trešdiena, 2011. gada 23. novembris

How could you learn to care, when nobody cares for you?

 Es esmu pierakstījis četras lapas ar tekstu, bet vēl joprojām nevaru izdomāt, kā lai apraksta domas, kas man ir galvā. Es cenšos rast skaidrību, bet nezinu, vai man tas izdosies.
Es jau agrāk rakstīju, ka no svētdienas labumiem, kas publicēti G* blogā, man paliek siltāk. Es esmu arī savācis kolekciju bilžu iekš tumblr, kas ir tuvas, kas liek sapņot un ir manā gaumē.
Kad es skatos uz kādu bildi, kur ir divi laimīgi puiši apskāvušies vai skūptās, es ļoti vēlos, lai es varētu tā pat.

Ziniet, kāpēc es nespēju skatīties pornogrāfiju? Tur nav jūtas, es neredzu, kas tur būtu mīlestība nevis iekāre, cienīšana nevis izmantošana, sapratne nevis uzspiešana. Ja nu tomēr skatos, tad man ir ilgi jāmeklē man piemērots video.

Savās melnrakstu lapās es rakstīju: "Kau zinu, ka man nav bijusas ilgstošas attiecības ne ar vienu puisi, es domāju, ka attiecības neveidojas vienas dienas, vienas nedēļas, dažreiz ne viena mēneša laikā. Bet reizē es noskatos, kā daudzos LGBT portālos gan jauni, gan vecāki puiši burtiski meklē attiecības. Es viņus nenosodu, es pats arī esmu ar ļoti tuvu mērķi tajos portālos."
Par spīti tam, ka es vēlos attiecības un iemīlēties, kad iepazīstos ar kādu puisi, es kļūstu ļoti šaubīgs. Es sāku analizēt, sāku piedomāt. Man dažreiz liekas, ka nezinu kādu puisi es vēlos, bet es skaidri zinu, ka šīs dienasgrāmatas lapās es esmu uzrakstījis to.
Es jūtos tā, ka man būtu bail iemīlēties. Man ir bail uzticēt savu sirdi, jo es zinu, ka esmu ļoti daudz piedzīvojis, es izcili zinu, ko nozīmē, kad nevaru uzticēties pašam tuvākajam cilvēkam, kas tev ir, kad neviens cits nav tev pazīstams. Man pat būtu jāsaka, ka neviens cits to nav piedzīvojis, vismaz ne liela daļa.
Es ļoti labi zinu, ka es pieķeros cilvēkiem apbrīnojami ātri, un es zinu, ka tajā laikā neviens cits man neinteresē, tiešām!
Kā lai iemācās uzticēties, ja es neglābjams romantiķis? Is love forever is a lie?

VējaSkrējējs

Vispār es neticu, ka mums ir viens vienīgais!

pirmdiena, 2011. gada 21. novembris

Domas un maza epifānija

How could you learn to care, when nobody cares for you?”
  • “Ir viegli dzīvot saskaņā ar tradīcijā un tā, ka var iepriekš paredzēt, kā notiks. Bet dzīve sāk tevi iepriecināt tikai tad, ja tu dzīvo tā, ka neko nevar iepriekš paredzēt.”
  • “Kad kaut kas iepatīkas, tev vispirms ir bail to pazaudēt.”

Svece. Stāv uz galda. Klusa, mierīga. Dod siltumu kā cilvēks. Mēs arī kā liesmiņas – siltas, šaudīgas un skaistas.
Klusums, nav ne skaņas no liesmas, kas viegli vējā viļņo. Tas būtu sapnis - šajā pasaulē tik mierīgi degt, vai arī tomēr? Mūs tricina dažādi vēji, citas liesmas un citi ugunsgrēki. Mēs esam tik liesmiņas, tik vienkāršas un reizē tik sarežģītas. Tik trauslas un tik potenciālas. Tik... siltas!
Kad tā ir viena klajā laukā vai starp brāzmām, baidīsies nodzist... tā baidīsies mest pēdējos dūmus, kas vēlas siltuma. Bet, kad pēc vēja izārdītas pastaigas, tai ir iespēja atgūt savu liesmu, tā jūtas drošāka un ir spējīgāka dot liesmu atpakaļ citai.
Kad iegūst no citām liesmiņām to siltumu un spožumu, tā sāk uzticēties un cerēt, ka varēs atkal un atkal dot savu siltumu, tāpat kā cita deva tai. Ar laiku tā jutīsies drošībā. Dažreiz vajag laiku. Dažreiz tai ir bail zaudēt otra liesmas siltumu, jo tas tai ir svarīgi, jo cita kļūst nepieciešama.
Bet... kad jau no mazotnes, tā ir zaudējusi savu siltumu, nejauši, bērnišķīgi uzticoties, tā sāk baidīties. Tā slēpsies svečturī un nerādīs visu savu gaismu un siltumu.
Šajā pasaulē liesmiņu ir daudz, dažādu. Tu esi viena. Ir lielas sveces, kas spēj sasildīt pat veselas istabas un sīkas, kurās nesasildīsies neviens. Ja vēlies kļūt dzīvā, mūžīgā liesma, dot savu siltumu, cik vari, esi spoža un padari citus spožākus un nebaidies vēja!

VējaSkrējējs

trešdiena, 2011. gada 16. novembris

VējaSkrējējs

Klusums. Ar lēnām vēsmām no jūras nāk rīta vējš, kustinot spicos priežu zarus. Jūrmalā pret akmeņiem mierīgi nošalc viļņi, nebeidzot savu gājienu pret zemi. Visur miers, tik jūras skaņa vai kāda kaija iekliedzas. Neviena cilvēka, neviena paša, tik puisis pie jūras malas uz liela akmeņa apgūlies guļ.
Vai tu spēj sadzirdēt klusumu, ko jūrmalas priedes aiz sevis atstāj, kad vējš beidz pūst? Vai tu spēj sajust jūras patieso dabu, kas savus viļņus pret zemi gāž? Vai tu spēj... Es nezinu, es nesaprotu, es nejūtu. Tu neatbildi... Tā. Un es piecēlos, lai izbeigtu šo sarunu.

Siltie jūras viļņi vasarā, aukstie ziemā – tie vienmēr ir bijuši tie paši. Tie paši viļņi, kas ieskrienas un izklājas pie manām kājām, tik putām izplēnot gar malu. Es varētu visu dienu staigāt gar jūras malu, ja mani neviens netraucētu. Es varētu visu dienu sēdēt uz priedes zara un nebeigt lūkoties tālajā horizontā.
Tu esi jūra, lielā jūra, kura savus sīkos akmentiņus zem manām kājām liek. Es esmu tos lasījis, es esmu tiem kāpis virsū. Es esmu tajos meklējis, ko tīkamu. Es esmu tos spodrinājis, un esmu tajos manījis skaistumu.
Man bija reiz kaudzīte ar akmentiņiem. Maziem, spīdīgiem akmentiņiem. Es tos cītīgi lasīju, gar jūras malu ejot, tie man bija tuvi. Likās, ka pazīstu katru plaisiņu, katru sīkumiņu un grumbiņu šajos akmentiņos. Man likās...
Šķita savādi, kad nolicis tos un ilgāku laiku neredzējis, skatīdamies jaunus vai vakara stundās klausoties viļņos, biju pazaudējis kā tie izskatās. Kad atkal biju atradis, kur mani akmentiņi bija, es jutu, ka vairs nezinu, kur palikušas vecās plaisiņas, kur palikušas vecās grumbiņas, kur mani spodrinājumi un kur krāsas, kuras es biju manījis. Es ilgi skatījos uz pelēko kaudzīti, kuru vairs nepazinu. Man tā bija pazudusi...
Un tad es sāku skriet!

Viss bija mainījies, ne es. Es skrēju, garajiem matiem plīvojot spirgtajā vējā un ļaujot tam mest šalkas tajos, un neskatījos zem kājām. Man bija vienaldzīgi akmeni, kuriem es pieskāros. Es skrēju gar jūras malu... Es zināju savu mērķi – es gribēju sasniegt horizontu. Kaut drusku, kaut mazliet tam pietuvoties. Es to gribēju, un es skrēju.
Skriet nebija viegli. Priekšā bija daudz dažādu akmeņu – lielu, mazu, pat veselas akmeņainas pludmales, kuru akmentiņi ieurbās manās pēdās, jaucot soļus, liekot stāt. Skrienot raisās domas. Domas. Tie akmentiņi! Tie akmentiņi ir tikai akmentiņi. Viņi nav īsti. Viņi nav patiesi kā es nebiju patiess. Jā! Man jau likās, ka tie akmentiņi kustas. Viņi kustas lēnām, tik jūras viļņu iekustināti. Akmentiņi. Es domāju. Paliek arvien nekustīgāki smiltīs.
Gāja laiks kopš sāku skriet. Tas gāja tā pat kā visiem citiem. Priekšā pletās tālais horizonts un man apkārt tik akmeņi un akmeņi. Es biju noguris, un sarkans mākonis vēstīja, ka saule jau ir zemu. Es apsēdos, apgūlos un aizmigu.
Krakšķ! Bums! Es pamodos. Kas tas? Berzēdams acis, skatījos apkārt. Netālu no priedes stāvēja jauns puisis. Vai meitene? Es nezināju. Lūkojos apbrīnā, uz pirmo cilvēku, es esmu manījis.
Sveiks!
Sveiks!
Ko dari?
Guļu!
Guli? Cilvēks pasmējās. Pirmie smiekli. Guli. Atkārtojums... Ko guli kā akmens, vēl par akmeni kļūsi! Nāc skriet, ja redzi, ka esi cilvēks! Nāc, man šķiet tu esi šeit pirmoreiz...

Pēcvārds

Man pēdējā laikā ir bijis daudz darba, kas ir jāizdara. Esmu sācis piedalīties dažādos pasākumos, bet reizē arī nevaru izlemt viedokli par šiem pasākumiem. Kaut kā vēl turos izpētes stadijā. Vēl man ir citi darbi, kas ir saistīti ar lekcijām, kas patiesībā ir pamata iemesls, kāpēc neesmu ilgāku laiku ko rakstījis, jo visu dienu sēdēju un mācījos, bet nekas.
Šīs raksts ir man netipisks, jo rakstīts ļoti simboliski un ar ideju. Es nevēlos stāstīt, kas slēpjas zem šī teksta, bet zinu, ka rakstnieki lietas, kas ir rakstītas simbolos, mēdz veidot tā, lai zināmā mērā katrs atrastu savu vismaz daļā šīs domas, līdzīgi kā dažu dziesmu tekstos.

Mūzikā esmu atgriezies pie savas mīļākās grupas - Linkin Park. Tāpēc veltu šo dziesmu: Linkin Park - No Roads Left. Ieklausieties vārdos.

VējaSkrējējs