svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Agrs rīts

Agrs rīts. Pirmais transports dodas pa savu maršrutu. Vadītājs miegains, īsti neizgulējies. Viņš gulēja pie loga, ļaujot aukstajam stiklam saldēt pakausi. Acīs miegs un kājas nogurušas, bet šoreiz viņš brauc viens. Kaut kā domas lido pa kārtējo neveiksmīgo reizi klubā. Nekas, viņš domāja, nākošreiz sanāks. Bet... Viņa acis turpināja plesties uz durvīm.
Klubs. Vienmēr tas pats. Dejotājs jau kādu gadu nav mainījies un lielākā daļa tieši tādi paši. Vīrietis pie letes, kas parasti novēro. Kāds pārītis melnajā istabā. Puišu mednieks pie letes noskatās jauno medījumu. Jau kādu laiku apkārtnē tās pašas acis.
- Alu? - pie letes prasa bārmenis – Kā vienmēr...?
- Nē, švepu... šoreiz – atbildēja bārmenim.
Dīvaini, bet šoreiz viņam neprasījās. Bet bārmenis noskatījās tā, kā viņš būtu slims.
Dabūjis savu dzērienu, viņš skatījās, kā pāris zināmi puiši deju placī kustas. Dziesmas tās pašas iet uz riņķi. Varbūt kaut kas jauns, bet visticamāk neizteiksmīgas vai ikdienišķas. Citreiz viņš būtu izdzēris vismaz kausu vienu, iepazinies un vai uzsaucis dzērienu kādam pajaunam puisim, un, ja sanāca, kopā arī aizlaidies uz dzīvokli. Šoreiz kaut kā negāja, Negribējās. Tā pati rutīna dienu no dienas, nedēļas no nedēļas. Darbs, internets, sekss, bet nekā vairāk.
Arī iepriekšējā reize bija ne īpaši patīkama: “Iepazinos ar šoreiz vecāku vīrieti, drusku vecāku kā parasti. Uzsaucu dzērienu, aizbraucām pie manis. Izdarījām. Bet uz nakti kaut kāda dīvaina sajūta.”
Viņš apsētās otram aiz muguras un apskāva vīrieti.
- Negribi palikt? - jautāja.
Vīrietis nospurinājās – Ko? ... Nē, labāk nē!
Tālāk ciemiņš piecēlās, apģērbās un īpaši neatbildēdams uz atvadīšanas apskāvienu pie durvīm, devās. Viņš palika gultā guļot, domājot un tā arī aizmiga.
Tagad kārtējās nedēļas beigās pēc kluba viņš atļāvās uzdot sev jautājumus. Kādu brīdi viņš tukši lūkojās transporta durvīs. Mmm... Cik forši būtu dabūt kādu modeli!
Ko? Nē! Modeli? Atkal? Kaut kāda nostaļģija mācās virsū. Viņš domāja, kas ir bijis noticis pa šo laiku kopš sācis iet pa klubiem. Nekas.
Ko es daru nepareizi? Ko? ... Ko es vispār gribēju? Viņš piepūlējās. Vai tiešām visi šie strīdi bija man vajadzīgi? Vai tiešām visas šīs bezjēdzīgās tikšanās? Vai tiešām tikai izklaides? Kaut kas dziļi iekšā spieda. Kaut kas slēpts vārījās un centās izvērsties uz āru. Idejas, kuras sākotnē centās saskatīt, un cerības, kuras jau zuda šonakt.
Puisis? Nē, vīrietis. Viņš parasti nesatikās ar sava vecuma vīriešiem. Drīzāk jau vairs ne. Dominēja izklaide. Tāds bija mērķis – satikos, iepazinos (ar ķermeni, protams), aizbraucu, izdarīju un atvadījos. Viss. Viņš jau ilgus gadus nebija dzīvojis ar kādu kopā. Kaut kā arī pēdējā laikā neviens nebija pie viņa pa nakti palicis, bet, ja palika, tad visticamāk krāca, muguru pagriezis, un ātri aizlaidās agri no rīta. Viņš nebija vecs – centās sev iegalvot. Un arī mēdza vecumu pareizo neteikt. Kaut kā to arī viņš saņēma no citiem – melus, strīdus, aprunāšanu.
Autobuss piestāja pieturā. Iekāpa pārītis tikko no klubiem, vēl jūsmodami, apsēdās priekšā otrā malā. Motors ierūcās un devāmies tālāk. Viņš turpināja lūkoties savā punktā ar miegainām acīm. Kaut kā nespēdams atrast vārdus savam jautājumam. Uz mirkli palūkojās uz pārīti, kas sēdējā priekšā. Sieviete bija nolikusi savu galvu uz sava vīrieša pleca, un viņš viņu apskāvis.
Viņam tas bija kā belziens. Viņš nekad nebija iedomājies tādu domu – to izkvēpināja klubs. Nekad šajā laikā, kad tur atpūtās.
Attiecības. Viņš, ievēlies tik dziļi klubu dzīves veidā, pat nepazina tādu jēdzienu. Bija dzirdēti pārīšu saiešana, bet parasti tikai seksa vai izdevīguma dēļ. Nopietni? Nekad! Viņš kaut kā zināja, ka ļoti iespējams, ka tāda ideja ir dzīvojusi sen, sen atpakaļ. Varbūt vēl, kad sāka iet uz klubu.
Atskanēja skaļrunis, kas vēstīja – nākošā ir viņa pietura. Viņš gluži kā atdzīvojās no skatiena, kas bija ieurbies pārī, kas sēdējā viņam priekšā.
Vai viņš kaut ko mainīja. Es nezinu. Vai viņš mainījās? Es arī nezinu. Bet es zinu, ka šī ir viena no galējām pusēm un situācija, kurā reiz nonāks katrs cilvēks no turienes.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2011. gada 11. decembris

Daudz darba

Jā, man ir daudz darba. Vēl pēdējā nedēļa, kas jāpiebeidz un tad varēšu drusku atpūsties. Bet tas tā. Vispār nesen bija tā diena, kad beidzot mans kurss uzzināja, ka esmu gejs. Smejos, jo tas bija tiešām jancīgi. Paši vainīgi. 
Viss notika vienkārši. Kādu dienu viens no mana kursa mani uzaicināja facebook, kur es propagandēju geju tiesības, un viņš, protams, to sāk stāstīt pārējam kursam tad, kad esmu slims. Tikai atnākot pēc slimošanas uz lekcijām, viens mans labs draugs, kuram jau sen sen pateicu, pasaka, ka baumas ir paklīdušas. A ko es? Neko! Ienāku klasē - dzirdu: “Re ku gejs atnāca!” Mans nereaģē. Drusku pārējie pakasās. Mans nereaģē. Apnika. Es klusībā smejos, domājot: “Nu gribās, gribās viņam pajautāt. Gribās!” Tik un tā es atbildēšu: “Jā, es esmu,” un visticamāk piemetīšu: “Tev ir interese?” (smejos)
Nekas sevišķs un interesants, bet pats labākais ir tas, ka tas pats draugs ir ļoti liels gejsists. Es dažreiz sāku justies neērti, kad viņš sāk man jautāt, kurš puisis man patīk un vai kāds konkrēts. Ar viņu esmu bieži smējies. Pats pēdējais notikums bija šāds: es zināmā mērā viņa klātbūtnē jūtos ērti un ik pa laikam atļaujos izrādīt savu attieksmi pret pārīšiem, kas skolas gaiteņos skūpstās. Bet viņš man pasaka šādi: “Zini darām tā – šķiram viņus laukā: es ņemu meiteni, tu – puisi!” Kā es smējos! Kur viņam rodas tādas idejas? Un neviena kompleksa pajautāt – tiešām superīgs puisis. Patiesībā varētu teikt, ka katras sievietes sapņu puisis, bet pagaidām vēl viņām ir jāizaug, lai viņu pamanītu.
Jā, ikdiena man ir bijusi dažreiz tīri jautra. Sāk drusku patikt. Bet pēdējā laikā gan ir bijis daudz darba. Ne velti – semestris beidzas un drīz prakse, kas arī jāmeklē!
Kopš pēdējā raksta, kura nosaukums bija: “How could you learn to care, when nobody cares for you?”, man tieši ir bijušas pārdomas par šo tēmu un patiešām ir bijuši interesanti secinājumi. Kā jau var manīt, es esmu multistilistisks (vismaz mūzikas ziņā) un arī multisabiedrisks cilvēks, kā rezultātā es cenšos saprast lietas no daudzām puses. Šajā gadījumā es esmu sācis apbrīnot dilemmu – vīriešiem, kas pārsvarā meklē tikai seksu ilgu laiku, ir daudz grūtāk veidot attiecības nekā vienkāršu partnerību seksa dēļ. Tiešām nopietns secinājums, kuru visticamāk apstrīdēs daudzi cilvēki, bet es domāju, ka droši, jo cilvēkiem ir savi uzskati.
Vēl viens vecāks secinājums ir šāds: biseksualitāte vīriešu vidū ir vai nu ar nenopietnību pret ilgstošām attiecībām starp vīriešiem (izklaide) vai pārejas posms uz homoseksualitāti jebšu sabiedrībai nav tik lieli iebildumi pret viņiem.
Jā, šie visi secinājumi radās jauktā sabiedrībā, bet vispārīgi ir aktuāli 1% LGBT sabiedrības jeb tiem, kas “sēž” dažādos portālos. Bet man vēl ir parādījušies jautājumi, uz kuriem es īsti nevaru atbildēt. Inteliģence. Vai Latvijā vispār ir inteliģence? Es, piemēram, uzskatu, ka LGBT sabiedrības inteliģence savā veidā ir Mozaīkas cilvēki. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi atšķiras un spēj atšķirties no pārējiem šīs sabiedrības cilvēkiem, un viņi arī kaut ko dara lietas labā, lai uzlabotu stāvokli Latvijā.
Vai vispār Latvijā ir inteliģence? Un vai tā tiešām ir inteliģence vai tikai sevi par tādu sauc? Vai arī mums nav tādas?

VējaSkrējējs