piektdiena, 2012. gada 2. marts

Pārdomas divos naktī

Vienmēr ir noderīgi pārskatīt savas domas. Pat tad, ja šķiet, ka neko jaunu neuzzināsi. Ir tiešām interesanti, kad sāc pamanīt sīkus procesus savā galvā - domas, kas veic secinājumus, domas, kas analizē, domas, kas izteic vēlmes.

Mūsdienu pasaule ir pilna ar dažādību. Ja agrāk bija redzami dažādi rakstura izdalījumi, tad tagad tie vijas kopā un veidojas vēl krāsaināki raksturi un personības. Es vienkārši domāju par cilvēkiem, kas man ir apkārt un uzdodu jautājumus. Kāpēc, kādēļ, kā un kā būs? Cenšos izprast un reizē saprast. Kaut es ļoti daudz domāju un analizēju, bieži arī nonāku pie tā, ka mani secinājumi nav izveidojušies manī kā refleksi, un iespējams, ka varu nereaģēt tā, kā es biju pirms tam pieņēmis.

Man nesen radās doma, varbūt es varētu kļūt par tiesību aktīvistu. Bet no otras puses man nav praktiskās domāšanas - man katrs secinājums ir jāpārdomā un jāizanalizē. Tam vajag laiku, lai radītu precīzus vārdus, kurus būtu grūti interpretēt savādāk. Bieži vien, lai panāktu, lai cilvēks noteiktu domu saprot vienveidīgi un ne savādāk, vajag to uzrakstīt garāk, bet dažreiz - nē, jo daudzi ir tendēti uz lietu ātr-saprašanu. Citādi viņiem tas liksies nederīgi.

Pēdējā laikā visās savās idejās es nonāku pretrunās ar pārējiem. Sekoju lielām idejām un jūtos tā, kā būtu piedzimis 50 gadus pa ātru, bet varbūt tieši nē. Dažreiz jūtos nesaprasts un savu potenciālu neizmantojis. Lai arī cik savādi liktos, es cenšos domāt arvien globālāk, apņemot lielāku un lielāku platību, kuru aprakstīt savās domās.
Cenšos atrast mieru, lai varētu tikt galā ar lietām, pār kurām esmu uzņēmies atbildību. Patiesībā ir grūti, bet vienmēr vēlos ko darīt. Nespēju nedomāt, bet reizē refleksi drusku traucē.
Ja man būtu iespēja, es gribētu atbrīvoties no tās "pieaugušo" nervozitātes un stresa. Man tas traucē. Jūtu, ka tā es nevaru neko izdarīt, ko spēju agrāk. Man patstāvīgās domas neraisās un ideju ģenerātōrs sākt stāties, sāku just ka kļūstu pelēks, pārāk pelēks priekš sevis, kas par visu cenšas domāt. Varbūt ne tieši pelēks, bet akls kā daudzi citi pret norisēm pasaulē.
Protams, dzīvot vienam un būt reizē ļoti sociāli atkarīgam cilvēkam ir grūti. Bet tik pat labi būtu jāuzdod jautājums, vai ir vērts, ja tas tev nedos nepieciešamo sapratni un motivāciju ilglaicīgi?

Dažreiz brīnos, kad cilvēki mēdz mani saukt par augstprātīgu. Vai es tiešām tāds esmu? Nezinu, es tā nejūtos - vienmēr esmu centies citiem palīdzēt ar to, ko es zinu, un to, ko es māku; esmu centies būt labsirdīgs un pieklājīgs gandrīz vai lai arī kāds cilvēks būtu. Varbūt atlasu nepareizos vārdus, lai pateiktu domu, kas man ir galvā?

Es atļaujos uzdot jautājumus sev un visiem, ko daudzi patiesībā neatļaujas. Dīvaini teikts. Iespējams nesaprotu, jo es visu laiku esmu uzdevis jautājumus. Kaut kā tā ir bijusi daļa no manis - saprast un jautāt ... Filozofēt.
Atceros, ka cilvēki, ar kuriem es esmu dzīvojis kopā, necieta šo manu īpašību, ka es esmu vēlējies arvien vairāk iegūt zināšanas un gudrības. Nevis iekalt faktus, ka kaut kas strādā tā un ne savādāk, bet gan jautāt, kāpēc noteiktā lieta strādā tā un kas liek tai tā strādāt?
Iespējams tajā laikā, kad sāku just, ka citiem saistošākas lietas ir izklaide, vienmulība un bezgalīga atpūta, es sāku savas domas atdalīt no šiem cilvēkiem. Es ar viņiem nekad nerunātu par iespējamībām, par teoriju dilemātiku un iespējamajiem rezultātiem. Es nerunātu par kvantu loģiskajām sistēmām un nākotnes tehnoloģijām. Es ar viņiem nerunātu par cēloņu-seku filozofiju un dabas filozofiju, kam pamatā ir harmonija nevis cilvēku izdomāta ideoloģija. Es nerunātu, jo es zinu, ka viņi mani nesaprastu.

Arī tagad es bieži vien jūtos dīvaini, kad viņi pasaka: "Viens cilvēks nevar mainīt pasauli." Var! Es zinu, ka var. Esmu redzējis daudzus piemērus, bet, kad nosaucu tos: "Nu, viņš ... ā ... es nedomāju tā."
Vai tās ir viņa paša domas vai arī atvasinājums no televīzijas? Vai būt pieaugušam nozīmē uzņemties atbildību un pieņemt, ka tava jēga ir tikai darīt vienmuļu darbu, lai nodrošinātu sev iztiku, kaut citi cilvēki akli skrien pakaļ naudai un žēlojas par to, ka nav ko ēst, ja papīrs nav domāts ēšanai?

Man grūti tagad atbildēt pašam uz saviem jautājumiem. Man ir jāatrod motivācija turpināt savu vienmulību vai arī es visu mainīšu. Es zinu savu jēgu, bet nespēju atrast mērķi.