trešdiena, 2012. gada 24. oktobris

Tu vari būt laimīgs

Cik ļuoti viens cilvēks var mainīt skatu uz lietām un skatu uz pasauli! Un reizē, kāpēc gan es to neesmu pamanījis agrāk?


Atceruos, ka laikā, kad vēl neduomāju vispār par cilvēkiem un biju ļuoti sevī, es sapņuoju. Sapņuoju, ka dzīvuošu viens, mazā mājiņā kaut kur ciemata malā un netālu strādāšu darbu, kas man patīk. Tas bija viegls sapnis. Sapnis, uz kuru tiecuos tuolaik – drusku strādāt un galvenais darīt tuo, kas patīk. Klusi, netraucēti un mierīgi.
Bet laiki mainījās, juo es sāku atrast arī citas nepieciešamības, kuras līkās tik ļuoti pašsapruotamas tuolaik! Bet tā nuotiek, un tā ir nuoticis ar visiem cilvēkiem. Un tad es skatījuos, uz kādiem mērķiem tiecas citi un kur man duoties. Un es sapratu, ka man, kaut līdzīgs, bet cits ceļš ejams.
Un te nu es esmu! Bijis izskatījis dažādus stūrus, bijis izskatījis dažādas vietas, redzējis, piedzīvuojis un vīlies, bet vēl nepadevies. Es. Te. Atradis, kur vēluos būt. Atradis, kuo vēluos redzēt. Vai atradis, kuo vēlas just?
Un kā jau iesāku, jā, es pirmuo reizi mūžā jutu, kā tas varētu būt, ka pēc kāda laika, es aizeju nuo visas truošnainās meklēšanas un visām šīm drāmām, un palieku mīluoša cilvēka apskāvienuos. Druoši, nepaiduoties un uz palikšanu.
Šuobrīd ir ļuoti savāda sajūta. Esmu pārbaudījis vienu nuo pēdējām lietām, kuras vēlējuos pārbaudīt sabiedrībā. Un secinājumi ir tik labi: tu vari būt laimīgs, tev tikai ir jāpacenšas, jāmeklē dziļāk, jāiztur ilgāk un jāpieduomā vairāk, un tu atradīsi savu laimi.
Kas tālāk? Klusums. Kā klusums pirms vētras – ir jāpārliek mērķi, jāpārkārtuo attieksmes un jāpārduomā darbi. Jāatruod laiks. Laiks mums, un laiks sev.
Vai arī cits ceļš, bet viennuozīmīgi nevajag skumt – tu vari būt laimīgs!
VējaSkrējējs

piektdiena, 2012. gada 12. oktobris

'cause it breaks my heart

'cause it breaks my heart
If we live this way
I know people need love
'cause there people never play the game
And we talk the talk
We communicate
And there people need love
'cause those people never play the game


Un te nu es esmu. Atkal pie sava bloga un atkal pie savām domām. Tomēr lietas ir savādākas. Tomēr pārdomas progresē, un cilvēki attīstās. Un arī es.
Un? ... Un, jā. Sāp. Pašam un citiem, ka viņi tādi ir, ka viņi tā uzvedas, ka viņi nesaprot. Izmisums, bailes un depresija vada mūs. Un taisnība vien ir: šeit ir kāpnes, kuras paši mēs radām. Divas kāpnes. Uz augšu un uz leju pa pakāpieniem: apmierinājums, cerība, optimisms, ticēšana labām beigām, entuziasms, kaislība, (prieks, zināšana, spēks, brīvība, mīlestība, novērtējums) VAI uz leju: garlaicība, pesimisms, vilšanās, pacietības trūkums, aizkaitinājums, neapmierinātība, neuzticēšanās, šaubas, pārmešana, bezcerība, dusmas, atriebe, naids, skaudība, nedrošība, vainas apziņa, (bailes, depresija, nespēks, ciešanas).
"Kāpēc?" es atkal uzdodu jautājumus. "Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no vientulības? Kāpēc mēs tik ļoti pieķeramies cilvēkiem? Un kāpēc mēs viņus pieviļam?"
Vai tiešām pieviļam? Vai tiešam dzīve ir cīņa? Vai tiešām? ... Nē, tā nevajag būt! Tā NEDRĪKST būt. Tas nav optimistiski, tas nav harmoniski, tas ir ierobežojoši. Dzīve ir ceļojums un, kā katrā ceļojumā, patīkamāk to ir veikt kopā ar kādu. Vai tas, ka otrs grib palikt un uzkavēties kādā vietā, ir mūsu pievilšana? Vai tas, ka kāds vēl vēlas izpētīt akmeni ceļa malā, kamēr jūs steigties, ir pievilšana? Vai tiešām mēs esam cīnītāji - ierobežoti un mežonīgi? Vai tiešām mēs nemākam atvainoties un runāt?
(smejos) Un kā gan es nepamanīju agrāk! Būt saprotošam ir vājums, būt mīlošam ir vājums, būt sev ... ir vājums? Ak, Jūs, ... vai tiešām cilvēki?
Un mums ir vajadzības. Dažādas vajadzības, dažādi cilvēki. Un mēs meklējam ... kā savas vajadzības apmierināt. Jo dažas svarīgākas, dažas ne tik, bet vajag, vajag apmierināt SAVAS vajadzības.
"Ja tas ir pašsaprotami, tad tas ir skaisti" - uztīties un notīties kā kamoliem, vienmērīgi, vienlīdzīgi un abpusēji. Bet, bet ... ja esmu tev ko devis, kāpēc tu redzi tikai to, ka tas vairs nav. Kāpēc mēs neļaujam sev atgādināt to labo, to, ko esam saņēmusi no citiem? Kāpēc mēs redzam brūces un neredzam kreveles? Kāpēc mēs plēšam tās citiem nost? Kāpēc? ...
"Un mirklī, kad būsi vājš un nespējīgs, tavs tuvākais durs tev pēdējo asmeni tavā sirdī" ... kāpēc? Tiešām kāpēc? Es jūtos kā analfabēts par šo visu! Es to nesaprotu, kaut esmu jutis es to ... tas salauž manu sirdi.


Un tomēr? Vai tomēr? Es arī esmu gājis un domājis, un izvairījies no cilvēkiem, kas ... nē, šaubas! Šie cilvēki, ja cilvēki, ir kā enkuri, kas velk un velk tevi dzelmē, lai tu vairs neatšķirtu, kas labs, kas ne, kas tavs, kas ne, kas ir, kas ...
Vajag savādāk! Vajag saprast, vajag uzticēties, nebaidīties un runāt. Vajag vienmērīgi, lēnām un uz priekšu ... uz augšu pa kāpnēm, uz augšu pretī laimei. Un tos, kas vēlas tur nokļūt ņemt līdzi, jo kopā ir patīkamāk!


VējaSkrējējs