piektdiena, 2013. gada 21. jūnijs

Atceroties, kā viss sākās un gāja ...




Ir pagājuši 3 gadi kopš sāku rakstīt savu emuāru. Nav ļoti ilgs laiks, bet tomēr ir drusku. Es esmu izaudzis, esmu daudz ko iemācījies un reizē daudz ko sapratis. Un diemžēl esmu kritis slinkumā, bet tas nav tik traki.
Vēl joprojām atceros notikumus, kas pirms šiem gadiem ir notikuši, bet prieks, ka tie, ejot cauri laikam, ir palikuši tikai kā vieglas atmiņas, pārvarētas uzvaras. Un dzīve turpinās. Es iznācu no skapja, atradu virzienu, bet man ir jādzīvo tālāk. Šeit. Šajā sabiedrībā, kas mani dažreiz nesaista, bet es tomēr krītu tajā, paslīdot uz savām vajadzībām.
Es vienmēr domāju. Es zinu, ka nevaru savādāk. Tā ir daļa no manis – domāt. Atceros, ka tas atbilst Donam Kihotam, bet (pasmejos) nav tik traki. No neizlēmības var tikt galā spontāni rīkojoties, no pārsmadzeņošanas – izmetot ārā no galvas.
Šobrīd manās domās dominē doma: “Kur es piederu? Kur es vēlos piederēt?” Zinu, ka tas nav vienpusīgs virziens, bet tas, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Zinu, ka šī ideja, kādas ir manas vērtības, mērķi, ko es izvēlēšos sev par pareizu, veido to, kas es esmu. Domas par sevi veido raksturu. Tas ir viens no diviem veidiem kā notiek izmaiņas – es mainos vai mani maina.
Kas es esmu? (pasmaidu) Ak, cik gan muļķīgam ir jābūt, lai atļautos smieties par tik ļoti svarīgu jautājumu. Sev? Jā, sev to uzdot sanāk vienkāršāk, bet publiski – uh, cilvēki nesaprot ... vai arī negrib saprast.
Un es redzu, ka sabiedrība ir sadrumstalota. Viedokļi dažādi, problēmas līdzīgas, bet mērķi  - vieni. Brīnos par to, ka mēs ejam vienus un to pašus ceļus, nedomājot, ka, redz, ir arī citi. Iespējams, mūsdienām pārāk skaisti, bet ne mazāk neiespējami.
Mēs, cilvēkbūtnes, nemākam emocionāli, seksuāli kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, tas tā ir. Vieni savstarpējās simpātijas ir pārveidojuši par mērķi – tāds kā medījums, tiekšanās iegūt to, kas citiem šķietami rada seksuālu uzbudinājumu. Vēl vieni idealizē lietas. Rada utopijas, kas cilvēkus dzen izmisumā. Tādi kā likumi starp tu esi simpātisks un tu – neesi.
... Un es sāku aizdomāties! Ir vēl citi, kam patīk privatizēt cilvēku un teikt: “Tu piederi man – tev nebūt!” Nē, es nesaskatu neko sliktu pieņemtajās monogāmās attiecībās, bet man ļoti, ļoti nepatīk vienošanās. Kad tu esi ar kādu tāpēc, ka jūs vienojāties nevis tāpēc, ka man ir labi kopā un man neko nevajag. Tāda kā vajadzību apmierināšana, bet dabiska, brīva un skaista.
Man nepatīk piederēšana. Es jūtos kā priekšmets. Es tiecos pēc brīvības. Un es nesaprotu cilvēkus, kas apvainojās, kad vēlos brīvību.Es zinu, ka ar visiem, ar kuriem es esmu bijis kopā un pavadījis labi laiku, es vēlu to pašu, ja nevar mani, tad ar citiem.  Un es nejūtos piekrāpts vai apvainots, es jūtos priecīgs, ka es esmu iepazinis kādu lielisku cilvēku un spējis viņam gādāt lieliskus mirkļus un patiesu smaidu,

Ziniet, mani lasītāji, kas man vislabāk patīk cilvēkos?
Smaids. Patiess, neapslēpts, vaļsirdīgs un dzīvs smaids. Es atceros tik daudz cilvēku smaidot, ka šķiet, ka nav nekā skaistāka.
Un es brīnos par savu vienkāršību pat tagad, domājot ar asarām acīs par šiem dažādiem cilvēkiem, ko es savā mazajā dzīvīte esmu saticis. :)

Man šodien vēl ir darbi jāizdara. Sīkumi, bet darbi. Es pabeigšu savas idejas vēlākos rakstos, kad būšu atradis vārdus, kuri tās vislabāk aprakstīs, bet līdz tam laikam:

“Sveiks! Un paldies, ka izlasīji!”

VējaSkrējējs


pirmdiena, 2013. gada 17. jūnijs

Un vainīgais esmu es

Lielas krokodila asaras lija. Un vainīgais biju es. Es savas nezināšanas dēļ. Grūti teikt, kā viss varēja izvērsties, bet kopā bija labi. Tikai es, muļķītis, kurš pārāk daudz domāja. Jā, tā arī notiek, ka: tad, kad nedomā un pieņem lēmumus, kas otru var sāpināt, kad labais laiks beigsies, tad neko nesaka, bet, kad grib ko pamainīt, saka: “Nedomā, dari!”
Un ko lai saku? Vien ir jāatzīst sava būšana vainīgam, ka nezinu vēl īsto attiecību vērtību un esmu vēl izkaisīts savās domās, kad kā Dons Kihots tiecos pēc nezin kā. Bet tas esmu es – jauns skrējējs pakaļ.
Viņš? Ļoti lielisks, jauns puisis, kam potenciāls attīstīties ir pilnas kabatas. Ceru viņu vēl manīt savā apkārtnē, jo simpātijas es nezaudēšu – to es zinu!

Tagad domāju, kas gan bija manā galvā gan kad meklēju atbildes uz jautājumiem, gan kad domāju lēmumu. Nav pirmā reize, ka es kādam pasaku “nē” savas muļķības dēļ. Šo stūrgalvību, kas ar mani nāk, es esmu atpazinis. “Es esmu jauns, un man viss ir priekšā,” es domāju. Uh, cik grūti atbildēt, kā man ies ar to nākotni!
Es neesmu sakārtojis sevi. Un es vēl nezinu daudzas lietas. Man ir savi ideāli, kurus otrā vēlos pamanīt, un savas muļķības, kuras daru. Es nejutos viņa cienīgs un atļāvos iet vecajos ceļos, no kuriem man bija jāatbrīvojas. Ja es nevaru turēt solījumu un pārkāpt pāri saviem vājumiem, tad man ir jābūt vienam. Tāda sajūta, ka sarakstam: “Padod ziņu, kad Latvijā būs viendzimuma laulības” esmu pievienojis vēl kādu cilvēku. Bet es nezinu ...
Man nepatīk tā rūgtuma sajūta, kura manī tagad ir. Es nevaru vienkārši dot solījumu piederēt, jo es to neesmu iemācījies. Bet tas nenozīmē, ka es neko nejūtu pret otru.
Un viņš arī dabūja ribās, kad sāka spēlēt spēli. Vai atceries, ko esmu teicis? “Love. I do not play games when it comes to it, I wouldn't play games when I tell that I like or sympathize someone. I do not play games, but if you were playing - you just lost.
Tagad viss man liek pārdomāt, ko es esmu teicis par attiecību būšanu. Vai tiešām mans spriedums bija pareizs? “Ir divi veidu attiecības: vienošanās un atkarība. Vienošanās ir tad, kad divi cilvēki vienojas dažādu iemeslu dēļ, un šī vienošanās ir šo attiecību pamats. Bet atkarības ir divu veidu: izmantošana un iemīlēšanās. Izmantošana ir attiecības, kuru pamats ir izdevīgums. Par iemīlēšanos man nav jāstāsta.
Un, lūk, kāpēc man nepatika tas: “Vai vēlies būt mans puisis?” rozā briļļu laikā un, lūk, kāpēc es nezināju ko atbildēt. Tam ir jābūt kā mēģinājumam, bet es nesaprotu, kāpēc cilvēki jūtas pievilti vai izmantoti, ja neviens nevienam nepiederēja?
Bet es zinu un esmu piedzīvojis to, ka ar laiku nav vajadzīgs neviens cits. Es esmu piedzīvojis šo atkarību – iemīlēšanos, bet es nezinu pēc kā gan es tiecos tagad?!

VējaSkrējējs