svētdiena, 2012. gada 30. decembris

Plānošanas laiks

Kaut personīgi man gads (un Ūdensvīra laikmets) sākās saulgriežos, laiku starp tiem un Jauno gadu arī esmu aizsācis kā atpūtas un, galvenais, plānošanas posmu. Pēdējā laikā notikumu del man ir grūti paskatīties uz priekšu nākotnē, jo daudz kas vēl nav izdomāts un daudz ko vēl ir jāizdara. Daudz kam ir jāatrod savs “kāpēc?”.
Ceturtā septiņgade  - posms, kad domām jāizpaužas darbos un mērķiem - lēmumos. Un tomēr šķiet, ka šis dzīves posms ir vissarežģītākais.
Ko gan lai es apņemos uzsākot? Nesmēkēt? Nedzert? Nē, tas nav tik svarīgi! Man būtu jāapņemas darīt - nevis mīņāties mājās, bet darīt! Iet, apmeklēt, piedalīties, izteikties un domāt. Tas nav tik viegli, jo tik nesen un lēnām sāku sakārtot sevi un jo vairāk man ir nepieciešama pozitīva vide un atbalsts, sapratne un … miers.
“Nemāci otram, ko pats neizproti,” es atceros, kad man teica, ka “tava tuvākā apkārtne raksturo tavu iekšējo pasauli”. Bet tas nav tikai tas! Vēl ir Ubuntu princips - “es esmu tas, kas es esmu, dēļ tā, kas mēs visi esam”. Un tāda ir mana apņemšanās - tiekties piederēt pie tiem, kas es esmu.
Un kas vēl? Man jābūt stiprākam, daudz stiprākam par sevi un savos lēmumos, jo pašreiz mani “sociālekserimenti” nedod savu rezultātu. Tie ir jāmaina. Kā man nesen rakstīja: “Vispār ir jāsāk ar emocijām ... un tikai tad, ja ir emocijas … arī sekss ir lielisks! Domāju tāpat tad, kad labākie draugi nonāk pie emocijām … tikai tad labs intīms.”
:)

VējaSkrējējs

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

Es piederu sev.


Ironija, pasaules doma,
Ir tavs īstais raksts`.
Azarts, mūsu joma,
Vēl mums ir visa nakts.

... un tad tu izlien to tās pasaules. “Kas es esmu?” vai tu sev uzdosi? Ja esi Meklētājs, uzdosi, ja ne – tad: “Vai es esmu es vai es esmu tas, ko citi vēlas redzēt?”
Azarts aizrauj, ļoti aizrauj. Ja tev ļautu kļūt par pātagas turētāju, tu arī sāktu ar laiku likt sodus pat, ja tāds nebūtu tavs uzdevums.
Azarts - bet kur ir robeža? Robežu atradīsi starp cilvēkiem, kuriem būs līdzīgas vērtības tev. Cilvēkiem, kuri tevi pieņems.

If you like it violent
We can play rough and tumble

Tad, kad tev kāds iepatīkas, tu sāc spēlēt spēli. Tu ķer, mētā un meklē. Tu ieķeries un, kad esi ieķēries, atļaujies arī turpināt spēli. Bet kāds gan ir mērķis tam? Atrast vietu, atrast sirds siltumu?
Bet mēs visi bīstamies trūkumu. Bailes zaudēt, bailes būt vienam, bailes no tā un bailes no šī. Cik muļķīgi, ka cilvēki nesaprot teicienu: “Ja mīli, tad palaid brīvībā!” Un mēs baidāmies ... baidāmies palikt vieni, baidāmies zaudēt, baidāmies sabojāt, baidāmies ...
Un es? Es jau arī drusku tāda pats kā citi. Druku ļaujos, druku pieciešu, drusku sapņoju. Vai man vajadzētu?
Nē, nevajadzētu. Es takš piederu sev! Un man arī sev ir jāpabūt. Jābūt sev – jāaizmirst, ka citi var mani ietekmēt, jāaizmirst, ka nespēju būt viens, jāaizmirst, ka man ir kāds nepieciešams, lai būtu es pats. Vai ne? Es takš piederu sev!

Tu vari meklēt, bet tāpēc tav nav jākļūst ar mauku!”

Kas ir piederēt sev? Kas ir piederēt?
“Piederēt sev” ir darīt to, ko domā, un tiekties uz to, ko esi izdomājis. “Piederēt sev” ir būt par sevi pārliecinātam un būt patiesi sev bez vajadzības par citiem. Būt neatkarīgam domās un mērķos, iet savu ceļu par spīti tam, ka tas var būt pilnīgi citā virzienā.
Un šādā “piederēšanā” ietilpst pašmotivācija, pašizglītošanās un pašmērķis. “Piederēt sev” nozīmē spēt uzturēt savu raksturu nemainīgu no ārējās pasaules un tiekties pēc mērķiem, kurus vēlas sasniegt.
Un tā ir (man) jādzīvo – jātiecas pēc pārcilvēka, kaut zinu, ka es viņš nebūšu.

sestdiena, 2012. gada 1. decembris

.

Tukšums. Pīķa melns, aizgrābjošs tukšums. Un jautājumi. Par to, vai lietas, domas un cilvēki, kas šo tukšumu ir mēģinājuši aizpildīt, ir bijuši paši ... pilni?
Un es atkal izplūstu instinktos: pieķeršanās, iemīlēšanās, bailes. Pilnīgi šķiet, kas esmu vienīgais, kas atļaujas šīm sajūtām sevi iekarot.
Tad nāk vilšanās salta kā izkāpšana no gultas malkas nekurinātā istabā: drebuļi vien. Eh, jūs, pilsētnieki, mani jau nesaprotat, nekad neesiet paši sev malku ziemai gādājuši.
Bet tomēr šajā stindzinošajā aukstumā es redzu skaistumu. To pašu skaistumu, kad kā bērns es katru rītu ziemas dienās gāju lūkoties, cik garas manas trauslās ledus puķes ir izaugušas. Tas ir tik skaisti!
Tāds miers iekšā plūsmo, kad baltajās naktīs spēju iziet ielās. Un staigāt, staigāt un staigāt. Miers un saltums. Kā gribētos šo pašu mieru atrast siltās rokās, mīļās acīs un patiesos vārdos.
Es nobīšos. Arī agrāk esmu bijies uzticēties. Es baidījos kļūt tuvs, piederīgs un neaizstājams. Jo manī ir brūces, kas vēl joprojām asiņo, un es vēl joprojām lieku tai kārtējo cerību apsēju, cerot, ka tai uzaugs vismaz dziedējošās kreveles.
Bet brūces tiek plēstas, kad tās stiep, bet esot mierā tukšumus tik un tā paliek iekšā ...

pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

Apsoli sev mainīties - palikt sev



Kāpēc es esmu aizmirsis? Kāpēc es klausos cilvēkos, kas nedz man kaut ko nozīmē, nedz arī būtu ko devuši? Un tad es sāku nervozēt, uztraukties, krist depresijā. Kam man šīs mēslu runas, augstprātīgā kritika un mūžīgais aprēķins? Ja es esmu iemācījies neliktie ne zinis, ja es esmu iemācījies respektēt cilvēkus, kurus citi uzskatītu par muļķiem, trakajiem vai dīvaiņiem, ja es esmu iemācījies cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, kāpēc, kāpēc man būtu jāklausās, ka kādam es neesmu "pareizs" un ka man ir jāmainās?
Tad tu spēlē spēles. Pārbaudi cilvēkus, kādas ir viņu vēlmes, vajadzības, vērtības un domāšana. Sociāleksperiments. Radu piederības iespaidu un skatos, kas uzķeras. (smejos) Un tad kāds, kurš ir redzējis citu masku, pārprot, uzdod jautājumus. Un atkal .. kam man to? Ja vēlos sasniegt to, uz ko tiecos, vai tad nav labāk būt sev pašam - bez maskām, bez meliem, izlikšanās un izdevīguma?
Un, lūk, VējaSkrējēj, tu redzi kārtējo akmeni savā ceļā - sabiedrība, kurai nepiederi un kurai nevajag atdot savu enerģiju - tas nav vajadzīgs. Tu es atradis savu vietu, savus draugus, savu ģimeni. Tāpēc apsoli sev mainīties - palikt sev!

VējaSkrējējs

piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Vilks, mednieks

- "Kāpēc tu to dari?"
- "Nezinu..."
- "Kāpēc?"
- "Zini, instinkti ir kā pie suņu būdas piesiets vilks. Tu mēģini to pierādīt, bet reizē vienmēr nojaut, ka nākošajā pilnmēnesī tas atkal gaudos, smilkstēs un lauzīsies ārā. Un tomēr tu centies ..."
- "Un? ..."
- "Un katru nakti jo vairāk centies to apklusināt, jo vairāk zini, ka tas norausies. Un pēc laika apklusīs - tas, viņš, ir norāvies un skrien, pazūd gaišajā naktī. Beidzot miers! ... Gan jau no rīta atgriezīsies."
- "Un atgriezās?"
- "Vienmēr atgriežas. Noguris, pilns nožēlas un izsalcis pēc tuvuma."
"Bet kāpēc izsalcis, ja ticis brīvībā?"
Pasmejos: "Starp vilkiem tev vienmēr izsalkušam būt! Viņi saplosa visus tuvības kumosus pa zemi un nemāk cienīt šo dzīvības ēdienu. Tik ļoti vēlas šo gaļu, ka nespēj to panest."
- "Cik dīvaini! Biju domājis, ka cilvēki vilkus jau sen ir pieradinājuši."
- "Pieradinājuši?" pasmejos. "Ne šie cilvēki kādu vilku ir jebkad pieradinājuši. Viņi baidās tos. Viņi nepazīst to dabu un drīzāk nogalēs, un neļaus ķēdē pie būdas sargāt."
- "Kas tad?"
- "Mednieki. Šo cilvēku suņi sen piecās ķēdēs pie akmens sienas piesieti. Nekad nav brīvībā tikuši un nekad nav ļauti ostīt tās smaržu. Un pēc gadiem šie lopi kļūst kusli un muļķīgi kā tādi tikko dzimuši ... visu mūžu."
- "Un ko tu darīji?"
- "Es negribēju mēģināt pieradināt vilku. Tas ir pretīgi! Tā vietā es kļuvu par vilka draugu, un katru reizi, kad nāca pilnmēness, es atķēdēju viņu un ļāvu doties mežos pie vilkiem. "
- "Un vai tas līdzēja?"
- "Kādu gadu līdzēja. ... Kādu gadu, bet katru reizi, kad vilks atgriezās, nekas nebija mainījies - atkal nožēla un izsalkums. Un es nevarēju noskatīties, un tāpēc devos ar vilku kopā, lai to mainītu."
- "Tu devies kopā ar vilkiem?! :O"
- "Jā. Man bija jāzina, kas notiek un ko darīt!"
- "Un kā?"
- "Traki, visi vilki ir tik nožēlojami! No vienas puses tik nepieradināti un dzīvnieciski, bet no otras izmisuši un izsalkuši!"
- "Ko tad tu tādu izdarīji, ka tavs vilks vairs negaudo un neprasa pēc meža?"
- "Vēl neko. Viņš zina, ko es gribu darīt, un viņš man kā draugam ir apsolījis gaidīt. Gaidīt līdz vairs nevajadzēs laist uz mežu, bet reizē vairs nebūt izmisušam un izsalkušam. ... viņš vairs nebūs viens pie būdas."

Tell me…

I want you to tell me about every person you’ve ever been in love with. Tell me why you loved them, then tell me why they loved you. Tell me about a day in your life you didn’t think you’d live through. Tell me what the word “home” means to you and tell me in a way that I’ll know your mother’s name just by the way you describe your bed room when you were 8. See, I wanna know the first time you felt the weight of hate and if that day still trembles beneath your bones. Do you prefer to play in puddles of rain or bounce in the bellies of snow? And if you were to build a snowman, would you rip two branches from a tree to build your snowman arms? Or would you leave the snowman armless for the sake of being harmless to the tree? And if you would, would you notice how that tree weeps for you because your snowman has no arms to hug you every time you kiss him on the cheek? Do you kiss your friends on the cheek? Do you sleep beside them when they’re sad, even if it makes your lover mad? Do you think that anger is a sincere emotion or just the timid motion of a fragile heart trying to beat away its pain? See, I wanna know what you think of your first name. And if you often lie awake at night and imagine your mother’s joy when she spoke it for the very first time. I want you tell me all the ways you’ve been unkind. Tell me all the ways you’ve been cruel. See, I wanna know more than what you do for a living. I wanna know how much of your life you spend just giving. And if you love yourself enough to also receive sometimes. I wanna know if you bleed sometimes through other people’s wounds.
/Andrea Gibson/
Pārrakstīts no Smilinglatvian's Blog

trešdiena, 2012. gada 24. oktobris

Tu vari būt laimīgs

Cik ļuoti viens cilvēks var mainīt skatu uz lietām un skatu uz pasauli! Un reizē, kāpēc gan es to neesmu pamanījis agrāk?


Atceruos, ka laikā, kad vēl neduomāju vispār par cilvēkiem un biju ļuoti sevī, es sapņuoju. Sapņuoju, ka dzīvuošu viens, mazā mājiņā kaut kur ciemata malā un netālu strādāšu darbu, kas man patīk. Tas bija viegls sapnis. Sapnis, uz kuru tiecuos tuolaik – drusku strādāt un galvenais darīt tuo, kas patīk. Klusi, netraucēti un mierīgi.
Bet laiki mainījās, juo es sāku atrast arī citas nepieciešamības, kuras līkās tik ļuoti pašsapruotamas tuolaik! Bet tā nuotiek, un tā ir nuoticis ar visiem cilvēkiem. Un tad es skatījuos, uz kādiem mērķiem tiecas citi un kur man duoties. Un es sapratu, ka man, kaut līdzīgs, bet cits ceļš ejams.
Un te nu es esmu! Bijis izskatījis dažādus stūrus, bijis izskatījis dažādas vietas, redzējis, piedzīvuojis un vīlies, bet vēl nepadevies. Es. Te. Atradis, kur vēluos būt. Atradis, kuo vēluos redzēt. Vai atradis, kuo vēlas just?
Un kā jau iesāku, jā, es pirmuo reizi mūžā jutu, kā tas varētu būt, ka pēc kāda laika, es aizeju nuo visas truošnainās meklēšanas un visām šīm drāmām, un palieku mīluoša cilvēka apskāvienuos. Druoši, nepaiduoties un uz palikšanu.
Šuobrīd ir ļuoti savāda sajūta. Esmu pārbaudījis vienu nuo pēdējām lietām, kuras vēlējuos pārbaudīt sabiedrībā. Un secinājumi ir tik labi: tu vari būt laimīgs, tev tikai ir jāpacenšas, jāmeklē dziļāk, jāiztur ilgāk un jāpieduomā vairāk, un tu atradīsi savu laimi.
Kas tālāk? Klusums. Kā klusums pirms vētras – ir jāpārliek mērķi, jāpārkārtuo attieksmes un jāpārduomā darbi. Jāatruod laiks. Laiks mums, un laiks sev.
Vai arī cits ceļš, bet viennuozīmīgi nevajag skumt – tu vari būt laimīgs!
VējaSkrējējs

piektdiena, 2012. gada 12. oktobris

'cause it breaks my heart

'cause it breaks my heart
If we live this way
I know people need love
'cause there people never play the game
And we talk the talk
We communicate
And there people need love
'cause those people never play the game


Un te nu es esmu. Atkal pie sava bloga un atkal pie savām domām. Tomēr lietas ir savādākas. Tomēr pārdomas progresē, un cilvēki attīstās. Un arī es.
Un? ... Un, jā. Sāp. Pašam un citiem, ka viņi tādi ir, ka viņi tā uzvedas, ka viņi nesaprot. Izmisums, bailes un depresija vada mūs. Un taisnība vien ir: šeit ir kāpnes, kuras paši mēs radām. Divas kāpnes. Uz augšu un uz leju pa pakāpieniem: apmierinājums, cerība, optimisms, ticēšana labām beigām, entuziasms, kaislība, (prieks, zināšana, spēks, brīvība, mīlestība, novērtējums) VAI uz leju: garlaicība, pesimisms, vilšanās, pacietības trūkums, aizkaitinājums, neapmierinātība, neuzticēšanās, šaubas, pārmešana, bezcerība, dusmas, atriebe, naids, skaudība, nedrošība, vainas apziņa, (bailes, depresija, nespēks, ciešanas).
"Kāpēc?" es atkal uzdodu jautājumus. "Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no vientulības? Kāpēc mēs tik ļoti pieķeramies cilvēkiem? Un kāpēc mēs viņus pieviļam?"
Vai tiešām pieviļam? Vai tiešam dzīve ir cīņa? Vai tiešām? ... Nē, tā nevajag būt! Tā NEDRĪKST būt. Tas nav optimistiski, tas nav harmoniski, tas ir ierobežojoši. Dzīve ir ceļojums un, kā katrā ceļojumā, patīkamāk to ir veikt kopā ar kādu. Vai tas, ka otrs grib palikt un uzkavēties kādā vietā, ir mūsu pievilšana? Vai tas, ka kāds vēl vēlas izpētīt akmeni ceļa malā, kamēr jūs steigties, ir pievilšana? Vai tiešām mēs esam cīnītāji - ierobežoti un mežonīgi? Vai tiešām mēs nemākam atvainoties un runāt?
(smejos) Un kā gan es nepamanīju agrāk! Būt saprotošam ir vājums, būt mīlošam ir vājums, būt sev ... ir vājums? Ak, Jūs, ... vai tiešām cilvēki?
Un mums ir vajadzības. Dažādas vajadzības, dažādi cilvēki. Un mēs meklējam ... kā savas vajadzības apmierināt. Jo dažas svarīgākas, dažas ne tik, bet vajag, vajag apmierināt SAVAS vajadzības.
"Ja tas ir pašsaprotami, tad tas ir skaisti" - uztīties un notīties kā kamoliem, vienmērīgi, vienlīdzīgi un abpusēji. Bet, bet ... ja esmu tev ko devis, kāpēc tu redzi tikai to, ka tas vairs nav. Kāpēc mēs neļaujam sev atgādināt to labo, to, ko esam saņēmusi no citiem? Kāpēc mēs redzam brūces un neredzam kreveles? Kāpēc mēs plēšam tās citiem nost? Kāpēc? ...
"Un mirklī, kad būsi vājš un nespējīgs, tavs tuvākais durs tev pēdējo asmeni tavā sirdī" ... kāpēc? Tiešām kāpēc? Es jūtos kā analfabēts par šo visu! Es to nesaprotu, kaut esmu jutis es to ... tas salauž manu sirdi.


Un tomēr? Vai tomēr? Es arī esmu gājis un domājis, un izvairījies no cilvēkiem, kas ... nē, šaubas! Šie cilvēki, ja cilvēki, ir kā enkuri, kas velk un velk tevi dzelmē, lai tu vairs neatšķirtu, kas labs, kas ne, kas tavs, kas ne, kas ir, kas ...
Vajag savādāk! Vajag saprast, vajag uzticēties, nebaidīties un runāt. Vajag vienmērīgi, lēnām un uz priekšu ... uz augšu pa kāpnēm, uz augšu pretī laimei. Un tos, kas vēlas tur nokļūt ņemt līdzi, jo kopā ir patīkamāk!


VējaSkrējējs

pirmdiena, 2012. gada 24. septembris

Domas par cilvēkiem ...



Iekārtojamies ērtāk gultā. Ieklausāmies mūzikā. Un sākam rakstīt: "Mana grāmata: attiecības." Atceramies citātus, meklētos uzskatus, aprakstus, pieredzes, mirkļus un citas svarīgas lietas. Atceramies mīļākos. Kā gan lai uzraksta?
"Pirmais likums, lai saprastu citus cilvēkus: cilvēki ir dažādi, " un tā arī ir; es domāju. Kā lai uzraksta tā, lai attaisnotu poligāmiju, bet ne seksismu? Kā lai uzraksta tā, lai tas veicinātu brīvību nevis bailes iemīlēties? Galvenais, kā lai veicina mīlēt savus partnerus?
"Monogāmas attiecības ir tikai vienošanās," es pierakstu. Vai es esmu pareizi spriedis?
- "Patiesām attiecībām vienošanās nav vajadzīga." Jā?
- "Ja nav vienošanās, nav krāpšanas." Bet bailes?
- "Greizsirdība ir bailes palikt vienam ." "Zaudēt," es nodomāju.
Mīlestība ... "ir vēlme padarīt otru laimīgu."
Mīlēšana ... "ir jūtas, kas vēlas mīlēto padarīt laimīgu." "Un arī darbi," es piebilstu.
Iemīlēšanās? "Laimes sajuta, ka vari kādam būt, dot - mīlēt."
Domāju: "Ak, muļķīši Jūs, cilvēki nevar piederēt! Tad viņi vairs nav cilvēki, bet lietas." Un: "Nesien mani ar pie sevis ar savu cietsirdību, ar vainas apziņu manī tu mīlestību iegūsi."
Uzticēšanās, atklātība, godījums, brīvība un mīlestība - kā lai to ieliek vienā rakstā par attiecībām?


Post Scriptum Cik forši, ka ārā līst!

otrdiena, 2012. gada 28. augusts

Paslēpties ...

Es spēlēju paslēpes katru dienu. Kā bērnībā tik šodien biežāk. Es spēlēju paslēpes, es slēpjos no cilvēkiem, kas neredz. Es esmu pelēks un saplūstu, lai neredz mani tie, kas elkus meklē. Man krāsas mazumā un spilgtums arī dzen, lai tie, kas apžilbt grib, lai nepamana.
Es spēlēju paslēpes un netiecos garāks būt, lai pāri baram neatšķirotos. Lai sabiedrības šķēres netiektos pēc manis kā pēc asna, kas jānopļauj.
Man būt un spēlēt paslēpes, lai cilvēki mani neredz. Es paslēpjos no tiem, kas akli ir un nemāk redzēt, es paslēpšos. Ar pelēko noskaņu aiz gariem matiem, pēdējos autobusa solos un pirmajos klasēs. Es paslēpšos, lai neredz tie, kas spēlē ... teātri.
Un tu, manas slēptuves biedr, kā iet? Es redzu, ka šī slēptuve ir tā īstā, kur slēpties mums abiem zem pasaules teātra skatuves. Paldies!

Ars

otrdiena, 2012. gada 7. augusts

Brīvdomātāji



Viens naktī. Es guļu pļavā savā teltī un klausos kā fōnā skan industriālā mūzika. Pirmo reizi man sanāk apdomāties par šo brīvdomātāju sabiedrību. Te ir lieliski!
Vakara sarunu laikā man sanāca uzzināt, ka visi šeit esošie cilvēki ir frīki (labā nozīmē). Vienam patīk industriālā mūzika, otram tā morālā brīvība, citus vieno neparasta patika pret sērēm, citi ir sāpju mīļi, citi ir brīvības meklētāji, bet citi ir vienkārši šeit pieņemtie.
No vienas puses es apbrīnoju šīs sabiedrības uzskatus - bez kompleksiem, saprotoši un dažādi, bet no citas -  aktīvi jautāt un neizgrūž, un palīdz. Protams, ka šajā sabiedrībā ir arī atrodamas tādas lietas kā pilnīga atšķiršanās no sabiedrības uzskatiem, alkohōla un narkōtiku lietošana un rakstura sarežģītība, un unikalitāte (pilnīgi pretēji raksturi), bet es te jūtos labi. Un tas ir svarīgi! Neviens necenšas savus uzskatus uzspiest tev virsū, un ļauj iet savu ceļu: ja es ieinteresēts, ej, ja nē - drīksti skatīties no malas.
Pats dīvainākais, ko es šajā sabiedrībā negaidīju ir divas lietas. Pirmkārt, attiecībā uz lietām, ko šie cilvēki nezina vai nesaprot, viņi nevis uzreiz noraida un kritizē, bet gan dod laiku, lai saprastu, vai viņu pēkšņās domas nav mākslīgi radītas stereotipu dēļ. Otrkārt, man ļoti patīk brīvdomātāju sabiedrība, jo es negaidīju, ka kāds uzzinot, ka esmu gejs (atklāts), izrādīs pret mani interesi un pat paprasīs telefōna numuru, ko es, protams, iedevu. ... Kāpēc ne?
Bet papildus šodienas domas man rada šaubas. Es sevi sāku vairāk saprast un arī reizē sāku nojaust, kādas ir manas intereses un vajadzības, kuras vajadzētu papildināt. Runājot par vīriešiem, es esmu pamanījis, ka es "rotēju ap Dvīņiem". Jā, ... Pieņemot, ka horoskōpi ir nekas, tas neko neizsaka, bet es nevēlos tā to saistīt, jo ir pārāk daudz informācijas ... Bet tas nemaina to, ka man ir svarīgi, lai otrs cilvēks būtu vairāk atraktīvs, aktīvs un vēlētos doties uz pasākumiem. Vēl vairāk man būtu jāapzinās, ka es iesaistos pilnīgi atšķirīgās sabiedrībās - geju populistiskajā sabiedrībā, atvērtajā, aktīvistu, industriālās mūzikas sabiedrībā, mataino sabiedrībā, dažāda veida metāla mūzikas sabiedrībā, smagās mūzikas sabiedrībā, studentu sabiedrībā un daudzās citās.
Kopumā skatoties, es esmu dinamisks, un man patīk dažādas lietas. Bet problēma ar šo sabiedrību varēt tāda, ka man, kā atklātam gejam, būtu grūti atrast sev tādu partneri, jo es apzinos, ka līdz šim es neesmu nevienu tā īsti definējis par savu puisi tāpēc, ka man nav reālo attiecību sajūta, kā arī es vēlos, lai man attiecības būtu stabilas.
Apskatot savas pārdomas, esmu secinājis, ka man ir liela vajadzība pēc cilvēkiem, pasākumiem un sabiedrības. Es esmu dinamisks, mainīgs, svārstīgs, bet es to uztveru kā labu īpašību, jo varu gan uzzināt daudzas labas lietas, gan arī atbrīvoties no dažādiem kompleksiem un stereotipiem. Katram gadījumam esmu sapratis, ka man jābūt atvērtam ar to, ka man patīk gan ļoti smaga mūzika un tumša sabiedrība, gan ar to, ka es vēlos salīdzināt un ieskatīties dažādās lietās.
Bet, runājot par to "Kāpēc gan nenolaist?", es domāju, ka būtu diezgan interesanti iepazīties tuvāk (ka starpā reti i' kāds milimetrs) ar cilvēku, kurš ir atstājis labu iespaidu, kura joki man patīk un uz kura man ir crush. "Kāpēc gan ne?" Bet, jā, viņam ir tāda pati attieksme kā manam mīļākajam, tik raksturs smagāks.
Vienīgais, kas man būs jāizdara ir jāpasaka, ka, pirmkārt, es visu uztveru nopietni, otrkārt, es ĻOTI ātri ieķeros cilvēkos, kuri atstāj labu iespaidu, un, treškārt, mani neinteresē tikai sekss vai drāšanās, ja pārguļ, tad tā, kā vajag - ar izjūtām, pieķeršanos un atļaušanos iemīlēties, kaut tik uz pāris mirkļiem. ... Cik es esmu sapratis, viņam interesē sevis sevis atklāšana, un to es viņam došu.
Ars

otrdiena, 2012. gada 10. jūlijs

Dream Is My Destiny


Rakstu: “Klusums. Miers.” Domāju: “Nepabeigtība. Vēlēšanās. Domas.” Šī ir vēl viena nakts, kas pavadīta neguļot. Bija karsti vai arī nē - domas bija daudz.
Dīvaini, bet var manīt, ka tiecos pēc kaut kā. Pēc nepieciešamības, vēlmes, vajadzības. Nezinu … Iespējams man vienmēr ir bijis grūti izklāstīt savas jūtas, jo dažas es neesmu uzdrošinājies parādīt, dažas ir un būs tikai atbilde un dažas ir tikai manas. Šķiet, ka viens īpašs emociju veids iekšā pietrūkst, un es to cenšos to kompensēt, meklējot īsfilmas, seriālus, grāmatas, attēlus (tumblr) un citas lietas. Dažreiz šķiet, ka savās jūtās esmu vecāks nekā rakstīts, un savā domāšanā arī, bet raksturā vēl nepabeigts, vēl meklējošs, vēl … zinātkārs. Bet es to vēlos saglabāt!
Saka, ka ir lietas, kuras nevar sakārtot vienas dienas, vienas nedēļas vai viena mēneša laikā, - tām ir jādod laiks, notikumi un citas lietas, kas liks tām sakārtoties. Dažreiz ir lietas, kuras vajag “izdzīvot” dabiski, līdzīgi kā sēklai pašai vajag izdīgt ārā no sava apvalka. Bet tomēr tā pat kā sēklai tai ir mērķi, un šajā gadījumā šķiet, ka man kaut kas svarīgs pietrūkst. Minerāli? Par maz ūdens? Saules? Vai drīzāk cits drošāks puķu podiņš!?
Atgriežoties pie šādām domām, es neviļus sev atgādinu mīļāko - puisi, kurš liekas bija tuvs. Kaut kā viss tiecas pie viņa, jo, cik es esmu pamanījis, citur es atrodu tik izlādēšanos, viņā - arī tuvību.
Bet viss neiet tā, kā gribētos. Ir lietas darītas, runas runātas un nostādnes izveidotas. Gribas atkal viņu satikt!


Attiecības. Kā ar dzijas kamoliem, diviem - tiem ir jānotinas un jāpietinas, abiem, vienmērīgi un saskanīgi. Es neredzu jēgu nekam citam kā harmonijai. Bet uz to vajag tiekties, attīstīt. Harmonija nav fakts, tas ir process, sistēma, uztveres veids, ne sirreāls, bet sasniedzams.
Par attiecībām man atmiņā spilgti ir palikusi doma, ka harmoniskām attiecībām ir jāveidas no trim lietām/pusēm - kaisles, tuvības un vēlmes tās turpināt.
Domas … Bet tās jau sāk kļūt automātiskas, kad saskaros ar cilvēkiem, - nogaidu, dodu iespēju, padomāju, skatos mērķus, runāju. Bet nē - vajag laiku, lai viss būtu. “Lai iemācītos dzīvot ar kādu kopā, vispirms ir jāiemācās dzīvot vienam pašam.”

otrdiena, 2012. gada 5. jūnijs

Tikko Draudzības dienas. Pirmo reizi piedalījos. Bija tiešām jautri. Tāda laba pēcgarša no tā pasākuma palika. Un arī tagad vēl jāatrod laiks, lai aizietu pakaļ karogam, kuru gribu pielikt pie sienam par piemiņu.
Bet līdzi tam visam, kas notika šajās dienās klāt nāk pārdomas ... kārtējās. Turpinu uzdot sev jautājumus un cenšos domāt. Kaut arī dažreiz vajag arī nedomāt, es tomēr nevēlos atteikties no šī stāvokļa - jautāt, domāt un secināt, un no jauna jautāt, vai ir pareizi izsecināts.

Pēdējās dienās kā jau gandrīz vai aktīvistam sanāca vairāk palasīt lietas, kas saistījās ar Mums. Daudz negāciju komentāros, dažas diskusijas un skatījumi un citas lietas. Bet par spīti visam es tomēr neizprotu šo visu jezgu, ko uztaisījuši dogmatiskie kristieši. Tik akli, tik muļķīgi, tik ... nesaprotu.
Nesen YouTube biju atradis vienu interesantu pētījumu par lietu atkārtošanu (?). Nezinu, vai es pareizi to nosaucu. Pētījums bija ar vairākiem dzīvniekiem, kuri tika pārbaudīti uz dažādām vides izpausmēm: piemēram, ja putns kaut ko izdara, tad dabū barību; ja kāds cits dzīvnieks kaut ko citu izdara, tad dabū kādu algu. Pats interesantākais šajā pētījumā bija tas, ka šie dzīvnieki, kas tajā piedalījās, arī nākotnē tupināja darīt tās noteiktām lietas, kas viņiem bija iemācītas, kaut no tā neko nedabūja.
Šeit patiesībā var vilkt līdzības ar reliģiju - lūdzamies, vienreiz atbildēja; turpinām lūgt - dažreiz atbild, dažreiz nē.
Reliģija (domāts vairāk kristietības atzari) spēlē tieši uz šīs varbūtības un nenoteiktības un sludina to kā dieva pirktu, bet tā nav! Te tiešām var redzēt, cik patiesībā cilvēki ir primitīvi attiecībā uz saviem instinktiem. Un vēl klāt klostera "gudrīši" pieliek klāt kādu smieklīgu stāstu, lai papildinātu savas rindas arī ar tiem, kas tomēr cenšas skatīties cauri šīm lietām.

Vēl viena laba lieta, ko es nesen manīju, bija maza, maza ideja par to, ka varētu saukt baznīcu kā institūciju pie atbildības par tās darbībām. Pirmām kārtām par pedofilijas slēpšanu, tad radās papildinājums par nodokļiem un beigās - par cilvēku apmānu un melošanu viņiem.

Jā, ... Taisnība, kā jau var redzēt, mani ir sakaitinājusi kristiešu dogmatiskā baznīca gan ar savu "dabas" propagandu, "pareizajām" vērtībām, izdomātajiem cilvēciņiem uz mākoņa maliņām un, galvenokārt, naidu.
Pirmkārt, esmu manījis, ka kristieši savā ideālismā izmanto dabas likumības to piedēvējot kā likumus un "tā tam būt". Visvairāk man riebjas viņu mēģinājums cilvēkus iedalīt pēc šī likuma: dzīvība un nāve. Dzīvības likums ir radīt pēcnācējus un visi homoseksuālisti pielūdz nāvi kā tādu.
Tas ir muļķīgi un NEMAZ nav dabas likums. Dabas likums ir harmonija nevis mūžīgā dzīvība un mūžīgais progress. Dabai neinteresē, kurš ir stiprākais un kurš ir vājākais, bet gan tas, kurš dzīvo harmonijā ar to. Stiprākais mirs tāpēc, ka viņš lielīsies, ka ir stiprs, bet vājākais nebūs uz neko spējīgs. Vajag būt gan pietiekoši stipram, gan arī gudram, lokanam, veiklam un reizē spējīgam tikt cauri jebkurai situācija.
Taisnība vien ir Džonam Lenonam, ka reliģija nav nekam vajadzīga - tā dala cilvēkus labajos un sliktajos. Un taisnība, ka ir jāmeklē visā miers - harmonija.

Šajā ziņā man pirms kāda laika, kad uzsāku rakstīt Teicēja emuāru, bija doma aprakstīt tādu savu jēdzienu kā pašreliģija - reliģijas paveids, kura pamatā princips ir veidot savus morāles principus un censties ievērot cieņu pret citu principiem, un saglabāt harmoniju. Tagad, vairāk pārdomājot tādas idejas kā morāles principu veidošana, dažādu reliģiju analizēšana un citas lietas, kas liek domāt, kas ir pieņemams gan personīgi, gan arī sabiedriski, es esmu saskāries ar to, ka patiesībā visi cilvēki, kuru vērtībām ir kāda saistība ar reliģiju vai filosōfiju, patiesībā jau arī ir pašreliģijas piederīgi. Viņi neņem visu reliģijas saturu - tik to, kas viņiem ir pieņemams.
Reizē papildinot, es domāju, ka vajadzētu uzrakstīt kādu vispārīgu pamatu visam; ideju, kas liktu cilvēkiem pārdomāt, cik patiesībā reliģija ir ierobežojoša un cik ļoti tā ierobežo viņu tiekšanos pēc zināšanas un mēģināšanas izprast lietas.

Visām šīm dažreiz iespējams sarežģītajām pārdomām iemesls ir tieši tas, ka cilvēki nesaskata cilvēkos mīlestību un tiekšanos pēc tās.
Kā jau esmu daudzas jo daudzas reizes teicis, "ja vēlies saprast citus cilvēkus, tev ir jāsaprot, ka cilvēki ir dažādi." Un šai tieši ir jābūt galvenajai idejai, kura būs jāieliek tajā darbā.

* * *

Personīgajā dzīvē man dominē viens vienīgs jautājums - ko es īsti gaidu? Man šķiet, ka nesen lauzu 6 mēnešu posmu, kurā nebiju ticies ne ar vienu puisi, bet tik un tā šobrīd šķiet, ka laikam atkal turpināšu no jauna šo posmu, jo tomēr nav tas. 
Pēdējais mēnesis iekšēji bija grūts. Tiku vaļa no depresīvā garastāvokļa, bet reizē tomēr kāda nostalģija sēž iekšā. Dzīvoju bezmotivācijā un jūtu, ka kādu laiku mana lielā atbildības sajūta nebūs manāma.

"Ko tad es īsti gaidu?" es sev uzdevu jautājumu. Kaut varētu likties, ka atbilde ir sarežģīta, kā man ir raksturā, tā nav. Šoreiz ir vienkārši. Sākšu ar stāstu par saraksti ar vienu puisi, kad viņš jautāja, kas man patīk. Cik es atceros, es atbildēju, ka man patīk gulēt kopā, dauzīties, labi pavadīt laiku. Zinu, ka tas ir nenoteikti, ko es viņam rakstīju un visticamāk viņš būtu vēlies lasīt: "Man patīk sekss un es gribu drāzties ...", bet tas neesmu es. Man tiešām patīk dauzīties, būt dažreiz bērnišķīgam un arī neglābjam romantiķim.
Pēdējā laikā esmu beidzis izlikties un runāt vai rakstīt lietas, kuras citiem patiktos dzirdēt tikai tāpēc, ka tas ir, bet vairāk esmu mēģinājis būt pašam. Gluži kā pamatskolas beigās, pirms 4 gadiem, kad es pilnībā atteicos lietot jebkādus rupjus vārdus, jo tam nebija vajadzība.
Saistība tam ar šo visu ir tāda, ka, lai es izprastu to, ko es gaidu, man ir jābeidz izpaust sevi tā, kā to vēlas redzēt citi, bet beidzot jāsāk būt sev.
Reizē ... Jā, es zinu, ka pēc dabas esmu gandrīz vai nimfomāns, bet tomēr es māku pats izlādēties, man nav vajadzības to izpaust caur seksisma ideoloģiju un ideāliem, un man nav vajadzības attiekties pret cilvēkiem kā tikai seksa objektiem, kā to dara daudzi geji.
Es sagaidu pieķeršanos, atvēršanos, emocionālu atvēršanos un abpusēju uzticību, bet tas ir sarežģīti, kad tev ir vēl tonna ar lietām galvā, kas nav tavas, bet liek tev kaut ko darīt. No šiem kompleksiem ir grūti atbrīvoties, lai spētu paskatīties uz cilvēkiem savādāk.
Un reizē ir grūti uzticēties, kad tev ir bijusi diezgan slikta pieredze un kad esi saskaries ar daudzām ietekmējošam lietām, kas katra atstāj kādu kompleksu.

Es tiešām nezinu ..., bet ir jābūt optimistiskam.

VējaSkrējējs

pirmdiena, 2012. gada 21. maijs

Dienas, naktis, laiks, mirkļi.

Viss vienā putrā. Kaut kā tagad ir tas mirklis, kad negribas neko rakstīt, gribas iet gulēt un izgulēties, bet tomēr esmu silti iekārtojies gultā, pretī ir porķis, un blakus gultā guļ kaķis, skan viena lieliska dziesma, par kuru jūsmoju, un domāju par nākotni.
Pēdējais laiks, jā, tas ir tas, par ko es domāju. Laiks, vietas, notikumi un, protams, cilvēki. Es esmu kļuvis kluss un, manuprāt, tas ir labi, jo pēdējā laikā tas depresīvais garastāvoklis ir atmetis man ar roku, un arī reizē mana milzīgā atbildības sajūta ir atlabusi. Pa šo laiku es esmu paspējis uzrakstīt gandrīz vai lielāko daļu sava kvalifikācijas darba un samazinājis nervozitāti tā dēļ, bet reizē esmu (kā jau parasti vasarās) sajaucis savu diennakts ritmu ar kājām gaisā un daudz ko daru tieši naktīs. Pilnīgi nav jābrīnās, ka bieži vien uz vēlākiem pasākumiem atsakos!
Jau pamanīju, ka daži ir iemaldījušies manā tumblr. Zinu, pats vainīgs. Gribēju, lai dažas labas lietas var arī redzēt cilvēki čivinātājā, bet savukārt čivinātāju saslēdzu kopā ar facebook, lai tie, kas tur, arī var izlasīt. Priekš manis tumblr ir lieliska lieta, kur es atrodu daudzas jaunas lietas, idejas (priekš dzīvokļa) un tamlīdzīgi. Vēl nesen ar dzīvokļa biedru rakņājāmies pa tēmu bonsai, bet mans tēmu saraksts, ko es esmu atlasījis ir šāds: 30 Seconds To Mars, Apocalyptica, Architecture, Doctor Who, Dragon, Dream, gay, gay kiss, gay love, gay romance, magic, mayan, medieval, merlin, Mick St John, science, shonen ai, Torchwood, yaoi. Protams, es sekoju vēl 30 citiem tumblr blogiem, kas reblogo daudzas interesantas lietas, bet tas tā.
Arī reizē domāju savu LGBT īsfilmu emuāru pārnest uz tumblr, jo negribas rakstīt aprakstus tiem, un reizē var vienkārši pielikt tagus ar tēmām.

Tieši nesen, pārskatot emuāru sarakstu, Rudzupuķes raksts par sludinājumiem atsauca atmiņa nepabeigto geju sabiedrības analīzi, kuru jau laikam vairākos rakstos pieminu. Tai jau ir kādas trīs lapaspuses teksta un vēl divas ar tēmām, kuras būtu jāietver tajā analīzē. Nezinu, cik interesanta būs tā lasāmviela, bet pašam ir sajūta, ka daudz pie tās darbojos.
Bet, manuprāt, Rudzupuķes raksts un informācijas autors (zināms) diezgan labi parāda attieksmi pret šādiem sludinājumiem un arī reizē pašu sludinājumi ielicēju mērķus, kaut tā ir sava veida ironija. Tā kā, lai orientētos es mēdzu likt nosaukumus, - šie būtu meklētāji.
Kā jau pirms tam es pārliecinājos meklētāju lielākā problēma ir tā, ka viņi vienmēr ir meklēšanas fāzē: meklē, meklē, meklē ... Protams, manuprāt, būtu jāizdala cilvēki, kuri vēl nezina, ko vēlas, un eksperimentē ar lietām, notikumiem un tamlīdzīgi, bet tomēr es tiešām nebrīnos arī par pārējās sabiedrības attieksmi, ja geju sludinājumi ir divreiz vairāk kā citu, kaut mēs esam tik ~10% sabiedrības. Reizē meklētāju sabiedrības problēma ir tāda, ka viņi jau sākumā nosaka, ka ar šo cilvēku es nebūšu ilgi, ar šo cilvēku es iepazīšos tikai seksam, šis cilvēks ir tikai mērķis (sarakstnieki).
Bet otra problēma, ar kuru es esmu saskāries ir tas, ka patiesībā daudzus cilvēkus piesaista šī kliedzošā sabiedrība un ka arī reizēm ir izdevies sastapt ļoti normālus cilvēkus tieši caur sludinājumiem. Bet šeit uzreiz dominē viens fakts - iemesls, kāpēc ir ielikts sludinājums. Parasti, ja puisis meklētu normālu iepazīšanos un gaida iniciatīvu aiziet izklaidēties, pavadīt labi kopā laiku vai ko citu, tad, ja atbildē sagaida analīzi un mēģinājumu izvairīties no kārtējiem sarakstniekiem un drāzējiem, bieži vien atsaka vai nevēlas turpināt. ( ;-) )

Nāk vasara. Drīz praids Draudzības dienas. Domāju piedalīties. Uztaisīšu iekš uzvelckreklu.lv sev kādu krāšņu kreklu un laikam piedalīšos. Ir drusku uztraukums, bet tas neziņas dēļ. Jau tagad, zinot diezgan daudz par to pasākumu un palīdzot IT jomā, sāk raisīties idejas kas būs, kas ne. Esmu jau pieteicis tās dienas par brīvdienām no darba - tāpēc laikam būs jānosvin labi. Vispār man visvairāk interesē kino pasākumi, jo tika minēts, ka rādīs pāris leģendāras filmas, kuras man būtu jāredz (un arī kuras man interesē).
Bet vasara? Vasara būs laiks, kad es pārskatīšu savus nākotnes mērķus, idejas un vēlmes. Jādomā, kurā jomā doties mācīties, ko darīt ar darbu un ko vispār tālāk darīt. Darbs man drusku traucē. Vismaz tagad. Ir tik daudz lietu galvā, ko vēlos realizēt un mēģināt darīt. Idejas - milzīgas, motivācija - ir, laiks - nezinu. Kaut kā šķiet, ka vajag vairāk piestrādāt pie plānošanas - tas jau man no bērnības nav īsti labi gājis. ...
Smejos par bildīti. Man patīk! Protams, ka ņemta no tumblr, bet varbūt tas, kas rakstīts, arī notiks. Gan jau kaut kad, ... Kad es to vismazāk gaidīšu! Pēdējā laikā galvā turas šāda doma: "Kad vēlies dzīvot ar kādu kopā, tev vispirms ir jāiemācās dzīvot vienam." (pasmaidu)
Atceros, ka pirms kāda laika man ir pāris paziņas un draugi stāstījuši par tobrīd diezgan dīvaino attieksmi pret attiecībām un boyfriend būšanu. Vispār tā attieksme ir bijusi diezgan optimistiska un pozitīva. Arī reizē ar teicienu: "Gan jau būs, jo es došu iespēju" dot motivāciju un izvairās no depresijas, kas ļauj domas novirzīt uz citiem mērķiem. Iespējams es sāku šo attieksmi saprast un iepazīt. Arī reizē manu šo attieksmi arī citos cilvēkos.

Ā, jā, un vasarā arī vēlos uztaisīt ballīti. Varētu pilnīgi teikt, ka pirmo ballīti. Tagad cenšos noteikt datumu, kurā pēc iespējas vairāk cilvēku varētu būt. Ļoti ceru uz labākajiem draugiem, emuāristiem un mīļāko, bet nezinu kā būs. Gan jau šīs nedēļas beigās visiem aizsūtīšu ziņas ar jautājumu, kurš datums der, izvērtēšu, kas tiek un kas ne un varbūt pāris cilvēkiem, kuri apvainosies, aizsūtīšu speciālu uzaicinājumu. [labrīt, kaķi!] Un tad skatīšos. Vēl nav arī sataisīts saraksts ar lietām, kas ir jāatrod, jānopērk, bet idejas jau tumblr ir atrastas. Jā, un katram gadījumam man šķiet, ka ir arī daži emuāristi, kurus vēlētos redzēt!

Labi, tagad gan man būtu jāturpina darīt citi darbi.
Ar labu rītu,
VējaSkrējējs



trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis

Nyctalgia (Pārdomas rakstot analīzi)


Klausos post-roka grupu, kurai nosaukums ir atdarināts no vārda nostaļģija. Un domāju, ko gan līdz šim pa šiem diviem ar pusi gadiem uz mani ir atstājusi šī mana dīvainā uzvedība, kad es pēkšņi nokļuvu šajā sabiedrībā. Atceros, ka sākumā es rakstīju un pārdomāju idejas par to, ko nozīmē pieaugt, un meklēju, kādas īpašības es nevēlos manīt. Tagad es to visticamāk sauktu par apsūdzību pieaugušajiem, kas izfantazēja nežēlīgu realitāti, kur cilvēkiem ir individuālisma un pašlabuma dzineklis, kuru es tik ļoti necietu. Kā arī tā ierobežotība domās un vienmēr visu jauno uztvert kā ienaidnieku un no tā neko nemācīties.
Tolaik mana pieredze bija diezgan maza. Es sevi nostādīju ārpus termina “pieaudzis”, ko tagad visticamāk būtu grūtāk izdarīt, jo cilvēki uz skaitļiem skatās savādāk kā uz reālo vecumu. Bet pa šo laiku pētot, analizējot un iepazīstot es esmu uzstādījis gan savus mazos mērķus, gan lielākus, gan lietas, kuras vēlos sevī saglabāt, gan arī lietas, kuras neciešu un no kurām gribu izvairīties.
Savu analīzi es esmu sācis ar “skaļāko daļu” - klubu, virtuālo cilvēku sabiedrību, kas manī zināmā mērā ir izraisījusi tādu kā bezpalīdzības iespaidu. Tā kā lasu Nīčes Antikristu, tad visticamāk viņš to sauktu par līdzcietības depresiju, kad, jūtot līdzi cita sāpēm, tu sevi dzen depresijā nevis centies palīdzēt un mainīt situāciju.
Šī sabiedrība diemžēl uz mani ir arī atstājusi iespaidu – kompleksus, atsvešinātību, neuzticēšanos. Motivāciju analīzes rakstīšanai es esmu radījis pats, lai pieliktu punktu tam visam – izlādēt savas domas un pievērsies mērķiem, kas man ir bijuši pirms šīs sabiedrības iepazīšanas. Tik pat labi var teikt, ka šo analīzi es rakstu, lai izteiktos, jo pēdējā laikā arvien vairāk man šķiet, ka kļūstu atsvešinātāks, bet reizē ķeru katru saistību kumosu, ko varu dabūt.
Man ir liels prieks, ka ir mainījusies vide, kurā es atrodos. Zinu, ka šī ir pēc vērtībām savādāka vide, un es jau šobrīd kā sūklis uzsūcu tās idejas sevī.
Ir sarežģīti atbrīvoties no lietām, kas ir iegājušās un kuras ir tevī radījušas jau instinktīvas reakcijas. Tagad manī ir iegājušās bailes, liela neuzticības sajūta un nepamatots skeptiskums. Dažreiz šķiet, ka es izeju rehabilitācijas posmu no sabiedrības kā no alkohola vai narkōtikām tikai atšķirība ir tāda, ka man netiek dotas nekādas zāles: nedz sāpju remdējošās, nedz arī nomierinošās. Iekšā ir ļoti daudz domas, idejas, pārdomās, kliedzieni, vēlmes, baides, sāpes, asaras un galvenais nepiepildītas cerības, ka es dažreiz brīnos, ka pēkšņi nesāku to visu izlādēt kā atomsprādzienā.
Bet, nē ... patiesībā šis process ir atbrīvošanās no iedomas, ka man ir kaut kas nepieciešams, bet reizē man jau ir apkārt motivācija. Es esmu sācis veidoties jaunā sabiedrībā un jaunās atšķirīgās vērtības, kurās es pats, draugu un paziņu motivēts, esmu tiecies tikt iekšā ... Vienkārši vajag darīt – nevis rakstīt un atkārtot sen uzrakstītus principus, bet gan tos izmantot dzīvē un pāriet no virtuālās pasaules uz reālo pilnībā un pa visam.
Lēnām, mierīgi un uz priekšu ... pretī savam mērķim.

VējaSkrējējs

Necentīšos līdzināties citiem - es klausos tumšu, nostalģisku mūziku vai arī tieši pretēji - optimistisku un cerību pilnu. 

"Visinteresantāk ir būt multistilistiskam, universālam un brīvam, atļaujoties zināt visu un kombilēt nesavienojamas lietas. Ar laiku atteikšos vairāk no lietām, kas padara mani vienādu ar citiem ..." - Ars.

sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

Savādāks klusumu

Klusums. Šoreiz savādāks. Tāds drusku savādāks. Varbūt pavasarīgāks? Vai arī optimistiskāks? Bet aktīvāks un motivējošāks gan! Dzīves vide ir mainījusies. Labi mainījusies un man ir par to prieks.
Laiks, ka ir pagājis, ir bijis dažāds. Daudz kas ir noticis. Vai tiešām ir? Grūtāk ir uzrakstīt, kad esi kļuvis aizņemtāks un vairāk lietas ir jāizdara. Daudz darbu priekšā, daudz jaunu cilvēku un iespējams, ka arī jaunu cerību domu un citu lietu.
Bet tagad? Tagad ir klusums. Iekšējs klusums. Varbūt klusums pirms vētras vai arī klusums pirms lieliskas simfōnijas? ..., bet ārā skan vai nu ģitārmūzika, vai kas roķīgāks, vai mierīgāks.

Pēdējās domas man ir par analīzes uzrakstīšanu, ko es vēl joprojām neesmu izdarījis, manuprāt. Bet reizē tas ir sarežģīti - skatīties kā ir izveidojušās dažādas sabiedrības un reizē nemīties ar tām. Taisnība vien bija visiem tiek psiholōgiem, kas minēja: "Mūsu attieksme ir tikai atkarīga no tā, ko mēs persōnīgi esam piedzīvojuši, no mūsu pieredzes."
Nē, drīzāk jau es vairāk domāju, lai tā analīze ir kaut cik universāla, lai pēc tās var vadīties, bet šķiet, ka tas būs grūti ..., jo ir daudz faktu, lietu, raksturu, domu un citu lietu jāietver. Cilvēki nav konstanti - viņi ir mainīgi. Un reizē, salīdzinot dažādas vides - virtuālo un reālo - ir lielas atšķirības.
Bet tas tā ... domas, plāni, idejas.

Tagad jau dzīvojot jaunā vidē sāku sevi pieķert pie kalendāra. Kaut kā pa šiem div-ar-pus gadiem kopš esmu atklātāks un drošāks, neesmu apkārt karinājis lietas ar pusplikiem puišiem. Neteikšu, ka traucē, bet tomēr ... visu laiku ievēro. Īpaši, ja ir manā gaumē, kā tas, kas šomēnes ir uz kalendāra. (smejos)

Domas, jā, ... drusku haotiskas, bet tomēr ... Dienasgrāmata paliek dienasgrāmata...

piektdiena, 2012. gada 2. marts

Pārdomas divos naktī

Vienmēr ir noderīgi pārskatīt savas domas. Pat tad, ja šķiet, ka neko jaunu neuzzināsi. Ir tiešām interesanti, kad sāc pamanīt sīkus procesus savā galvā - domas, kas veic secinājumus, domas, kas analizē, domas, kas izteic vēlmes.

Mūsdienu pasaule ir pilna ar dažādību. Ja agrāk bija redzami dažādi rakstura izdalījumi, tad tagad tie vijas kopā un veidojas vēl krāsaināki raksturi un personības. Es vienkārši domāju par cilvēkiem, kas man ir apkārt un uzdodu jautājumus. Kāpēc, kādēļ, kā un kā būs? Cenšos izprast un reizē saprast. Kaut es ļoti daudz domāju un analizēju, bieži arī nonāku pie tā, ka mani secinājumi nav izveidojušies manī kā refleksi, un iespējams, ka varu nereaģēt tā, kā es biju pirms tam pieņēmis.

Man nesen radās doma, varbūt es varētu kļūt par tiesību aktīvistu. Bet no otras puses man nav praktiskās domāšanas - man katrs secinājums ir jāpārdomā un jāizanalizē. Tam vajag laiku, lai radītu precīzus vārdus, kurus būtu grūti interpretēt savādāk. Bieži vien, lai panāktu, lai cilvēks noteiktu domu saprot vienveidīgi un ne savādāk, vajag to uzrakstīt garāk, bet dažreiz - nē, jo daudzi ir tendēti uz lietu ātr-saprašanu. Citādi viņiem tas liksies nederīgi.

Pēdējā laikā visās savās idejās es nonāku pretrunās ar pārējiem. Sekoju lielām idejām un jūtos tā, kā būtu piedzimis 50 gadus pa ātru, bet varbūt tieši nē. Dažreiz jūtos nesaprasts un savu potenciālu neizmantojis. Lai arī cik savādi liktos, es cenšos domāt arvien globālāk, apņemot lielāku un lielāku platību, kuru aprakstīt savās domās.
Cenšos atrast mieru, lai varētu tikt galā ar lietām, pār kurām esmu uzņēmies atbildību. Patiesībā ir grūti, bet vienmēr vēlos ko darīt. Nespēju nedomāt, bet reizē refleksi drusku traucē.
Ja man būtu iespēja, es gribētu atbrīvoties no tās "pieaugušo" nervozitātes un stresa. Man tas traucē. Jūtu, ka tā es nevaru neko izdarīt, ko spēju agrāk. Man patstāvīgās domas neraisās un ideju ģenerātōrs sākt stāties, sāku just ka kļūstu pelēks, pārāk pelēks priekš sevis, kas par visu cenšas domāt. Varbūt ne tieši pelēks, bet akls kā daudzi citi pret norisēm pasaulē.
Protams, dzīvot vienam un būt reizē ļoti sociāli atkarīgam cilvēkam ir grūti. Bet tik pat labi būtu jāuzdod jautājums, vai ir vērts, ja tas tev nedos nepieciešamo sapratni un motivāciju ilglaicīgi?

Dažreiz brīnos, kad cilvēki mēdz mani saukt par augstprātīgu. Vai es tiešām tāds esmu? Nezinu, es tā nejūtos - vienmēr esmu centies citiem palīdzēt ar to, ko es zinu, un to, ko es māku; esmu centies būt labsirdīgs un pieklājīgs gandrīz vai lai arī kāds cilvēks būtu. Varbūt atlasu nepareizos vārdus, lai pateiktu domu, kas man ir galvā?

Es atļaujos uzdot jautājumus sev un visiem, ko daudzi patiesībā neatļaujas. Dīvaini teikts. Iespējams nesaprotu, jo es visu laiku esmu uzdevis jautājumus. Kaut kā tā ir bijusi daļa no manis - saprast un jautāt ... Filozofēt.
Atceros, ka cilvēki, ar kuriem es esmu dzīvojis kopā, necieta šo manu īpašību, ka es esmu vēlējies arvien vairāk iegūt zināšanas un gudrības. Nevis iekalt faktus, ka kaut kas strādā tā un ne savādāk, bet gan jautāt, kāpēc noteiktā lieta strādā tā un kas liek tai tā strādāt?
Iespējams tajā laikā, kad sāku just, ka citiem saistošākas lietas ir izklaide, vienmulība un bezgalīga atpūta, es sāku savas domas atdalīt no šiem cilvēkiem. Es ar viņiem nekad nerunātu par iespējamībām, par teoriju dilemātiku un iespējamajiem rezultātiem. Es nerunātu par kvantu loģiskajām sistēmām un nākotnes tehnoloģijām. Es ar viņiem nerunātu par cēloņu-seku filozofiju un dabas filozofiju, kam pamatā ir harmonija nevis cilvēku izdomāta ideoloģija. Es nerunātu, jo es zinu, ka viņi mani nesaprastu.

Arī tagad es bieži vien jūtos dīvaini, kad viņi pasaka: "Viens cilvēks nevar mainīt pasauli." Var! Es zinu, ka var. Esmu redzējis daudzus piemērus, bet, kad nosaucu tos: "Nu, viņš ... ā ... es nedomāju tā."
Vai tās ir viņa paša domas vai arī atvasinājums no televīzijas? Vai būt pieaugušam nozīmē uzņemties atbildību un pieņemt, ka tava jēga ir tikai darīt vienmuļu darbu, lai nodrošinātu sev iztiku, kaut citi cilvēki akli skrien pakaļ naudai un žēlojas par to, ka nav ko ēst, ja papīrs nav domāts ēšanai?

Man grūti tagad atbildēt pašam uz saviem jautājumiem. Man ir jāatrod motivācija turpināt savu vienmulību vai arī es visu mainīšu. Es zinu savu jēgu, bet nespēju atrast mērķi.

pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Pūt vējiņi

Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē.
Kurzemnieks man solīja
Sav' dēliņu, arājiņ.

Solīt, sola, bet nedeva,
Teic man lielu "karalien'".

Vispār esmu arī kurzemnieks un rados ventiņiem. ;)

Ar labu nakti, VējaSkrējējs

pirmdiena, 2012. gada 6. februāris

Cilvēku organisms

Cilvēku sabiedrība ir kā organisms. Liels, dzīvs organisms. Mēs katrs esam kā viena šī organisma šūna, kas veic kādu daļu no šī organisma. Domāju, ka daudzi cilvēki ir skatījušies uz sabiedrību ar šādu abstrakciju, bet tomēr ir vērts paskatīties vēlreiz. Kāpēc? Tāpēc, ka atkārtošana ir zināšanu māte.
Iedomājieties organismu, kur šūnas savā starpā karo, iznīcina viena otru un nedzīvo harmonijā. Vai tas ir vispār ir organisms? Šaubos!
Domāju, ka ir grūti saprast šo abstrakciju, jo mēs esam iemācījušies un sev iegalvojuši individuālo domāšanu un zināmu egoismu, bet reizē, ja es sāktu runāt par kolektīvo domāšanu, jūs mani pārprastu. Tas tā būtu, jo Latvijā vismaz ir tāda doma. Tiktu liktas alternatīvas ar komunismu vai citu sistēmu – bet tāda nav mana doma.
Mana doma ir savādāka. Mana doma ir jautāt, kāpēc tā ir, un meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Kopā.
Bet paskatāmies vēlreiz. Ko mēs darām? Kas mēs esam?
Vienšūņi. Smieklīgi, dīvaini vienšūņi, kas knapi sadarbojas savā starpā. Dažas šūnas mēdz sadarboties un veidot kaut cik harmonisku div-šūnu organismu, bet tomēr kas vēl?
Valstis? Tiešām? Es nedrīkstētu uz valstīm skatīties no vienas puses. Katrai lietai un būtnei ir vairākas puses. Ir savi labumu tai un savi sliktumi. Kādas gan ir valsts funkcijas? Pirmā – nodrošināt tās iedzīvotājiem atbilstošus apstākļus. Otrā? Tāda pati kā pirmā. Vai tas notiek? Manuprāt, nē.
Ja mēs tā vispārināti paskatāmies, mēs visi šie 7 miljardi cilvēku esam viena suga – vieni un tie paši. Šķietami vienlīdzīgi, bet reizē arī atšķirīgi un dažādi. Es nesaprotu, kāpēc gan mums vajadzētu vienam otru nogalināt, paverdzināt vai kā savādāk darīt sliktu? Es to nesaprotu. Tas šķiet tik dīvaini nesaprast tādas lietas, bet, jā, tā tas ir.
Bet par spīti visiem jautājumiem mūsdienas ir laiks, kad nevis uzdot jautājumus, bet prasa metodes. Zeitgeist kustība ar savām filmām ir atstājusi iespaidu manī. Zinu, daudzi man ir teikuši, ka netic tai idejai, bet es ticu. Zinu, ka daudzi ir teikuši, ka nevajag ticēt tai kā tīrai patiesībai, bet vai man ir akli jātic? Nē. Kā agrāk man vienmēr ir paticis diskutēt ar skolotājiem, kas it kā stāsta vienīgo patiesību – savu mācību priekšmetu -, tā arī tagad es nesaku, ka šī resursu bāzētā sistēma ir perfekta. Tā nav, to pat paši autori saka, bet mēs varam vismaz to izmēģināt.
Bet tam visam vajag laiku, izglītību un cilvēkus. Es zinu, ka tas nenotiks pēkšņi, tas nenotiks mēneša, gada vai desmit gados, bet varbūt... Šādi cilvēki tic.
Šajā laikā pēc TROM filmas noskatīšanās es esmu daudz ko apdomājis. Pirmais jautājums, kas man radās bija šāds: kāpēc man vajag naudu? Tas sākotnēji likās dīvaini uzdot šādu jautājumu, bet tomēr – kāpēc? Lai nodrošinātu pamatvajadzības un ērtības. Bet, ja man nav naudas? Ko tad? Dīvaini tas varētu liktos, bet tomēr šāds jautājums tika jautāts gan filmā, gan arī es to jautāju. Priekš kam? Kāpēc? Ja tev nav naudas, tu neesi. Sabiedrība neredz tev jēgu un visticamāk, ja kāda labvēlīga organizācija nav tuvumā,– tu nomirsi no bada.
No otras puses, kāpēc gan es strādāju dēļ naudas nevis dēļ man vajadzīgajiem resursiem? “Dīvaini!” es nodomāju. “Mēs skrienam, dzenamies pēc naudas, bet vai mums to vispār tik daudz vajag?” Vai tiešām mūsu ideāli ir naudā un tās vērtībā?
Es vēlos izstāstīt divus stāstus, pirmais:
Ja mēs skatāmies uz valstīm no ekonomikas puses. Mēs, protams, esam kaut cik vidusskolā mācījušies ekonomiku, vai ne? Tātad, ko gan nozīmē ekonomiskā izaugsme? Un, protams, ka uz šo jautājumu visi vidusskolnieki atbildēs, ka palielinās attiecīgās valsts dzīves līmenis. Tiešām?
Pieņemam, ka kādas valsts IKP jeb iekšējais kopprodukts, kas izlietots medicīnai, palielinājās par 10%, ko tas nozīmē? Vai to, ka šīs valsts iedzīvotāji kļūst veselāki? Tiešām? IKP palielināšanās nozīmē, ka ir palielinājusies naudas aprite attiecīgajā jomā. Secinot cilvēki pērk vairāk – šajā gadījumā medikamentus. Un vai to var nosaukt par veselu valsti?
Otrs stāsts ir vairāk personīgs. Šis stāsts ir par vienu cilvēku, kurš nesen bija mārketinga kursos, kur ieguva ļoti labu ideju un to tagad visiem atkārtoja tik laimīgs un gudrs. Šī ideja jeb drīzāk anekdote bija šāda: “Satiekas divi jaunbagātnieki, viens veiksminieks, otrs neveiksminieks. Pirmais stāsta, ka viņam viss iet no rokas, otrs sūdzas, ka viņu vajā visādas nelaimes. Pirmais stāsta: - Zini, esmu par simt tūkstošiem iegādājies ziloni. Fantastiski veiksmīgs pirkums! Zilonis mājā dara visu: puķes aplaista, traukus mazgā, sievai palīdz mājas darbos, bērnus izklaidē... Otrs ieinteresējas, vai tik labu ziloni nevarētu nopirkt. Ilgi tirgojas, jo pirmajam zilonis gandrīz kā ģimenes loceklis kļuvis, beigās tomēr par 300 tūkstošiem tas tiek pārdots. Pēc maza laika abi atkal satiekas. Veiksminieks jautā, kā zilonis iedzīvojies jaunajā mājvietā. Neveiksminieks uzreiz sāk vaimanāt: - Pilnīgs ārprāts: puķes samīdītas, trauki saplēsti, automašīna sabradāta, sieva neizbāž galvu no mājas, bērni slēpjas pagrabā, es pats mājā iekšā netieku! Veiksminieks klausās un saka: - Paklau, vecīt, ar tādu attieksmi tu ziloni tālāk nepārdosi!”
Un atkal, lūk, mēs redzam, kas notiek pasaulē. Mēs skrienam, ķeram un savādāk cenšamies citus apmelot, paverdzināt un apzagt. Šķietami skarbi, bet tā tas ir – mēs tā iekārtojām.
Šī raksta ideja nav kaut ko secināt vai noteikt, bet gan uzdot jautājumus – vispirms sev un tad visiem. Man ir tiešām interesanti, cik gan daudz cilvēku atsauksies uz šo domu un izteiks savu viedokli, jo man ir svarīgi, kāpēc Jūs piekrītat vai tieši nepiekrītat. Kāpēc?

VējaSkrējējs

trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Tik daudz domu, nezinu kur likt

Ir gūti aprakstīt, kā es jūtos. Es svārstos gluži kā svari, kam kausos līdzīgs daudzums. Es dalos kā gaismas stara atsitiens no prizmas spoguļa virsmas. Cauri galvai skrien cerības, idejas,sapņi, runas un teksti. Viss vienā cilvēkā: vērtības, kuras es nostādu, idejas, kuras vēlos realizēt, cerības, kurām ticu. Viss vienā cilvēkā.
Mana seja, mierīga, domīga un klusa, vienmēr ar smaidu cenšas iekvēlināt citos prieku. Manas domas vienmēr noklīdušas mākoņos starp zemi un sauli, kur es mājoju. Man riebjas realitāte, man tā riebjas. Ar šo pasauli, dzīvi nekas nav kārtībā. Kaut man vienmēr būs cerība, un vienmēr es skatīšos cilvēkos ar to, es zinu, ka tā tiks lauzta, satriekta lauskās kā spogulis. Bet kāda gan jēga ir cerēt uz kaut ko, ja tas tā pat liks vilties?
Šie jautājumi. Šie nolādētie jautājumi. Visgrūtāk ir sēdēt vienam un domāt par visu, kas var būt un kas ne, un cerēt, ka reiz vairs nesēdēsi viens un varēsi pilnībā uzticēties kādam līdzīgam un tuvam.
Es jūtu, ka sev saku: "Celies, rīkojies un dari! Liec saviem sapņiem kļūt par īstenību un savām cerībām par patiesību."
"Bet es jūtos vājš, viens un atšķirīgs."
Man teiktu: "Cel galvu augstāk - tu esi īpašs."
"(Jā, tik pat īpašs kā visi pārējie!)"
"Beidz, Skrējēj, atceries, cik daudz zināšanu esi ieguvis, atceries, cik daudz prieka esi devis, atceries, cik daudz palīdzējis citiem."
"Skrējēj," man teiktu,"tu esi šeit tikai tāpēc, ka esi palīdzējis citiem, esi bijis labs, esi bijis cilvēks. Tāpēc nepadodies, Skrējēj! Rīkojies, tev tic tik daudz cilvēku, un viņi zina, ka tu vari, un viņi tev palīdzēs taviem sapņiem piepildīties.
Sāc skriet, VējaSkrējēj, tu esi pārāk ilgi sēdējis!"