trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Tik daudz domu, nezinu kur likt

Ir gūti aprakstīt, kā es jūtos. Es svārstos gluži kā svari, kam kausos līdzīgs daudzums. Es dalos kā gaismas stara atsitiens no prizmas spoguļa virsmas. Cauri galvai skrien cerības, idejas,sapņi, runas un teksti. Viss vienā cilvēkā: vērtības, kuras es nostādu, idejas, kuras vēlos realizēt, cerības, kurām ticu. Viss vienā cilvēkā.
Mana seja, mierīga, domīga un klusa, vienmēr ar smaidu cenšas iekvēlināt citos prieku. Manas domas vienmēr noklīdušas mākoņos starp zemi un sauli, kur es mājoju. Man riebjas realitāte, man tā riebjas. Ar šo pasauli, dzīvi nekas nav kārtībā. Kaut man vienmēr būs cerība, un vienmēr es skatīšos cilvēkos ar to, es zinu, ka tā tiks lauzta, satriekta lauskās kā spogulis. Bet kāda gan jēga ir cerēt uz kaut ko, ja tas tā pat liks vilties?
Šie jautājumi. Šie nolādētie jautājumi. Visgrūtāk ir sēdēt vienam un domāt par visu, kas var būt un kas ne, un cerēt, ka reiz vairs nesēdēsi viens un varēsi pilnībā uzticēties kādam līdzīgam un tuvam.
Es jūtu, ka sev saku: "Celies, rīkojies un dari! Liec saviem sapņiem kļūt par īstenību un savām cerībām par patiesību."
"Bet es jūtos vājš, viens un atšķirīgs."
Man teiktu: "Cel galvu augstāk - tu esi īpašs."
"(Jā, tik pat īpašs kā visi pārējie!)"
"Beidz, Skrējēj, atceries, cik daudz zināšanu esi ieguvis, atceries, cik daudz prieka esi devis, atceries, cik daudz palīdzējis citiem."
"Skrējēj," man teiktu,"tu esi šeit tikai tāpēc, ka esi palīdzējis citiem, esi bijis labs, esi bijis cilvēks. Tāpēc nepadodies, Skrējēj! Rīkojies, tev tic tik daudz cilvēku, un viņi zina, ka tu vari, un viņi tev palīdzēs taviem sapņiem piepildīties.
Sāc skriet, VējaSkrējēj, tu esi pārāk ilgi sēdējis!"