pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

Apsoli sev mainīties - palikt sev



Kāpēc es esmu aizmirsis? Kāpēc es klausos cilvēkos, kas nedz man kaut ko nozīmē, nedz arī būtu ko devuši? Un tad es sāku nervozēt, uztraukties, krist depresijā. Kam man šīs mēslu runas, augstprātīgā kritika un mūžīgais aprēķins? Ja es esmu iemācījies neliktie ne zinis, ja es esmu iemācījies respektēt cilvēkus, kurus citi uzskatītu par muļķiem, trakajiem vai dīvaiņiem, ja es esmu iemācījies cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, kāpēc, kāpēc man būtu jāklausās, ka kādam es neesmu "pareizs" un ka man ir jāmainās?
Tad tu spēlē spēles. Pārbaudi cilvēkus, kādas ir viņu vēlmes, vajadzības, vērtības un domāšana. Sociāleksperiments. Radu piederības iespaidu un skatos, kas uzķeras. (smejos) Un tad kāds, kurš ir redzējis citu masku, pārprot, uzdod jautājumus. Un atkal .. kam man to? Ja vēlos sasniegt to, uz ko tiecos, vai tad nav labāk būt sev pašam - bez maskām, bez meliem, izlikšanās un izdevīguma?
Un, lūk, VējaSkrējēj, tu redzi kārtējo akmeni savā ceļā - sabiedrība, kurai nepiederi un kurai nevajag atdot savu enerģiju - tas nav vajadzīgs. Tu es atradis savu vietu, savus draugus, savu ģimeni. Tāpēc apsoli sev mainīties - palikt sev!

VējaSkrējējs

piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Vilks, mednieks

- "Kāpēc tu to dari?"
- "Nezinu..."
- "Kāpēc?"
- "Zini, instinkti ir kā pie suņu būdas piesiets vilks. Tu mēģini to pierādīt, bet reizē vienmēr nojaut, ka nākošajā pilnmēnesī tas atkal gaudos, smilkstēs un lauzīsies ārā. Un tomēr tu centies ..."
- "Un? ..."
- "Un katru nakti jo vairāk centies to apklusināt, jo vairāk zini, ka tas norausies. Un pēc laika apklusīs - tas, viņš, ir norāvies un skrien, pazūd gaišajā naktī. Beidzot miers! ... Gan jau no rīta atgriezīsies."
- "Un atgriezās?"
- "Vienmēr atgriežas. Noguris, pilns nožēlas un izsalcis pēc tuvuma."
"Bet kāpēc izsalcis, ja ticis brīvībā?"
Pasmejos: "Starp vilkiem tev vienmēr izsalkušam būt! Viņi saplosa visus tuvības kumosus pa zemi un nemāk cienīt šo dzīvības ēdienu. Tik ļoti vēlas šo gaļu, ka nespēj to panest."
- "Cik dīvaini! Biju domājis, ka cilvēki vilkus jau sen ir pieradinājuši."
- "Pieradinājuši?" pasmejos. "Ne šie cilvēki kādu vilku ir jebkad pieradinājuši. Viņi baidās tos. Viņi nepazīst to dabu un drīzāk nogalēs, un neļaus ķēdē pie būdas sargāt."
- "Kas tad?"
- "Mednieki. Šo cilvēku suņi sen piecās ķēdēs pie akmens sienas piesieti. Nekad nav brīvībā tikuši un nekad nav ļauti ostīt tās smaržu. Un pēc gadiem šie lopi kļūst kusli un muļķīgi kā tādi tikko dzimuši ... visu mūžu."
- "Un ko tu darīji?"
- "Es negribēju mēģināt pieradināt vilku. Tas ir pretīgi! Tā vietā es kļuvu par vilka draugu, un katru reizi, kad nāca pilnmēness, es atķēdēju viņu un ļāvu doties mežos pie vilkiem. "
- "Un vai tas līdzēja?"
- "Kādu gadu līdzēja. ... Kādu gadu, bet katru reizi, kad vilks atgriezās, nekas nebija mainījies - atkal nožēla un izsalkums. Un es nevarēju noskatīties, un tāpēc devos ar vilku kopā, lai to mainītu."
- "Tu devies kopā ar vilkiem?! :O"
- "Jā. Man bija jāzina, kas notiek un ko darīt!"
- "Un kā?"
- "Traki, visi vilki ir tik nožēlojami! No vienas puses tik nepieradināti un dzīvnieciski, bet no otras izmisuši un izsalkuši!"
- "Ko tad tu tādu izdarīji, ka tavs vilks vairs negaudo un neprasa pēc meža?"
- "Vēl neko. Viņš zina, ko es gribu darīt, un viņš man kā draugam ir apsolījis gaidīt. Gaidīt līdz vairs nevajadzēs laist uz mežu, bet reizē vairs nebūt izmisušam un izsalkušam. ... viņš vairs nebūs viens pie būdas."

Tell me…

I want you to tell me about every person you’ve ever been in love with. Tell me why you loved them, then tell me why they loved you. Tell me about a day in your life you didn’t think you’d live through. Tell me what the word “home” means to you and tell me in a way that I’ll know your mother’s name just by the way you describe your bed room when you were 8. See, I wanna know the first time you felt the weight of hate and if that day still trembles beneath your bones. Do you prefer to play in puddles of rain or bounce in the bellies of snow? And if you were to build a snowman, would you rip two branches from a tree to build your snowman arms? Or would you leave the snowman armless for the sake of being harmless to the tree? And if you would, would you notice how that tree weeps for you because your snowman has no arms to hug you every time you kiss him on the cheek? Do you kiss your friends on the cheek? Do you sleep beside them when they’re sad, even if it makes your lover mad? Do you think that anger is a sincere emotion or just the timid motion of a fragile heart trying to beat away its pain? See, I wanna know what you think of your first name. And if you often lie awake at night and imagine your mother’s joy when she spoke it for the very first time. I want you tell me all the ways you’ve been unkind. Tell me all the ways you’ve been cruel. See, I wanna know more than what you do for a living. I wanna know how much of your life you spend just giving. And if you love yourself enough to also receive sometimes. I wanna know if you bleed sometimes through other people’s wounds.
/Andrea Gibson/
Pārrakstīts no Smilinglatvian's Blog