trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis

Nyctalgia (Pārdomas rakstot analīzi)


Klausos post-roka grupu, kurai nosaukums ir atdarināts no vārda nostaļģija. Un domāju, ko gan līdz šim pa šiem diviem ar pusi gadiem uz mani ir atstājusi šī mana dīvainā uzvedība, kad es pēkšņi nokļuvu šajā sabiedrībā. Atceros, ka sākumā es rakstīju un pārdomāju idejas par to, ko nozīmē pieaugt, un meklēju, kādas īpašības es nevēlos manīt. Tagad es to visticamāk sauktu par apsūdzību pieaugušajiem, kas izfantazēja nežēlīgu realitāti, kur cilvēkiem ir individuālisma un pašlabuma dzineklis, kuru es tik ļoti necietu. Kā arī tā ierobežotība domās un vienmēr visu jauno uztvert kā ienaidnieku un no tā neko nemācīties.
Tolaik mana pieredze bija diezgan maza. Es sevi nostādīju ārpus termina “pieaudzis”, ko tagad visticamāk būtu grūtāk izdarīt, jo cilvēki uz skaitļiem skatās savādāk kā uz reālo vecumu. Bet pa šo laiku pētot, analizējot un iepazīstot es esmu uzstādījis gan savus mazos mērķus, gan lielākus, gan lietas, kuras vēlos sevī saglabāt, gan arī lietas, kuras neciešu un no kurām gribu izvairīties.
Savu analīzi es esmu sācis ar “skaļāko daļu” - klubu, virtuālo cilvēku sabiedrību, kas manī zināmā mērā ir izraisījusi tādu kā bezpalīdzības iespaidu. Tā kā lasu Nīčes Antikristu, tad visticamāk viņš to sauktu par līdzcietības depresiju, kad, jūtot līdzi cita sāpēm, tu sevi dzen depresijā nevis centies palīdzēt un mainīt situāciju.
Šī sabiedrība diemžēl uz mani ir arī atstājusi iespaidu – kompleksus, atsvešinātību, neuzticēšanos. Motivāciju analīzes rakstīšanai es esmu radījis pats, lai pieliktu punktu tam visam – izlādēt savas domas un pievērsies mērķiem, kas man ir bijuši pirms šīs sabiedrības iepazīšanas. Tik pat labi var teikt, ka šo analīzi es rakstu, lai izteiktos, jo pēdējā laikā arvien vairāk man šķiet, ka kļūstu atsvešinātāks, bet reizē ķeru katru saistību kumosu, ko varu dabūt.
Man ir liels prieks, ka ir mainījusies vide, kurā es atrodos. Zinu, ka šī ir pēc vērtībām savādāka vide, un es jau šobrīd kā sūklis uzsūcu tās idejas sevī.
Ir sarežģīti atbrīvoties no lietām, kas ir iegājušās un kuras ir tevī radījušas jau instinktīvas reakcijas. Tagad manī ir iegājušās bailes, liela neuzticības sajūta un nepamatots skeptiskums. Dažreiz šķiet, ka es izeju rehabilitācijas posmu no sabiedrības kā no alkohola vai narkōtikām tikai atšķirība ir tāda, ka man netiek dotas nekādas zāles: nedz sāpju remdējošās, nedz arī nomierinošās. Iekšā ir ļoti daudz domas, idejas, pārdomās, kliedzieni, vēlmes, baides, sāpes, asaras un galvenais nepiepildītas cerības, ka es dažreiz brīnos, ka pēkšņi nesāku to visu izlādēt kā atomsprādzienā.
Bet, nē ... patiesībā šis process ir atbrīvošanās no iedomas, ka man ir kaut kas nepieciešams, bet reizē man jau ir apkārt motivācija. Es esmu sācis veidoties jaunā sabiedrībā un jaunās atšķirīgās vērtības, kurās es pats, draugu un paziņu motivēts, esmu tiecies tikt iekšā ... Vienkārši vajag darīt – nevis rakstīt un atkārtot sen uzrakstītus principus, bet gan tos izmantot dzīvē un pāriet no virtuālās pasaules uz reālo pilnībā un pa visam.
Lēnām, mierīgi un uz priekšu ... pretī savam mērķim.

VējaSkrējējs

Necentīšos līdzināties citiem - es klausos tumšu, nostalģisku mūziku vai arī tieši pretēji - optimistisku un cerību pilnu. 

"Visinteresantāk ir būt multistilistiskam, universālam un brīvam, atļaujoties zināt visu un kombilēt nesavienojamas lietas. Ar laiku atteikšos vairāk no lietām, kas padara mani vienādu ar citiem ..." - Ars.

sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

Savādāks klusumu

Klusums. Šoreiz savādāks. Tāds drusku savādāks. Varbūt pavasarīgāks? Vai arī optimistiskāks? Bet aktīvāks un motivējošāks gan! Dzīves vide ir mainījusies. Labi mainījusies un man ir par to prieks.
Laiks, ka ir pagājis, ir bijis dažāds. Daudz kas ir noticis. Vai tiešām ir? Grūtāk ir uzrakstīt, kad esi kļuvis aizņemtāks un vairāk lietas ir jāizdara. Daudz darbu priekšā, daudz jaunu cilvēku un iespējams, ka arī jaunu cerību domu un citu lietu.
Bet tagad? Tagad ir klusums. Iekšējs klusums. Varbūt klusums pirms vētras vai arī klusums pirms lieliskas simfōnijas? ..., bet ārā skan vai nu ģitārmūzika, vai kas roķīgāks, vai mierīgāks.

Pēdējās domas man ir par analīzes uzrakstīšanu, ko es vēl joprojām neesmu izdarījis, manuprāt. Bet reizē tas ir sarežģīti - skatīties kā ir izveidojušās dažādas sabiedrības un reizē nemīties ar tām. Taisnība vien bija visiem tiek psiholōgiem, kas minēja: "Mūsu attieksme ir tikai atkarīga no tā, ko mēs persōnīgi esam piedzīvojuši, no mūsu pieredzes."
Nē, drīzāk jau es vairāk domāju, lai tā analīze ir kaut cik universāla, lai pēc tās var vadīties, bet šķiet, ka tas būs grūti ..., jo ir daudz faktu, lietu, raksturu, domu un citu lietu jāietver. Cilvēki nav konstanti - viņi ir mainīgi. Un reizē, salīdzinot dažādas vides - virtuālo un reālo - ir lielas atšķirības.
Bet tas tā ... domas, plāni, idejas.

Tagad jau dzīvojot jaunā vidē sāku sevi pieķert pie kalendāra. Kaut kā pa šiem div-ar-pus gadiem kopš esmu atklātāks un drošāks, neesmu apkārt karinājis lietas ar pusplikiem puišiem. Neteikšu, ka traucē, bet tomēr ... visu laiku ievēro. Īpaši, ja ir manā gaumē, kā tas, kas šomēnes ir uz kalendāra. (smejos)

Domas, jā, ... drusku haotiskas, bet tomēr ... Dienasgrāmata paliek dienasgrāmata...