pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

[100.] Laiks, kad skapis bija domāts tikai drēbēm

Prievārds.
 
Šī ieraksta iemesli ir divi. Viens tas ir tāpēc, ka skapis.eu organizē konkursu par iznākšānu no skapja, un otrs tas ir tāpēc, ka Jāņi ir ļoti zīmīgs datums, jo tieši šajos svētkos es praktiski kļuvu atklāts par savu seksuālo orientāciju.
Mans stāsts sākas par to, kā es pats uztveru šo jēdzienu - iziet no skapja. Pirmkārt, pats svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka es vairs neslēpju to, kas es esmu. Kā tikko rakstīju vienam draugam: “Ja kāds man jautā, vai es esmu gejs, es droši atbildu, ka jā, es esmu, bet citādi, lai paši domā, ko grib!” Šis fakts ir svarīgs tāpēc, ka beidzas meli, bailes un ir sevis pieņemšana un pilnīgas dzīves uzsākšana, kas paver jaunas iespējas un jaunas domas. Reizē tas ļauj savus spēkus likt uz svarīgākām lietām nevis mūžīgi nervozēt vai spēlēt teātri.
Otrkārt, iziešana no skapja ir labvēlīga sabiedrībai, jo pārādoties sabiedrībā kā atklātam cilvēkam, tā tiek izglītota, un nav tāda situācija, ka masu mēdījos tiek runāts par gejiem, bet, ja kādam pajautā, vai kāds kādu geju pazīst, tad neviens neko nevar pateikt.
Un treškārt, tas ir svarīgi savējiem, jo iznākot no skapja ir iespējams palīdzēt viens otram un saliedēties, kas ir tieši organizācijas Mozaīkas ideja - ka kopā mēs esam stiprāki nekā katrs atsevišķi.
Bet par spīti šim uzskaitījumam, es gribu atgādināt, ka iziešana no skapja nav tas pats, kas iešana pa ielu un kliegšana: “Es esmu gejs!”. Tā ir atbildība par to, kā tu sevi un savas orientācijas biedrus parādi, kādas domas citos radi un vispār kā uzvedies!

Bērnībā es pats biju vienkāršs zēns, kas Rīgas sētā skraidīja apkārt pa pagalmu. Es jau tajā laikā nojautu, ka mani vairāk piesaista puiši nekā meitenes. Tas bija 11 gados, tiešām jaunā vecumā, kad man jau bija viens puisis savējais, ar ko es mēdzu staigāt apkārt un būt kopā.
Tomēr laiki mainījās ģimenes dēļ - es esmu viens no tiem, kas izdzīvoja bērnu nama dzīvi, kas nebija nedz slikta, nedz laba, jo cilvēki tur bija dažādi un bērni tā pat. Manas atmiņas no tiem laikiem saistās ar to, ka es pamanīju, kā rodas jēdziens skapis, jo tieši tājos gados - no 12 līdz 15 - var redzēt, kā notiek šī ieiešana skapī, kad cilvēki parāda, ka tas, kas tu esi ir slikti un tev vajag būt savādākam. Protams, ka tur bija dažādi cilvēki ar dažādu attieksmi, bet tagad pēc jau kā 6 gadiem es domāju, vai tiešām tie cilvēki, kas bija tur bērnu namā, tagad ir geji vai biseksuāli. Daži liek par sevi manīt, bet daži nē. Es neuzdrošinos runāt ar viņiem, jo zinu, ka viņi vai nu noliegs to, vai baidīsies.
Vēlāk es sāku dzīvot pie aizbildņiem. Šis laiks man atgadina labu LGBT filmu, kur puisis paņemts no bērnu nama, un vēlāk aizbildņi uzzina, ka viņš ir gejs, cenšas viņu labot vai vismaz rada tādu domu, un viņš aizbildniecības beigās vienkārši sakrāmē mantiņas un aiziet, jo viņš jau zina šo filmu. Ja mēs mēģinātu uzņemt jebkuru līdzīgu filmu, balstītu uz reāliem notikumiem, rezultāts būtu viens un tas pats, kaut ar sīkiem papildinājumiem.
Bet pati iznākšana no skapja bija kādu laiciņu pēc šī notikuma. Toreiz es visu laiku atcerējos aizbildnes attieksmi, kad manas kļūdas dēļ, viņa tomēr uzzināja par manu orientāciju, kas man pat pēc gada bija iespiedusies atmiņā.
 
Tie bija Jāņi, un es jau kādu pusgadu nedzīvoju kopā ar aizbilņiem, bet viens. Atceros, ka ļoti, ļoti nervozēju, kad pa skype (jā, skype) pateicu savam labakajam draugam par savu orientāciju, kas bija apmēram divas nedēļas pirms svētkiem. Atceros, ka viņš teica, ka netic un ka tā nevar būt, bet reizē es sapratu, ka viņš neatrada nevienu faktu, ka to noliegtu, jo nevienas meitenes man nebija un nav bijis un vienīgā bija labākā draudzene, ar kuru man vienkārši patika pačatot. Tā kā es ļāvu droši klīst baumām par to, ka esmu kopā ar savu labāko draudzeni, kaut tā nebija, jo tas bija izdevīgi līdz brīdim, kad dzīvoju pie aizbildņiem, tad man bija laiks un iespēja nejust uz savas ādas homofobijas izpausmes. Bet reizē tagad man būtu ļoti viņai jāpateicas par to, kas ir bijis.
Pašai labākajai draudzenei es pateicu pēc diviem draugiem, no kuriem otrais bija daudz saprotamāks un kura dēļ man veiksmīgi sanāca arī atklāties.
Jāņos, kad gāju uz tuvējo veikalu, baumas jau bija izklīdušas un es pat saskāros ar to, ka mani aiz muguras sāk apsaukāt par geju un tamlīdzīgi. Es nobījos, bet es zināju, ka tas ir tas, ko viņi grib. Todien uz manu telefonu arī nāca stulbas īsziņas ar stulbiem jautājumiem, kurus nebūtu jēga atkārtot. Es biju nolēmis Jāņus pavadīt viens mājās, jo nezināju ko darīt, man nebija ideju, bet veiksmīgi es uzzināju, ka tie, kas man sūtīja īsziņas ir manu draugu paziņas, kas svinēja kopā un kas to uztvēra kā joku. Otrs labākais draugs zināmā mērā mani iedrošināja un es par spīti visam devos uz vietu, kur viņi svinēja. Tas bija apmēram stundas gājiens ar kājām līdz mani līdzi paņēma citi skolas biedri.
No savas puses es vislabāk atceros to klusumu, kas valdīja apkārt, kad es ierados. Neviens neko neiedrošinājās nedz runāt, nedz darīt. Tad viens ierunājās: “Eu, paklau, vai tu tiešām esi gejs?” Un vienīgais, ko es teicu ir “Jā, es esmu.”
Šis Jāņu notikums bija interesants un noderīgs. Pēc kāda laika es pamanīju, ka daži cilvēki, kurus es uzskatīju par saprotošiem, sāka no manis novērsties, bet citi savukārt vēl joprojām nezina, ko teikt vai domāt. Bet man arī ir prieks, ka citi, kas nespēj noticēt, cenšas un saprot, kas viņi mani pazīst un ir pazinuši un nekas daudz nav mainījies, es esmu tikai es.
Laiks, ko es esmu pavadījis šajā gadā ir bijis ļoti krāsains. Pa šo gadu es esmu daudz izpratis sevi, sakārtojies sevi iekšēji, pamainījis attieksmi pret dažādām lietām, protams, bijis atklāts. Esmu sācis rakstīt blogu un nu jau ir 100. ieraksts šajā blogā un esmu iepazinis daudzus dažādus cilvēkus un drusku vizualizējis situāciju Latvijā. Esmu arī paspējis ieķerties kādā cilvēkā, ieguvis jaunus gan interesantus, gan jautrus, gan arī garlaicīgus draugus, kurus drīzāk dēvēju par paziņām un daudz ko citu.
Pa šo gadu es arī esmu palīdzējis pāris cilvēkiem būt atklātākiem un esmu dalījies savā pieredzē gan blogā, gan ar padomiem sarakstoties, kas, manuprāt, ir noderīgi. Bet beigt šo stāstu es vēlos ar domu, ka kaut gan es esmu atklāts gejs un man nav ne mazākā iemesla nebūt par to lepnam, man nav vajadzības savu vārdu atklāt šajā blogā, jo nejau atklātības, bet gan tieši drošības pēc “nevajag skriet pa ielu un kliegt: “Es esmu gejs!””

Paldies, VējaSkrējējs

piektdiena, 2011. gada 17. jūnijs

Something I like & U will never know

Laba nakts!

Pēdējās nedēļas notikumi man perfekti pierādīja manas domas. Noteikt, vai puisis ir savējais vai nav, var tikai divos veidos: pajautājot, vai viņš nav, vai arī, ja viņš pats to izrāda burtiski. Citus veidus es nezinu!
Bet vēl es gribēju ielikt vienu bildi ar asociāciju, kas man ļoti, ļoti patīk (kādi puiši). Zinu, ka mana labākā draudzene arī būs sajūsmā par šo bildi (matainie (devil)), es tomēr uzdrošināšos ielikt to arī šajā blogā.
Bet vispār es esmu arī iepazinies arī ar vienu šī stila puisi, bet viņš ir straits (tātad nav savējais), bet tik un tā viens ir tas, ka būtu stulbi (tiešām) viņam uzbāzties, un viņš ir foršs cilvēciņš, kaut dažreiz jūtos neērti, jo ir gana simpātisks. Pēc pavadītā jautrā laika izskatās, ka būsim draugi. :)

Tātad labu Jums nakti!

Post Scriptum Nākošais gaidāms garais raksts! :)

pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs

Sapņot un dzīvot


Pulkstenis rāda četri naktī. Es sēžu gultā, karsējoties ar portatīvo datoru klēpī, un ik pa laikam berzēju acis no sausuma. Man pavīd galvā dažādas domas – par cilvēkiem, par sevi, par pasauli.
Esmu sācis skatīties vienu interesantu seriālu – Queer As Folks. Bet vēl es esmu sācis slinkot, kā parasti uz Jāņiem notiek. Pavisam drīz arī beigsies lekciju laiks un nopietni sāksies vasara. Domāju, ka varētu aizbraukt gan uz jūru, gan arī uz Lietuvu pie viena drauga, gan arī citur.
Kā jau var redzēt augšējā bildē, es vēl joprojām ceru kādu puisi atrast. Šodien skatoties to seriālu, es nodomāju, kāpēc es to skatos? Atbilde bija vienkārša: tāpēc, ka vismaz daļu vēlos piedzīvot. Nu, lūk, es sēžu mājās pie datora un rakņājos internetā, ik pa laikam ar kādu sarakstos, bet tik un tā, man šķiet es pārāk daudz sēžu mājās. Varētu jau kaut ko izdomāt. Vasaras laikā protams, ka var pasaukt, kādus draugus un aizbraukt uz jūru vai citur, vai arī ko līdzīgu, bet man nav tik daudz to draugu un lielākā daļā ir straiti. Tik pat labi varētu iet uz klubiem; Rīgā, cik zinu, ir tikai divi savējie klubi Golden un XXL. Varētu pa sestdienām iet, bet problēma rodas tajā, ka vienam negribas un šaubos, ka būs kaut kas normāls un vai piemērots. Tik pat labi varētu braukt uz labākās draudzenes pilsētu un tur – vismaz draudzīga sabiedrība.
Vasarā ir arī dažas zīmīgas dienas, kuras es domāju atzīmēt. Viena diena, protams, ir pāris draugu izlaidumi, kurus domāju apmeklēt, bet reizē Jāņi ir ļoti zīmīgi, jo tieši to dienu var uzskatīt par to, kad es vairs neslēpu savu seksuālo orientāciju. Pirms šī datuma trīs mēnešus agrāk, aprīlī bija diena, kad es sevi pēc apmēram 6 gadu šaubīšanās pieņēmu pilnībā kā geju. Un apmēram 20 dienas pēc Jāņiem es sāku rakstīt arī šo blogu. Domāju, ka uzrakstīšu savu pieredzi pa šo gadu kā atklātam gejam...
Vispār nesen iepazinos ar vienu tiešām jauku krievu puisi, kuru es nosaucu par Ledus Lāci ( :D ). Sākums bija diezgan interesants. Daudz daudz īsziņu un kredīta tēriņi. Bet diezgan sarežģīti kontaktēties, jo esmu jau daudz vārdus krieviski aizmirsis, un viņš latviski arī. Bet tā, kaut kopā pavadīts nedaudz laika, viņš man ir iepaticies. Tagad vienīgi nezinu, ko domāt vai darīt, jo vienu dienu izdomāju viņu uzaicināt pie sevis. Varētu pat teikt spontānā ideja, bet gala rezultāts bija tiešām labs – no rīta kopā pamodāmies. Bet tagad kaut kā visas sarunas un sarakstes ir apklusušas. Viņš savu viedokli arī neizsaka, un man arīdzan nav ne jausmas, ko darīt. Skatīšos un mēģināšu, kaut manā raksturā nav par kādu cīnīties.
Bet reizē manā raksturā nav visas cerības likt uz vienu cilvēku, ja es ar viņu vairs tik bieži nekontaktējos. Tāpēc arī ir citi cilvēki, ar kuriem vēlos iepazīties. Šodien uzrakstīju (atkal) vienam puisim, kurš kādu laiku bija izkritis no atmiņas, jo reti bija internetā. Viņu es nosaucu par Lauvas Sirdi. Pēc izskata tīri jauks un interesants, bet var manīt, ka ir iespaidojies drusku no mūsdienu pop kultūras un mēģina savā apģērbā ieviest tai kultūrai raksturīgi apģērbu, aksesuāru un arī frizūru. Bet , ja man būtu jāsaka godīgi, viņam ir tipiska geja frizūra, kaut viņa profilā ir rakstīts, ka viņš (it kā) esot bi.
Bet ja jau sāku runāt par puišiem, kuriem parasti iedodu pseidonīmus (neprasiet kāda veidā), lai saglabātu viņu anonimitāti, tad nākošais ir man jau sen pazīstamais puisis, kurš pēdējā laikā, būdams vājš raksturā, ietekmējas no citiem. Viņš arī ar tekstu, tu mani nekad neesi pazinis, un es neļaušu iepazīt, ir it kā beidzis ar mani virtuāli draudzēties. Bet tik un tā, man nevajadzētu baigi skumt, jo domāju, ka viņa raksturā ir tas, ka viņš nezina, kas ir labs un kas nē, kā rezultātā viņš iet tur, kur viņam saka, ka ir labi.
Bet pa virsu tam visam augstākminētajam es un puisis, kuru es it kā saucu par savu bijušo, esam palikuši draugi, jo, kā viņš teica, viņš nevēlās mani nepazīt un pagaidām vēlas nostabilizēties. Tas vispār bija dīvaini, ka mēģināju saiet kopā ar savu bijušo, bet vismaz prieks, ka viens mana ideja par to, ka cilvēkiem pēc saistībām nevajag vienam otru ignorēt vai atsvešināties, ir veiksmīgi izpildījusies.
Bet tagad jau pulkstenis piecos es domāju aiziet dušā un sagatavoties šai dienai, lai vakarā varētu kārtīgi aiziet laicīgi gulēt, jo līdz lekciju un prakses beigām palikušas ir tikai divas ar pusi nedēļas!

Turiet īkšķus un jauku dienu, VējaSkrējējs


pirmdiena, 2011. gada 6. jūnijs

Vai tev ir laiks?

Vai tev ir laiks?
Ir? Tad apgūlies gultā mierīgi un klusi un iedomājies, ka esmu tev blakus. Pagriezies uz sāniem un aizver acis. Saklausi pulksteni istabā tā pat kā es to tagad saklausu. Saklausi savu elpu, cilādamies krūtīm. Ieelpo... Izelpo... Atslābinies. Klausies! Vai spēj sadzirdēt savu sirdi pukstam tur tev krūtīs?
Ļauj sev iemigt, sapņot, iztēloties, kas esmu tieši tev pretī. Tu dzirdi manu lēno elpu. Tu dzirdi, kā es ik pa laikam sakustos vai paņemu elpu. Tu dzirdi, kā samitrinu lūpas.
Vai dzirdēji, kā ārā mašīna pabrauca garām? Es biju šeit savās mājās, bet tu tur tālumā man nezināmā. Es nezinu, vai atgulies gultā esi, bet cenšos iedomāties, ka esi.
Tad atvērtu acis un skatītos tavās. Tumsa būtu lieka, ja zinu, ka skaistas tās ir tā pat. Es skatītos sejā, ko vēlos redzēt katru rītu. Sejā, kuru vēlos redzēt, smaidu, kuru neviens nespēj atkārtot, kā vien tu.
Es nespētu noticēt, ja tagad, guļot gultā un atverot acis, es redzētu tevi – tavu skaisto seju.
Bet ja kādreiz mūžā es, atverot acis, redzēšu sev blakus tevi, mans mīļais, es vēlos redzēt tevi katru jaunu dienu sākot.
Ar mīlestību!