otrdiena, 2013. gada 24. decembris

Atkal – grūtākais gads

Laiks, laiks, laiks. Vēl nesen varēju droši atpūsties, bet tagad man ir jāturpina darboties. Ir pagājuši četri gadi kopš tā drausmīgā gada, kad man nācās izdomāt savu dzīvi uz nākošajiem 6 gadiem. Nu, ir atkal tas laiks, kad man nākas vajag atkal plānot, atkal ņemties un atkal skatīties.
Pēdējie gadi, šķiet, ir pakāpeniski bijuši labāki un labāki. Jā, savulaik jutos ļoti vientuļš, apmaldījies un dažu brīdi nobijies. Bet tagad pēc četriem lieliem gadiem daudz kas ir mainījies. Esmu vairāk pats par sevi, vairāk mēģinu un mazāk baidos kļūdīties. Ir daudz ko vēl attīstīt un darīt, bet tas ir plānots nākošo divu gadu laikā.
Kaut man negribētos šo visu domāšanu, plānošanu un visu citu veikt, man to vajag – man nav tas drošības tīkls - vecāki-, kuri atbalstītu lai vai nu kas ... vai arī es vienkārši to nejūtu. Un tomēr man dzīvē ir uzstādīts arī mērķis – būt laimīgam. Tad kāpēc gan nesasniegt to?
Man ir prieks par to, ka pēc dzīves vietas maiņas man ir vairāk tuvu cilvēku. Prieks, ka es šeit jūtos labi un laimīgāks par to, ka dzīvoju. Nav stresa, nav kliegšanas, nav dusmu. Prieks par to, ka ir tā, kā es esmu gribējis.
Bet tad, kad pamats ir radīts, ir jāturpina būvēt. Un es turpinu – domāju par to, ka būtu labi atrast sev morālo atbalstu – puisi, kas man palīdzētu sasniegt visu. Jā, es varētu cerēt uz Briedi, un tomēr vai vajag? Zinu, ka viņš būs manā apkārtnē – bizos, smiesies un, protams, kārdinās. Bet ir, ir jāklausa tam, ko viņš saka, par spīti, ka pēc kāda laika var sanākt arī savādāk.
Un reizē man ir prieks, ka sanāca satuvināties ar viņu. Viņš man atgādināja, ka es esmu aizmirsis, kāda ir vērtība draudzībai un tuvībai. Biju daudz ko aizmirsis un notrulinājis starp vilkiem.
Es vairs neceru Briedi noķert. Varētu teikt, ka jau esmu. Es vienkārši būšu apkārtnē. Zinu, ka gan jau mums vienam otru kaut kad vajadzēs, bet man nav garantiju. Nav sapratnes par neatbildēšanu maniem centieniem, un viņam nav vēlmes mēģināt. Ceru, bet neceru. Kā Tīģeris ir teicis: “Tīra mīlestība nozīmē no sirds vēlēt otram visu labāko neatkarīgi no tā, vai viņš grib būt kopā ar konkrēto cilvēku, vai – nē.” Laikam man ir kas līdzīgs.
Būs grūti, būs, bet tāpēc jau nevajag padoties. Stiprs ir tas, kas spēj pārvarēt grūtības.

VējaSkrējējs

sestdiena, 2013. gada 30. novembris

Par to pašu

Of course I’ll hurt you. Of course you’ll hurt me. Of course we will hurt each other. But this is the very condition of existence. To become spring, means accepting the risk of winter. To become presence, means accepting the risk of absence.
—  The Little Prince - Antoine de Saint-Exupéry
Es vēl labi atceros, kā es nonācu līdz šim brīdim. Atceros gan laikus, kad es sapņoju, gan arī kad skatījos, kādas ir manas iespējas. Patiesībā ļoti nesen ir bijis tas brīdis, kad es beidzot sapratu: jā, arī es varu būt laimīgs. Un reizē sāku noprast, ka man tomēr ir vajadzīgi citi.
Uz cilvēku tiekšanos pēc laimes es skatos viegli. Tā ir dabiska un reizē ļoti intuitīva tiekšanās. Nerakstīšu par to, kā cilvēki neredz vai nemāk paredzēt nākotni, bet labprāt padomāšu par to, kā, iespējams, būtu jājūtas attiecībās.
Es ļoti bieži redzu, ka cilvēki nemāk novērtēt to, ka viņi ir kādu kopā, pavada laiku un/vai rūpējas viens par otru. Un bieži vien sastrīdas it kā ne par ko. Tā skatoties, es parasti nodomāju: tā tak ir dāvana! Laiks iesaiņots kā dāvana un pasniegts otram. Katra minūte, stunda vai diena – tu to dāvini tam, ar ko esi kopā. Tad kāpēc mēs to beigās gandrīz vai nespējam novērtēt šo dāvanu un bieži vien zobojamies? Dāvinātam zirgam mutē neskatās!
Bet, lai arī cik bieži ir dzirdēts par attiecību nenovērtēšanu, ir arī tie, kuri tomēr nevēlas neko sākt, baidoties sāpināt. Bet kāda tad maz ir jēga vispār, ja abos gadījumos beigās otrs tiks sāpināts. Atbilde ir: ja beigās būs sāpes, tad labāk, lai tās ir ar atmiņām par kopā pavadītajiem laimes mirkļiem.
Un arī, ja izvēlas veidot attiecības, es domāju, ka nevajag tās veidot vienošanās dēļ. Tā ir kā muļķīga noruna – es ierobežošu tevi, un tu – mani, tāpēc un tāpēc. Kāpēc gan nevar būt brīvi un vienkārši būt kopā tāpēc, ka tā ir patīkami, jauki un forši? Kāpēc vajadzētu baidīties, ka otrs varētu pārgulēt ar kādu citu? Greizsirdība, privātnieciskums? Tad kāpēc vispār sākt, ja zini, ka nespēsi būt vienīgais? Un no otras puses, kāpēc gan vajadzētu sevi mocīt un gaidīt to, ko otrs nav spējīgs dod?
Tomēr mēs esam aklāki kā mums šķiet, jo laikā, kad pieķeramies cilvēkam, mēs vairs neredzam, ka viņš patiesībā ir rupjāks, ļaunāks vai nejūtīgāks. Mēs to redzam un neievērojam, jo esam ieķērušies.
O, jā, es attaisnotu pārgulēšanu ar citu, ja tavs partneris ir maita. Tā nav nodevība, jo nodevība ir apzināta otra sāpināšana. Un reizē tomēr zinu, ka cilvēki iemīlas. Sen ir teikts, ka mīlestība ir ciešanas. Es to nesaprotu, jo, kā gan vēlēšanās otru darīt laimīgu, var būt sāpīgas. Bet tā tas ir ... diemžēl. Dažreiz vajag klusi mīlēt un ciest.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2013. gada 17. novembris

Laiks

Šī interesantā notikumu plūsma – laiks. Dažreiz man gribas, lai tas ietu ātrāk, bet dažreiz – ne. Un tomēr par spīti visam, man ir jāpakļaujas tam, lai kā es to negribētu.
“Viens mēnesis,” viņš teica. Man būtu jāpagaida viens mēnesis. Un es nezinu, kas varētu notikt šajā mēnesī. Bet es ceru, ka pēc šī mēneša būs atbildes gan uz jautājumiem, pēc kuriem es tiecos, gan arī cerīgas izmaiņas viņa dzīvē. Sen, agrāk biju domājis, ka nav vērtība kā Solveigai no Pēra Ginta visu dzīvi gaidīt uz kādu, bet tagad, kad līdzīgi notikumi rit, es nemāku atrast atbildi.
Būtu labi, ja es līdz tam laikam tiktu vaļā no rozā brillēm. Tas būtu labi, jo es sevi pazīstu. Zinu, ka man vajag mēģināt lēnām un mierīgi. Bet šoreiz izskatās, ka iespējams tikai lēnām.
Es viņu nepazīstu. Tiešām man vēl ir daudz ko iepazīt, un reizē esmu dziļi, jo dziļi noslīcis domās par viņu.

Bet šorīt ir miers. Labs, veselīgs miers, kuru es ceru izmantot, lai gūtu atpūtu un smeltos motivāciju attīstīties, un kaut ko darītu.
Esmu pamanījis, ka Briedis man ar daudz ko asociējas. Gan ar senu mīlestību, gan arī ar vēlmi to sniegt. Zinu, ka nevajadzētu taisīt muļķīgas saistības, jo viņš ir viņš, bet citi – citi. Bet ... bet.
Izstāstīšu, ka ir bijis puisis, kuru esmu saucis par Mīļāko, un man šķiet, ka es pret viņu jutu mīlestību, patiku un iekāri. Bet tas viss beidzās, jo man nav jāgaida mūžību, kamēr otrs ko izdomās. Bet vēlāk, kad vairs nebija tik ērti mums satikties, viņš attālinājās, un tā arī viss beidzās.
Citas saistības ir ar manu kluso iemīlēšanos. Puisi, kuru es esmu tikai vienreiz nejauši saticis, bet tai pašā laikā caur interneta atstājis stalkotāja iespaidu. Jā, vēl vakar es apstiprinoši pārbaudīju, vai tiešām viņiem abiem ir līdzīgi vaibsti.
Bet Briedis nav viņi. Es zinu un jūtu, ka tajās šķietami līdzīgajās jūtās ir atšķirības, daudz atšķirību. Tomēr man patīk tā sajūta, kāda rodas viņa klātbūtnē – motivācija un iekšējs miers. Iespējams tas, kas man ir vajadzīgs.
Man vajadzētu vairāk pavadīt laiku kopā, skatīties un ne tikai skatīties, bet arī dzirdēt, ko viņš saka, t.i., atmest rozā brilles. Jo zinu, ka viņš ir savādāks, bet es nezinu, vai piemērots ...
Ir jāsāk ar iedraudzēšanos un tad jau redzēs, kā mums ies.

Gaidot,
VējaSkrējējs

Post Scriptum Laižam iztrakoties?

otrdiena, 2013. gada 12. novembris

Staff and things

 “Kas vērtīgāks par visu?
Un kas ir vērtīgāks par to?

Reiz, sēžot un gaidot, kad man uzvārīsies ūdens kārtējais tējai, es sāku domāt. Domāt par cilvēkiem, lietām, attieksmi un visu pārējo. Arī agrāk biju domājis par to, bet tas bija vairāk noteikti, ne kā tagad – par visu.
Un es uzdevu jautājumu. Patiesībā to pašu, ko agrāk. Bet šoreiz – par visu. Vispārīgu. Kas gan ir vērtīgāks par visu? Oi, mēs uzskatām, ka stabilitāte ir vērtība. Mēs uzskatām, ka nauda ir vērtība. Mēs uzskatām, ka pareizs izskats ir vērtība. Mēs uzskatām, ka sportisks izskats ir vērtība. Mēs uzskatām, ka ģimene ar 2,5 bērniem ir vērtība. Cik daudzas lietas mēs uzskatām par vērtību!
Un tad es redzu, ka man ir teikts, ka vērtība, lūk, ir pabeigta augstākā izglītība, stabils darbs, ienākumi, ģimene ... Pagaidi! Kāpēc šīs vērtības ir tik lielas ilūzijas? Kā gan pabeigta augstākā izglītība var būt vērtība, ja tajā neko neiemācies, kā tik izpatikt pasniedzējiem, standartiem un sabiedrībai? Kā gan stabils darbs var būt vērtība, ja tas ir vienīgais, ko tu dari un tikai, lai varētu izdzīvot? Kā gan resursi, kuriem ir jābūt vienkārši pieejamiem, var būt vērtība? Kā gan idealizēta ģimene ir vērtība, ja tās mērķis ir tikai pašapliecināt, ka, lūk, mēs esam kārtējā “pareizā” ģimene, kad pasaule ir pārapdzīvota un netaisna. Apstājies, lēnāk ... Un kas ir vērtīgāks par to?
Ir jāgrauj vecās, iemācītās vērtības, lai varētu skatīties uz pasauli ir citām acīm. Ir jāredz, ka vērtība nav ļoti daudzās lietās, kurām burtiski skrien pakaļ, bet tieši tajās, pēc kurām neskrien un kuras daudziem šķiet otršķirīgas.
Un tad es domāju. Domāju, ka tā nav vērtība dot bezpajumtniekam naudu, ja viņam to nevajag. Viņam vajag dzīvi, pieeju resursiem un nepieciešamajam. Visas vērtības ir apgrieztas otrādi – nebūtu šeit bezpajumtnieki, ja resursi tiktu sadalīti atbilstoši. Nebūtu šeit zagļi, ja nebūtu nepieciešamības zagt. Nebūtu ... Es katru dienu redzu cilvēkus bailēs, ka kaut kas tiks viņiem atņemts. Kāpēc? Kāpēc ir tā?
Joprojām meklēju atbildi. Esmu meklējis. Vienmēr uzdevis šo cēloņjautājumu. Un atbilde ir pati nepatīkamākā – viss ir tā tikai un vienīgi tāpēc, ka mēs, cilvēki, esam tā to izveidojuši.
Kas ir vērtīgāks par visu? Cilvēks, tagadne un darbība, izpausme. Un kas ir vērtīgāks par to? Jautāt, vai tas, kas tev tiek pasniegts par vērtīgu, ir vērtība, un meklēt kāpēc ir vai nav?

VējaSkrējējs

otrdiena, 2013. gada 15. oktobris

Jauns sākums

Es gribu atvērt jaunu lapu. Jaunu dzīves lapu, un ar tikko piepildītu spalvu sākt to rakstīt. Bet ... pagaidi! Vēl neļaujot tintes pilieniem uzkrist uz šīs lapas, kā uz daudzām iepriekšējām, man ir jāapdomā. Jāapdomā gan visi “ī”, gan visi “t”, gan ievads, gan kulminācija, gan arī labas beigas.
Es vēlos sākt jaunu domu. Atmest veco un smelties, ko jaunu no šīs pasaules, lai turpinātu savu ceļu. Vēlos dabūt garākas kāpnes pie šī dzīves plaukta, lai varētu tiekties pēc augstākām grāmatām un grūtākajiem plauktiem. Un ...
Un tas prasa laiku. Vajag nokāpt no tagadējām kāpnēm, piemeklēt jaunas un varbūt tomēr padomāt, ka būtu nepieciešamas arī stabilākas. Ne tik greizas, ne tik svārstīgas un ne tik neērtas. Lai varētu drošāk stiept savu roku pret tālākajām grāmatām un tiktu augstāk šajā sienā.
Bet ko, kā un kur? Man ir jāapsēžas, jāpadomā un jānostabilizē šīs pašas, lai nejauši, kāpjot lejā ar kaudzi, kas man ir jāatceras, es nenokrītu. Nenokrītu un nepazaudēju visu, ko līdz šim esmu uzracis šajās grāmatu sienās.
Te stāv bērnības atmiņas, domas un gudrības. Cauri caurēm notikumi, skati un sen neizlasāmas dziesmas un smiekli valodā, kuru es vairs nerunāju. Tik bilžu grāmata ar vecām ainām es atceros, ka būtu skatījis, un vēl atceros to skatām nesen.
Tad nāk milzīgas pasauļu enciklopēdijas. Stāviem lielas un grūti panesamas tās spiež uz pleciem vairāk kā jebkura redzēta pēdējā laika grāmata. Milzīga, krāsaina pierakstīta un ... skaista.
Un tie daudzi mazie sējumi – tā bija mana dienasgrāmata. Tik mazi, ka liktos kā burtnīcas, kurās sākumskolnieki raksta. Tur bij' rakstīta mana ikdiena. Pasaule, kas neesmu bijis es, bet citi.
Un ko gan man vēl nākas nest lejā pa kāpnēm, ja ne šīs nopietnās grāmatas: “Dzīve, “Problēmas”, “Tāda ir dzīve”, “Pieaugušais” un “Tev būs” romāni.
Lai arī tagad, kad enciklopēdijas jau neviens vairs nelasa, bet augstu vērtē romānos, es tomēr neļaujos. Zinu, cik daudzi cilvēki tos cildina un godā par pašiem labākajiem. Tas nav mans žanrs – šīs saldenās fantāzijas un uzpūstā spriedze nav tas, kas man vēsās ziemas naktīs pie saldas tējas tases ļautu atslābt no visa un visiem.
Tomēr tās man ir jānones zemē, lai sāktu šķirot. Skatīties un atļauties. Varbūt es vēlos kādu lapu no šausmu stāsta izraut, vai visu ņemt un mest ugunī. Varbūt ... varbūt!
Man ir jāiet. Jāmeklē jaunas kāpnes, lai varu aizsniegties pēc, lūk, tās tur grāmatas tur augšā. Es redzu tās vāks teic “Miers”, un es zinu, ka tai ir jābūt grāmatai, kuru meklēju. Pareiza biezuma, viegli lasāmai un galvenais tik skaistai, ka gribās un gribās vēlreiz un vēlreiz pārlasīt tās baltās lapas.
Šādi man ir jāatrod sevi uz kāpnēm, kuras man stabili kāds tur. Augšā, kopā lasot arvien jaunas un jaunas grāmatas, kuras teic arvien jaunus un arvien aizraujošākus mirkļus dzīvē.

Meklētājs

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

Šīs vairākas puses

"No vienas puses un no otras puses, šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās"

Es atkal brīnos – par pasauli, par lietām, par cilvēkiem. Un visvairāk – par sevi. Kā tas var būt un kā gan tā ir iegājis. Es atrodu kādu jaunu domu un cenšos saprast, vai tā iet vai tomēr neieiet manā pasaules kopskatā. Un galvenais ... kāpēc?
Nesen es rakstīju par brīvo mīlestību, tad uzgāju enviromentālistu teorijas hipotēzes un tagad skatos uz to, kā Latvijā cenšas panākt “komplekso laulību” arī viendzimuma pāriem. Un tas viss mulsina. Un liek domāt, skatīties un analizēt.
Free Love ideja ir par absolūtu brīvību, šoreiz, mīlestībā. Doma ir tajā, ka cilvēks netiek ierobežots attiecībās, un viņš droši var izbaudīt arī attiecības ar citiem cilvēkiem. Šī ideja visvairāk ir virmojusi tieši hipiju kultūrā un daudzās atvērtās pagrīdes kultūrās, kurās cilvēki vairāk ir tiekušies baudīt brīvību nekā izteiktas pāru attiecības.
Bet tai pašā laikā Free Love idejai ir divas puses – viena ir doma par attiecībām, otra ir par seksu. Mūsdienās daudzi uzskata, ka Free Love ir vienāds ar free sex. Cik es esmu lasījis forumus un vēstures aprakstus, brīvā mīlestība ar tāda kā ļoti tuva draudzība ar visiem, ar kuriem vēlies. Tik pat labi es varētu to nosaukt par poligāmiju, bet tomēr poligāmijas mūsdienu nozīme nesaistās ar Free Love ideju.
Es zinu un esmu pārliecināts, ka Free Love varētu būt ļoti noderīga daudziem, ja tiktu uztverta pareizi. Esmu pārbaudījis, ka sabiedrībā, kura dominētu šāda doma, būtu vairāk pāru, kuri ir kopā tieši mīlestības dēļ nevis izdevīguma vai savtīguma. Bet tās ir manas domas, jo es Free Love ideju uztveru kopā ar tām visām idejām, kuras ir šīs idejas zemtekstā: vienlīdzība, cieņa, miers, brīvība un mīlestība.
Bet tai pašā laikā, kā tas bieži vien ir redzams mūsdienās, Free Love idejas nesaprašanā un iespaidā ir sabiedrības, kuras ir aizgājušas greizi. Un vistiešāk es vienmēr uzsvēršu geju sabiedrību, kas visu šo brīvās mīlestības ideju ir padarījuši par lētu reklāmu par bezmaksas seksu ar jebko un jebkur. Kā rezultātā mums ir stereotipi par gejiem, uzskati par izvirtību, kā arī tonna ar problēmām, kuru vaina ir mūsu pašu.
Laikā, kad es beidzu rakņāties Free Love idejās un padziļināti hipiju kultūras uzskatos un forumos, es atgriezos pie savām futūristiskajiem virzieniem – enviromentālistiem. Viņu lieliskās idejas, kaut bieži vien ir “es nezinu, kāpēc mēs tā esam darījuši”, ir arī ļoti daudz mani iedvesmojuši. Kaut viņu pamatojumi ir balstīti uz zinātnes pētījumiem, es joprojām brīnos, kāpēc tēmā par gejiem viņiem ir ļoti veca informācija. Tiešāk, viņi izmanto vēl joprojām vecu veco zinātnieku paziņojumu, ka gejisma gēns neeksistē un visticamāk neeksistētu, jo seksualitāte ir pārāk fluāla.
Un es brīnos, jo zinu, ka gan es, gan daudzi man zināmi savējie, man jautājot, vai bērnībā ir bijis kāds iespaids, kas varētu viņiem likt kļūt par geju, atbild, ka, nē, tāda nav bijis. Kā arī man, vienmēr ir bijušas tikai un vienīgi simpātijas pret savu dzimumu un viss visas atmiņas saistās tikai ar to.
Bet tai pašā laikā enviromentālisti tomēr savos darbos turpina šo gēnu ideju un vispārina, kāpēc redz nav suņu-kāju gēns un bruņurupuču-bundžu gēns. O, jā, arī man tas likās smieklīgi, kaut patiesībā būtu jāraud. Un atkal es atceros domu par to, kā gan cilvēks var par kaut ko spriest, ja viņš nevar izdzīvot otra cilvēka sajūtas.
Man, piemēram, ir zināms tas, ka mūsdienās zinātnieki ar lielu pārliecību uzskata, ka seksuālā orientācija un identitāte veidojas laikā, kad ģenētiskā informācija pirmo reizi tiek aktivizēta. Tajā laikā, kad veidojas iekšējās (?) smadzenes, gēnu informācijas nesēji kopā veido cilvēka identitātes slāni, kuru iespaido daudzi dažādi gēni.
Kaut arī pašiem enviromentālistiem īpaši neinteresē cilvēku savstarpējās attiecības un vairāk cenšas risināt sabiedrības problēmas, tās domas bija palikušas man prātā, jo tas rada dīvainu sajūtu, kas liek šaubīties un atkal domāt kāpēc? Zinot arī to, ka es vienmēr esmu ļoti šaubīgs par lietām, tas var sagādāt problēmas.
Un tagad redzot, kādas izmaiņas cenšas panākt Mozaīka, es arī piedomāju un apkopoju to, ko es esmu sapratis un zinu. Domājot no Free Love ideju puses, visticamāk tiktu uzskatīts, ka valstij vispār nevajadzētu regulēt cilvēku savstarpējās attiecības kā tādas. Bet tai pašā laikā tomēr visi cilvēki lietas nesaprot un tāpēc ir nepieciešami kaut kādi regulējumi no kādas regulējošas iekārtas.
Es nemāku teikt, cik ierobežojoši vai brīvi ir Latvijas likumi, bet tomēr zinu, ka daudzi cilvēki laulības uzskata par tādu kā ierobežojumu vai vairāk kontroles mēģinājumu no valsts puses. Tai pašā laikā ir zināms, ka Latvijā nav bijuši tik labi zināmi LGBT precedenti, kas liktu veidot kārtību, kādā ir jārīkojas.
Es varētu minēt to, ka, piemēram, ārstiem ir jāzina, kas otrs cilvēks ir un vai drīkstu viņu laist pie pacienta. Tik pat labi arī juristiem un daudziem citiem. No vienas puses viendzimuma partnerattiecībām ir daudzas labas lietas, bet no otras ir jāseko tam, lai valsts kā regulators nekļūst par kontrolētāju.
Kaut kā savā skatījumā uz šīm valstiskajām lietām, es teiktu, ka vairāk atbalstītu nereģistrētās partnerattiecības kā vienīgo valsts regulēto formu, bet tai pašā laikā zinu, ka ir daudzi cilvēki, kuriem situācija ir daudz savādāka un kuriem ir arī nepieciešama kāda veida nodrošinājums no valsts ne tikai regulējumi.
Enviromentālists, protams, uz lietām skatīties ļoti vispārīgi – ka vispirms ir jāizmaina vide, kurā mēs dzīvojam, lai novērstu situācijas, kuras tā rada. Bet tai pašā laikā domāju, ka ir jāsaprot tas, ka sabiedrības vides mainīšana ir ļoti lēns process un bieži vien notiek uzvedību pārmantošana un maldu informācija, kas iespaidu šo sabiedrību.
Pats pieturos pie tā, ka valsts iekārtai ir jāskatās, kāda ir situācija valstī un kādi ir pilsoņu priekšlikumi. Ja pilsoņi piedāvā partnerattiecību likumu, kas uzlabotu esošo situāciju un veicinātu citas svarīgas lietas, kad valstij (kurai būtu jābūt neatkarīgai no baznīcas dogmām) būtu jāatbalsta tās pilsoņu priekšlikumi.

VējaSkrējējs

Enviromentālisti – futūristiski anarhisti, kas cenšas risināt daudzas sociālas problēmas, mainot apkārtējo sociālo, morālo un fizisko vidi, izmantojot jaunākos tehnoloģiskos pētījumus un cenšoties pamatoties uz tiem.

ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts

Saruna ar mīļoto draugu par ģimenēm


Ievads

Pirms kāda laika man sanāca saruna ar savu mīļoto draugu. Saruna izvērsās par domu apmaiņu, kas visvairāk skāra ģimenes tēmu. Ja man, gejam, virziens bija noteikts, un es aptuveni zināju savu ceļu, kurā tiekties, tad manam draugam, bi, ir daudz sarežģītāk.
Šī patiesībā ļoti mazā sarakste lika man daudz aizdomāties. Laikam, ir jau pagājušas vairākas dienas, kad šī sarakste līdzīgā naksnīgā stundā notika, bet par spīti tam es esmu visu laiku domājis, ka vajag par to uzrakstīt.



Pasmaidi!
Sākšu ar to, ka mēs visi esam cilvēki, kas atkarībā no vajadzībām meklē vai nemeklē sev kādu citu cilvēku, ar kuru justos labi. Zinu, ka jau no agras bērnības mūsos sabiedrība ieliek šos ideālus par ģimeni, attiecībām un lomām, bet patiesībā mums visiem ir jāiemācās jautāt un pārbaudīt, kas gan ir piemērotāks tieši mums katram.
Ļoti daudzi, ar kuriem esmu runājis par attiecībām, saka “ideālas attiecības”, “ideāla ģimene”, un tas mani mulsina. Nav tādu ideālu attiecību. Nav! Katras attiecības veidojas savādāk, un katrās attiecībās abu saskarsme ir atšķirība. Ideāls ir tikai uz televizora ekrāniem. Mēs, toties, varam veidot harmoniskas attiecības – tādas, kurās par spīti strīdiem, ja tādi ir raksturi, un par spīti garastāvokļu maiņām, spēj turēties stipras un nodrošināt abu cilvēku vēlmes, vajadzības un pat veicināt attīstību un dzīvesprieku, viens otru balstot.
Bet, lai cik es mēģinātu filozofēt par to, cik dažādas cilvēku attiecības var būt un kā cilvēki apiet vai neapiet savus raksturus, vai kā strīdas, nestrīdas vai sēž klusu; doma, kuru vēlos pārdomāt, nav tik vispārīga. Tā ir par to, ka puisim (vai meitenei), kurš ir biseksuāls, būs vairāk šaubu par viendzimuma attiecībām nekā divdzimumu.
Arī daudzie pētījumi par redzamību, problēmām un piederības sajūtu teic to, ka biseksuāliem cilvēkiem ir gan grūtāk iziet no skapja, gan lielāks spiediens, gan stereotipu drūzma uz pleciem un bieži vien arī neiecietība no abām – geju un hetero – pusēm. Kaut personīgi es izjūtu lielāku pieķeršanos tieši pret šīs seksualitātes vīriešiem, es reizē redzu, ka tiem, kas vispār reti saskaras ar ne vispārējās seksualitātes cilvēkiem, varētu būt lielas aizdomas par kārtējo stereotipu - “tas ir dzīves stils”.
Un bieži vien arī gadījumā, ja tāds cilvēks uzsāk attiecības, tad atkal un atkal tiek jautāta viņa identitāte, pat ja viņš uzsāk divdzimumu veidu.
Lai gan pats es esmu pieradis, ka biseksuālie puiši biežāk ir daudz brīvāki, pamanāmāki un dažreiz daudz atklātāki sabiedrībā, viņi par spīti tam, ja pat sevi definē kā vairāk uz puišiem, tomēr būs par ģimenes veidošanu ar pretējo dzimumu pārsvarā tāpēc, ka nezina un, varētu teikt, viņiem īsti nav sajūtas, kā tas būtu – kopā ar sava dzimuma pārstāvi. Tā nav viņu sfēra, jo bieži vien sabiedrībā, kurā viņi uzturas, dominē tādi ideāli kā ģimene bērnu dēļ un with guys just for fun.
Bet. Bet! Ja man jautātu, ko es esmu izdomājis par attiecībām, būšanu kopā un vēlāk ģimenes veidošanu, teikšu īsi tā: “Ar laiku – lēnām, mierīgi un uz priekšu!” Bet, ja garāk, tad ... tas viss prasa laiku.
Teikšu, ka, jā, man kā gejam nav tur baigās izvēles starp dzimumiem, kaut arī reizē zinu, ka biseksuāliem (un panseksuāliem) cilvēkiem patīk teikt, ka mīlestībā izvēle nav. Bet tomēr, ja agrāk pirms vairākiem gadiem man pat nebija domas par to, ka dzīvošu ar kādu kopā, tad tagad gan esmu pārliecināts, ka mans partneris būs vīrietis.
Attiecību ziņā zinu, ka ir svarīgi, ka tām ir vairāk jābalstās uz draudzību un patiku nevis uz vienkāršu būšanu kopā. Un tieši nesen esmu sapratis, ka nevajag baigi censties uzreiz veidot kaut ko milzīgu, vajag iedraudzēties. Lēnām iedraudzēties, lai justu vajadzību pēc otra cilvēka, pārbaudīt, kāds būs kopā pavadītais laiks un vai spēj sadzīvot viens ar otra velniņiem. Tas viss ir svarīgi, un daudz ko no tā dod tieši draudzības posms attiecībās, pēc kura tiek sperts tas solis, lai izteiktu kaut kādus solījumus, kuru jēga (es ceru) būtu tīri simboliska, jo viss lielākoties jau ir bijis pirms tam.
Un, būdams jau diezgan pieaudzis, man arī sanāk padomāt par ģimeni. Atceros, ka senāk iztirzāju dažādus “modeļus” un bērna ienākšanu tajā. Tad sanāca, ka pāris sievietēm nepatika, kā es nosaucu surogātmātes, tā fakta dēļ, ka zinu, ka viņu bērni bieži vien meklēs savus bioloģiskos vecākus. Bet ne vienmēr. Beigās, cik es atceros, nonācu pie domas, ka labprāt palīdzētu lezbietēm, veidojot draudzīgu četrotni ar bērniem. Tiesa gan es vienmēr esmu uz to skatījies diezgan pozitīvi, līdz mans Mīļākais izbēra jūru ar problēmām dažādu stereotipu dēļ. Laikam viņam ir kāda fobija pret viņām! (pasmejos)
Kaut zinu, ka kādā dzīves posmā būšu arī dalībnieks bērnu audzināšanā, es tomēr neizjūtu, ka man ar tiem veiktos diezgan labi. Šķietami ir iesēdusies tā attālā tēva loma, kas bieži ir aizņemts, bet brīvajā laikā sagādā pārgājienus, piedzīvojumus un braucienus. Nezinu pagaidām! Gaidu, kad būšu krusttēvs māšelei.
Arī reizē ļoti labi atceros, ka tieši tāds ir arī bijis mans tēvs. Patiesībā daudzi, kas viņu atceras saka, ka es ļoti, ļoti esmu viņa atsities, kaut viņš bija klāt tikai mazu posmu manas dzīves, ko es atceros.
Bet patiesībā arī Latvijā ir nepieciešamas citas lietas, lai nebūtu vajadzības justies ierobežotam vai nedrošībam. Es domāju par to, ka nekad nevar zināt, kas varētu notikt un ir nepieciešamas garantijas, bet šoreiz – no valsts. Šī iemesla dēļ es atbalstu to, ko dara Mozaīka. Tiesa gan daudzi saka, ka vairākās lietās šī organizācija dara visu it kā pārāk skaļi, bet vai tiešām? Neesmu dzirdējis, ka kāds cits no mūsu fakultātes uzņemtos to nopietni: lietu darīšanu, nodrošināšanu un paskaidrošanu arī lielākai publikai. Tieši tāpēc, ka Mozaīkā ir Latvijā vienīgā LGBT+A organizācija, kura līdz šim sekmīgi daudz ko darījusi, lai vismaz parādītu, ka mēs eksistējam un veicinājuši sarunas, es tajā iesaistos, kaut ar sākotnējo ideju vairāk par partnerattiecību lietām.
Tik un tā, ja būs vairāk informācija cilvēkam par to, ko patiesībā geji domā, ka nav tik milzīgas atšķirības starp vispārējām vērtībām un mūsu, un ka mēs gribām būt arī drošībā un mīlestībā, tad domāju, ka izdosies ne tikai citu sapņi, bet arī mūsējie.

VējaSkrējējs

Veltījums mīļotajam draugam.

svētdiena, 2013. gada 21. jūlijs

Pārdomāt to, kas vērtīgs


Ir gadījumi, kuri liekas tik pierasti un redzēti, ka dažreiz šķiet, vai tiešām vajag tos izjautāt? Un tomēr es atļaujos jautāt, vai tas tiešām ir tas mans? Dažreiz ir sajūta, ka es īsti nekur nepiederu, bet citreiz ir cita – es esmu pareizajā vietā. Man grūti saprast, es šaubos. Vienmēr šaubos par to, kas ir un kas nav.
Neatļaujos atvērties. Klusēju. Gribētos būt atklātākam, bet drusku baidos. Nezinu, kā reaģēt. It kā no vienas puses tam esmu pārkāpis pāri, bet tas ir tikai savējo sabiedrībā vai arī tieši izraudzītā. Varbūt vajadzētu, varbūt nē? Nemāku atbildēt, jo zinu, ka varu kādu šokēt ar to, cik atklāts mēdzu būt un cik taisnīgs. Neesmu baigais tapītājs (melis, malduguns), kā citi tumšie draugi manā apkārtnē, bet vēl joprojām es paturu savus melnos radziņus paslēptus zem blondajiem matiem.
Cīnīties? Vai tas ietilpst tajā, kas man ir vērtīgs? Esmu vienmēr brīnījies, kāpēc gan būtu jācīnās dēļ kā tāda, kam tu nezini vērtību. Dažreiz vispār es brīnos, kāpēc daži cilvēki cīnās par tādām bezjēdzīgām lietām.
Pēdējā laikā es daudz uzsveru to, ka cenšos tiekties pēc hipiju vērtībām. Vairāk brīvības, vairāk patiesuma un vairāk vienkāršības. Un tomēr es neesmu tik brīvs, kā man gribētos būt. Ļoti iespējams, ka man vajadzētu lietas uztvert vieglāk, bet ... bet ... bet.
(pasmaidu) Jā, atkal doma ir par attiecībām. Par puišiem. Un atkal es domāju. Zinu, esmu mācījies, ka man nevajadzētu izdarīt secinājumus par cilvēkiem pārāk agri. Zinu, ka man vajag būt brīvākam saskaroties ar cilvēkiem, īpaši, tiem, kuri man simpatizē.
Man reiz viena jauka meitene teica, ka es būtu lielisks puisis un novēlēja, lai es atrodu sev tik pat labu puisi. Un tagad es to atceros. Brīnos un atceros, jo es jautāju, tiešām? Grūti ir izteikt paškritiku, īpaši tad, kad tev labvēlība, viesmīlība un izpalīdzība ir pilnīgi normālas lietas.
Un, lūk, doma ir. Es necīnīšos par cilvēku, kuru es nepazīstu. Man interesē vispirms iedraudzēties ar otru, uzzināt domas, viedokli, raksturu un ... vērtību, un tikai tad izdarīt secinājumus, vai vēlos vai nē. Nu un par citiem! Nu un par to, uz ko citi viņu pierunā! Nu un, ko citi domā! Nu un! Ja es pieturos pie hipiju uzskatiem, tad man ir jādod arī zināma brīvība cilvēkam, un ir jāiemācās nebūt greizsirdīgam. Bet tajā pašām laikā man jābūt sev. Drusku brīvākam un atklātākam un ne tik klusam (kā mana māsa, :D ), bez tam sev, kas es esmu – izpalīdzīgajam, labajam un foršajam sev.

VējaSkrējējs

piektdiena, 2013. gada 21. jūnijs

Atceroties, kā viss sākās un gāja ...




Ir pagājuši 3 gadi kopš sāku rakstīt savu emuāru. Nav ļoti ilgs laiks, bet tomēr ir drusku. Es esmu izaudzis, esmu daudz ko iemācījies un reizē daudz ko sapratis. Un diemžēl esmu kritis slinkumā, bet tas nav tik traki.
Vēl joprojām atceros notikumus, kas pirms šiem gadiem ir notikuši, bet prieks, ka tie, ejot cauri laikam, ir palikuši tikai kā vieglas atmiņas, pārvarētas uzvaras. Un dzīve turpinās. Es iznācu no skapja, atradu virzienu, bet man ir jādzīvo tālāk. Šeit. Šajā sabiedrībā, kas mani dažreiz nesaista, bet es tomēr krītu tajā, paslīdot uz savām vajadzībām.
Es vienmēr domāju. Es zinu, ka nevaru savādāk. Tā ir daļa no manis – domāt. Atceros, ka tas atbilst Donam Kihotam, bet (pasmejos) nav tik traki. No neizlēmības var tikt galā spontāni rīkojoties, no pārsmadzeņošanas – izmetot ārā no galvas.
Šobrīd manās domās dominē doma: “Kur es piederu? Kur es vēlos piederēt?” Zinu, ka tas nav vienpusīgs virziens, bet tas, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Zinu, ka šī ideja, kādas ir manas vērtības, mērķi, ko es izvēlēšos sev par pareizu, veido to, kas es esmu. Domas par sevi veido raksturu. Tas ir viens no diviem veidiem kā notiek izmaiņas – es mainos vai mani maina.
Kas es esmu? (pasmaidu) Ak, cik gan muļķīgam ir jābūt, lai atļautos smieties par tik ļoti svarīgu jautājumu. Sev? Jā, sev to uzdot sanāk vienkāršāk, bet publiski – uh, cilvēki nesaprot ... vai arī negrib saprast.
Un es redzu, ka sabiedrība ir sadrumstalota. Viedokļi dažādi, problēmas līdzīgas, bet mērķi  - vieni. Brīnos par to, ka mēs ejam vienus un to pašus ceļus, nedomājot, ka, redz, ir arī citi. Iespējams, mūsdienām pārāk skaisti, bet ne mazāk neiespējami.
Mēs, cilvēkbūtnes, nemākam emocionāli, seksuāli kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, tas tā ir. Vieni savstarpējās simpātijas ir pārveidojuši par mērķi – tāds kā medījums, tiekšanās iegūt to, kas citiem šķietami rada seksuālu uzbudinājumu. Vēl vieni idealizē lietas. Rada utopijas, kas cilvēkus dzen izmisumā. Tādi kā likumi starp tu esi simpātisks un tu – neesi.
... Un es sāku aizdomāties! Ir vēl citi, kam patīk privatizēt cilvēku un teikt: “Tu piederi man – tev nebūt!” Nē, es nesaskatu neko sliktu pieņemtajās monogāmās attiecībās, bet man ļoti, ļoti nepatīk vienošanās. Kad tu esi ar kādu tāpēc, ka jūs vienojāties nevis tāpēc, ka man ir labi kopā un man neko nevajag. Tāda kā vajadzību apmierināšana, bet dabiska, brīva un skaista.
Man nepatīk piederēšana. Es jūtos kā priekšmets. Es tiecos pēc brīvības. Un es nesaprotu cilvēkus, kas apvainojās, kad vēlos brīvību.Es zinu, ka ar visiem, ar kuriem es esmu bijis kopā un pavadījis labi laiku, es vēlu to pašu, ja nevar mani, tad ar citiem.  Un es nejūtos piekrāpts vai apvainots, es jūtos priecīgs, ka es esmu iepazinis kādu lielisku cilvēku un spējis viņam gādāt lieliskus mirkļus un patiesu smaidu,

Ziniet, mani lasītāji, kas man vislabāk patīk cilvēkos?
Smaids. Patiess, neapslēpts, vaļsirdīgs un dzīvs smaids. Es atceros tik daudz cilvēku smaidot, ka šķiet, ka nav nekā skaistāka.
Un es brīnos par savu vienkāršību pat tagad, domājot ar asarām acīs par šiem dažādiem cilvēkiem, ko es savā mazajā dzīvīte esmu saticis. :)

Man šodien vēl ir darbi jāizdara. Sīkumi, bet darbi. Es pabeigšu savas idejas vēlākos rakstos, kad būšu atradis vārdus, kuri tās vislabāk aprakstīs, bet līdz tam laikam:

“Sveiks! Un paldies, ka izlasīji!”

VējaSkrējējs


pirmdiena, 2013. gada 17. jūnijs

Un vainīgais esmu es

Lielas krokodila asaras lija. Un vainīgais biju es. Es savas nezināšanas dēļ. Grūti teikt, kā viss varēja izvērsties, bet kopā bija labi. Tikai es, muļķītis, kurš pārāk daudz domāja. Jā, tā arī notiek, ka: tad, kad nedomā un pieņem lēmumus, kas otru var sāpināt, kad labais laiks beigsies, tad neko nesaka, bet, kad grib ko pamainīt, saka: “Nedomā, dari!”
Un ko lai saku? Vien ir jāatzīst sava būšana vainīgam, ka nezinu vēl īsto attiecību vērtību un esmu vēl izkaisīts savās domās, kad kā Dons Kihots tiecos pēc nezin kā. Bet tas esmu es – jauns skrējējs pakaļ.
Viņš? Ļoti lielisks, jauns puisis, kam potenciāls attīstīties ir pilnas kabatas. Ceru viņu vēl manīt savā apkārtnē, jo simpātijas es nezaudēšu – to es zinu!

Tagad domāju, kas gan bija manā galvā gan kad meklēju atbildes uz jautājumiem, gan kad domāju lēmumu. Nav pirmā reize, ka es kādam pasaku “nē” savas muļķības dēļ. Šo stūrgalvību, kas ar mani nāk, es esmu atpazinis. “Es esmu jauns, un man viss ir priekšā,” es domāju. Uh, cik grūti atbildēt, kā man ies ar to nākotni!
Es neesmu sakārtojis sevi. Un es vēl nezinu daudzas lietas. Man ir savi ideāli, kurus otrā vēlos pamanīt, un savas muļķības, kuras daru. Es nejutos viņa cienīgs un atļāvos iet vecajos ceļos, no kuriem man bija jāatbrīvojas. Ja es nevaru turēt solījumu un pārkāpt pāri saviem vājumiem, tad man ir jābūt vienam. Tāda sajūta, ka sarakstam: “Padod ziņu, kad Latvijā būs viendzimuma laulības” esmu pievienojis vēl kādu cilvēku. Bet es nezinu ...
Man nepatīk tā rūgtuma sajūta, kura manī tagad ir. Es nevaru vienkārši dot solījumu piederēt, jo es to neesmu iemācījies. Bet tas nenozīmē, ka es neko nejūtu pret otru.
Un viņš arī dabūja ribās, kad sāka spēlēt spēli. Vai atceries, ko esmu teicis? “Love. I do not play games when it comes to it, I wouldn't play games when I tell that I like or sympathize someone. I do not play games, but if you were playing - you just lost.
Tagad viss man liek pārdomāt, ko es esmu teicis par attiecību būšanu. Vai tiešām mans spriedums bija pareizs? “Ir divi veidu attiecības: vienošanās un atkarība. Vienošanās ir tad, kad divi cilvēki vienojas dažādu iemeslu dēļ, un šī vienošanās ir šo attiecību pamats. Bet atkarības ir divu veidu: izmantošana un iemīlēšanās. Izmantošana ir attiecības, kuru pamats ir izdevīgums. Par iemīlēšanos man nav jāstāsta.
Un, lūk, kāpēc man nepatika tas: “Vai vēlies būt mans puisis?” rozā briļļu laikā un, lūk, kāpēc es nezināju ko atbildēt. Tam ir jābūt kā mēģinājumam, bet es nesaprotu, kāpēc cilvēki jūtas pievilti vai izmantoti, ja neviens nevienam nepiederēja?
Bet es zinu un esmu piedzīvojis to, ka ar laiku nav vajadzīgs neviens cits. Es esmu piedzīvojis šo atkarību – iemīlēšanos, bet es nezinu pēc kā gan es tiecos tagad?!

VējaSkrējējs

piektdiena, 2013. gada 31. maijs

privāti publiskas pārdomas

Guļu, klausos atkal Kingu un domāju: “Kas man ir ar to lezbiešu mūziku?” Ir vēls un acis no porķa gaismas jau ir nogurušas, bet mierīgās domas negrib iet ārā no galvas. Par spīti tam, ka man vajadzēja šodien darīt lietas, kuras es neizdarīju, diena izgāja diezgan jauka. Satikos ar savu (potenciālo) puisi. Pavadījām kopā ļoti daudz laika: runājām, smējāmies un citus sīkumus. Un es domāju.
Bļin, man šobrīd šķiet, ka visu nevajadzīgi sarežģīju. Pārāk daudz domāju, pārāk maz izbaudu. Man grūti teikt, jo es īsti nezinu. Abi esam kā divi magnēti, kas pievelkas.
Un viņš atkal smejas. Kā man patīk tas smaids! Tas man daudz ko atgādina. Man prieks, ka viss iet caur patīkamu smiešanos, tuvību, bet reizē uzticēšanos.
Kaut esam diezgan līdzīgos virzienos tendēti, es viņu apbrīnoju, kas liek padomāt par sevi. Viņam ir sanācis savā dzīvē par spīti visām depresijām realizēt savu potenciālu. Brīnos un domāju! Un viņš mani redz savādāk. Kad kritizēju viņa, manuprāt, lielisko zīmēt prasmi, es redzu, ka viņš klausās, viņam ir interesanti.
Dažu brīdi es tiešām jūtos pēc runātāja: saku, ka māksla ir cilvēka izpausme un ka lieliskākie darbi ir tie, kuros nevar pateikt ... vai Monna Liza smaida vai ne? Un viņš smaida, sakot, ka viņam tika mācīts tā.
(pasmaidu) Viņš ir labāks par mani. Daudz labāks. Un viņā ir milzīgs potenciāls uz visām pusēm, bet mēs esam līdzīgi. Ja es savu potenciālu pēdējos gados no mācībām vairāk veltīju domāšanai un sabiedrības izzināšanai, tad viņš i spējis to apvienot.
Tad pēc kopā pavadītā laika es atgriežos šeit, savās mājās, kur ir kaķis, domas par motivāciju, vēlmes, idejas un citas lietas. Es gribētu apvienot un būt drošākam, lai viņam nav visu laiku jāsaka: “Что?
Varbūt es baidos. Es zinu tik, ka manas vienīgās bailes ir no sāpēm. Un es cenšos mazāk sāpināt apkārtējos, kaut dažreiz tā notiek.

Rītdien es uz pāris dienām aizbraukšu. Vajag. Kad būšu atpakaļ Rīgā, mums būs saruna. Nopietna saruna. Arī vajag. Jo šodien es sapratu, ka viņš grib, lai es būtu viņa puisis. Redzēs!

:*
VējaSkrējējs

trešdiena, 2013. gada 29. maijs

Potenciālais puisis

Kas gan ir mainījies? Kas notika? Es atceros tikai kā.
Pēdējā laikā, kad es tiešām esmu pasācis deitot vienu jauku puisi, es sāku saprast, ar ko sastopas mana māsa. Sāku saprast, kā tas ir, kā tas būtu būt ar kādu kopā. Un reizē tomēr brīnos, kā gan tas tik viegli aizgāja – ar smaidu, ar smiešanos, ar sarunām. Brīnos par to, ka nav izteiktā aizraušanās, kurā es iedegos, ka nav rozā briļļu, bet drusku juceklīgums galvā. Brīnos!
Jūtos tā, ka mainījies būtu es, kad paskatos uz šīm lietām atkal. Var daudz un dikti filozofēt par to, kā ir jādara, ja, nu, būs, bet dzīvē viss var būt savādāk.
Vienu brīdi mani apsēda domas: var atrast labāku; tev ir jāgaida cits; tas nav tas. Bet viņa klātbūtnē tas viss šķiet nepareizi. Runājot par attiecībām, nav tādas lietas kā labāks vai sliktāks. Nav jāgaida kaut kas, kas iespējams nekad nepienāks. Un, ja tu jūties labi un tevi saprot, varbūt ir vērts apsvērt, ka varbūt tas ir tas.
Un tad nāk domas par to, pie kā es esmu pieradis. Ārējie ideāli, iekšējie ideāli. Bet reāli es pamanu, ka, nē, ja ir savā starpā saderība un labvēlīga mijiedarbība, draudzība, tad cilvēki pieņem kompromisu – atmest ideālus, jo tie nav aktuāli. Bet vai vajag? Nemāku teikt, jo cilvēki laikā mainās un jo pāri var viens otru motivēt, lai kopā sasniegtu ideālus.
Brīnos es par sevi, brīnos. Jo es nebiju domājis, ka manī parādīsies šīs muļķīgās domas, ka es kaut ko vēlos labāk vai izmainīt, bet reizē ... tās skaistās īpašības, kuras ceru, ka nekad neizzudīs. Un arī manī pašā esmu noķēris tos sīkumus kā neizlēmība, strauja garastāvokļa maiņas un asumus, kas ... es nezinu, kāpēc ir manī.
Ir jauki, ir interesanti un ir par ko domāt. Ne velti saka, ka (stabilas) attiecības ir inteliģentu cilvēku īpašība. Redzēs, kā man izies dzīvē ar šo, potenciālo puisi, bet man ir prieks, ka es spēju turēt solījumu sev, ka potenciāla gadījumā citi gadījuma izkrīt.
Redzēs!

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

Les temps sont durs pour les rêveurs.

Prologs
Vai tu jūties vientuļi? Dīvaini, vai ne? Jautāt sev, kāpēc man ir šī nolādētā sajūta. Atceros, ka agrāk tās nebija. Neeksistēja. Šī iekšējā vajadzība pēc cilvēka, cilvēkiem. Bija citas problēmas un citi darbi jādara. ... Gadās.


    Klusi, pavisam klusi sākās šī dziesma. Šī iedvesmojošā dziesma. Mūzika par dzīvi, kas, kaut šķietami liktos vienkārša un nekāda, bija kaut kas unikāls. Un tā ... reiz starp vecām māla un betona mājām dzīvoja kāds cilvēks. Man svarīgi, kas šis cilvēks ir vai ko viņš domā. Svarīgs ir tas, ko viņš jūt.
    Un tad tev ir jāiedomājās visi tie bērnības sapņi, ko šis cilvēks spēļlaukumā ir sapņojis. Visas cīņas, visas smiļšu pilsētas, visi iedomātie varoņi, mājās, pilsētas un vesels lērums citu unikālu lietu. “Vai atceries?” es jautātu. “Vai atceries, par ko tu gribēji kļūt, kad biji maziņš? Vai atceries to dzīves vienkāršību un skaistumu? Vai tu ... atceries?”
    Gāja laiks. Tas vienmēr iet. Uz priekšu pa ceļu. Un mums arī ir jāiet! Ne tāpēc, ka mēs gribētu, tāpēc, ka ir jāiet. Un tad mēs iepazinām cilvēkus. Iepazīstam apkārtējos. Mēs kaut ko iegūstam un tai pašā laikā tik daudz ko zaudējam. Mēs aizmirstam mirkļus mežā, mēs aizmirstam mirkļus, kuru mēs apsolijām sev nekad neaizmirst. Un tie aiplīvo vējā kā nekad nebijuši ...
    Iestājas klusums. Kārtējā diena darbā, skolā, augstskolā, birojā, darbnīcā vai kur citur. Iestājas klusums, nogurums, vēlme attiekties no visa, kas būs rīt. Vēlme palikt šeit un ļaut vaļu. Un tad tu atceries, atceries visu, kas bijis un kas nebijis, un vēlies, lai tas atgrieztos, kaut uz pāris mirkļiem.
    Mēs esam cilvēki. Oi, cik daudz un cik dažādi. Un, lai cik dažādi mēs būtu un lai cik atšķirīgi, mēs patiesībā esam tik cilvēcīgi - mēs visi esam bērnībā sapņojuši vienu: būt laimīgiem. Un, pēc gadiem pieaugot, esam aizmirsuši, kāpēc mēs kaut ko darām, vai kaut ko vēlamies, vai pēc kaut kā tiecamies vai ... kaut ko jūtam. Jo tieši jūtas ir tās svarīgākās. Nav nozīmes nekam, ja tajās nav jūtas.
     Vai tu jūti, ko jūti tu, vai to, kas tev ir jājūt?


Doma ir par to, ka, mainoties lietām, mēs arī drusku maināmies un ietekmējmies no citiem. Un tas, patiesībā, nav labi, jo mūsos rodas lietas, kas nav mūsu. Spiediens aug un mēs pieņemam uzskatus, idejas, domas un jūtas. Visvairāk to, ka mēs nevaram, negribām, nespējām, ka mums nebūs, ka nav ... Nevajag ļaut. Ir jāturpina iet savs ceļš.


VējaSkrējējs

piektdiena, 2013. gada 5. aprīlis

Jautājumi

        Miers. Atkal sāku rakstīt par mieru. Ir sanācis nesen vienam uztaisīt vakariņas lieliskas. Ieliet garšīgu sulu. Uzlikt mūziku un vienkārši uz matrača izbaudīt mirkli. Izbaudīt to, ka esi aizmirsis tās rūpes, kas sagaidīs nākošajā dienā, ka esi aizmirsis tās skumjas, kas uzmācās no ārpasaules, ka esi ... aizmirsies savā pasaulē.
        Bet vai es vienmēr neesmu bijis savā pasaulē? Neesmu interesējies par to, kas nav šķitis citiem svarīgs. Vienmēr veidojis stratēģijas, kā būt ar cilvēkiem, kas paceltu augstāk. Bijis dīvains. Dīvains, jo mana realiatāte ir savādāka: vairāk sapņu, vairāk mērķu, vairāk piepildījuma un tiekšanās pēc iekšēja miera.
        Un kāpēc es arvien krītu tajā pašā bedrē? Vai tas ir bijis apmāns un es neesmu tik stiprs kā stāstu? Kas notiek? Kāpēc es ļaujos kompromisam, izmisumam un muļķībām kontrolēt sevi un "skriet" pēc tā, ko man nevajag?
        Jautājums.

        Atkal es uzdodu šos jautājumus. Un atkal tie izplēn virtuālajā vidē tā it kā nebūtu bijuši. Vai vispār ir jēgas tiem?
        Klusums.
        Vai maz man vajag atbildes? (pasmejos) Tie nav mani jautājumi. Tie nav mani vārdi. Es neesmu šis cilvēks, kam vajadzētu jautāt šos jautājumus, bet es to daru!?
        Jāatzīst, ka es nezinu, kur es piederu. Un tas man šķiet jau saprotams. Mani draugi ir mana ģimene. Mana ģimene bija svešinieki. Es - vientuļnieks, sapņotājs, bet man nav jājūtas vientuļam, man nav jātiecas pēc nevajadzīgiem cilvēkiem.
        Meklēju atbildes uz jautājumiem, kurus neesmu uzdevis. Cik savādi! Ceru, ka kārtējo reizi neapņemšos kaut ko darīt un piecelšos un neko tā arī neizdarīšu.

        VējaSkrējējs

otrdiena, 2013. gada 26. marts

Un?


“Is he gay?”
“Who cares? He is a good person and that's important!”

Es biežāk jūtu nepieciešamību turēties tālāk no geju sabiedrības. Vismaz no tās, kas joko stereotipiski, kas dala cilvēkus un kas ir aizmirsuši attiecību burvību.

Laiks ir pagājis, un es esmu drusku mainījies – atradis virzienu, ceļu, taku. Smaidu, jo sāku pamanīt daudzu savu darbību nenozīmību. Tā it kā tas nav bijis tas ceļš, kuru man bija jāiet. Un reizē ir sajūta, ka beidzot no krustcelēm esi atradis īsto virzienu – mazu taciņu, pa kuru reti kurš iet un kura nav tiek piestaigāta.
Esmu atradis, ka es piederu pie homocore sabiedrības, kuras filozofija ir uzsvērt to, ka mums gejiem, lezbietēm, bi un citiem ir jāturas kopā un ka “mēs esam homofīli nevis homoseksuāli”. Pirmā atziņa izteikta šī raksta prologā, bet otrā atsauc man atmiņā to, ka es neesmu atradis gandarījumu sabiedrībā, kas vairāk balstās uz seksuālo kvantitāti/kvalitāti kā attiecību kvalitāti. Un tomēr uz jautājumu, kuru es esmu uzdevis sev: “Vai sekss arī ir attiecības?” atbilde nav tāda, kādu man minēja. Atbilde ir: “Nē, sekss nav attiecības.”

Man ir pieredze. Dažreiz nevēlama pieredze. “Most damaged people are widest.” Un tomēr ... Es netieku skaidrībā ar to, ko es jūtu. “Skatos acīs puisim, kura smaids liek man kļūt kautrīgam un reizē domāt, prieks, ka ir arī tik jauki cilvēki.”
Atceros tagad visas savas dīvainības, kurās mani ļoti daudzi cilvēki ir pārpratuši. Tagad es tikai pasmejos par to, ka esmu dīvains un nemāku izmantot citou savam labumam. Nav bijusi vajadzība!
Un reizē priecājos par to, ka spēju un daru daudz ko, ja ne visu, lai man apkārtējie būtu priecīgāki un laimīgāki. “Es esmu manas dīvainības, kas mani ved uz mērķi, kuru es gribu sasniegt, pie cilvēkiem, kuri man būs svarīgi un kuriem es būšu svarīgs.”

“Vienmēr var atgriezties uz krustcelēm; mērķis būt labam, mīlošam cilvēkam nekad nav izniekots. Bet atceries, mācies, jo tev būs pārbaudījumi.”

Ar mīlestību,
VējaSkrējējs

"Ak, tu sapņotāj ... :)"

trešdiena, 2013. gada 23. janvāris

3 lietas

Es zinu, ka šajā blogā esmu daudz rakstījis par attiecībām: par Mīļākajiem, par ieķeršanos, iemīlēšanos, par būšanu kopā un daudzām citām lietām. Bet iekšēji jūtu, ka neesmu uzrakstījis, ko es par to visu (vismaz tagad) domāju, zinu un spriežu.
Sekss – viena no tām lietām, par kurām man nepatīk runāt, rakstīt, bet par kuru es nejūtos neērti un varu būt brīvs tik, cik es vēlos. Vēl nesen man bija saruna ar savējiem paziņām – gejiem. Smieklīgi man paliek, skatoties, kā visi to visu uztver! Bet vēl jancīgāk man paliek, kad man pajautā, vai es esmu darījis to vai to. Pats smieklīgākais šeit ir viņu sejas, kad viņi ļoti atklāti pajautā par perversām lietām, ko paši nav atļāvušies darīt, un kad es brīvi atbildu: “Jā, tas man ir bijis.”
Saucu to par TODO listi un kompleksiem. Listē (jau bija) lietas, kuras es vēlējos izdarīt kopā ar vīrieti un pie kompleksiem ir lietas, pār kurām es vēlos būt brīvs. Patīkami man pašam ir tas, ka vairs neuztveru seksu kā kaut ko nepiedienīgu un kailumu kā kaunu. Kaut vēl ir jāpatrenē refleksi, man tas tā ir – esmu iespaidojies no hipijiem.
Runājot ar cilvēkiem par seksu, es parasti kļūstu garlaikots vai dusmīgs. Jā, kā jau rakstīju, esmu ielicis ķeksīti katrā savas kamasutras punktā, bet tas nav tas! Man nepatīk, ka cilvēki kļūst ļoti egoistiski un bezpersoniski. Ja man jautā, kas man patīk seksā, es atbildu: “Izbaudīt!”
Kaut vienmēr sevi esmu uzskatījis par slikto puiku, es tomēr esmu citādi “slikts” - es eksperimentēju ar sabiedrību, kā to darītu sociopāts, bet atšķirībā no viņa es to nedaru sava labuma dēļ. Tad ko gan es esmu iemācījies savos 3 seksuālās dzīves gados?
Pirmkārt, nav tādas nevainības. Vīriešiem tas ir tikai uzpūsts burbulis par pieredzi, kautrību un bailēm kaut ko jaunu izmēģināt. Bet no otras puses es esmu priecīgs, ka zaudēju savu “nevainību” tikai 18 gados, jo tas man deva iespēju iemācīties daudzas citas svarīgas un jutekliskas lietas, kuras bieži vien ar seksu apmātie jaunieši nepamana.
Tātad, runājot par seksu, otrkārt, es teiktu, ka lēns, izbaudīts sekss ar savu mīļoto dod daudz vairāk kā jebkādi gadījumsakari. Protams, pie mīļotā būšanas ir jāiezīmē arī piemērotība – temperaments, kaisle vai mierīgums un jutekliskums.
Šī visa cilvēku simpātiju sistēma man vienmēr ir likusi aizdomāties par to, kas dod vairāk fizisku gandarījumu, kas – mentālu. Un secinājumi ir tādi, ka cilvēks ir radīts, lai iemīlētos. Tieši tāpēc ir nepieciešams personificēt savas fantāzijas ar noteiktu cilvēku.
Zem šīs personificēšanas ir apakšā tāds bioķīmijas fakts kā baudas ir dažādas. Ja tu esi izlādējies fiziski, tas nenozīmē, ka esi arī mentāli izlādējies, kas bieži ir redzams nimfomānos, kas tiecas pēc baudas, bet nav tās pēcgaršas, jo “mīlestības” hormons asinīs netiek izlaists.
Jā, tā pat kā citiem arī mani ir šokējuši kādu laiku visi tie seksa apmātie vīrieši un nimfomāni. Sekss, sekss, sekss – gluži kā atkarība, it kā nekā cita neeksistētu. Bet vēl vairāk mani šokēja tas, ka liela daļa viņi bieži vien meklē mīlestību nevis seksu, bet problēma tajā, ka nav izveidojušās jūtas, emocijas un uzticēšanās.
Un, lūk, šeit mēs atkal nonākam pie tā, kāpēc es esmu apmierināts ar “novēloto nevainības zaudēšanu” - man bija tā iespēja iemācīties vispirms izveidot draudzību un uzticību ar savu partneri vēl pirms gultas.
Lai arī ko es te, savā blogā, rakstītu, tas nav nekas jauns. Hipiji, kas uzsāka seksuālo revolūciju Amerikā, jau sen saprata šīs lietas un būtību. Tāpēc, lai arī cik partneri Tev būs, ja vēlies labāk pavadīt kopā laiku, Tev ir jāiemīl katrs no viņiem. Kā jau esmu rakstījis: “Attiecībām ir nepieciešamas emocijas.”
Bet par spīti visām šīm runām par seksu un attiecībām man visgrūtāk ir spriest par mīlestību, jo tas ir kas vairāk, kas svarīgāks.
Es jau sen esmu beidzis ticēt tam, ka eksistē viens vienīgais. Tā vietā esmu sācis uzskatīt, ka cilvēkus kopā saved piemērotības un vienošanās. Un tā arī ir! Cilvēki ir kopā dažādu izdevīgumu dēļ, kā arī no hormonu atkarībām, jo es ļoti labi zinu, ka var būt baudu, paskatoties sava mīļotā cilvēka acīs (un tas nav domāts seksā!).
... tomēr es vienmēr esmu baidījies iemīlēties, kaut esmu bijis ieķēries, un man ir vīrietis, kuru mīlu. Dažreiz es nodomāju, ka tieši šo baiļu dēļ, man līdz šim nav bijuša viena, patstāvīga puiša. Bet ir! Mans mīļākais, puisis – biseksuāls - , kuram ir interesē kaisle, izlādēšanās un arī jutekliskums. Un ar kuru tiekos jau divus gadus. Vai tas ir tas?
Es nezinu, vai tas ir tas, jo vienmēr tiek sagādātas problēmas, bet es gribu mieru, patīkamu atmosfēru un svētlaimi. Ne budistu atteikšanās mieru, bet esības, laimes mieru, kad tiec motivēts darīt lietas un nejūties vientuļš. Bet nē – problēmas – un atkal es besijos vai arī esmu dusmīgs par to, ka nav.
Es iznācu no skapja, lai mainītu savu dzīvi uz labo pusi. Lai man nevajadzētu slēpties, lai man nevajadzētu baidīties, lai man nevajadzētu stresot, un es varētu tiekties pēc harmonijas un miera. Bet apkārtējā pasaule nav tāda pati, kāds esi tu. Ja iemīlēsies puisī, kurš nevēlēsies nākt no ārā skapja, tu cietīsi, gaidīsi un ilgosies, un tas var būt grūti.
Ja nebūtu šīs problēmas un būtu pretī nākšanas, es laikam tālāk tikai tiektos pēc laulības. Nedēļas pēc pēdējā mīļotā apmeklējuma esmu domājis: “Un kādas būtu sajūtas, jo pēc tā, ka tiktu pieņemts partnerattecību laulību likums, vai es viņu bildinātu? Ko viņš atbildētu?” Nemāku tagad izdomāt, bet tādas cerības radās. Un arī tas, ka esmu Mozaīkā, ir tiekšanās pretī šim sapnim ... par spīti tiem visiem kritiķiem, kas uzskata, ka tā organizācija neko labu nav darījusi!
Bet es vēl esmu jauns! Varbūt mani ir ietekmējis tas, ka mana māte bieži mēdza pieminēt to, ka viņai pirmā laulība nebija izdevusies. Vai arī tieši tas, ka neesmu juties tā it kā man būtu ģimene, un tāpēc esmu stipri pieķēries savem tuvākajiem draugiem kā brāļiem un māsām.
“I want everything from life. I want to be a 
woman and to be a man, to have many
 friends and to have loneliness, to work 
much and write good books, to travel and 
enjoy myself, to be selfish and to be 
unselfish…You see, it is difficult 
to get all which I want.”—Simone de Beauvoir
Es nezinu. Un es negribu kārtējo reizi savu sapņu dēļ slīkt sevī, ka realitāte nav tāda, kādu esi to gaidījis. Jā, es sagaidu no puiša jaukas sarakstes. Jā, es gaidu, ka tā vietā, lai viņš jautātu par manu bikšu saturu, viņš jautātu, kā es jūtos. Jā, es gaidu uzaicinājumus uz randiņiem randiņu nozīmē – uz restorānu, ar jokiem, sarunām un smaidiem. Jā, es gaidu pasākumus, kurā mēs dejotu valsi vai stāstītu anekdotes, vai tēlotu muļķīšus tāpēc, ka tas ir smieklīgi. Sapņi un mēģinājumi tos piepildīt kaut vai tikai druku, jo nevajag tikai gaidīt.
Un nekas šeit nav tā. Baidās, izvairās, melo, sarežģī, neredz vai nepamana. Šķiet, ka viss šis ir tikai pasakas par paradīzi, kas vien mākoņi un tukšums vien ir. Depresīvi, bet priekš šī brīža patiesi. “Kad esi tas, kam visvairāk rūp un kurš visvairāk cenšas citiem palīdzēt, tev vienmēr šķitīs, ka esi cietis vairāk, kā tie, kam palīdzēsi.”
Bet ... es arī negribu mainīties kādā dēļ, lai viņam iepatiktos tikai tāpēc, ka viņš ir simpātisks. Tas nav tā vērts, un es to zinu! Es palikšu tas dīvainais puisis ar garajiem, izpūrušajiem, tikko no rīta dušā izmazgātajiem matiem. Vienmēr smaidīgs, vienmēr visiem izpalīdzīgs un jauks. Puisis, ar kuru var izrunāties par visu, kurš uzklausīt, kurš centīsies palīdzēt, kurš ap sevi uzturēs miera un noslēpumainības auru un kurš vienmēr runās kaut ko tik globālu, abstraktu vai simbolisku, ka liksies – gandrīz vai kā no Mēness no kritis “Mazais princis”. Puisis, kuram svarīgāka būtu kāds cilvēka izdota dzejas grāmata nekā jauna automašīna. Puisis, kurš tieksies pēc iekšējām vērtībām un domās un darīs tā, lai viņam būtu apkārt tie cilvēki, kas vēl viņam to pašu, ko viņš citiem. Puisis, kurš, būdams līderis, centīsies, lai katrs viņa sekotājs būtu arī līderis.

Es ticu, ka cilvēki nav vienveidīgi, nemainīgi un akli. Jā, mēs dažreiz nemākam paskatīties no aušas vai no malas, bet es zinu, ka viss mainās un arī cilvēks. Es ticu, ka katrs var sevī izmainīt to, ko viņš vēlas, kā nomainot apģērbu. Atmetot sevī īpašības, kuras neuzskata par sevi raksturojošām un kuras ir ieguvis citu ietekmē un būdams ne pats. Un man ir jāatmet šīs bailes no vientulības, kuras bieži vien man kā akmens piesiets velkas.

Kas es esmu? Es esmu es. Kā esmu mācījies no citiem, mēs neesam mūsu dzimums, mēs neesam mūsu orientācija, mēs neesam mūsu ... bezcerība. Mēs esam tas, ko mēs uzskatam par svarīgu – mēs esam mūsu domas, mēs esam mūsu mūzika, mēs esam mūsu māksla, izpausme, kliedziens un darba sviedri. Mēs esam tie, kas mēs esam, kad mēs sevi pilnībā izpaužam.

Mīlestība. Es nespēlēju spēles, kad runa iet par to, es nespēlēju spēlēs, kad saku, ka kāds man patīk vai simpatizē. Es nespēlēju spēlēs, bet ja tu spēlē – tu tikko zaudēji.


Vienmēr domājot,
VējaSkrējējs


Piezīme: bildes ir no tumblr kolekcijas (nav manas).