protams nav arī īpaši vajadzīgs, jo kāpēc gan man vajadzētu patikt puisis, kurš cenšas līdzināties meitenēm, ja neesmu ieinteresēts par meitenēm?

VējaSkējējs

pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

[100.] Laiks, kad skapis bija domāts tikai drēbēm

Prievārds.
 
Šī ieraksta iemesli ir divi. Viens tas ir tāpēc, ka skapis.eu organizē konkursu par iznākšānu no skapja, un otrs tas ir tāpēc, ka Jāņi ir ļoti zīmīgs datums, jo tieši šajos svētkos es praktiski kļuvu atklāts par savu seksuālo orientāciju.
Mans stāsts sākas par to, kā es pats uztveru šo jēdzienu - iziet no skapja. Pirmkārt, pats svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka es vairs neslēpju to, kas es esmu. Kā tikko rakstīju vienam draugam: “Ja kāds man jautā, vai es esmu gejs, es droši atbildu, ka jā, es esmu, bet citādi, lai paši domā, ko grib!” Šis fakts ir svarīgs tāpēc, ka beidzas meli, bailes un ir sevis pieņemšana un pilnīgas dzīves uzsākšana, kas paver jaunas iespējas un jaunas domas. Reizē tas ļauj savus spēkus likt uz svarīgākām lietām nevis mūžīgi nervozēt vai spēlēt teātri.
Otrkārt, iziešana no skapja ir labvēlīga sabiedrībai, jo pārādoties sabiedrībā kā atklātam cilvēkam, tā tiek izglītota, un nav tāda situācija, ka masu mēdījos tiek runāts par gejiem, bet, ja kādam pajautā, vai kāds kādu geju pazīst, tad neviens neko nevar pateikt.
Un treškārt, tas ir svarīgi savējiem, jo iznākot no skapja ir iespējams palīdzēt viens otram un saliedēties, kas ir tieši organizācijas Mozaīkas ideja - ka kopā mēs esam stiprāki nekā katrs atsevišķi.
Bet par spīti šim uzskaitījumam, es gribu atgādināt, ka iziešana no skapja nav tas pats, kas iešana pa ielu un kliegšana: “Es esmu gejs!”. Tā ir atbildība par to, kā tu sevi un savas orientācijas biedrus parādi, kādas domas citos radi un vispār kā uzvedies!

Bērnībā es pats biju vienkāršs zēns, kas Rīgas sētā skraidīja apkārt pa pagalmu. Es jau tajā laikā nojautu, ka mani vairāk piesaista puiši nekā meitenes. Tas bija 11 gados, tiešām jaunā vecumā, kad man jau bija viens puisis savējais, ar ko es mēdzu staigāt apkārt un būt kopā.
Tomēr laiki mainījās ģimenes dēļ - es esmu viens no tiem, kas izdzīvoja bērnu nama dzīvi, kas nebija nedz slikta, nedz laba, jo cilvēki tur bija dažādi un bērni tā pat. Manas atmiņas no tiem laikiem saistās ar to, ka es pamanīju, kā rodas jēdziens skapis, jo tieši tājos gados - no 12 līdz 15 - var redzēt, kā notiek šī ieiešana skapī, kad cilvēki parāda, ka tas, kas tu esi ir slikti un tev vajag būt savādākam. Protams, ka tur bija dažādi cilvēki ar dažādu attieksmi, bet tagad pēc jau kā 6 gadiem es domāju, vai tiešām tie cilvēki, kas bija tur bērnu namā, tagad ir geji vai biseksuāli. Daži liek par sevi manīt, bet daži nē. Es neuzdrošinos runāt ar viņiem, jo zinu, ka viņi vai nu noliegs to, vai baidīsies.
Vēlāk es sāku dzīvot pie aizbildņiem. Šis laiks man atgadina labu LGBT filmu, kur puisis paņemts no bērnu nama, un vēlāk aizbildņi uzzina, ka viņš ir gejs, cenšas viņu labot vai vismaz rada tādu domu, un viņš aizbildniecības beigās vienkārši sakrāmē mantiņas un aiziet, jo viņš jau zina šo filmu. Ja mēs mēģinātu uzņemt jebkuru līdzīgu filmu, balstītu uz reāliem notikumiem, rezultāts būtu viens un tas pats, kaut ar sīkiem papildinājumiem.
Bet pati iznākšana no skapja bija kādu laiciņu pēc šī notikuma. Toreiz es visu laiku atcerējos aizbildnes attieksmi, kad manas kļūdas dēļ, viņa tomēr uzzināja par manu orientāciju, kas man pat pēc gada bija iespiedusies atmiņā.
 
Tie bija Jāņi, un es jau kādu pusgadu nedzīvoju kopā ar aizbilņiem, bet viens. Atceros, ka ļoti, ļoti nervozēju, kad pa skype (jā, skype) pateicu savam labakajam draugam par savu orientāciju, kas bija apmēram divas nedēļas pirms svētkiem. Atceros, ka viņš teica, ka netic un ka tā nevar būt, bet reizē es sapratu, ka viņš neatrada nevienu faktu, ka to noliegtu, jo nevienas meitenes man nebija un nav bijis un vienīgā bija labākā draudzene, ar kuru man vienkārši patika pačatot. Tā kā es ļāvu droši klīst baumām par to, ka esmu kopā ar savu labāko draudzeni, kaut tā nebija, jo tas bija izdevīgi līdz brīdim, kad dzīvoju pie aizbildņiem, tad man bija laiks un iespēja nejust uz savas ādas homofobijas izpausmes. Bet reizē tagad man būtu ļoti viņai jāpateicas par to, kas ir bijis.
Pašai labākajai draudzenei es pateicu pēc diviem draugiem, no kuriem otrais bija daudz saprotamāks un kura dēļ man veiksmīgi sanāca arī atklāties.
Jāņos, kad gāju uz tuvējo veikalu, baumas jau bija izklīdušas un es pat saskāros ar to, ka mani aiz muguras sāk apsaukāt par geju un tamlīdzīgi. Es nobījos, bet es zināju, ka tas ir tas, ko viņi grib. Todien uz manu telefonu arī nāca stulbas īsziņas ar stulbiem jautājumiem, kurus nebūtu jēga atkārtot. Es biju nolēmis Jāņus pavadīt viens mājās, jo nezināju ko darīt, man nebija ideju, bet veiksmīgi es uzzināju, ka tie, kas man sūtīja īsziņas ir manu draugu paziņas, kas svinēja kopā un kas to uztvēra kā joku. Otrs labākais draugs zināmā mērā mani iedrošināja un es par spīti visam devos uz vietu, kur viņi svinēja. Tas bija apmēram stundas gājiens ar kājām līdz mani līdzi paņēma citi skolas biedri.
No savas puses es vislabāk atceros to klusumu, kas valdīja apkārt, kad es ierados. Neviens neko neiedrošinājās nedz runāt, nedz darīt. Tad viens ierunājās: “Eu, paklau, vai tu tiešām esi gejs?” Un vienīgais, ko es teicu ir “Jā, es esmu.”
Šis Jāņu notikums bija interesants un noderīgs. Pēc kāda laika es pamanīju, ka daži cilvēki, kurus es uzskatīju par saprotošiem, sāka no manis novērsties, bet citi savukārt vēl joprojām nezina, ko teikt vai domāt. Bet man arī ir prieks, ka citi, kas nespēj noticēt, cenšas un saprot, kas viņi mani pazīst un ir pazinuši un nekas daudz nav mainījies, es esmu tikai es.
Laiks, ko es esmu pavadījis šajā gadā ir bijis ļoti krāsains. Pa šo gadu es esmu daudz izpratis sevi, sakārtojies sevi iekšēji, pamainījis attieksmi pret dažādām lietām, protams, bijis atklāts. Esmu sācis rakstīt blogu un nu jau ir 100. ieraksts šajā blogā un esmu iepazinis daudzus dažādus cilvēkus un drusku vizualizējis situāciju Latvijā. Esmu arī paspējis ieķerties kādā cilvēkā, ieguvis jaunus gan interesantus, gan jautrus, gan arī garlaicīgus draugus, kurus drīzāk dēvēju par paziņām un daudz ko citu.
Pa šo gadu es arī esmu palīdzējis pāris cilvēkiem būt atklātākiem un esmu dalījies savā pieredzē gan blogā, gan ar padomiem sarakstoties, kas, manuprāt, ir noderīgi. Bet beigt šo stāstu es vēlos ar domu, ka kaut gan es esmu atklāts gejs un man nav ne mazākā iemesla nebūt par to lepnam, man nav vajadzības savu vārdu atklāt šajā blogā, jo nejau atklātības, bet gan tieši drošības pēc “nevajag skriet pa ielu un kliegt: “Es esmu gejs!””

Paldies, VējaSkrējējs