pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

Šīs dienas

Pēdējās dienas bija tiešām interesantas, jo bija daudzas dažādas lietas. Pirmkārt, biju pastaigāties pa pāris koncertiem, klubiem un pasākumiem un jāatzīst, ka man patika. Man ļoti patīk muzikāli cilvēki - tie tiešām ir vieni no visforšākajiem cilvēkiem.
Vakar meklējot informāciju par Platonu, precīzāk, par viņa idejām par mīlestību, es nejauši atradu tādu adresīti: http://tikainesakinevienam.lv/ , kas satur tiešām daudz interesantus rakstiņus, no kuriem daži pat likuši man nobirdināt kādu asaru. Neteikšu, ka ļoti tiecos pēc ideāliem, bet man ļoti patīk patiesas vērtības. Gandrīz vai viena no termina Platoniskā mīlestība idejām, bet tikai ne pilnīgi un savā nozīmē.
Bet pati dīvainā lieta ir tā, ka tagad ļoti daudziem maniem draugiem un draudzenēm ir pusītes, tā skatoties, es laikam esmu vienīgais starp šiem cilvēkiem, kas sanāk ir viens, tāpēc es sāku sarakstīties ar vienu puisi, kuru es pazinu kādu laiku. Zinu, nē, jūtu, ka viņš ir labs cilvēks un es vēlos viņu iepazīt, bet par spīti maniem centieniem viņš nav cilvēks, kas ātri atveras, lai citi tiktu viņam klāt.
Viņš manī ir atstājis labu un laikam arī dziļu iespaidu. Kaut nekas nav īsti noticis - esam tikai vienu reizi tikušies - esmu mēģinājies viņu iepazīt caur viņa rakstiem publiskajā dienasgrāmatā. Laikam esmu izlasījis visus viņa ierakstus kopš esam pazīstami un teikšu, ka viņam padodas rakstīšana, jo viņš mēģina rakstīt un sāk arī fantazēt.
Līdzīgi kā ar citiem, viņā es neredzu citu (man zināmu) cilvēku ietekmi uz raksturu, kas mani ļoti piesaista, jo ar oriģināliem cilvēkiem ir interesantāk parunāt. Pēdējas dienās es domāju laikam tikai pa viņu.
Šodien sarunā ar veco (jauno) labo draudzeni man arī pavīdēja jautājums: diez kā mainās attieksme, ja satiekoties apskaujas?
Cik pats esmu jutis, šis paradums diezgan labi ietekmē garastāvokli un dažreiz arī palīdz uzdrošināties.
Labi, laiks gulēt. Saldus jums sapņus.
VējaSkrējējs 

ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris

svētdiena, 2011. gada 20. februāris

Baby youre firework


Sēžu un domāju. Cik gan daudz lietu ir manā galvā vienlaicīgi! Cik daudz sarežģītu domu! Vakar es uzzināju, ka viens sens draugs ir atradis (kā man nepatīk vārds atradis ) sev draugu. Man ir prieks, ka vismaz kādam ir labi. Prieks, ka viņš raksta un stāsta, cik viņš priecīgs, uztraucies vai satraukts. Pilnīgi varētu teikt, ka daļu piedzīvoju arī pats – it kā jūtu līdzi.
Vēl es domāju, kāpēc cilvēki ir tik depresīvi.
Jā, es arī pēdējā laikā esmu bijis depresīvs. Tā it kā kaut kas mainās un esmu pamanījis, ka ne es vienīgais. No man zināmajiem draugiem vēl daži izdzīvo šo līdzīgo periodu. Varētu teikt, ka mums visiem ir līdzīgi simptomi. Visi vēlamies, lai mums būtu kāds blakus un mīlētu.
Bet no otras puses mēs nevienam neuzticamies un baidāmies kādam uzticēties – savādāk sakot, bail kļūdīties un ciest.
* * *
Vakar skatoties atkal īsfilmu Secrets, mani vienmēr pārņem tāda lieliska sajūta. Šķiet caur ķermeni iziet tirpas. Galvā miers un tukšums.
Ar šīm īsfilmām es mēģinu parādīt lietas, kas man ir īstas, patiesas un vērtas tiekties. Godīgums, atklātība, draudzība, mīlestība. Kas gan ir labāks par šim lietām?

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2011. gada 17. februāris

Ja vien viņš ir īsts...


Pirms kāda laika es uzdevu jautājumu, vai atrasties portālos, par kuriem parasti izsakās, ka tie ir diezgan netīri, ir labi. Neteikšu, ka ļoti daudzi spēja atbildēt uz šo jautājumu, jo atbildi arī paši nezināja. Viņi tā pat kā es bieži ir reģistrējušies un atkal dzēsušies ārā no portāliem, domādami, ka tas ir kaut kas netīrs un varbūt arī nevajadzīgs.
Bet atšķirībā no citiem man mēdz apnikt iet uz riņķi un neko nemainīt, tāpēc es sāku domāt, kas gan šajos portālos ir tāds, kas liek to uztvert šādi. Secinājumi ir pavisam vienkārši – tie ir cilvēki, kam ir savādāks viedoklis un uzskati, kā rezultātā viņi atļaujas likt šajos portālos to, kas citam nešķistu publicējams.
Ar šo problēmu es tiku galā, atceroties sakāmvārdu par Pandoras kasti: “Pandoras kaste nav ļauna, ļauns ir tās saturs”. Līdzīgi ir ar šiem portāliem. Domāju, ja pieturas pie saviem principiem un necenšas mainīt svešu cilvēku uzskatus, tad vienkārši var dzīvot šajā daudzu dažādu cilvēku vidē.
Tātad tas nav nekas slikts.
Bet otra lieta ir vairāk iezīmīga manam raksturam. Sarakstoties es meklēju lietas cilvēkā, kas ļauj man uzticēties. Kaut vispārīgi es esmu ļoti atklāts, es veidoju sistēmu, cik ļoti es varu uzticēties un kas ir jāizdara, lai šo uzticību iegūtu. Viena no tām lietām ir parādīt savu identitāti. Kaut zinu, ka šādi un internetā iepazīties, nav droši, esmu zināmā mērā iemācījies no vārdiem un attieksmes saprast, vai man beigt sarakstīties, vai turpināt.
Tā kā kopš bērnības esmu mācījies un analizējis cilvēkus, man viens liels faktors ir seja. Kaut šķistu, ka tas ir nekas īpašs, tas tomēr daudz parāda. Sejā var saskatīt raksturu, dzīvi un uztveri.
Pirmkārt, cilvēku iekšēju garastāvokli raksturo lūpu kaktiņi. Ja normāli nesmaidot tie ir uz seju, cilvēks ir reālists vai tendēts uz pesimismu, citādi optimistiski noskaņots. Paskatoties bildēs var ļoti labi redzēt kā ir izmainījušies cilvēki un viņu raksturs, un garastāvoklis. Seja ļoti daudz izteic.
Otra man svarīga lieta ir balss. Tā ir kā norādošā lieta, vai šī fotogrāfija nemelo. Balsī slēpjas jūtas un domas. Pēc balss var pateikt daudz ko par cilvēku, pat ja neesi viņu saticis.
Parasti cilvēki ar sliktām, ļaunām domām mēdz izskatīties nepatīkamāki nekā ar citām domām, jo ir pierādīts, ka tas ko mēs domājām daudzējādā ziņā ietekmē to kā mēs izskatāmies.
Šādi pirms kāda laika es iepazinos ar vienu izskatīgu puisi. Viņa sejā iespējams var redzēt, ka viņš ir patīkams cilvēks. Godīgi sakot, es esmu saskatījis daudz līdzību ar saviem draugiem. Domāju, ka viņš ir laba rakstura, nemēdz izmantot cilvēkus, bet īsti nezina ko vēlas, parasti ir diezgan trakulīga rakstura, parasti aizraujas ar sportu, lai izlādētos, iespējams Mežāzis vai Skorpions.
Es vēlos ar viņu satikties, bet zinu, ja viņš domā tā pat kā tie citi portālu iedzīvotāji, tad jēga būs no tā maza. Iespējams pat bezjēdzīga.
Es nezinu kā jūs iepazīstaties un cik ļoti cilvēkus jūs analizējiet, bet katrs var kļūdīties. Arī es.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Skapja ideoloģija


Tā kā man ir doma iet uz Mozaīkas un Zeltītā kluba pasākumu, es vēlos arī uzrakstīt par savu attieksmi pret terminu skapis.
Sabiedrībā vārds skapis apzīmē cilvēka garīgi fizisko stāvokli, kad ,balstoties uz stereotipisku vai aizspriedumainu domāšanu, cilvēks baidās atklāt savas dabiskās simpātijas. Uzskatu, ka ne vienmēr šī definīcija ir derīga, jo personīgi esmu saskāries ar cilvēkiem, kas līdz seksuālo hormonu aktivizēšanās laikam (pubertāte) nebija neko tamlīdzīgu domājuši. Šajā gadījumā vārds skapis nav aktuāls, jo tālākā rīcība var arī nebūt sevis slēpšana.
Katrā ziņā, balstoties uz cilvēktiesībām, viņam nav obligāti jāatklāj sava īsta seksuālā orientācija, jo, piemēram, abpusējorientēti cilvēki var arī zināmā mērā iztikt.
Bet runājot par orientācijām. Cilvēka orientācija ir dabiskas simpātijas un/vai seksuālā dziņa uz kādu dzimumu vai abiem dzimumiem vienlaicīgi. Pretējorientēti cilvēki jeb heteroseksuāļi dabiski ir 70 - 90% no iedzīvotājiem, skatoties dabisko statistiku. Abpusējorientēti ir apmēram 20% un savpusorientēti cilvēki apmēram 10%. Vispārēji šie skaitļi atšķirīgos reģionos var svārstīties, bet uzskatu, ka dabiskā veidā vienā vietā nekad nebūs abpusorientētu un/vai savpusorientētu cilvēku pārākums.
Gadu, gadsimtu laikā, dominējot pretējorientētu cilvēku domāšanai, visu citu orientāciju cilvēki tikuši vai nu izstumti, vai tiem likts piespiedu kārtā slēpt savu orientāciju, kas patiesībā ir ļoti tipiski cilvēku uzvedībai. Šis apgalvojums, manuprāt, pierāda arī tādu faktu, ka arī citās kultūrās – Amerika – bija raksturīga šāda rīcība.
Kaut ir bijuši gadsimti, kad cilvēki tomēr atteicās no pārākuma dominēšanas un atļāva veidot savus uzskatus, ātri veidojās domubiedru grupas, kas apvienoja dažādus cilvēkus, arī pēc orientācijas. Tā kā ir fakti, ka senākās kultūrās, kurās bija sabiedrības slānis šamaņi, savpusorientēti cilvēki netika izstumti, bet piedēvēti kā cilvēki ar diviem dzimumiem, tieši pierāda ideju, ka tieši cilvēku baiļu un nezināšanas dēļ notiek šī sabiedrības daļas izstumšana vai mūsdienās - norobežošanās, kas patiesībā ir tikai vēl viens daudzu cilvēku skapis.
Uzskatu, ka savas orientācijas uzlikšana priekšplāna nav arī laba rīcība, jo par spīti šai cīņai, cilvēku neraksturo tikai viņa orientācija, bet arī raksturs, intereses, hobiji un citas svarīgas lietas. Muļķīgi ir arī likt citiem noprast, ka visas pārējās lietas izriet no viņa orientācijas, kas, manuprāt, arī nav taisnība, jo, tajā pašā piemērā par cilvēku pirms un pēc pubertātes, domāju, ka viņa pamata intereses un hobiji var arī nemainīties.
Domāju, ka iemesls, kāpēc homoseksualitāte tika izdzēsta no garīgo slimību saraksta ir tāda, ka psihologi jau ir zinājuši, ka cilvēkiem ir raksturīgas bailes no nezināmā, un viņi cenšas ignorēt un atspiest to prom no sevis. Šī cilvēku uzvedība ir ļoti normāla, bet bērnišķīga, jo neuzskatu, ka viss nesaprotamais un nezināmais ir ļauns un bīstams.
Bet tik un tā, par gaumi nestrīdas, un šoreiz tā ir dzimumu gaume.

Ar domu par Manu dzīves grāmatu, VējaSkrējējs

otrdiena, 2011. gada 8. februāris

Citam skapis, bet citam skapītis...


Šis interesantais salīdzinājums – skapis – man vienmēr ir intriģējis. Iedomāties dzīvi kā skapi, kā vietu, kur var paslēpties no visiem un visa. Šī skapja būšana, godīgi sakot, sarežģī un apgrūtina dzīvi, bet tomēr dažiem ir vieglāk tā.
Patiesībā šī nozīme ir nekas vairāk kā cilvēka padošanās pasaulei un tiem, kas uzskatāmi stiprāki, patiesāki un it kā labāki par tevi. Tā ir cilvēku domāšanas būtība – vienmēr baidīties no nezināmā un vienmēr izstumt atšķirīgos. Bet... bet vienmēr ir izņēmumi.
Pēc divām dienām, sveču mēneša 10. dienā “Zeltainajā” (Golden) klubā būs jaunajai mājas lapai veltīts atklāšanas pasākums. Šī pasākums nosaukums – Zelta skapis - ir vietā, bet tomēr drusku domāt-liekošs.
Personīgi man attieksme pret apvienību Mozaīka ir neitrāla, jo man patīk, ka tiek organizēti pasākumi mums un tiek domāts, bet reizē es mēdzu neizprast citus cilvēkus. Katrā valstī gandrīz notiek praktiski cīņa par un pret atšķirīgiem cilvēkiem, un katrā ir savi rezultāti. Es, būdams cilvēks, vēl joprojām nesaprotu šo cīņu par patiesību, par lietām, par cilvēkiem un vērtībām. Varbūt cilvēki ir pārāk nesaprotami?

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 6. februāris

Roses`n`failure

Šoreiz es tieši kā Valentīndienas ieskaņā vēlos pastāstīt par interesantu notikumu.
Tas bija vēls rudens, kad viens mans paziņa, būdams pēc dabas kautrīgs, neteikdams gribēja mani paņemt līdzi uz tikšanos/randiņu. Protams, netālu no Laimas pulksteņa es jau biju uzzinājis viņa mērķi, bet tomēr nebiju gatavs viņa vietā satikties ar šo puisi.
Pagāja laiks, un viņš pamanīja puisi, ar ko bija jāsatiekas. Mans paziņa nosarka, jo viņš bija gan skaists, gan arī paņēmis līdzi rozi. Kaut sākumā likās, kas tas nevar būt tas puisis, viņš teica, ka ir simtprocentīgi pārliecināts.
Tās dienas notikumi man lika padomāt, kādu gan iespaidu rada tas, ka uz satikšanos puisis paņem rozi vai kādu puķi.
Kaut pašam šāda tipa randiņš vai satikšanās nav bijusi, filmas ir redzētas, kur parasti diezgan romantiski vai sapņaini tiek attēlotas attiecības.

Bet, kaut filmas ir dažreiz ir pārāk sapņainas, aptaujājot pāris labākos draugus un draudzenes, secinājumi ir interesanti.
Daudzi geji kautrējas satikties un saņemt puķes, jo ir drusku nobažījušies par to, ko domās apkārtējie. BET man ir zināmi puiši, kuriem patīk romantiskas attiecības un kuri labprāt, kādam nākot ciemos, saņemtu puķes.
Runājot par meitenēm, viņuprāt, puķes, rozes pirmajā randiņa vienmēr atstās labu iespaidu. Kaut vairāk ir manīts, ka no puišu puses par tādu it kā tradicionālu lietu nav padomāts, tas tomēr ir svarīgi.

Tikšanās pie Laimas pulksteņa nenotika un viņš vēl joprojām mēdz to sev atgādināt, ka varbūt bija vērts. Bet, manuprāt, katram vajadzētu būt pieredzei ar puķēm. :)

VējaSkrējējs

otrdiena, 2011. gada 1. februāris

Es būšu...

Nāc tu no ārā kā sniega vīrs
Viss balts, slapjš un apsnidzis
Un brien, un brien kā uz mājām vecs Īrs
No darba no sala esi jau nosalis

Nāc šurp tu, lielais puika,
Nāc šurp, palaidniek,
Un aizmirsti, ka aiz tevis
Slapjš palika koridors.
Nāc šurp, mikimauss,
Un mīļo, ļurpatniek,
Es būšu tavs vienīgais
Personīgais radiators...


Nu re, es atkal nevaru pa naktīm gulēt. Viens cilvēks sēž galvā un neliek mieru. Mest ārā vai aizsiet velniņam uz pleca muti, lai nedod tādas idejas? Nezinu.
Pusnaktī ielīdu gultā, sāku skatīties griestos un domāt un tā tikai piecos naktī aizmigu.
Domas vēl tagad šaudās, cilvēki, mācības, hobiji, prakse, pavasaris (!). Būs jāmēģina nedomāt, bet šķiet, ka jau kādu laiku vairs nevaru - vajag kaut ko.

Labi, laiks turpināt.
VējaSkrējējs