sestdiena, 2013. gada 30. novembris

Par to pašu

Of course I’ll hurt you. Of course you’ll hurt me. Of course we will hurt each other. But this is the very condition of existence. To become spring, means accepting the risk of winter. To become presence, means accepting the risk of absence.
—  The Little Prince - Antoine de Saint-Exupéry
Es vēl labi atceros, kā es nonācu līdz šim brīdim. Atceros gan laikus, kad es sapņoju, gan arī kad skatījos, kādas ir manas iespējas. Patiesībā ļoti nesen ir bijis tas brīdis, kad es beidzot sapratu: jā, arī es varu būt laimīgs. Un reizē sāku noprast, ka man tomēr ir vajadzīgi citi.
Uz cilvēku tiekšanos pēc laimes es skatos viegli. Tā ir dabiska un reizē ļoti intuitīva tiekšanās. Nerakstīšu par to, kā cilvēki neredz vai nemāk paredzēt nākotni, bet labprāt padomāšu par to, kā, iespējams, būtu jājūtas attiecībās.
Es ļoti bieži redzu, ka cilvēki nemāk novērtēt to, ka viņi ir kādu kopā, pavada laiku un/vai rūpējas viens par otru. Un bieži vien sastrīdas it kā ne par ko. Tā skatoties, es parasti nodomāju: tā tak ir dāvana! Laiks iesaiņots kā dāvana un pasniegts otram. Katra minūte, stunda vai diena – tu to dāvini tam, ar ko esi kopā. Tad kāpēc mēs to beigās gandrīz vai nespējam novērtēt šo dāvanu un bieži vien zobojamies? Dāvinātam zirgam mutē neskatās!
Bet, lai arī cik bieži ir dzirdēts par attiecību nenovērtēšanu, ir arī tie, kuri tomēr nevēlas neko sākt, baidoties sāpināt. Bet kāda tad maz ir jēga vispār, ja abos gadījumos beigās otrs tiks sāpināts. Atbilde ir: ja beigās būs sāpes, tad labāk, lai tās ir ar atmiņām par kopā pavadītajiem laimes mirkļiem.
Un arī, ja izvēlas veidot attiecības, es domāju, ka nevajag tās veidot vienošanās dēļ. Tā ir kā muļķīga noruna – es ierobežošu tevi, un tu – mani, tāpēc un tāpēc. Kāpēc gan nevar būt brīvi un vienkārši būt kopā tāpēc, ka tā ir patīkami, jauki un forši? Kāpēc vajadzētu baidīties, ka otrs varētu pārgulēt ar kādu citu? Greizsirdība, privātnieciskums? Tad kāpēc vispār sākt, ja zini, ka nespēsi būt vienīgais? Un no otras puses, kāpēc gan vajadzētu sevi mocīt un gaidīt to, ko otrs nav spējīgs dod?
Tomēr mēs esam aklāki kā mums šķiet, jo laikā, kad pieķeramies cilvēkam, mēs vairs neredzam, ka viņš patiesībā ir rupjāks, ļaunāks vai nejūtīgāks. Mēs to redzam un neievērojam, jo esam ieķērušies.
O, jā, es attaisnotu pārgulēšanu ar citu, ja tavs partneris ir maita. Tā nav nodevība, jo nodevība ir apzināta otra sāpināšana. Un reizē tomēr zinu, ka cilvēki iemīlas. Sen ir teikts, ka mīlestība ir ciešanas. Es to nesaprotu, jo, kā gan vēlēšanās otru darīt laimīgu, var būt sāpīgas. Bet tā tas ir ... diemžēl. Dažreiz vajag klusi mīlēt un ciest.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2013. gada 17. novembris

Laiks

Šī interesantā notikumu plūsma – laiks. Dažreiz man gribas, lai tas ietu ātrāk, bet dažreiz – ne. Un tomēr par spīti visam, man ir jāpakļaujas tam, lai kā es to negribētu.
“Viens mēnesis,” viņš teica. Man būtu jāpagaida viens mēnesis. Un es nezinu, kas varētu notikt šajā mēnesī. Bet es ceru, ka pēc šī mēneša būs atbildes gan uz jautājumiem, pēc kuriem es tiecos, gan arī cerīgas izmaiņas viņa dzīvē. Sen, agrāk biju domājis, ka nav vērtība kā Solveigai no Pēra Ginta visu dzīvi gaidīt uz kādu, bet tagad, kad līdzīgi notikumi rit, es nemāku atrast atbildi.
Būtu labi, ja es līdz tam laikam tiktu vaļā no rozā brillēm. Tas būtu labi, jo es sevi pazīstu. Zinu, ka man vajag mēģināt lēnām un mierīgi. Bet šoreiz izskatās, ka iespējams tikai lēnām.
Es viņu nepazīstu. Tiešām man vēl ir daudz ko iepazīt, un reizē esmu dziļi, jo dziļi noslīcis domās par viņu.

Bet šorīt ir miers. Labs, veselīgs miers, kuru es ceru izmantot, lai gūtu atpūtu un smeltos motivāciju attīstīties, un kaut ko darītu.
Esmu pamanījis, ka Briedis man ar daudz ko asociējas. Gan ar senu mīlestību, gan arī ar vēlmi to sniegt. Zinu, ka nevajadzētu taisīt muļķīgas saistības, jo viņš ir viņš, bet citi – citi. Bet ... bet.
Izstāstīšu, ka ir bijis puisis, kuru esmu saucis par Mīļāko, un man šķiet, ka es pret viņu jutu mīlestību, patiku un iekāri. Bet tas viss beidzās, jo man nav jāgaida mūžību, kamēr otrs ko izdomās. Bet vēlāk, kad vairs nebija tik ērti mums satikties, viņš attālinājās, un tā arī viss beidzās.
Citas saistības ir ar manu kluso iemīlēšanos. Puisi, kuru es esmu tikai vienreiz nejauši saticis, bet tai pašā laikā caur interneta atstājis stalkotāja iespaidu. Jā, vēl vakar es apstiprinoši pārbaudīju, vai tiešām viņiem abiem ir līdzīgi vaibsti.
Bet Briedis nav viņi. Es zinu un jūtu, ka tajās šķietami līdzīgajās jūtās ir atšķirības, daudz atšķirību. Tomēr man patīk tā sajūta, kāda rodas viņa klātbūtnē – motivācija un iekšējs miers. Iespējams tas, kas man ir vajadzīgs.
Man vajadzētu vairāk pavadīt laiku kopā, skatīties un ne tikai skatīties, bet arī dzirdēt, ko viņš saka, t.i., atmest rozā brilles. Jo zinu, ka viņš ir savādāks, bet es nezinu, vai piemērots ...
Ir jāsāk ar iedraudzēšanos un tad jau redzēs, kā mums ies.

Gaidot,
VējaSkrējējs

Post Scriptum Laižam iztrakoties?

otrdiena, 2013. gada 12. novembris

Staff and things

 “Kas vērtīgāks par visu?
Un kas ir vērtīgāks par to?

Reiz, sēžot un gaidot, kad man uzvārīsies ūdens kārtējais tējai, es sāku domāt. Domāt par cilvēkiem, lietām, attieksmi un visu pārējo. Arī agrāk biju domājis par to, bet tas bija vairāk noteikti, ne kā tagad – par visu.
Un es uzdevu jautājumu. Patiesībā to pašu, ko agrāk. Bet šoreiz – par visu. Vispārīgu. Kas gan ir vērtīgāks par visu? Oi, mēs uzskatām, ka stabilitāte ir vērtība. Mēs uzskatām, ka nauda ir vērtība. Mēs uzskatām, ka pareizs izskats ir vērtība. Mēs uzskatām, ka sportisks izskats ir vērtība. Mēs uzskatām, ka ģimene ar 2,5 bērniem ir vērtība. Cik daudzas lietas mēs uzskatām par vērtību!
Un tad es redzu, ka man ir teikts, ka vērtība, lūk, ir pabeigta augstākā izglītība, stabils darbs, ienākumi, ģimene ... Pagaidi! Kāpēc šīs vērtības ir tik lielas ilūzijas? Kā gan pabeigta augstākā izglītība var būt vērtība, ja tajā neko neiemācies, kā tik izpatikt pasniedzējiem, standartiem un sabiedrībai? Kā gan stabils darbs var būt vērtība, ja tas ir vienīgais, ko tu dari un tikai, lai varētu izdzīvot? Kā gan resursi, kuriem ir jābūt vienkārši pieejamiem, var būt vērtība? Kā gan idealizēta ģimene ir vērtība, ja tās mērķis ir tikai pašapliecināt, ka, lūk, mēs esam kārtējā “pareizā” ģimene, kad pasaule ir pārapdzīvota un netaisna. Apstājies, lēnāk ... Un kas ir vērtīgāks par to?
Ir jāgrauj vecās, iemācītās vērtības, lai varētu skatīties uz pasauli ir citām acīm. Ir jāredz, ka vērtība nav ļoti daudzās lietās, kurām burtiski skrien pakaļ, bet tieši tajās, pēc kurām neskrien un kuras daudziem šķiet otršķirīgas.
Un tad es domāju. Domāju, ka tā nav vērtība dot bezpajumtniekam naudu, ja viņam to nevajag. Viņam vajag dzīvi, pieeju resursiem un nepieciešamajam. Visas vērtības ir apgrieztas otrādi – nebūtu šeit bezpajumtnieki, ja resursi tiktu sadalīti atbilstoši. Nebūtu šeit zagļi, ja nebūtu nepieciešamības zagt. Nebūtu ... Es katru dienu redzu cilvēkus bailēs, ka kaut kas tiks viņiem atņemts. Kāpēc? Kāpēc ir tā?
Joprojām meklēju atbildi. Esmu meklējis. Vienmēr uzdevis šo cēloņjautājumu. Un atbilde ir pati nepatīkamākā – viss ir tā tikai un vienīgi tāpēc, ka mēs, cilvēki, esam tā to izveidojuši.
Kas ir vērtīgāks par visu? Cilvēks, tagadne un darbība, izpausme. Un kas ir vērtīgāks par to? Jautāt, vai tas, kas tev tiek pasniegts par vērtīgu, ir vērtība, un meklēt kāpēc ir vai nav?

VējaSkrējējs