svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Challenge #1

Sveiki

Rakņājoties tumblr.com un weheartit.com, es uzgāju veselu kaudzi bildītes ar nosaukumu Problems Of A Gay Kid. Tāpēc es izdomāju uzrakstīt vienu pārbaudījumu, kurā arī Jūs varat iesaistīties.
Challenge uzdevums ir šāds: izvēlies vienu (vai vairākus) attēlus no šīs mājas lapas (attēlu: Problems Of A Gay Kid) un uzraksti, kā esi risinājis to problēmu un kā tas ir saistījis. (ieteikums: savā blogā/dienasgrāmatā) Izstāsti savu pieredzi pa šo problēmu un uzraksti savus ieteikumus citiem. Tīri brīvā stilā.

Kā redzat, esmu izvēlējies #161 problēmu, kas ir when you want tell a straight guy that you like them, and the reason they you can't tell them is because you know 100% that they will never feel the same way.
Pati šī problēma manā dzīvē jau ir diezgan sen. Jau agrākos laikos esmu skatījies uz puišiem un mēģinājis iepazīties, bet tagad it kā par to vairāk tiek piedomāts un zināmā mērā mēģināts. Bieži vien gadās, ka kādā pasākumā es pamanu kādu puisi, kas ir manā gaumē un, manuprāt, uzvedas dīvaini. Es mēģinu turēties tuvumā un pat iepazīties.
Nemēdzu darīt īpašas muļķības, kā piemēram, uzgrūsties virsū un tā iepazīties vai tamlīdzīgi. Drīz vairāk esmu piesardzīgs un vērotājs.
Dažreiz man gadās noķert kāda puiša acu skatienus, kas nenolaižas un turpinās vēl diezgan ilgi. Parasti tad nodomāju: “Hei, varbūt savējais?”, bet parasti pienākt klāt un pajautāt neuzdrošinos. Kaut kā tomēr cenšos turēties drošībā.
Vispār es šo problēmu drusku pārfrāzēju, jo, tā iepazīstoties, īpaši nevar pateikt vai viņš ir savējais vai ne, kas bieži vien ir problēma. Domāju, ka arī šeit paveras jautājums, kā īsti savējie atšķiras no citiem, kādas pazīšanās zīmes vai tamlīdzīgi? Protams, domāju, ka atklātos būtu vieglāk atpazīt, bet tik un tā, man šķiet, ka vajadzētu kādas zīmes!
Godīgi sakot, es nemāku neko ieteikt citiem, jo šķiet, ka šāda veida iepazīšanās nav mans laiciņš, bet domāju, ka nekad nevar zināt!
Un kā Jums ir veikusies vai neveikusies šī problēma? Rakstiet!

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

People leave but should I?

Sveiki, cilvēki, kas lasa manu dienasgrāmatu. Es biju domājis par ko lai šoreiz uzraksta un tā, lūk, arī esmu izdomājis. Vispār šīs būs tiešām interesantas problēmas, kuras esmu pamanījis savā apkārtnē!
Pirmkārt, vai esat pamanījuši to, kā puiši uztver attiecības? Mani tiešām ieinteresēja tas, ka daudzi stāsta dažādi par to, kas ir noticis. Es varētu teikt, ka katram ir savs skatījums uz visu, kas noris! Varētu teikt, ka viss, kas notiek ir relatīvs.
Doma ir tāda, ka mums katram ir savi mērķi un ka mēs katrs vēlamies tos sasniegt. Tikai šajā ceļā mēs bieži vien nezinām, kas ir un būs. Man Cilvēks ar krustiņu teica, ka nav sliktu cilvēku – ir tikai cilvēku, kas nav sapratuši ceļu, kā kļūst laimīgiem jeb panākt savu mērķi.
Kāpēc cilvēki pamet viens otru? Citi uzskatītu, ka būtu tas jāzina, bet es šaubos. Šaubos, jo tas nav vecums, kas nosaka galvas saturu, bet gan pieredze, zināšanas, analīze. Cilvēki pamet viens otru, jo nezina, vai viņi ir sasnieguši savu mērķi vai ne. Viņi nezina, vai piedāvātais variants vai kāds cits ir gana piemērots. Viņi vienkārši nezina, ko izvēlēties. Viņi tiecas pēc kaut kā labāka un nenovērtē jau esošo.
Piemēru ir daudz. Reiz man puisis stāstīja, ka viņam bija jāaizbrauc uz pāris mēnešiem uz citu valsti darba darīšanās, bet tikmēr viņa puisis jau sāka meklēt citu. Šeit rodas jautājums, cik ļoti mēs uzticamies cilvēkam, ko saucam par savējo?! Viņš arī pirms tā laika manīja, ka viņš rakstīja īsziņas un dažreiz kāds arī viņam piezvana. Viņš neteica kas.
Cik man stāstīja puisis, viņš uzticējās savējam, bet tomēr nebija gaidījis, ka piepildīsies tas, no kā viņš baidījās – paliks viens. Zināmā mērā es varu redzēt viņā bailes veidot jaunas attiecības, jo, kā stāstīja, viņš nebija ne ar vienu ilgu laiku saticies.
Patiesībā daudz, ko es redzu man liek padomāt par to, vai tiešām šajā daļā sabiedrības, kur daži ir iemaldījušies, ir tā patiesība, kuru es meklēju. Man jau daudzi ir stāstījuši, un esmu arī atradis apstiprinājumu blogeru vidē, ka ir daudzi cilvēki, kas dzīvo pēc citiem principiem, kuri ir daudz pieņemamāki nekā tās vides cilvēkiem.
Manuprāt, vislielākā problēma vidē, kuru es sauktu par virtuālās iepazīšanas vidi, ir tas, ka daudzas lietas vai gandrīz visas ir virtuālas. Cilvēki izmanto faktu, ka katrs mēs rakstīto tekstu izprotam pa savam, un māk manipulēt ar to. Es jau agrākos rakstos minēju to, ka daudzos portālos ir “tukšās mucas”, kas rada ilūziju par to vidi. Iespējams viņi šo ilūziju zināmā mērā ir arī ieslidinājuši arī ne-LGBT sabiedrībā, bet tik un tā parasti jau cilvēku raksturā ir pamanīt vispirms tās sliktākās lietas nekā labākās!
Diemžēl!

VējaSkrējējs

Post Scriptum Divas dziesmas, kas man ir tagad topā:  http://youtu.be/GWrxs2RDNRU un http://youtu.be/ZXvzzTICvJs

pirmdiena, 2011. gada 8. augusts

Puskilo šokolādes


Cik patīkami ir justies jaukā, saprotošā sabiedrībā, kad tev nav jādomā, kas tev patīk un kāpēc. Pēdējās četras dienas bija foršas. Biju vienā pilsētā, kur bija foršs pasākums ar mūziku, smiekliem, jokiem utt.
Tikko apēdu pēdējo puskilogramu šokolādes. Jūtos dīvaini! (hmm tagad es zinu kā jūtas šokolādes cilvēciņš) Smejos!
Labi, ielikšu tikai dziesmiņu, kuru gribēšu iemācīties uz ģitāras un iešu gulēt, jo SKAĻAIS modinātājs jau zvana!

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

Savādāk

Es nebēdājos, es priecājos, ka esmu iepazinies ar labu puisi un pavadīs lieliski laiku.

Uz visu ir jāskatās savādāk. Dīvaini uzrakstīts! ... Uz visu ir jāskatās optimistiski un nedrīkst zaudēt ticību šai idejai, jo tieši tā viss var izdoties. Man gadījās pāris notikumi, kas tagad liek padomāt drusku.
Pirmais ir tas, ka patiesībā nevajag nevienam draugam pieteikties par puišu meklētāju. Tas parasti neizdodas un vienmēr mēdz beigties slikti. Parasti tad ir tādi kā trīsstūri, kas tiek vilkti katrs uz savu pusi. Šie trīsstūri parasti ir interesanti, bet dažreiz ir ļoti sarežģīti, ka es to sāku sauc par spēli.
Savedējs arī mēdz ielikt sarunā un procesā daļu no sevis, kas patiesībā nav vēlami, jo arī viņš var kādam iepatikties, bet reizē savedējs bieži vien mēdz kļūdīties un līdzīgi kā gejsisti (nav mans termins) iedomājas, kas kāds ar kādu būtu labs pāris, kāds patiesībā ne diez ko var izdoties.
Bet otra, svarīgāka lieta ir par mūsu domu refleksiem vai šaubām. Ja mums kaut kas ne īpaši labs ir noticis pagātnē – tas visticamāk ir atstājis iespaidu un ir izveidojis refleks, kas liek šaubīties. Tas biežāk pēc pirmajām attiecībām, ja tās ir bijušas ilgākas. Ja puisis sāk neuzticēties, veidot noslēpumus un beidzot krāpt, tad bieži vien arī pašķiras. Tas atstāj iespaidu jeb refleksu, kas tālāk nākotnē liek šaubīties par cilvēkiem, jo jo vairāk iepatīkas, jo grūtāk ir pamest. Un iespējams arī šāda iemesla dēļ daži cilvēki kļūst neitrāli, atturīgi un pat cieti.
Arī citi refleksi. Piemēram, cilvēkam patīk domāt par nākotni, “gudrot” iespējas un iespējamības. Tā pat ir problēma, ar ko es saskaros – ka mēs pārāk daudz plānojam un pārāk maz īsti dzīvojam. Jā, es nedrīkstētu nepiekrist, ka jebkurš grib būt laimīgs un tam ir nepieciešams plāns vai plānošana, bet tomēr dzīve nav tik paredzama kā mums liekas! Ir jādzīvo tagad!

Man nesen radās doma. Es zīmīgi uzrakstīju, ko es vēlos puisī. Tiešām uzrakstīju, ka vēlos to un to. Protams, ar domu, ka man tas būtu jāspēj arī dot un vai darīt. Es visu uz tās mazās lapiņas neuzrakstīju. Man pat šķiet, kas es nevarētu uzrakstīt. Bet tik un tā ideja ir tāda, ka esmu zināmā veidā materializējis savu sapni un, ticot tam, es cenšos, lai tas arī izveidojas dzīvē.
Pati ideja par “velmju sarakstiņu” nav mana, bet ideja zem tā ir ļoti laba. Ideja ir tāda, ka, pirmkārt, nevajag skatīties pagātnē ar sliktām domām. Par spīti tam, ka kaut kas cerēts nenotika, uz to ir jāskatās pozitīvi. Es nedomāju sarkastisks vai ironiski, bet cilvēcīgi. Tālāk, ja tas tiek izpildīts, tad var manīt, ka arī tagadne interesantā kārtā kļūst pozitīvā un veiksmīgāka. Un tālāk arī jāskatās nākotnē priecīgāk.
Un, otrkārt, vajag ticēt savām spējām, ka to, kas ir rakstīts ir iespējams iegūt vai radīt. Jābūt pacietīgam, redzīgam un drosmīgam, jo šī ticība ir kā iešana pa virvi no tagadnes uz savu nākotnes mērķi – ja paskatīsies atpakaļ, tad nokritīsi un atgriezīsies sākumā. Šī iemesla dēļ, arī daudzi netic šādiem panākumiem, jo paši mēdz zaudēt savu ticību.
Un nobeigumā atziņa: “Galva nav radīta, lai justu, bet gan, lai domātu. Sirds ir tam domāta!”

VējaSkrējējs