piektdiena, 2013. gada 31. maijs

privāti publiskas pārdomas

Guļu, klausos atkal Kingu un domāju: “Kas man ir ar to lezbiešu mūziku?” Ir vēls un acis no porķa gaismas jau ir nogurušas, bet mierīgās domas negrib iet ārā no galvas. Par spīti tam, ka man vajadzēja šodien darīt lietas, kuras es neizdarīju, diena izgāja diezgan jauka. Satikos ar savu (potenciālo) puisi. Pavadījām kopā ļoti daudz laika: runājām, smējāmies un citus sīkumus. Un es domāju.
Bļin, man šobrīd šķiet, ka visu nevajadzīgi sarežģīju. Pārāk daudz domāju, pārāk maz izbaudu. Man grūti teikt, jo es īsti nezinu. Abi esam kā divi magnēti, kas pievelkas.
Un viņš atkal smejas. Kā man patīk tas smaids! Tas man daudz ko atgādina. Man prieks, ka viss iet caur patīkamu smiešanos, tuvību, bet reizē uzticēšanos.
Kaut esam diezgan līdzīgos virzienos tendēti, es viņu apbrīnoju, kas liek padomāt par sevi. Viņam ir sanācis savā dzīvē par spīti visām depresijām realizēt savu potenciālu. Brīnos un domāju! Un viņš mani redz savādāk. Kad kritizēju viņa, manuprāt, lielisko zīmēt prasmi, es redzu, ka viņš klausās, viņam ir interesanti.
Dažu brīdi es tiešām jūtos pēc runātāja: saku, ka māksla ir cilvēka izpausme un ka lieliskākie darbi ir tie, kuros nevar pateikt ... vai Monna Liza smaida vai ne? Un viņš smaida, sakot, ka viņam tika mācīts tā.
(pasmaidu) Viņš ir labāks par mani. Daudz labāks. Un viņā ir milzīgs potenciāls uz visām pusēm, bet mēs esam līdzīgi. Ja es savu potenciālu pēdējos gados no mācībām vairāk veltīju domāšanai un sabiedrības izzināšanai, tad viņš i spējis to apvienot.
Tad pēc kopā pavadītā laika es atgriežos šeit, savās mājās, kur ir kaķis, domas par motivāciju, vēlmes, idejas un citas lietas. Es gribētu apvienot un būt drošākam, lai viņam nav visu laiku jāsaka: “Что?
Varbūt es baidos. Es zinu tik, ka manas vienīgās bailes ir no sāpēm. Un es cenšos mazāk sāpināt apkārtējos, kaut dažreiz tā notiek.

Rītdien es uz pāris dienām aizbraukšu. Vajag. Kad būšu atpakaļ Rīgā, mums būs saruna. Nopietna saruna. Arī vajag. Jo šodien es sapratu, ka viņš grib, lai es būtu viņa puisis. Redzēs!

:*
VējaSkrējējs

trešdiena, 2013. gada 29. maijs

Potenciālais puisis

Kas gan ir mainījies? Kas notika? Es atceros tikai kā.
Pēdējā laikā, kad es tiešām esmu pasācis deitot vienu jauku puisi, es sāku saprast, ar ko sastopas mana māsa. Sāku saprast, kā tas ir, kā tas būtu būt ar kādu kopā. Un reizē tomēr brīnos, kā gan tas tik viegli aizgāja – ar smaidu, ar smiešanos, ar sarunām. Brīnos par to, ka nav izteiktā aizraušanās, kurā es iedegos, ka nav rozā briļļu, bet drusku juceklīgums galvā. Brīnos!
Jūtos tā, ka mainījies būtu es, kad paskatos uz šīm lietām atkal. Var daudz un dikti filozofēt par to, kā ir jādara, ja, nu, būs, bet dzīvē viss var būt savādāk.
Vienu brīdi mani apsēda domas: var atrast labāku; tev ir jāgaida cits; tas nav tas. Bet viņa klātbūtnē tas viss šķiet nepareizi. Runājot par attiecībām, nav tādas lietas kā labāks vai sliktāks. Nav jāgaida kaut kas, kas iespējams nekad nepienāks. Un, ja tu jūties labi un tevi saprot, varbūt ir vērts apsvērt, ka varbūt tas ir tas.
Un tad nāk domas par to, pie kā es esmu pieradis. Ārējie ideāli, iekšējie ideāli. Bet reāli es pamanu, ka, nē, ja ir savā starpā saderība un labvēlīga mijiedarbība, draudzība, tad cilvēki pieņem kompromisu – atmest ideālus, jo tie nav aktuāli. Bet vai vajag? Nemāku teikt, jo cilvēki laikā mainās un jo pāri var viens otru motivēt, lai kopā sasniegtu ideālus.
Brīnos es par sevi, brīnos. Jo es nebiju domājis, ka manī parādīsies šīs muļķīgās domas, ka es kaut ko vēlos labāk vai izmainīt, bet reizē ... tās skaistās īpašības, kuras ceru, ka nekad neizzudīs. Un arī manī pašā esmu noķēris tos sīkumus kā neizlēmība, strauja garastāvokļa maiņas un asumus, kas ... es nezinu, kāpēc ir manī.
Ir jauki, ir interesanti un ir par ko domāt. Ne velti saka, ka (stabilas) attiecības ir inteliģentu cilvēku īpašība. Redzēs, kā man izies dzīvē ar šo, potenciālo puisi, bet man ir prieks, ka es spēju turēt solījumu sev, ka potenciāla gadījumā citi gadījuma izkrīt.
Redzēs!

VējaSkrējējs