ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

Les temps sont durs pour les rêveurs.

Prologs
Vai tu jūties vientuļi? Dīvaini, vai ne? Jautāt sev, kāpēc man ir šī nolādētā sajūta. Atceros, ka agrāk tās nebija. Neeksistēja. Šī iekšējā vajadzība pēc cilvēka, cilvēkiem. Bija citas problēmas un citi darbi jādara. ... Gadās.


    Klusi, pavisam klusi sākās šī dziesma. Šī iedvesmojošā dziesma. Mūzika par dzīvi, kas, kaut šķietami liktos vienkārša un nekāda, bija kaut kas unikāls. Un tā ... reiz starp vecām māla un betona mājām dzīvoja kāds cilvēks. Man svarīgi, kas šis cilvēks ir vai ko viņš domā. Svarīgs ir tas, ko viņš jūt.
    Un tad tev ir jāiedomājās visi tie bērnības sapņi, ko šis cilvēks spēļlaukumā ir sapņojis. Visas cīņas, visas smiļšu pilsētas, visi iedomātie varoņi, mājās, pilsētas un vesels lērums citu unikālu lietu. “Vai atceries?” es jautātu. “Vai atceries, par ko tu gribēji kļūt, kad biji maziņš? Vai atceries to dzīves vienkāršību un skaistumu? Vai tu ... atceries?”
    Gāja laiks. Tas vienmēr iet. Uz priekšu pa ceļu. Un mums arī ir jāiet! Ne tāpēc, ka mēs gribētu, tāpēc, ka ir jāiet. Un tad mēs iepazinām cilvēkus. Iepazīstam apkārtējos. Mēs kaut ko iegūstam un tai pašā laikā tik daudz ko zaudējam. Mēs aizmirstam mirkļus mežā, mēs aizmirstam mirkļus, kuru mēs apsolijām sev nekad neaizmirst. Un tie aiplīvo vējā kā nekad nebijuši ...
    Iestājas klusums. Kārtējā diena darbā, skolā, augstskolā, birojā, darbnīcā vai kur citur. Iestājas klusums, nogurums, vēlme attiekties no visa, kas būs rīt. Vēlme palikt šeit un ļaut vaļu. Un tad tu atceries, atceries visu, kas bijis un kas nebijis, un vēlies, lai tas atgrieztos, kaut uz pāris mirkļiem.
    Mēs esam cilvēki. Oi, cik daudz un cik dažādi. Un, lai cik dažādi mēs būtu un lai cik atšķirīgi, mēs patiesībā esam tik cilvēcīgi - mēs visi esam bērnībā sapņojuši vienu: būt laimīgiem. Un, pēc gadiem pieaugot, esam aizmirsuši, kāpēc mēs kaut ko darām, vai kaut ko vēlamies, vai pēc kaut kā tiecamies vai ... kaut ko jūtam. Jo tieši jūtas ir tās svarīgākās. Nav nozīmes nekam, ja tajās nav jūtas.
     Vai tu jūti, ko jūti tu, vai to, kas tev ir jājūt?


Doma ir par to, ka, mainoties lietām, mēs arī drusku maināmies un ietekmējmies no citiem. Un tas, patiesībā, nav labi, jo mūsos rodas lietas, kas nav mūsu. Spiediens aug un mēs pieņemam uzskatus, idejas, domas un jūtas. Visvairāk to, ka mēs nevaram, negribām, nespējām, ka mums nebūs, ka nav ... Nevajag ļaut. Ir jāturpina iet savs ceļš.


VējaSkrējējs

piektdiena, 2013. gada 5. aprīlis

Jautājumi

        Miers. Atkal sāku rakstīt par mieru. Ir sanācis nesen vienam uztaisīt vakariņas lieliskas. Ieliet garšīgu sulu. Uzlikt mūziku un vienkārši uz matrača izbaudīt mirkli. Izbaudīt to, ka esi aizmirsis tās rūpes, kas sagaidīs nākošajā dienā, ka esi aizmirsis tās skumjas, kas uzmācās no ārpasaules, ka esi ... aizmirsies savā pasaulē.
        Bet vai es vienmēr neesmu bijis savā pasaulē? Neesmu interesējies par to, kas nav šķitis citiem svarīgs. Vienmēr veidojis stratēģijas, kā būt ar cilvēkiem, kas paceltu augstāk. Bijis dīvains. Dīvains, jo mana realiatāte ir savādāka: vairāk sapņu, vairāk mērķu, vairāk piepildījuma un tiekšanās pēc iekšēja miera.
        Un kāpēc es arvien krītu tajā pašā bedrē? Vai tas ir bijis apmāns un es neesmu tik stiprs kā stāstu? Kas notiek? Kāpēc es ļaujos kompromisam, izmisumam un muļķībām kontrolēt sevi un "skriet" pēc tā, ko man nevajag?
        Jautājums.

        Atkal es uzdodu šos jautājumus. Un atkal tie izplēn virtuālajā vidē tā it kā nebūtu bijuši. Vai vispār ir jēgas tiem?
        Klusums.
        Vai maz man vajag atbildes? (pasmejos) Tie nav mani jautājumi. Tie nav mani vārdi. Es neesmu šis cilvēks, kam vajadzētu jautāt šos jautājumus, bet es to daru!?
        Jāatzīst, ka es nezinu, kur es piederu. Un tas man šķiet jau saprotams. Mani draugi ir mana ģimene. Mana ģimene bija svešinieki. Es - vientuļnieks, sapņotājs, bet man nav jājūtas vientuļam, man nav jātiecas pēc nevajadzīgiem cilvēkiem.
        Meklēju atbildes uz jautājumiem, kurus neesmu uzdevis. Cik savādi! Ceru, ka kārtējo reizi neapņemšos kaut ko darīt un piecelšos un neko tā arī neizdarīšu.

        VējaSkrējējs