svētdiena, 2012. gada 30. decembris

Plānošanas laiks

Kaut personīgi man gads (un Ūdensvīra laikmets) sākās saulgriežos, laiku starp tiem un Jauno gadu arī esmu aizsācis kā atpūtas un, galvenais, plānošanas posmu. Pēdējā laikā notikumu del man ir grūti paskatīties uz priekšu nākotnē, jo daudz kas vēl nav izdomāts un daudz ko vēl ir jāizdara. Daudz kam ir jāatrod savs “kāpēc?”.
Ceturtā septiņgade  - posms, kad domām jāizpaužas darbos un mērķiem - lēmumos. Un tomēr šķiet, ka šis dzīves posms ir vissarežģītākais.
Ko gan lai es apņemos uzsākot? Nesmēkēt? Nedzert? Nē, tas nav tik svarīgi! Man būtu jāapņemas darīt - nevis mīņāties mājās, bet darīt! Iet, apmeklēt, piedalīties, izteikties un domāt. Tas nav tik viegli, jo tik nesen un lēnām sāku sakārtot sevi un jo vairāk man ir nepieciešama pozitīva vide un atbalsts, sapratne un … miers.
“Nemāci otram, ko pats neizproti,” es atceros, kad man teica, ka “tava tuvākā apkārtne raksturo tavu iekšējo pasauli”. Bet tas nav tikai tas! Vēl ir Ubuntu princips - “es esmu tas, kas es esmu, dēļ tā, kas mēs visi esam”. Un tāda ir mana apņemšanās - tiekties piederēt pie tiem, kas es esmu.
Un kas vēl? Man jābūt stiprākam, daudz stiprākam par sevi un savos lēmumos, jo pašreiz mani “sociālekserimenti” nedod savu rezultātu. Tie ir jāmaina. Kā man nesen rakstīja: “Vispār ir jāsāk ar emocijām ... un tikai tad, ja ir emocijas … arī sekss ir lielisks! Domāju tāpat tad, kad labākie draugi nonāk pie emocijām … tikai tad labs intīms.”
:)

VējaSkrējējs

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

Es piederu sev.


Ironija, pasaules doma,
Ir tavs īstais raksts`.
Azarts, mūsu joma,
Vēl mums ir visa nakts.

... un tad tu izlien to tās pasaules. “Kas es esmu?” vai tu sev uzdosi? Ja esi Meklētājs, uzdosi, ja ne – tad: “Vai es esmu es vai es esmu tas, ko citi vēlas redzēt?”
Azarts aizrauj, ļoti aizrauj. Ja tev ļautu kļūt par pātagas turētāju, tu arī sāktu ar laiku likt sodus pat, ja tāds nebūtu tavs uzdevums.
Azarts - bet kur ir robeža? Robežu atradīsi starp cilvēkiem, kuriem būs līdzīgas vērtības tev. Cilvēkiem, kuri tevi pieņems.

If you like it violent
We can play rough and tumble

Tad, kad tev kāds iepatīkas, tu sāc spēlēt spēli. Tu ķer, mētā un meklē. Tu ieķeries un, kad esi ieķēries, atļaujies arī turpināt spēli. Bet kāds gan ir mērķis tam? Atrast vietu, atrast sirds siltumu?
Bet mēs visi bīstamies trūkumu. Bailes zaudēt, bailes būt vienam, bailes no tā un bailes no šī. Cik muļķīgi, ka cilvēki nesaprot teicienu: “Ja mīli, tad palaid brīvībā!” Un mēs baidāmies ... baidāmies palikt vieni, baidāmies zaudēt, baidāmies sabojāt, baidāmies ...
Un es? Es jau arī drusku tāda pats kā citi. Druku ļaujos, druku pieciešu, drusku sapņoju. Vai man vajadzētu?
Nē, nevajadzētu. Es takš piederu sev! Un man arī sev ir jāpabūt. Jābūt sev – jāaizmirst, ka citi var mani ietekmēt, jāaizmirst, ka nespēju būt viens, jāaizmirst, ka man ir kāds nepieciešams, lai būtu es pats. Vai ne? Es takš piederu sev!

Tu vari meklēt, bet tāpēc tav nav jākļūst ar mauku!”

Kas ir piederēt sev? Kas ir piederēt?
“Piederēt sev” ir darīt to, ko domā, un tiekties uz to, ko esi izdomājis. “Piederēt sev” ir būt par sevi pārliecinātam un būt patiesi sev bez vajadzības par citiem. Būt neatkarīgam domās un mērķos, iet savu ceļu par spīti tam, ka tas var būt pilnīgi citā virzienā.
Un šādā “piederēšanā” ietilpst pašmotivācija, pašizglītošanās un pašmērķis. “Piederēt sev” nozīmē spēt uzturēt savu raksturu nemainīgu no ārējās pasaules un tiekties pēc mērķiem, kurus vēlas sasniegt.
Un tā ir (man) jādzīvo – jātiecas pēc pārcilvēka, kaut zinu, ka es viņš nebūšu.

sestdiena, 2012. gada 1. decembris

.

Tukšums. Pīķa melns, aizgrābjošs tukšums. Un jautājumi. Par to, vai lietas, domas un cilvēki, kas šo tukšumu ir mēģinājuši aizpildīt, ir bijuši paši ... pilni?
Un es atkal izplūstu instinktos: pieķeršanās, iemīlēšanās, bailes. Pilnīgi šķiet, kas esmu vienīgais, kas atļaujas šīm sajūtām sevi iekarot.
Tad nāk vilšanās salta kā izkāpšana no gultas malkas nekurinātā istabā: drebuļi vien. Eh, jūs, pilsētnieki, mani jau nesaprotat, nekad neesiet paši sev malku ziemai gādājuši.
Bet tomēr šajā stindzinošajā aukstumā es redzu skaistumu. To pašu skaistumu, kad kā bērns es katru rītu ziemas dienās gāju lūkoties, cik garas manas trauslās ledus puķes ir izaugušas. Tas ir tik skaisti!
Tāds miers iekšā plūsmo, kad baltajās naktīs spēju iziet ielās. Un staigāt, staigāt un staigāt. Miers un saltums. Kā gribētos šo pašu mieru atrast siltās rokās, mīļās acīs un patiesos vārdos.
Es nobīšos. Arī agrāk esmu bijies uzticēties. Es baidījos kļūt tuvs, piederīgs un neaizstājams. Jo manī ir brūces, kas vēl joprojām asiņo, un es vēl joprojām lieku tai kārtējo cerību apsēju, cerot, ka tai uzaugs vismaz dziedējošās kreveles.
Bet brūces tiek plēstas, kad tās stiep, bet esot mierā tukšumus tik un tā paliek iekšā ...