svētdiena, 2013. gada 21. jūlijs

Pārdomāt to, kas vērtīgs


Ir gadījumi, kuri liekas tik pierasti un redzēti, ka dažreiz šķiet, vai tiešām vajag tos izjautāt? Un tomēr es atļaujos jautāt, vai tas tiešām ir tas mans? Dažreiz ir sajūta, ka es īsti nekur nepiederu, bet citreiz ir cita – es esmu pareizajā vietā. Man grūti saprast, es šaubos. Vienmēr šaubos par to, kas ir un kas nav.
Neatļaujos atvērties. Klusēju. Gribētos būt atklātākam, bet drusku baidos. Nezinu, kā reaģēt. It kā no vienas puses tam esmu pārkāpis pāri, bet tas ir tikai savējo sabiedrībā vai arī tieši izraudzītā. Varbūt vajadzētu, varbūt nē? Nemāku atbildēt, jo zinu, ka varu kādu šokēt ar to, cik atklāts mēdzu būt un cik taisnīgs. Neesmu baigais tapītājs (melis, malduguns), kā citi tumšie draugi manā apkārtnē, bet vēl joprojām es paturu savus melnos radziņus paslēptus zem blondajiem matiem.
Cīnīties? Vai tas ietilpst tajā, kas man ir vērtīgs? Esmu vienmēr brīnījies, kāpēc gan būtu jācīnās dēļ kā tāda, kam tu nezini vērtību. Dažreiz vispār es brīnos, kāpēc daži cilvēki cīnās par tādām bezjēdzīgām lietām.
Pēdējā laikā es daudz uzsveru to, ka cenšos tiekties pēc hipiju vērtībām. Vairāk brīvības, vairāk patiesuma un vairāk vienkāršības. Un tomēr es neesmu tik brīvs, kā man gribētos būt. Ļoti iespējams, ka man vajadzētu lietas uztvert vieglāk, bet ... bet ... bet.
(pasmaidu) Jā, atkal doma ir par attiecībām. Par puišiem. Un atkal es domāju. Zinu, esmu mācījies, ka man nevajadzētu izdarīt secinājumus par cilvēkiem pārāk agri. Zinu, ka man vajag būt brīvākam saskaroties ar cilvēkiem, īpaši, tiem, kuri man simpatizē.
Man reiz viena jauka meitene teica, ka es būtu lielisks puisis un novēlēja, lai es atrodu sev tik pat labu puisi. Un tagad es to atceros. Brīnos un atceros, jo es jautāju, tiešām? Grūti ir izteikt paškritiku, īpaši tad, kad tev labvēlība, viesmīlība un izpalīdzība ir pilnīgi normālas lietas.
Un, lūk, doma ir. Es necīnīšos par cilvēku, kuru es nepazīstu. Man interesē vispirms iedraudzēties ar otru, uzzināt domas, viedokli, raksturu un ... vērtību, un tikai tad izdarīt secinājumus, vai vēlos vai nē. Nu un par citiem! Nu un par to, uz ko citi viņu pierunā! Nu un, ko citi domā! Nu un! Ja es pieturos pie hipiju uzskatiem, tad man ir jādod arī zināma brīvība cilvēkam, un ir jāiemācās nebūt greizsirdīgam. Bet tajā pašām laikā man jābūt sev. Drusku brīvākam un atklātākam un ne tik klusam (kā mana māsa, :D ), bez tam sev, kas es esmu – izpalīdzīgajam, labajam un foršajam sev.

VējaSkrējējs