trešdiena, 2013. gada 23. janvāris

3 lietas

Es zinu, ka šajā blogā esmu daudz rakstījis par attiecībām: par Mīļākajiem, par ieķeršanos, iemīlēšanos, par būšanu kopā un daudzām citām lietām. Bet iekšēji jūtu, ka neesmu uzrakstījis, ko es par to visu (vismaz tagad) domāju, zinu un spriežu.
Sekss – viena no tām lietām, par kurām man nepatīk runāt, rakstīt, bet par kuru es nejūtos neērti un varu būt brīvs tik, cik es vēlos. Vēl nesen man bija saruna ar savējiem paziņām – gejiem. Smieklīgi man paliek, skatoties, kā visi to visu uztver! Bet vēl jancīgāk man paliek, kad man pajautā, vai es esmu darījis to vai to. Pats smieklīgākais šeit ir viņu sejas, kad viņi ļoti atklāti pajautā par perversām lietām, ko paši nav atļāvušies darīt, un kad es brīvi atbildu: “Jā, tas man ir bijis.”
Saucu to par TODO listi un kompleksiem. Listē (jau bija) lietas, kuras es vēlējos izdarīt kopā ar vīrieti un pie kompleksiem ir lietas, pār kurām es vēlos būt brīvs. Patīkami man pašam ir tas, ka vairs neuztveru seksu kā kaut ko nepiedienīgu un kailumu kā kaunu. Kaut vēl ir jāpatrenē refleksi, man tas tā ir – esmu iespaidojies no hipijiem.
Runājot ar cilvēkiem par seksu, es parasti kļūstu garlaikots vai dusmīgs. Jā, kā jau rakstīju, esmu ielicis ķeksīti katrā savas kamasutras punktā, bet tas nav tas! Man nepatīk, ka cilvēki kļūst ļoti egoistiski un bezpersoniski. Ja man jautā, kas man patīk seksā, es atbildu: “Izbaudīt!”
Kaut vienmēr sevi esmu uzskatījis par slikto puiku, es tomēr esmu citādi “slikts” - es eksperimentēju ar sabiedrību, kā to darītu sociopāts, bet atšķirībā no viņa es to nedaru sava labuma dēļ. Tad ko gan es esmu iemācījies savos 3 seksuālās dzīves gados?
Pirmkārt, nav tādas nevainības. Vīriešiem tas ir tikai uzpūsts burbulis par pieredzi, kautrību un bailēm kaut ko jaunu izmēģināt. Bet no otras puses es esmu priecīgs, ka zaudēju savu “nevainību” tikai 18 gados, jo tas man deva iespēju iemācīties daudzas citas svarīgas un jutekliskas lietas, kuras bieži vien ar seksu apmātie jaunieši nepamana.
Tātad, runājot par seksu, otrkārt, es teiktu, ka lēns, izbaudīts sekss ar savu mīļoto dod daudz vairāk kā jebkādi gadījumsakari. Protams, pie mīļotā būšanas ir jāiezīmē arī piemērotība – temperaments, kaisle vai mierīgums un jutekliskums.
Šī visa cilvēku simpātiju sistēma man vienmēr ir likusi aizdomāties par to, kas dod vairāk fizisku gandarījumu, kas – mentālu. Un secinājumi ir tādi, ka cilvēks ir radīts, lai iemīlētos. Tieši tāpēc ir nepieciešams personificēt savas fantāzijas ar noteiktu cilvēku.
Zem šīs personificēšanas ir apakšā tāds bioķīmijas fakts kā baudas ir dažādas. Ja tu esi izlādējies fiziski, tas nenozīmē, ka esi arī mentāli izlādējies, kas bieži ir redzams nimfomānos, kas tiecas pēc baudas, bet nav tās pēcgaršas, jo “mīlestības” hormons asinīs netiek izlaists.
Jā, tā pat kā citiem arī mani ir šokējuši kādu laiku visi tie seksa apmātie vīrieši un nimfomāni. Sekss, sekss, sekss – gluži kā atkarība, it kā nekā cita neeksistētu. Bet vēl vairāk mani šokēja tas, ka liela daļa viņi bieži vien meklē mīlestību nevis seksu, bet problēma tajā, ka nav izveidojušās jūtas, emocijas un uzticēšanās.
Un, lūk, šeit mēs atkal nonākam pie tā, kāpēc es esmu apmierināts ar “novēloto nevainības zaudēšanu” - man bija tā iespēja iemācīties vispirms izveidot draudzību un uzticību ar savu partneri vēl pirms gultas.
Lai arī ko es te, savā blogā, rakstītu, tas nav nekas jauns. Hipiji, kas uzsāka seksuālo revolūciju Amerikā, jau sen saprata šīs lietas un būtību. Tāpēc, lai arī cik partneri Tev būs, ja vēlies labāk pavadīt kopā laiku, Tev ir jāiemīl katrs no viņiem. Kā jau esmu rakstījis: “Attiecībām ir nepieciešamas emocijas.”
Bet par spīti visām šīm runām par seksu un attiecībām man visgrūtāk ir spriest par mīlestību, jo tas ir kas vairāk, kas svarīgāks.
Es jau sen esmu beidzis ticēt tam, ka eksistē viens vienīgais. Tā vietā esmu sācis uzskatīt, ka cilvēkus kopā saved piemērotības un vienošanās. Un tā arī ir! Cilvēki ir kopā dažādu izdevīgumu dēļ, kā arī no hormonu atkarībām, jo es ļoti labi zinu, ka var būt baudu, paskatoties sava mīļotā cilvēka acīs (un tas nav domāts seksā!).
... tomēr es vienmēr esmu baidījies iemīlēties, kaut esmu bijis ieķēries, un man ir vīrietis, kuru mīlu. Dažreiz es nodomāju, ka tieši šo baiļu dēļ, man līdz šim nav bijuša viena, patstāvīga puiša. Bet ir! Mans mīļākais, puisis – biseksuāls - , kuram ir interesē kaisle, izlādēšanās un arī jutekliskums. Un ar kuru tiekos jau divus gadus. Vai tas ir tas?
Es nezinu, vai tas ir tas, jo vienmēr tiek sagādātas problēmas, bet es gribu mieru, patīkamu atmosfēru un svētlaimi. Ne budistu atteikšanās mieru, bet esības, laimes mieru, kad tiec motivēts darīt lietas un nejūties vientuļš. Bet nē – problēmas – un atkal es besijos vai arī esmu dusmīgs par to, ka nav.
Es iznācu no skapja, lai mainītu savu dzīvi uz labo pusi. Lai man nevajadzētu slēpties, lai man nevajadzētu baidīties, lai man nevajadzētu stresot, un es varētu tiekties pēc harmonijas un miera. Bet apkārtējā pasaule nav tāda pati, kāds esi tu. Ja iemīlēsies puisī, kurš nevēlēsies nākt no ārā skapja, tu cietīsi, gaidīsi un ilgosies, un tas var būt grūti.
Ja nebūtu šīs problēmas un būtu pretī nākšanas, es laikam tālāk tikai tiektos pēc laulības. Nedēļas pēc pēdējā mīļotā apmeklējuma esmu domājis: “Un kādas būtu sajūtas, jo pēc tā, ka tiktu pieņemts partnerattecību laulību likums, vai es viņu bildinātu? Ko viņš atbildētu?” Nemāku tagad izdomāt, bet tādas cerības radās. Un arī tas, ka esmu Mozaīkā, ir tiekšanās pretī šim sapnim ... par spīti tiem visiem kritiķiem, kas uzskata, ka tā organizācija neko labu nav darījusi!
Bet es vēl esmu jauns! Varbūt mani ir ietekmējis tas, ka mana māte bieži mēdza pieminēt to, ka viņai pirmā laulība nebija izdevusies. Vai arī tieši tas, ka neesmu juties tā it kā man būtu ģimene, un tāpēc esmu stipri pieķēries savem tuvākajiem draugiem kā brāļiem un māsām.
“I want everything from life. I want to be a 
woman and to be a man, to have many
 friends and to have loneliness, to work 
much and write good books, to travel and 
enjoy myself, to be selfish and to be 
unselfish…You see, it is difficult 
to get all which I want.”—Simone de Beauvoir
Es nezinu. Un es negribu kārtējo reizi savu sapņu dēļ slīkt sevī, ka realitāte nav tāda, kādu esi to gaidījis. Jā, es sagaidu no puiša jaukas sarakstes. Jā, es gaidu, ka tā vietā, lai viņš jautātu par manu bikšu saturu, viņš jautātu, kā es jūtos. Jā, es gaidu uzaicinājumus uz randiņiem randiņu nozīmē – uz restorānu, ar jokiem, sarunām un smaidiem. Jā, es gaidu pasākumus, kurā mēs dejotu valsi vai stāstītu anekdotes, vai tēlotu muļķīšus tāpēc, ka tas ir smieklīgi. Sapņi un mēģinājumi tos piepildīt kaut vai tikai druku, jo nevajag tikai gaidīt.
Un nekas šeit nav tā. Baidās, izvairās, melo, sarežģī, neredz vai nepamana. Šķiet, ka viss šis ir tikai pasakas par paradīzi, kas vien mākoņi un tukšums vien ir. Depresīvi, bet priekš šī brīža patiesi. “Kad esi tas, kam visvairāk rūp un kurš visvairāk cenšas citiem palīdzēt, tev vienmēr šķitīs, ka esi cietis vairāk, kā tie, kam palīdzēsi.”
Bet ... es arī negribu mainīties kādā dēļ, lai viņam iepatiktos tikai tāpēc, ka viņš ir simpātisks. Tas nav tā vērts, un es to zinu! Es palikšu tas dīvainais puisis ar garajiem, izpūrušajiem, tikko no rīta dušā izmazgātajiem matiem. Vienmēr smaidīgs, vienmēr visiem izpalīdzīgs un jauks. Puisis, ar kuru var izrunāties par visu, kurš uzklausīt, kurš centīsies palīdzēt, kurš ap sevi uzturēs miera un noslēpumainības auru un kurš vienmēr runās kaut ko tik globālu, abstraktu vai simbolisku, ka liksies – gandrīz vai kā no Mēness no kritis “Mazais princis”. Puisis, kuram svarīgāka būtu kāds cilvēka izdota dzejas grāmata nekā jauna automašīna. Puisis, kurš tieksies pēc iekšējām vērtībām un domās un darīs tā, lai viņam būtu apkārt tie cilvēki, kas vēl viņam to pašu, ko viņš citiem. Puisis, kurš, būdams līderis, centīsies, lai katrs viņa sekotājs būtu arī līderis.

Es ticu, ka cilvēki nav vienveidīgi, nemainīgi un akli. Jā, mēs dažreiz nemākam paskatīties no aušas vai no malas, bet es zinu, ka viss mainās un arī cilvēks. Es ticu, ka katrs var sevī izmainīt to, ko viņš vēlas, kā nomainot apģērbu. Atmetot sevī īpašības, kuras neuzskata par sevi raksturojošām un kuras ir ieguvis citu ietekmē un būdams ne pats. Un man ir jāatmet šīs bailes no vientulības, kuras bieži vien man kā akmens piesiets velkas.

Kas es esmu? Es esmu es. Kā esmu mācījies no citiem, mēs neesam mūsu dzimums, mēs neesam mūsu orientācija, mēs neesam mūsu ... bezcerība. Mēs esam tas, ko mēs uzskatam par svarīgu – mēs esam mūsu domas, mēs esam mūsu mūzika, mēs esam mūsu māksla, izpausme, kliedziens un darba sviedri. Mēs esam tie, kas mēs esam, kad mēs sevi pilnībā izpaužam.

Mīlestība. Es nespēlēju spēles, kad runa iet par to, es nespēlēju spēlēs, kad saku, ka kāds man patīk vai simpatizē. Es nespēlēju spēlēs, bet ja tu spēlē – tu tikko zaudēji.


Vienmēr domājot,
VējaSkrējējs


Piezīme: bildes ir no tumblr kolekcijas (nav manas).