svētdiena, 2011. gada 29. maijs

Dusmīgs, ļoti (varbūt arī nē).

Vakardien bija jauks pasākums ar labāko draudzeni, kas veiksmīgi mūzikas fonā tika pavadīts vai nu to klausoties, vai uzzinot, kas jauns pasaulē.
Par spīti tam, ka pasākums bija izdevies, es tomēr esmu dusmīgs par lietām, kas notika. Viens vecis ap kādiem gadiem 30 pāri atļāvās man pieiet klāt un pajautāt, vai es neesmu pērkams, par ko man tagad ir lielas dusmas, jo nebiju gaidījis tik glupu atgadījumu.
Bet par spīti tam, atceros, ka kāds man sen jautāja, kādi puiši man patīkot, es vienmēr atbildēšu nezinu, šodien šādi:

Have fun!




piektdiena, 2011. gada 27. maijs

Citas vērtības

Es smaidu. Tikko izlasīju tiešām labu tekstu, kas reizē pierāda citu domāšanu, citas vērtības. Apjukušais cilvēks raksta par viņa notikumiem. Viņš raksta: “viens nu ļoti foršs un sirsnīgs puisis pasniedza man brokastis gultā”. Bet labi nesapņošu – rakstīšu!


Cilvēki ir dažādi, gribam to vai nē. Vienmēr ir izņēmumi, vienmēr. - Šādas ir manas tagadējās domas par apkārtējiem cilvēkiem. Protams, ka viņus vēl joprojām iedalu drusku, bet tas nav tā, ka iebāžu kastītē, un lai viņi tur sēž, bet gan pēc sabiedrības, vērtībām. Savā mazajā mūžiņā esmu saskāries ar daudziem dažādiem cilvēkiem un tie man ir devuši daudzus dažādus iespaidus.
Vieni cilvēki, ar kuriem saskāros pašā mūža sākumā ir cilvēki ar sapni. Viņi mēģina piepildīt šo sapni, bet neatrod sevī spēkus. Viņi nīkst savās domās vai mēģina raisīt aizmirstību ap sevi, bet tik un tā viņi pēc tam raud un nožēlo.
Citi jūtas stipri un neatkarīgi. Viņi domā, ka nevienam viņi nepakļaujas un no neviena neiespaidojas, bet ar laiku, ar laiku pielīp vienai sabiedrībai un sāk nīdēt kā tā. Lūk, šie cilvēki ir vieni, kas spēj mainīt savu atrašanos vietu sabiedrībā.
Vēl citi ir cilvēki ar mērķiem. Ne jau ar augstiem mērķiem, bet pašmērķiem. Viņi cenšas realizēties ļoti dažādi. Viņi tiek līdz noteiktam līmenim darbā un dzīvo, realizējas, bet šī realizācija nav no tām labākajām, jo bieži viņu realizācijām nav mērķu, kuri būtu izmantojami.
Bet vēl ir cilvēki. Šie ir paši interesantākie. Viņi salasās grāmatas un kļūst divdomīgi. Viņi nekad nav bijuši ļauni un nekad nebūs. Viņi dzīvo ar divām sejām – inteliģento un augstprātīgo. Viņi tiecas pēc mērķiem, skaistiem mērķiem, bet viņu augstprātība viņus noved ne tajā sabiedrībā, kā rezultātā viņi vairs nespēj kontrolēt savas izmaiņas uz kļūst par popularitātes apgaismotiem bezvērtniekiem.
Bet ne jau viss ir tikai slikti. Ir cilvēki, kas dzīvo vienkārši un lēnām pa pakāpienam sasniedz savas ieceres. Viņi ir vai nu cieti savās domās un sasniedz savas augstienes un vēlāk sāk meklēt sev līdzīgus cilvēkus, un, ja paveicas, tad atrod; vai arī viņi ir vāji un te var viss gadīties. Viņiem tad jābūt lieliskiem draugiem, kas spētu parādīt, kurš ceļš būs labs viņam.
Bet visus augstākminētos var satikt vienuviet, diemžēl, man būtu jāsaka. Bet ir vēl vieni cilvēki. Viņi ir klusi, dažreiz šķiet, ka apmaldījušies šajā pasaule. Dažreiz par viņiem saka, ka viņi ir vai nu pārāk naivi, vai pārāk labi šai pasaulei. Viņi nekad nebūs reālisti, vienmēr sapņotāji, kas viņiem lieliski padodas. Viņi ir dažādi jau katrs par sevi. Viņi zina savas dažādības, bet dažreiz baidās tās parādīt. Viņi grib iederēties to visu augstākminēto sabiedrībā, meklējot viņu palīdzību vai viedokli, bet tam tomēr nav jēgas, jo tikai retais viņus sapratīs. Viņiem lietas ir nodalītas. Viņi nesaprot dažreiz pārējos. Viņi atšķiras jau paši par sevi. Viņi mīl, lai mīlētu, un iekāro nevis, ka iekāro, bet tāpēc, ka citi liek viņiem iekārot. Viņi sevī slēp viscēlākās vērtības un vislielāko spēku, bet par spīti viņu vērtībām, viņi tik ļoti nobijušies no saviem trūkumiem, kurus ļoti patīk uztvert citiem, ka nespēj realizēties.
Viņiem ir tikai viens mērķis – kļūt par labāku cilvēku nekā bijis vakar.

Paldies, VējaSkrējējs

pirmdiena, 2011. gada 23. maijs

Cita stratēģija



Pēdējā laika notikumi Latvijā mani ļoti ir interesējuši un zināmā mērā izraisījušas diskusijas par to, kas varētu notikt un kāda ir iespējamā rīcība. Protams, daudziem tagad uzmanības centrā (domājot par LGBT svarīgiem notikumiem) ir partnerattiecību likums, kura rezultāts, nu jau izlasot gay.lv diskusijas, vairāk šķiet, kā sauciens: “Mēs te arī esam!”
Vairāk apskatot savas sabiedrības aprises, esmu secinājis, ka lielāka daļa nemaz nezina, kādam mērķim tiek vispār veidoti likumprojekti valdībai. Ja protams neskaita tos, cilvēkus, kas ir ieinteresēti Mozaīkas darbībā, citi vispār ir vai nu pret, vai neitrāli attiecībā uz šo faktu. Pats interesantākais ir bijis tas, ka tie, kas reizē ir pret šīs organizācijas darbību, arī paši ir skapī un nevēlas, lai kāds par viņiem uzzinātu, kā rezultātā, viņuprāt, tiktu sagrauta viņu dzīve.
Bet savukārt runājot par citiem cilvēkiem, kuri ir daļēji atklāti dažādu iemeslu dēļ, viņiem arī it kā nav nepieciešamība šādiem labojumiem un, viņuprāt, kādām privileģētām tiesībām. Protams, ka viņu uzskati zināmā mērā ir integrēti vispārējā sabiedrībā, kas man zināmā mērā radīja šaubas, jo viņos pastāv uzskats, kas tas, kādi viņi ir, ir radījies dažādu sociālu procesu dēļ. Par spīti tam, ka daudzviet tiek sludināts (citi teiktu “potēts”), ka seksuālā orientācija nav maināma, ko es esmu gan pārbaudījis subjektīvi, viņu viedoklis veidojas pretējs tam, kas notiek. Protams, vadoties no dažādiem pieņēmumiem, katra cilvēka seksuālā orientācija nav pilnībā vienpusīga t.i. pilnībā heteroseksuāls vai homoseksuāls; rezultātā sanāk, ka šis viedoklis ir radies no subjektīva skata cilvēkam, ka visticamāk ir biseksuāls nevis homoseksuāls.
Bet par spīti visām šīm diskusijām un dažādu cilvēku pārrunām, man kā jaunam cilvēkam nav pamanāms, kur tieši šis likumprojekts izpaudīsies. Es personīgi zinu ļoti maz atklātus gejus šajā sabiedrībā un kur nu vēl dzirdējis, ka kāds būtu gatavs laulāties un/vai noslēgt partnerattiecības. Un, lūk, parādās tēma, kuru es vēlējos izklāstīt. Lai vispār runātu sabiedrībā par citu orientāciju cilvēkiem, viņiem jābūt pamanāmiem. Uz šo mirkli portālā gay.lv ir reģistrējušies 11 000 cilvēki no Latvijas. Bet skatoties vispārīgi un pieņemot, ka 10 % sabiedrības ir homoseksuālā, tas sanāk, ka Latvijā varētu būt apmēram 200 000 – 100 000 šādu cilvēku. Mums ir pazīstami tikai daži atklāti geji no 100 000 cilvēkiem. Tas, manuprāt, ir pat mazāk par desmito daļu no procenta.
Mana ideja ir tāda, ka Mozaīkai kā netradicionālo seksuālo orientāciju vienojošajai organizācija vispirms vajadzētu apvienot, izglītot un informēt mūsu pašu geju sabiedrību ar notiekošo un kļūt redzamākai tieši šajā sabiedrībā. Šī ir problēma, ka pagātnes iespaidā Latvijā ir tik maz redzamu atklātu cilvēku, kas dzīvo sabiedrībā. Protams, es tam varētu minēt kā iemeslu homofobiju, kas valda valstī, bet reizē arī bailes, kas valda cilvēkos, jo viņi nezina alternatīvas kā var dzīvot.
Arī padomju laiku iespējams tas tika “iepotēts”, ka tā ir slimība, ka rezultātā cilvēki baidījās runāt un būt atklāt, bet reizē arī pārējā sabiedrība neko daudz par šiem cilvēkiem neuzzināja.
Nesen es noskatījos filmu Out In Silence, kas vērsta par geju tiesībām mazākās pilsētiņās un to pretiniekiem. Domāju, ka Mums tā pat vajadzētu sevi parādīt – nevis ar savu orientāciju, bet gan ar saviem darbiem valsts un sabiedrības labā.

Paldies.

pirmdiena, 2011. gada 16. maijs

Trevor

My name is Love.



Šī īsfilma ir par puisi vārdā Love, kas cenšas atrast gan savu piederību, gan mīlestību. Vispār tā pat kā citas īsfilmas arī šī liek drusku padomāt par dzīvi.

 Šoreiz es pirmo reizi, cerībā, ka nenobloķēs, izmantošu mail.ru piedāvātos video pakalpojumus un domāju publicēt pāris gadu īsfilmas.

svētdiena, 2011. gada 15. maijs

Vai vēlies uzdejot?

Vispār man gribēties tā forši kādu vakaru ar kādu puisi padejot. Ne jau kādā klubā, bet drīzāk viesībās. Nezinu, kā tas varētu sanākt, bet domāju, ka būtu jautri.
Bet no citas puses es šo video izdomāju ielikt, jo esmu sapņotājs. Es iemīlos sapnī, nevis īstenībā. Ko tad darīt? Tad jādomā un jāatturas no sapņošanas. Vismaz sapņošanas par kādu puisi. :D

Saldus sapņus, VējaSkrējējs

sestdiena, 2011. gada 14. maijs

svētdiena, 2011. gada 8. maijs

Un es varētu stāvēt un skatīties...

Bez virsraksta

Labs rīts! Šī nakts ir atnākusi klusu. Es tikko noskatījos vienu lielisku filmu un tagad domāju iet gulēt. Jā, pulkstenis rāda 3:43 no rīta, bet man ir galvā pāris lietas, par ko es vēlos uzrakstīt.
Lietas mainās, bet lēni. Man tās mainās drusku ātrāk, bet tik un tā pietiekoši lēni. Vēlāk es tikai saprotu, ka ir pagājis tik daudz laika, lai saprastu, kas ir noticis pagātnē. Šodien bija lielisks pasākums, mani atkal viens paziņa uzaicināja atpūsties un paklausīties mūziku. Neteikšu, ka bija tik traki, bet es pamanīju, ka īpaši tur neiederos.
Labi, viņš arī ik pa laikam propagandēja gejus, un man par to gribējās viņu iedunkāt, jo mani tas kaitināja, bet no otras puses man bija garlaicīgi, jo es biju noguris, un arī man prātā bija citas domas.
Pēdējā laikā es it kā zīmīgi gaidu to posmu, kad sāksies klusums no manas puses. Esmu to pamanījis, ka agrāk vai vēlāk no trakā visa izmēģināšanas posma, nāk klusuma posms dzīvē, kad tiek noliktas vērtības un plāni, kas ir jāsasniedz.
Nākot mājās no pasākuma, es sāku domāt, ko gan es vēlos? No vienas puses tas ir it kā viegli – es vēlos puisi -, bet no otras nē – ko es tad darīšu?
Dažreiz šķiet, ka es esmu muļķītis. Man kāds iepatīkas, es saceros un apraujos. Jā, man ir teikuši, ka esmu naivs, bet man dažreiz pat patīk būt tādam – tā ir vieglāk.
Nesen rakstīju Ziemeļpuikam. Viņš jautāja, kā man ejot. Es atbildēju labi – pa dienu nīkstu ar skolas darbiem, vakarā nevaru aizmigt, bet no rītiem pamostos apskāvis cieši spilveni. Tā arī ir... Nezinu, ko gan tas varētu nozīmēt.
Dažreiz mēģinu noorganizēt tikšanos ar kādu puisi – vienkāršu un reizē stulbu, bet ik reizi šķiet, ka ne jau satiekos aiz kaut kādas baudas, bet gan tāpēc, ka vēlos iepazīties, pabūt kopā.
Šorīt, saulei spīdot acīs domāju, kas gan man patīk? Variantos bija viss kas – pāris lietas no seksa, izklaide, atpūta. Ai, es sev liku aizmirst tos visus stulbumus – man patīk, ka man ir klāt. Man patīk, ka sasveicinās apskaujoties, man patīk, ka mani čubina, man patīk skatīties acīs guļot virsū. Man patīk just, ka esmu kādam nozīmīgs – nepieciešams. Man patīk būt cilvēcīgam.
Un te es mēģinu sevi apmānīt, ka lietas ies vienkāršāk kā izskatās. Esmu pamanījis, ka nu jau redzu divus raksturus cilvēkā. Agrāk es ticēju, ka ir tikai viens, bet nu divi – pirmais tas, kā cilvēks sevi parādi citiem; otrs, kāds viņš patiesībā ir.
Jā, es nopūšos, es sevi visādi esmu parādījis.

Labi, man apnika vienam sēdēt un klausīties klusumā – ar labu nakti!
VējaSkrējējs


Post Scriptum Hey, te var saglabāt, kur bija tusiņš ^^