svētdiena, 2011. gada 31. jūlijs

Jauna nodaļa

Lampām tā mirgojot, citplanētieši ar mani sazinās!

Pēdējais laiks ir kā jauna nodaļa visā. Šķiet, ka lēnām, lēnam kaut kas tomēr iet uz priekšu. Kaut vēl lietas tiek pārdomātas un veiktas, everything gets better!
Par spīti tam, ka tagad vēl īpaši nekas patstāvīgs nav izveidojies, bet ir vēlme, es domāju, ka man nebūtu jāuztraucās. Domāju, ka vispirms man pašam ir jāizdomā, ko gan es īsti vēlos, ko es jau esmu daļēji izveidojis. Bet reizē, balstoties uz filmu The Secret, es domāju, ka man vajadzēt drusku savādāk uz visu attiekties.
Tajā filmā ir labas domas un idejas. Es varētu teikt, ka zināmā mērā es to jau zināju, bet kaut kā nebija aizgājis līdz galvai. Tur tas tiek saukts savādāk, es to saucu par pašprogrammēšanu - kad tu veido savu apkārtni, atsaucoties savām domām. Vienu brīdi man tas labi sanāca, tad bija klusums un šķiet, ka drīz atsākšu.

Labi, es jau biju drusku pamurgojis pirms tam. Pēdējās dienas bija labas. Es diezgan ilgu laiku pavadīju pie radiniekiem, kas man vienmēr izraisa labas domas un lielisku garastāvokli. Kas gan var būt labāks? Vislabāk man patīk tas, ka jūtos brīvs. Nav ne stereotipu, ne pārpratumu, nekā tāda.
Bet vislabāk man pēdējās dienās gāja pie labākās draudzenes. Viņa vienkārši ir superīga! Tie, kas nezin, viņai nesen bija dzimšanas diena un es, būdams dželtbeņķis (smejos), obligāti nopērku puķes, kādu spēšal nieciņu un dodos apsveikt. Viņa ir foršs sķuķēns!
Drīz arī būs nākošie pasākumi un lietas. Jāpiedalās ar kori kādā koncertā. Jāieniedz pāris dokumenti un vēl šis tas jāuzraksta, lai var mierīgi turpināt gudroties.

Laikam tas arī viss. Turpināšu labot savu porķi! Jauku Jums dienu!

VējaSkrējējs

Post Scriptum Vispār vai esam pamanījuši, ka cilvēki, kas smaida izskatās DAUDZ jaunāki?

pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs

Dažreiz apnīk; dažreiz nezinu, ko darīt

Kāda ideja ir rakstīt par savām problēmām? Laikam jau nekāda. Iespējams iemesls varētu būt tāds, ka ir nepieciešams kāds, ar kuru var izrunāties. Vai arī vienkārši nav nojausmas, ko darīt!
Dažreiz es pats sev apnīku. Man apnīk viss, ko es daru, kas es esmu un citas lietas. It kā viss būtu bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Bet tas nav mans viedoklis! Citi saka – priekš kam? Un nesaprot, jo pašiem tas nebūtu vajadzīgs. Un tad tieši man šī apnikšana, jo spēju saredzēt, priekš kam īsti es kaut ko vēlējos darīt. Piemēram, priekš kam apgūstu kādu profesiju, mūzikas instrumentu, vai rakstu blogu.
Bet dažreiz man apnīk citi cilvēki. Tas ir visbiežāk! Viņi mēdz šķirst vienveidīgi, paredzami un neinteresanti. Labi, par blogeriem es to nevaru teikt, jo daudz kas jau parādīts, ka tomēr zem ārējā apvalka slēpjas kas saturīgāks un intereses izraisošs. Vai vai nav tā, ka mēs neparādām sevi un uzvedamies kā visi citi?
Man apnīk šī vienpusība, akls fanātisms un stulbums, teatrālisms un vajadzības – es gribu, man vajag, es nekas cits neinteresē. No vienas puses es nedrīkstētu sūdzēties par to, ka cilvēki ir dažādi un ka par gaumi nestrīdas, bet domāju, ka visi varianti ir jāpārbauda, jāizzina.
Labi. Man ir nopietni reālista mērķi. Man ir romantiķa sapņi. Un man cilvēka izpausmes. Bet šķiet, ka nav ko darīt tālāk. Man tikai galvā maisās domas, ko man vajadzētu, bet, vai vajadzētu?
Vienīgā līnija – emocionālā. Nestabila. Es esmu to dzirdējis no daudziem cilvēkiem. Ne tikai no viena. Tiecos pēc harmonijas un stabilitātes ar visiem spēkiem, bet reizē ir nepieciešama spilgta diena un notikumi. Es nemāku būt vienpatis. Tiešām nemāku.

Uztraucos par notikumiem Norvēģijā. Izsaku savu līdzjūtību cietušajiem.
Pēdējā laikā jau šķiet, ka esmu līdz galam apkopojis iespējamības, kas varētu notikt 2012. gadā. Tās nebūs pasaules beigas. Vismaz ne no ārpuses vai meteorīta. 2012. gads būs gads, kad vajadzētu daudz kam mainīties pasaulē. Tas būs iesākums daudzām reformām un sistēmām visā pasaule.
Nesen dzirdēju faktu. Uz pasaules ir ieroči, lai nogalinātu 8 miljardus cilvēki, bet mēs vien 6 ar drīz ar pusi miljardi. 2012. gads būs laiks, kad mainīsies pasaules morāle un domāšana. Tam jābūt jaunam gadsimtam, jaunai domāšanai un saprašanai. Tiks veidoti jaunu dzīves un domāšanas stūrakmeņi, kas balstīsies uz vecās pasaules pamatiem. Tikai nu jau ne viena cilvēka pamatiem, bet daudzu.
Domāju, ka būs vien jāpiedalās. Veiksmi!

VējaSkrējējs 

ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Tas ir sāpīgi, ļoti.

Mēs esam cilvēki. Dažādi, ļoti dažādi. Es domāju, ka mēs visi vēlamies būt laimīgi, bet mēs reizēm nezinām kā. Šis ieraksts būs nelasāms memuārs par to, kas notika pēdējās dienās pirms šodienas 21. jūlija, kad puiša dēļ, kurš man ļoti patika, es pirms gada sāku rakstīt savas domas.
Tagad skatoties uz debesīm es parasti atceros to, kas notika, to, ko viņš teica, to, ka viņš man šķita piemērots, labs, jauks – gluži kā sapnis, kaut tas tāds nebija. Tā bija īstenība.
Šaubas ir mūsu lielākais ienaidnieks. Toreiz es sev apsolīju, ka neteikšu “Nē”, bet ar laiku citi cilvēki manu domu pārprata un centās to pārveidot. Līdz jautājot, ko es vēlos, es teicu, ka nezinu. Iespējams, es zināju agrāk, ko es vēlos. Iespējams, agrāk es zināju, kur man jāiet, bet kaut kā tagad jūtos apmaldījies un noguris, varbūt pat iestrēdzis. Dažreiz šķiet, ka es slīkstu kaut kur, ko es tikai tagad pamanu.
Mums būtu jāseko tiem, kas mūs mīl. Es nezinu, kas ir mīlestība. Es zinu, kas ir izlikšanās, teātris, es zinu no kā es bēgu, pēc kā tiecos. Es esmu atkarīgs. Man žēl.
Pēdējā laikā notika sviests. Es kļūdījos. Man bija jākļūdās, lai domātu, lai pārbaudītu sevi. Es tiecos pēc sapņa, ko daļēji mēģināja radīt Ziemeļpuika. Tagad es viņam saku: “Vairs tā nedari!”, jo es ļoti cietu no tā, kas notiek. Es vēl tagad nesaprotu, kas notika un ko man darīt. Es mēģināju uzticēties sirdsapziņai, kas mani vadīja pirms tam, bet nokļuvu krustcelēs.
Es nokļuvu pie secinājuma, ka dažu lietu apiešana neiet. Es sapratu, ka cilvēki ar sapņiem ir tik pat akli kā es, un tev nesanāks nekas. Es saprotu, ka dažas lietas nevar tā atrast.
Man vakar sāpēja galva. Es daudz domāju. Es nevarēju aizmigt. No rīta pēc pastaigas es iekritu gultā – beidzot aizmigu. Šodien man sāka asiņot deguns. Nē, varbūt man jāturpina ticēt sirdsapziņai un atgriezties pie tiem, kas mani mīl?
Man būs grūti iztīrīt sevi no netīrumiem, domām un citām lietām. Tas būs grūti, jo ne visi mani sapratīs.
Cilvēk ar krustiņu, es nožēloju to, ko esmu izdarījis. Piedod!

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Kad vērts uzrakstīt

Mēs esam dažādi, un dažreiz tas ir interesanti, bet dažreiz tas ir īpaši interesanti, ja tomēr ir kopīgas lietas, kas saista, savieno. Šo ierakstu visticamāk es rakstītu savā privātajā dienasgrāmatā, bet tomēr man gribējās uzrakstīt šo vairāk publiski, cik drīkstu.
Kas ir tik īpašs ar manu dienasgrāmatu? Tas, ka tur ir lietas par manu raksturu jeb drīzāk domu izvēli. Tur es pierakstu domas, idejas, atmiņas par cilvēkiem, kurus man ir jāatceras. Kaut varētu šķist, ka tur glabājas informācija par cilvēkiem – tā nav. Tur ir idejas, kas ir izpildījušās un, uz kurām eju uz priekšu, - sapņi, domas un citas idejas. Es rakstītu...

Cilvēks ar krustiņu. Vēl tikko viņa smarža izplenēja no dīvāna, kur viņš sēdēja. Viņš teica, lai neapvainojos, bet viņš runāja tā, ka es apvainotos abos variantos, jo izvēles nebija.
Cilvēki ar Dona Kihota raksturu ir interesanti. Viņi iemīlas sapnī, kas dažreiz ir pārāk skaists, lai būtu reāls. Un viņi mēdz šo sapni zaudēt ļaunās realitātes dēļ. Viņi nav tādi kā stereotipiskās sievietes – pašas izdomā, pašas apvainojas. Daudz savādāki. Ideja ir tāda, ja Dona Kihota sapnis ir realitāte, tad tiek apiets viņa raksturs un viss, kas notiek ir viņa sapnis. Tas nozīmē, ja viņš iemīlas sapnī, kas ir realitāte – tas nevar izgāzties, jo pati izgāšanās jau ir vien tas pats sapnis par kaut ko. Tikai jāuzstāda mērķi un raksturs ir apiets.
Cilvēks ar krustiņu. Satikšanās varbūtība ir viens pret tūkstoš. Rakstura varbūtība ir viens pret miljons, kaut cilvēki izliekas līdzīgi. Indivīda varbūtība ir viens pret septiņiem miljardiem.
Viens ieteikums – nejautā nevienam, ko viņš vēlās, kamēr tu neko nevari sniegt. Un es zinu, ka šis ieteikums tiks pārprasts. ;)

VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 13. jūlijs

Nakts sarunas

Hmmm man tas atgādina vienu cilvēku...”
Ļauj minēt! Jāni!”
Un tad mēs smējāmies, katrs savā gultā, pilsētā.

Vakarnakts bija jauka. Es līdz kādiem trijiem naktī pa telefonu sarunājos ar vienu no maniem labākajiem draugiem – Ziemeļpuiku. Kaut biju nolēmis noskatīties filmu Billy Elliot, man tas nesanāca, jo, ja uznāk, viņš nav pierunājams apstāties.
Mēs runājām par daudz dažādām tēmām. Viņš minēja, ka ir drusku nomierinājies un sācis filtrēt cilvēkus ar ko sarakstās, bet tik un tā es manīju, ka visu dara pēc vecajām metodēm un bieži vien uzrodas vecā tipa cilvēki. Visbiežāk viņš runāja par to, ka kāds puisis viņam atgādina savu bijušo. To bija jauki dzirdēt, jo es biju tas, kurš viņam teica, lai pamēģina iepazīt viņu. Es pat biju uz viņu pirmo satikšanos. Viņš pieminēja viņu jautros un dīvainos notikumus. Viņu kopīgos pasākumus un jancīgos strīdus.
Jā... Viņam stāstot notikumus, no kuriem dažus jau zināju, manas domas atgādināja par puisi, kuru es saucu par savu bijušo. Atceros, ka vakar stāstīju Ziemeļpuikam, kā mans puisis izdomāja mani aiznest uz otru istabu un kā viņš teica: “Es tevi nekad nenomestu!” ... Atceros mūsu cīņas. Viņš bija stiprāks, un tas man patika, ļoti. Atceros, ka viņš interesējās par mani, uztraucās, centās palīdzēt. Tas bija cilvēcīgi, mīļi. Un vēl līdz šim neviens nav bijis spējīgs ko tādu atkārtot.
Nakts sarunas man vienmēr ir bijušas labas. Arī ar savu labāko draudzeni DiiDii esmu pa naktīm apspriedis dažādas tēmas. Atceros, cik gan daudz kredīta esmu iztērējis pa naktīm un cik ļoti daudz stundu norunājis. Bet tas bija to vērts! Viņa ir forša meitene un vienmēr superīga.

Tagad sēžu savā dzīvoklīti. Viens. Pie atvērta loga un klausos sienāžus ārā. Es agrāk mēdzu vēlu vakaros vai nu iet paskraidīt, vai pastaigāties. Zināmā mērā pastaigas bija domu sakārtošana. Tāda kā saruna ar sevi. Uzdot jautājumu un atbildi. Ļoti noderīgi. Bet reizē tas man bija miera meklējums, lai pēc dienas visu varētu salikt pa plauktiņiem.
Domāju... Man patīk atgriezties pagātnē, atmiņās. Tā vien šķiet, ka vienmēr, kad esmu viens, es atceros lietas, bet labi ir tas, ka tās man liek pasmaidīt.

Tagad atcerējos. Vakar es gribēju stāstīt Ziemeļpuikam, ka man ļoti gribās nopietnu randiņu. Tiešām kādā restorānā vai labā kafejnīcā. Man pašam arī nav sanācis kādu uzaicināt uz randiņu, bet gribētos. Pagaidi... Vienreiz es tomēr mēģināju, bet puisis to neuztvēra nopietni. Sapņot jau ir labi, bet nedomāju, ka kāds, kurš lasītu manu blogu, izdomātu mani uzaicināt... Bet varbūt pats.

Labi, laikam gan arlabunakti.

VējaSkrējējs

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

Sunshine Secret



Skaisti!

Stand Up



Šī man īpaši patīk!

The Closet - īsfilma

Neatceros neko tādu, bet atradu savos pierakstos, laikam sapnis.

Dienas gāja un gāja. Tomēr es atkal gaidīju tikšanos ar tevi. Tā foršā ballīte man vēl joprojām bija atmiņā, es nevarēju to aizmirst.
Tā bija sestdiena, Rīgā, kādā mazā, draudzīgā klubā. Mēs sēdējām malā, tu vēl ik pa laikam apskraidīji apkārt uzzinot, kas interesants citur notiek.
Un tad teicu: "Ejam dejot!" Tu brīnījies un vēl šaubīdamies atteici, ka labāk nē, bet tomēr man sanāca tevi pierunāt!
Dejojām ilgi līdz pēkšņi mūzika nomainījās, kļuva lēna un cilvēki sāka dalīties parīšos. Es nebiju dzēris, bet noriskēju. Apskāvu tevi, bet tu nobijies, teikdams: "Ko domās citi?"
"Neko!" aplikdams rokas ap kaklu un sajuzdams no viņa nemieru, teicu: "Aizver acis... te neviena nav. Tikai mēs!"


Domāju, ka tas tiešām bija sapnis, kuru no rīta es pierakstīju laikā, kad rakstīju vēl vecajā kladē braucot uz Rīgu. Bet patiesībā salīdzinot ar tām it kā fantāzijām, man šāda veida labāk patīk – tur kaut kas ir iekšā, kaut kas no sevis, kaut kas dzīvs un labs, kaut kas, kas pietrūkst.
Tas pagaidām viss, tikai atstāšu šifrētu ziņojumu manai labākajai draudzenei:
Xi')(jnčiin nncin' jncil-ī'ic nnii'l-in'i)(ļ liil- )(cixčiclčiic = l-či icči l-ix| I')( clccnnčiiju'ļ icči c'i'l'xīici' [lii3i i'iicčiini)( u'|l-|l-|]! U'n' jnu'i')(i')( xciicciincli'in'ci)( jnci)(čiicu'nnči lii'ijci )(nnu'ici'ņ')'(!

VējsSkrējējs

Post Scriptum Necentieties dešifrēt - nav domāts jūsu smadzenēm. :D

svētdiena, 2011. gada 10. jūlijs

4 dienu domas

Es sāku rakstīt šo domu trešdien ar vārdiem: “Labs rīts! Vai arī nakts, jo esmu pamodies divos naktī, bet izgulējies. Nu jau otro vasaru pēc kārtas mans dienas ritms ir kājām gaisā, varētu teikt pat kā pūcei.” Todien, es biju nolēmis izlasīt beidzot Donu Kihotu, ko vēl joprojām neesmu izdarījis, un tagad, ja man no bibliotēkas nezvanīs, visticamāk grāmatu nodošu piektdien. Vēl trešdien mans dienas ritms bija kā pūcei – pa dienu guļu, pa nakti darbojos, bet tad man apnika un nu viss ir normāli. Šķiet, ka iemesls tam ir tas, ka naktīs nekas nenotiek un arī ka man ir nepieciešami iespaidi, lai es negulšņātu.
Laiks ir gājis labi un mierīgi. Man ir prieks par to, ka veiksmīgi esmu piedalījies skapis.eu konkursā un atsācis likt mērķus, kas man ir jāizdara. Kaut esmu haotisks pēc mantu kārtības, es tomēr māku sakārtot savus mērķus. Man vienīgi ir nepieciešama pareizā sabiedrība.
Tā. Sākšu no sākuma. Vakar t.i. pagājušo otrdien sanāk, ka es skatījos Dan Savage video, kur viņš atbild uz dažādiem publikas un iesūtītiem jautājumiem par ļoti dažādām problēmām. Vispār viņš ir foršs cilvēks. Es daudzreiz smējos par viņa asprātību, kā viņš interpretē lietas un apbrīnoju par atklātību. Viņš kopā ar savu puisi arī ir piedalījies projektā It's gets better un kā žurnālists un rakstnieks aktīvi darbojas par LGBT tiesībām un sapratni ASV. Man pat radās doma, ka ko līdzīgu varētu veidot Latvija, bet nedomāju, ka Latvija ir tam gatava.
Bet, manuprāt, pats interesantākais ir tas, ka viņš vada tādu sadaļu kā “Savage Love”, kur viņš publiski atbild uz jautājumiem (līdzīgiem kā video) un cenšas palīdzēt cilvēkiem. Mani apbrīnoja tas, ka daudzi cilvēki uzticas tieši viņam kā gejam, jo radās tāds iespaids, ka tieši geji par notiekošo attiecībās un seksa dzīvē it kā zina vairāk un reizē ar padomu spēj palīdzēt vairāk.
Bet tas tā. Vispār es aizvakar t.i. piektdien skatījos vecās filmas un man atmiņā atausa, ka ir jānoskatās Back to future triloģija, kas bija ļoti mīļa manā bērnībā. Un redz izrādās galvenais varonis Marty, ko atveido Michael J. Fox, velkā Calvin Klein apakšbikses. Man tas bija waaw, jo pats būdams cilvēks, kas turas tālu no zīmolu ideoloģijas, nebiju piefiksējis to, ka tajā filma bija kas tāds. It kā nekas baigs, bet tomēr interesanti. Protams, ka būtu jāpiemet, ka viņš bija mana tīņu laika simpātija, bet tas arī nekas baigs. (pasmejos)
Tālāk sekoja piektdiena, ko es iesāku izguļoties un sākot plānot darbus, kas ir jāizdara un vienkārši pierakstīju kalendārā, bet sestdienas vakars un nakts bija galīgi ne tas, ko es gribēju. Es par spīti savām šaubām par to, ka man nebūs ko darīt klubos, es tomēr aizgāju. Un manas šaubas apstiprinājās – man arī nebija ko darīt. Biju aizgājis uz XXL, mēģināju iejusties, bet ik pēc minūtēm man uzmācās doma, ka tomēr neesmu tur kur vēlos būt un ka man tiešām ir maz kopīga ar tiem cilvēkiem, kas tur ir. Tā apmēram es tur pastāvēju zem kondicioniera un atvēsināju savu galvu no domas: “Ko es te daru?” Tā man apnika saldēties un, nesagaidījis puisi, ar ko biju aizgājis (had blowjobs), aizgāju mājās tā arī nedabūjis citronu no viņas alus.
Bet šodiena gan bija laba. Tiešām tas, ko es gribēju – Neatkarīgā organizētā pasēdēšana jeb ievads priekš piknika. Mēs runājām, atpūtāmies, smējāmies. Un visu laiku man galvā skanēja: “Bļin, pankūka, mēs ik katru sekundi apgāžam Antresola apgalvojumu, ka geji laiku pavadīt bez seksa nemāk.” Bet tas tā, pieņemot, ka apgalvojums bija vispārējs, kas, manuprāt, nav.
Tagad klausos vecās labās dziesmas, kas man datorā mētājas. Tagad Evanescence - Where will you go? un cenšos pierunāt vienu jauku puisi, lietuvieti satikties, lai varētu aizbraukt uz Lietuvu, bet kā redz viņš vismaz līdz septembrim būs UK un neplāno ātrāk iegriezties dzimtajā valstī, un es neesmu ieplānojis nedz ekonomiski (nezinu cenas), nedz vispār došanos UK šovasar.

Paldies par šo dienu, VējaSkrējējs

Post Scriptum Daži mani atzīti mīļākie klipiņi no Dan Savage:
http://youtu.be/gi1JtsbaXhk
http://youtu.be/k-UkyOh6yDM
http://youtu.be/2R7yAQfSyW0
Vispār murgains, bet balss man gan patīk:

trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs

Mēs esam tie, par ko mēs sevi saucām

Šajos laikos mums ir raksturīgi atvasināt dažādus vārdus, un dažreiz mēs tos lietojam pat nezinot to nozīmi, kas ļoti bieži ir arī nepareiza. Šoreiz ir runa par to, kā mēs sevi saucam. Man, piemēram, ļoti nepatīk, ka mani sauc par pediņu, bet nav nekādas pretenzijas, ja par geju. Iemesls tam ir tas, ka uzskatu, ka vārds pediņš ir atvasinājums no vārda pedofils, kas domāju nav nekādi saistāms ar gejiem, ja nu vienīgi kāda privāta cilvēka asociācijās vai nozīmēs.
Psiholoģiski es domāju, ka šādi sevi saucot sevi zināmā mērā ietekmē. Piemēram daudzi Latvijas geji, kas mēdz citus saukt par pediņiem uzskata, ka starp viņiem neveidojas normālas attiecības, ka neveidojas ģimeniskums, ko patiesībā ļoti labi apgāž dažādu citu valstu pieredze. Varētu pat teikt, ka Latvijas geji nav izauguši, jo vēl joprojām daudzos ir iespiedušies padomju laiku uzskati. Bet reizē ir arī izņēmumi, kas diezgan labi veido citus uzskatus un domāšanu.
Piemēram, es nesen sarakstījos ar pajaunu puisi, kurš ir precējies, bet reizē sēž portālos un cenšas iepazīties ar puišiem. Šis fakts ir interesants, jo man nejauši sanāca iepazīties arī ar viņa sievu, kurai viņš ļoti baidās teikt, ka tomēr ir biseksuāls. Viņai, uzzinot, ka es esmu gejs, pat nebija nekādu iebildu. Varētu pat teikt, ka bija ieinteresēta.
Bet cits piemērs ir par to, ka jaunie puiši nopietnāk uztver attiecības un saistības starp cilvēkiem, kam par iemeslu varētu būt lielāku ārzemju ietekme. Bet turpat reizē vecāki puiši to uztver kā tikai spēli un izklaidi, kas bieži ir raksturīga tieši tiem, kas dienas pavada izklaidēs un ballītēs. Kā lasīju par notikumiem padomju laikos, tur idejas par attiecībām un kopā dzīvošanu netika uztverta nopietna un bieži vien veidojās tikai gadījumattiecības, kas ātri izjuka kriminalizācijas dēļ.
Tā pat arī šeit starp rakstniekiem dažs labs savējos sauc par mīkstajiem, kas, manuprāt, ir vairāk stereotipisks nosaukums, kaut patiesībā domāju, ka ir daudz geju, kuri neuzvedas stereotipiski vai arī neizrāda, ka viņi būtu geji, kas protams nav arī īpaši vajadzīgs, jo kāpēc gan man vajadzētu patikt puisis, kurš cenšas līdzināties meitenēm, ja neesmu ieinteresēts par meitenēm?

VējaSkējējs