otrdiena, 2013. gada 15. oktobris

Jauns sākums

Es gribu atvērt jaunu lapu. Jaunu dzīves lapu, un ar tikko piepildītu spalvu sākt to rakstīt. Bet ... pagaidi! Vēl neļaujot tintes pilieniem uzkrist uz šīs lapas, kā uz daudzām iepriekšējām, man ir jāapdomā. Jāapdomā gan visi “ī”, gan visi “t”, gan ievads, gan kulminācija, gan arī labas beigas.
Es vēlos sākt jaunu domu. Atmest veco un smelties, ko jaunu no šīs pasaules, lai turpinātu savu ceļu. Vēlos dabūt garākas kāpnes pie šī dzīves plaukta, lai varētu tiekties pēc augstākām grāmatām un grūtākajiem plauktiem. Un ...
Un tas prasa laiku. Vajag nokāpt no tagadējām kāpnēm, piemeklēt jaunas un varbūt tomēr padomāt, ka būtu nepieciešamas arī stabilākas. Ne tik greizas, ne tik svārstīgas un ne tik neērtas. Lai varētu drošāk stiept savu roku pret tālākajām grāmatām un tiktu augstāk šajā sienā.
Bet ko, kā un kur? Man ir jāapsēžas, jāpadomā un jānostabilizē šīs pašas, lai nejauši, kāpjot lejā ar kaudzi, kas man ir jāatceras, es nenokrītu. Nenokrītu un nepazaudēju visu, ko līdz šim esmu uzracis šajās grāmatu sienās.
Te stāv bērnības atmiņas, domas un gudrības. Cauri caurēm notikumi, skati un sen neizlasāmas dziesmas un smiekli valodā, kuru es vairs nerunāju. Tik bilžu grāmata ar vecām ainām es atceros, ka būtu skatījis, un vēl atceros to skatām nesen.
Tad nāk milzīgas pasauļu enciklopēdijas. Stāviem lielas un grūti panesamas tās spiež uz pleciem vairāk kā jebkura redzēta pēdējā laika grāmata. Milzīga, krāsaina pierakstīta un ... skaista.
Un tie daudzi mazie sējumi – tā bija mana dienasgrāmata. Tik mazi, ka liktos kā burtnīcas, kurās sākumskolnieki raksta. Tur bij' rakstīta mana ikdiena. Pasaule, kas neesmu bijis es, bet citi.
Un ko gan man vēl nākas nest lejā pa kāpnēm, ja ne šīs nopietnās grāmatas: “Dzīve, “Problēmas”, “Tāda ir dzīve”, “Pieaugušais” un “Tev būs” romāni.
Lai arī tagad, kad enciklopēdijas jau neviens vairs nelasa, bet augstu vērtē romānos, es tomēr neļaujos. Zinu, cik daudzi cilvēki tos cildina un godā par pašiem labākajiem. Tas nav mans žanrs – šīs saldenās fantāzijas un uzpūstā spriedze nav tas, kas man vēsās ziemas naktīs pie saldas tējas tases ļautu atslābt no visa un visiem.
Tomēr tās man ir jānones zemē, lai sāktu šķirot. Skatīties un atļauties. Varbūt es vēlos kādu lapu no šausmu stāsta izraut, vai visu ņemt un mest ugunī. Varbūt ... varbūt!
Man ir jāiet. Jāmeklē jaunas kāpnes, lai varu aizsniegties pēc, lūk, tās tur grāmatas tur augšā. Es redzu tās vāks teic “Miers”, un es zinu, ka tai ir jābūt grāmatai, kuru meklēju. Pareiza biezuma, viegli lasāmai un galvenais tik skaistai, ka gribās un gribās vēlreiz un vēlreiz pārlasīt tās baltās lapas.
Šādi man ir jāatrod sevi uz kāpnēm, kuras man stabili kāds tur. Augšā, kopā lasot arvien jaunas un jaunas grāmatas, kuras teic arvien jaunus un arvien aizraujošākus mirkļus dzīvē.

Meklētājs

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

Šīs vairākas puses

"No vienas puses un no otras puses, šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās"

Es atkal brīnos – par pasauli, par lietām, par cilvēkiem. Un visvairāk – par sevi. Kā tas var būt un kā gan tā ir iegājis. Es atrodu kādu jaunu domu un cenšos saprast, vai tā iet vai tomēr neieiet manā pasaules kopskatā. Un galvenais ... kāpēc?
Nesen es rakstīju par brīvo mīlestību, tad uzgāju enviromentālistu teorijas hipotēzes un tagad skatos uz to, kā Latvijā cenšas panākt “komplekso laulību” arī viendzimuma pāriem. Un tas viss mulsina. Un liek domāt, skatīties un analizēt.
Free Love ideja ir par absolūtu brīvību, šoreiz, mīlestībā. Doma ir tajā, ka cilvēks netiek ierobežots attiecībās, un viņš droši var izbaudīt arī attiecības ar citiem cilvēkiem. Šī ideja visvairāk ir virmojusi tieši hipiju kultūrā un daudzās atvērtās pagrīdes kultūrās, kurās cilvēki vairāk ir tiekušies baudīt brīvību nekā izteiktas pāru attiecības.
Bet tai pašā laikā Free Love idejai ir divas puses – viena ir doma par attiecībām, otra ir par seksu. Mūsdienās daudzi uzskata, ka Free Love ir vienāds ar free sex. Cik es esmu lasījis forumus un vēstures aprakstus, brīvā mīlestība ar tāda kā ļoti tuva draudzība ar visiem, ar kuriem vēlies. Tik pat labi es varētu to nosaukt par poligāmiju, bet tomēr poligāmijas mūsdienu nozīme nesaistās ar Free Love ideju.
Es zinu un esmu pārliecināts, ka Free Love varētu būt ļoti noderīga daudziem, ja tiktu uztverta pareizi. Esmu pārbaudījis, ka sabiedrībā, kura dominētu šāda doma, būtu vairāk pāru, kuri ir kopā tieši mīlestības dēļ nevis izdevīguma vai savtīguma. Bet tās ir manas domas, jo es Free Love ideju uztveru kopā ar tām visām idejām, kuras ir šīs idejas zemtekstā: vienlīdzība, cieņa, miers, brīvība un mīlestība.
Bet tai pašā laikā, kā tas bieži vien ir redzams mūsdienās, Free Love idejas nesaprašanā un iespaidā ir sabiedrības, kuras ir aizgājušas greizi. Un vistiešāk es vienmēr uzsvēršu geju sabiedrību, kas visu šo brīvās mīlestības ideju ir padarījuši par lētu reklāmu par bezmaksas seksu ar jebko un jebkur. Kā rezultātā mums ir stereotipi par gejiem, uzskati par izvirtību, kā arī tonna ar problēmām, kuru vaina ir mūsu pašu.
Laikā, kad es beidzu rakņāties Free Love idejās un padziļināti hipiju kultūras uzskatos un forumos, es atgriezos pie savām futūristiskajiem virzieniem – enviromentālistiem. Viņu lieliskās idejas, kaut bieži vien ir “es nezinu, kāpēc mēs tā esam darījuši”, ir arī ļoti daudz mani iedvesmojuši. Kaut viņu pamatojumi ir balstīti uz zinātnes pētījumiem, es joprojām brīnos, kāpēc tēmā par gejiem viņiem ir ļoti veca informācija. Tiešāk, viņi izmanto vēl joprojām vecu veco zinātnieku paziņojumu, ka gejisma gēns neeksistē un visticamāk neeksistētu, jo seksualitāte ir pārāk fluāla.
Un es brīnos, jo zinu, ka gan es, gan daudzi man zināmi savējie, man jautājot, vai bērnībā ir bijis kāds iespaids, kas varētu viņiem likt kļūt par geju, atbild, ka, nē, tāda nav bijis. Kā arī man, vienmēr ir bijušas tikai un vienīgi simpātijas pret savu dzimumu un viss visas atmiņas saistās tikai ar to.
Bet tai pašā laikā enviromentālisti tomēr savos darbos turpina šo gēnu ideju un vispārina, kāpēc redz nav suņu-kāju gēns un bruņurupuču-bundžu gēns. O, jā, arī man tas likās smieklīgi, kaut patiesībā būtu jāraud. Un atkal es atceros domu par to, kā gan cilvēks var par kaut ko spriest, ja viņš nevar izdzīvot otra cilvēka sajūtas.
Man, piemēram, ir zināms tas, ka mūsdienās zinātnieki ar lielu pārliecību uzskata, ka seksuālā orientācija un identitāte veidojas laikā, kad ģenētiskā informācija pirmo reizi tiek aktivizēta. Tajā laikā, kad veidojas iekšējās (?) smadzenes, gēnu informācijas nesēji kopā veido cilvēka identitātes slāni, kuru iespaido daudzi dažādi gēni.
Kaut arī pašiem enviromentālistiem īpaši neinteresē cilvēku savstarpējās attiecības un vairāk cenšas risināt sabiedrības problēmas, tās domas bija palikušas man prātā, jo tas rada dīvainu sajūtu, kas liek šaubīties un atkal domāt kāpēc? Zinot arī to, ka es vienmēr esmu ļoti šaubīgs par lietām, tas var sagādāt problēmas.
Un tagad redzot, kādas izmaiņas cenšas panākt Mozaīka, es arī piedomāju un apkopoju to, ko es esmu sapratis un zinu. Domājot no Free Love ideju puses, visticamāk tiktu uzskatīts, ka valstij vispār nevajadzētu regulēt cilvēku savstarpējās attiecības kā tādas. Bet tai pašā laikā tomēr visi cilvēki lietas nesaprot un tāpēc ir nepieciešami kaut kādi regulējumi no kādas regulējošas iekārtas.
Es nemāku teikt, cik ierobežojoši vai brīvi ir Latvijas likumi, bet tomēr zinu, ka daudzi cilvēki laulības uzskata par tādu kā ierobežojumu vai vairāk kontroles mēģinājumu no valsts puses. Tai pašā laikā ir zināms, ka Latvijā nav bijuši tik labi zināmi LGBT precedenti, kas liktu veidot kārtību, kādā ir jārīkojas.
Es varētu minēt to, ka, piemēram, ārstiem ir jāzina, kas otrs cilvēks ir un vai drīkstu viņu laist pie pacienta. Tik pat labi arī juristiem un daudziem citiem. No vienas puses viendzimuma partnerattiecībām ir daudzas labas lietas, bet no otras ir jāseko tam, lai valsts kā regulators nekļūst par kontrolētāju.
Kaut kā savā skatījumā uz šīm valstiskajām lietām, es teiktu, ka vairāk atbalstītu nereģistrētās partnerattiecības kā vienīgo valsts regulēto formu, bet tai pašā laikā zinu, ka ir daudzi cilvēki, kuriem situācija ir daudz savādāka un kuriem ir arī nepieciešama kāda veida nodrošinājums no valsts ne tikai regulējumi.
Enviromentālists, protams, uz lietām skatīties ļoti vispārīgi – ka vispirms ir jāizmaina vide, kurā mēs dzīvojam, lai novērstu situācijas, kuras tā rada. Bet tai pašā laikā domāju, ka ir jāsaprot tas, ka sabiedrības vides mainīšana ir ļoti lēns process un bieži vien notiek uzvedību pārmantošana un maldu informācija, kas iespaidu šo sabiedrību.
Pats pieturos pie tā, ka valsts iekārtai ir jāskatās, kāda ir situācija valstī un kādi ir pilsoņu priekšlikumi. Ja pilsoņi piedāvā partnerattiecību likumu, kas uzlabotu esošo situāciju un veicinātu citas svarīgas lietas, kad valstij (kurai būtu jābūt neatkarīgai no baznīcas dogmām) būtu jāatbalsta tās pilsoņu priekšlikumi.

VējaSkrējējs

Enviromentālisti – futūristiski anarhisti, kas cenšas risināt daudzas sociālas problēmas, mainot apkārtējo sociālo, morālo un fizisko vidi, izmantojot jaunākos tehnoloģiskos pētījumus un cenšoties pamatoties uz tiem.