otrdiena, 2012. gada 5. jūnijs

Tikko Draudzības dienas. Pirmo reizi piedalījos. Bija tiešām jautri. Tāda laba pēcgarša no tā pasākuma palika. Un arī tagad vēl jāatrod laiks, lai aizietu pakaļ karogam, kuru gribu pielikt pie sienam par piemiņu.
Bet līdzi tam visam, kas notika šajās dienās klāt nāk pārdomas ... kārtējās. Turpinu uzdot sev jautājumus un cenšos domāt. Kaut arī dažreiz vajag arī nedomāt, es tomēr nevēlos atteikties no šī stāvokļa - jautāt, domāt un secināt, un no jauna jautāt, vai ir pareizi izsecināts.

Pēdējās dienās kā jau gandrīz vai aktīvistam sanāca vairāk palasīt lietas, kas saistījās ar Mums. Daudz negāciju komentāros, dažas diskusijas un skatījumi un citas lietas. Bet par spīti visam es tomēr neizprotu šo visu jezgu, ko uztaisījuši dogmatiskie kristieši. Tik akli, tik muļķīgi, tik ... nesaprotu.
Nesen YouTube biju atradis vienu interesantu pētījumu par lietu atkārtošanu (?). Nezinu, vai es pareizi to nosaucu. Pētījums bija ar vairākiem dzīvniekiem, kuri tika pārbaudīti uz dažādām vides izpausmēm: piemēram, ja putns kaut ko izdara, tad dabū barību; ja kāds cits dzīvnieks kaut ko citu izdara, tad dabū kādu algu. Pats interesantākais šajā pētījumā bija tas, ka šie dzīvnieki, kas tajā piedalījās, arī nākotnē tupināja darīt tās noteiktām lietas, kas viņiem bija iemācītas, kaut no tā neko nedabūja.
Šeit patiesībā var vilkt līdzības ar reliģiju - lūdzamies, vienreiz atbildēja; turpinām lūgt - dažreiz atbild, dažreiz nē.
Reliģija (domāts vairāk kristietības atzari) spēlē tieši uz šīs varbūtības un nenoteiktības un sludina to kā dieva pirktu, bet tā nav! Te tiešām var redzēt, cik patiesībā cilvēki ir primitīvi attiecībā uz saviem instinktiem. Un vēl klāt klostera "gudrīši" pieliek klāt kādu smieklīgu stāstu, lai papildinātu savas rindas arī ar tiem, kas tomēr cenšas skatīties cauri šīm lietām.

Vēl viena laba lieta, ko es nesen manīju, bija maza, maza ideja par to, ka varētu saukt baznīcu kā institūciju pie atbildības par tās darbībām. Pirmām kārtām par pedofilijas slēpšanu, tad radās papildinājums par nodokļiem un beigās - par cilvēku apmānu un melošanu viņiem.

Jā, ... Taisnība, kā jau var redzēt, mani ir sakaitinājusi kristiešu dogmatiskā baznīca gan ar savu "dabas" propagandu, "pareizajām" vērtībām, izdomātajiem cilvēciņiem uz mākoņa maliņām un, galvenokārt, naidu.
Pirmkārt, esmu manījis, ka kristieši savā ideālismā izmanto dabas likumības to piedēvējot kā likumus un "tā tam būt". Visvairāk man riebjas viņu mēģinājums cilvēkus iedalīt pēc šī likuma: dzīvība un nāve. Dzīvības likums ir radīt pēcnācējus un visi homoseksuālisti pielūdz nāvi kā tādu.
Tas ir muļķīgi un NEMAZ nav dabas likums. Dabas likums ir harmonija nevis mūžīgā dzīvība un mūžīgais progress. Dabai neinteresē, kurš ir stiprākais un kurš ir vājākais, bet gan tas, kurš dzīvo harmonijā ar to. Stiprākais mirs tāpēc, ka viņš lielīsies, ka ir stiprs, bet vājākais nebūs uz neko spējīgs. Vajag būt gan pietiekoši stipram, gan arī gudram, lokanam, veiklam un reizē spējīgam tikt cauri jebkurai situācija.
Taisnība vien ir Džonam Lenonam, ka reliģija nav nekam vajadzīga - tā dala cilvēkus labajos un sliktajos. Un taisnība, ka ir jāmeklē visā miers - harmonija.

Šajā ziņā man pirms kāda laika, kad uzsāku rakstīt Teicēja emuāru, bija doma aprakstīt tādu savu jēdzienu kā pašreliģija - reliģijas paveids, kura pamatā princips ir veidot savus morāles principus un censties ievērot cieņu pret citu principiem, un saglabāt harmoniju. Tagad, vairāk pārdomājot tādas idejas kā morāles principu veidošana, dažādu reliģiju analizēšana un citas lietas, kas liek domāt, kas ir pieņemams gan personīgi, gan arī sabiedriski, es esmu saskāries ar to, ka patiesībā visi cilvēki, kuru vērtībām ir kāda saistība ar reliģiju vai filosōfiju, patiesībā jau arī ir pašreliģijas piederīgi. Viņi neņem visu reliģijas saturu - tik to, kas viņiem ir pieņemams.
Reizē papildinot, es domāju, ka vajadzētu uzrakstīt kādu vispārīgu pamatu visam; ideju, kas liktu cilvēkiem pārdomāt, cik patiesībā reliģija ir ierobežojoša un cik ļoti tā ierobežo viņu tiekšanos pēc zināšanas un mēģināšanas izprast lietas.

Visām šīm dažreiz iespējams sarežģītajām pārdomām iemesls ir tieši tas, ka cilvēki nesaskata cilvēkos mīlestību un tiekšanos pēc tās.
Kā jau esmu daudzas jo daudzas reizes teicis, "ja vēlies saprast citus cilvēkus, tev ir jāsaprot, ka cilvēki ir dažādi." Un šai tieši ir jābūt galvenajai idejai, kura būs jāieliek tajā darbā.

* * *

Personīgajā dzīvē man dominē viens vienīgs jautājums - ko es īsti gaidu? Man šķiet, ka nesen lauzu 6 mēnešu posmu, kurā nebiju ticies ne ar vienu puisi, bet tik un tā šobrīd šķiet, ka laikam atkal turpināšu no jauna šo posmu, jo tomēr nav tas. 
Pēdējais mēnesis iekšēji bija grūts. Tiku vaļa no depresīvā garastāvokļa, bet reizē tomēr kāda nostalģija sēž iekšā. Dzīvoju bezmotivācijā un jūtu, ka kādu laiku mana lielā atbildības sajūta nebūs manāma.

"Ko tad es īsti gaidu?" es sev uzdevu jautājumu. Kaut varētu likties, ka atbilde ir sarežģīta, kā man ir raksturā, tā nav. Šoreiz ir vienkārši. Sākšu ar stāstu par saraksti ar vienu puisi, kad viņš jautāja, kas man patīk. Cik es atceros, es atbildēju, ka man patīk gulēt kopā, dauzīties, labi pavadīt laiku. Zinu, ka tas ir nenoteikti, ko es viņam rakstīju un visticamāk viņš būtu vēlies lasīt: "Man patīk sekss un es gribu drāzties ...", bet tas neesmu es. Man tiešām patīk dauzīties, būt dažreiz bērnišķīgam un arī neglābjam romantiķim.
Pēdējā laikā esmu beidzis izlikties un runāt vai rakstīt lietas, kuras citiem patiktos dzirdēt tikai tāpēc, ka tas ir, bet vairāk esmu mēģinājis būt pašam. Gluži kā pamatskolas beigās, pirms 4 gadiem, kad es pilnībā atteicos lietot jebkādus rupjus vārdus, jo tam nebija vajadzība.
Saistība tam ar šo visu ir tāda, ka, lai es izprastu to, ko es gaidu, man ir jābeidz izpaust sevi tā, kā to vēlas redzēt citi, bet beidzot jāsāk būt sev.
Reizē ... Jā, es zinu, ka pēc dabas esmu gandrīz vai nimfomāns, bet tomēr es māku pats izlādēties, man nav vajadzības to izpaust caur seksisma ideoloģiju un ideāliem, un man nav vajadzības attiekties pret cilvēkiem kā tikai seksa objektiem, kā to dara daudzi geji.
Es sagaidu pieķeršanos, atvēršanos, emocionālu atvēršanos un abpusēju uzticību, bet tas ir sarežģīti, kad tev ir vēl tonna ar lietām galvā, kas nav tavas, bet liek tev kaut ko darīt. No šiem kompleksiem ir grūti atbrīvoties, lai spētu paskatīties uz cilvēkiem savādāk.
Un reizē ir grūti uzticēties, kad tev ir bijusi diezgan slikta pieredze un kad esi saskaries ar daudzām ietekmējošam lietām, kas katra atstāj kādu kompleksu.

Es tiešām nezinu ..., bet ir jābūt optimistiskam.

VējaSkrējējs