pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Pūt vējiņi

Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē.
Kurzemnieks man solīja
Sav' dēliņu, arājiņ.

Solīt, sola, bet nedeva,
Teic man lielu "karalien'".

Vispār esmu arī kurzemnieks un rados ventiņiem. ;)

Ar labu nakti, VējaSkrējējs

pirmdiena, 2012. gada 6. februāris

Cilvēku organisms

Cilvēku sabiedrība ir kā organisms. Liels, dzīvs organisms. Mēs katrs esam kā viena šī organisma šūna, kas veic kādu daļu no šī organisma. Domāju, ka daudzi cilvēki ir skatījušies uz sabiedrību ar šādu abstrakciju, bet tomēr ir vērts paskatīties vēlreiz. Kāpēc? Tāpēc, ka atkārtošana ir zināšanu māte.
Iedomājieties organismu, kur šūnas savā starpā karo, iznīcina viena otru un nedzīvo harmonijā. Vai tas ir vispār ir organisms? Šaubos!
Domāju, ka ir grūti saprast šo abstrakciju, jo mēs esam iemācījušies un sev iegalvojuši individuālo domāšanu un zināmu egoismu, bet reizē, ja es sāktu runāt par kolektīvo domāšanu, jūs mani pārprastu. Tas tā būtu, jo Latvijā vismaz ir tāda doma. Tiktu liktas alternatīvas ar komunismu vai citu sistēmu – bet tāda nav mana doma.
Mana doma ir savādāka. Mana doma ir jautāt, kāpēc tā ir, un meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Kopā.
Bet paskatāmies vēlreiz. Ko mēs darām? Kas mēs esam?
Vienšūņi. Smieklīgi, dīvaini vienšūņi, kas knapi sadarbojas savā starpā. Dažas šūnas mēdz sadarboties un veidot kaut cik harmonisku div-šūnu organismu, bet tomēr kas vēl?
Valstis? Tiešām? Es nedrīkstētu uz valstīm skatīties no vienas puses. Katrai lietai un būtnei ir vairākas puses. Ir savi labumu tai un savi sliktumi. Kādas gan ir valsts funkcijas? Pirmā – nodrošināt tās iedzīvotājiem atbilstošus apstākļus. Otrā? Tāda pati kā pirmā. Vai tas notiek? Manuprāt, nē.
Ja mēs tā vispārināti paskatāmies, mēs visi šie 7 miljardi cilvēku esam viena suga – vieni un tie paši. Šķietami vienlīdzīgi, bet reizē arī atšķirīgi un dažādi. Es nesaprotu, kāpēc gan mums vajadzētu vienam otru nogalināt, paverdzināt vai kā savādāk darīt sliktu? Es to nesaprotu. Tas šķiet tik dīvaini nesaprast tādas lietas, bet, jā, tā tas ir.
Bet par spīti visiem jautājumiem mūsdienas ir laiks, kad nevis uzdot jautājumus, bet prasa metodes. Zeitgeist kustība ar savām filmām ir atstājusi iespaidu manī. Zinu, daudzi man ir teikuši, ka netic tai idejai, bet es ticu. Zinu, ka daudzi ir teikuši, ka nevajag ticēt tai kā tīrai patiesībai, bet vai man ir akli jātic? Nē. Kā agrāk man vienmēr ir paticis diskutēt ar skolotājiem, kas it kā stāsta vienīgo patiesību – savu mācību priekšmetu -, tā arī tagad es nesaku, ka šī resursu bāzētā sistēma ir perfekta. Tā nav, to pat paši autori saka, bet mēs varam vismaz to izmēģināt.
Bet tam visam vajag laiku, izglītību un cilvēkus. Es zinu, ka tas nenotiks pēkšņi, tas nenotiks mēneša, gada vai desmit gados, bet varbūt... Šādi cilvēki tic.
Šajā laikā pēc TROM filmas noskatīšanās es esmu daudz ko apdomājis. Pirmais jautājums, kas man radās bija šāds: kāpēc man vajag naudu? Tas sākotnēji likās dīvaini uzdot šādu jautājumu, bet tomēr – kāpēc? Lai nodrošinātu pamatvajadzības un ērtības. Bet, ja man nav naudas? Ko tad? Dīvaini tas varētu liktos, bet tomēr šāds jautājums tika jautāts gan filmā, gan arī es to jautāju. Priekš kam? Kāpēc? Ja tev nav naudas, tu neesi. Sabiedrība neredz tev jēgu un visticamāk, ja kāda labvēlīga organizācija nav tuvumā,– tu nomirsi no bada.
No otras puses, kāpēc gan es strādāju dēļ naudas nevis dēļ man vajadzīgajiem resursiem? “Dīvaini!” es nodomāju. “Mēs skrienam, dzenamies pēc naudas, bet vai mums to vispār tik daudz vajag?” Vai tiešām mūsu ideāli ir naudā un tās vērtībā?
Es vēlos izstāstīt divus stāstus, pirmais:
Ja mēs skatāmies uz valstīm no ekonomikas puses. Mēs, protams, esam kaut cik vidusskolā mācījušies ekonomiku, vai ne? Tātad, ko gan nozīmē ekonomiskā izaugsme? Un, protams, ka uz šo jautājumu visi vidusskolnieki atbildēs, ka palielinās attiecīgās valsts dzīves līmenis. Tiešām?
Pieņemam, ka kādas valsts IKP jeb iekšējais kopprodukts, kas izlietots medicīnai, palielinājās par 10%, ko tas nozīmē? Vai to, ka šīs valsts iedzīvotāji kļūst veselāki? Tiešām? IKP palielināšanās nozīmē, ka ir palielinājusies naudas aprite attiecīgajā jomā. Secinot cilvēki pērk vairāk – šajā gadījumā medikamentus. Un vai to var nosaukt par veselu valsti?
Otrs stāsts ir vairāk personīgs. Šis stāsts ir par vienu cilvēku, kurš nesen bija mārketinga kursos, kur ieguva ļoti labu ideju un to tagad visiem atkārtoja tik laimīgs un gudrs. Šī ideja jeb drīzāk anekdote bija šāda: “Satiekas divi jaunbagātnieki, viens veiksminieks, otrs neveiksminieks. Pirmais stāsta, ka viņam viss iet no rokas, otrs sūdzas, ka viņu vajā visādas nelaimes. Pirmais stāsta: - Zini, esmu par simt tūkstošiem iegādājies ziloni. Fantastiski veiksmīgs pirkums! Zilonis mājā dara visu: puķes aplaista, traukus mazgā, sievai palīdz mājas darbos, bērnus izklaidē... Otrs ieinteresējas, vai tik labu ziloni nevarētu nopirkt. Ilgi tirgojas, jo pirmajam zilonis gandrīz kā ģimenes loceklis kļuvis, beigās tomēr par 300 tūkstošiem tas tiek pārdots. Pēc maza laika abi atkal satiekas. Veiksminieks jautā, kā zilonis iedzīvojies jaunajā mājvietā. Neveiksminieks uzreiz sāk vaimanāt: - Pilnīgs ārprāts: puķes samīdītas, trauki saplēsti, automašīna sabradāta, sieva neizbāž galvu no mājas, bērni slēpjas pagrabā, es pats mājā iekšā netieku! Veiksminieks klausās un saka: - Paklau, vecīt, ar tādu attieksmi tu ziloni tālāk nepārdosi!”
Un atkal, lūk, mēs redzam, kas notiek pasaulē. Mēs skrienam, ķeram un savādāk cenšamies citus apmelot, paverdzināt un apzagt. Šķietami skarbi, bet tā tas ir – mēs tā iekārtojām.
Šī raksta ideja nav kaut ko secināt vai noteikt, bet gan uzdot jautājumus – vispirms sev un tad visiem. Man ir tiešām interesanti, cik gan daudz cilvēku atsauksies uz šo domu un izteiks savu viedokli, jo man ir svarīgi, kāpēc Jūs piekrītat vai tieši nepiekrītat. Kāpēc?

VējaSkrējējs