pirmdiena, 2014. gada 15. decembris

Es nevēlos vairs šeit rakstīt

Ir pagājuši gadi kopš es rakstu šo, VējaSkrējēja emuāru. Es vairs nevēlos šeit rakstīt. Tas nav svarīgi. Šis emuārs bija vieta, kur es centos izteikt to, ko es labprāt būtu teicis kādam personīgi. Jā, var teikt, ka rakstīšana ir kļuvusi man par ieradumu, bet es manu, ka manas domas un attieksme pret savu seksualitāti liek savādāk uztvert to, kā es to pasniedzu pasaulei.
Pāris gadus jau esmu nosvētījis šo emuāru par dienasgrāmatu. Tolaik jau bija doma atmest domu rakstīt un pārmesties uz citiem tematiem, par kuriem es daudz, daudz vairāk vēlējos parunāt. Tie, kas ir lasījuši, varēja redzēt, ka es mēdzu ielikt tekstos filozofiskas atkāpēs, domas un idejas. Es domāju, ka man to ir jāattīsta.
Šī vieta ir dienasgrāmata, jo es gribēju rakstīt par jebko, bet tomēr sanāca ieturēt tradīciju runāt par lezbietēm, gejiem un citiem cilvēkiem. Bet tagad es domāju, ka tas nav tik svarīgi. Tie ir personīgi sīkumi, bet es tikai tagad esmu sapratis, ka, ja man tie šķiet svarīgi, citiem tas ir kā white noise.
Laikā gaitā, kamēr es biju Skapja biedrs, Mozaīkas biedrs, atklāts gejs, es esmu daudz ko sapratis, iemācījies un secinājis. Es nejūtos labi geju sabiedrībā. Tā nav mana sabiedrība. Varbūt ir kāda daļa, pie kuras es varētu just piederību, bet, nē, mani maz saista šie cilvēki. Tuvākie teiktu, ka es mēdzu atgrūst cilvēkus, bet es vienkārši maz jūtu ko kopīgu ar viņiem.
Toties es ļoti atbalstu LGBT+ kustību. Tā ir ļoti svarīga lieta, kas notiek Latvijā. Esmu par to rakstījis daudz un dikti. Pēc gadiem es vēlētos, lai Latvijā būtu iespējamas vismaz viendzimuma partnertattiecības, bet laiks rādīs.
Es esmu iemācījies to, ka daudz kam, kas ir saistīts ar manu seksualitāti, ir jābūt privātam. Galvenokārt es to jūtu tāpēc, ka sekss nav tik svarīgs. Protams, esmu saskāries ar cilvēkiem, kas tā nedomā, bet tik un tā vēlāk manu, ka viņi savas domas ir mainījuši.
Geju sabiedrība ir dīvaina. Pagrīde ir traģiska. Un aisberga augšgals tusē no pirmdienas līdz svētdienai. Kur gan šeit var būt man vieta?

Ja kādam no Jums interesē citi mani rakstiņi, tad man ir emuārs Arsa raksti.

VējaSkrējējs

trešdiena, 2014. gada 19. novembris

Tējas krūze, glāb mani!


Diena. Nē, nakts sākās ar īsziņu no māsas: “Es nebūšu šodien mājās.” Un es sapratu, ka esmu nogulējis salūtu, kuru es tik ļoti vēlējos noskatīties. Ar dusmām par stīvo muguru, es cēlos un ieslēdzu porķi, un aizvilkos pēc pēdējā jogurta. Ikdienas domas un bažas atgriezās manā prātā. Es centos pamosties pēc nogulētas dienas, bet, nē, - pats sevi tagad nogurdināju ar nevajadzīgām domām.
Uzlicis mūziku, es notiesāju jogurtu. Biju pamodies: miega graudi neskrubināja acis, bet sīkā sāpju dunoņa atgriezās galvā. Asins garša liecināja par sakosto lūpu. Bet es gribēju miera no tā visa.
Izmetis tukšo jogurta trauku, es noķēru sevi lūkojoties uz tējas krūku, kurā vēl pēc vakardienas bija kafijas paliekas. “Tējas krūze,” es domāju. “Glāb mani!”
Sākdams istabu, es klausījos, kā virtuvē karst ūdens. Vācot sīkumus no galdvirsmas, var pārdomāt visu, kas ir noticis, kam ir jānotiek.
Nezinu, vai es to varu nosaukt par dzīves nogurumu. Es tik staigājos par dzīvokli un pukojos par to, ka man ir jāuztraucas, par ko es nevēlos pat domāt. Dažreiz šķiet, kas atļauju sev pa daudz, citreiz – man ir jābūt stingrākam pret sevi. Atlikt lietas nevajag. Bet es cenšos tā nedarīt. Šķiet, ka pasaule vairs nekustas vienā tempā ar mani. Tā ir aizskrējusi pa priekšu, un es netieku līdzi.
“Tējas krūze, glāb mani!” es lūkojos pēc pretsāpniecēm ieraduma dēļ. Man ir jākustas. Jāiet, jācīnās un jādara darbs, kuru es esmu izvēlējies. Es esmu pats vainīgs, ka esmu brīvs, un tas ir mans slogs.
Un pat ja es izdomāšu padoties, es nevaru to izdarīt. Es nevaru padoties. Es nevaru neizvēlēties. Es nevaru nebūt kaut mazliet brīvs.
Es nogurstu visa. Es gribu, stipri tiecos, bet nogurstu. Man vajag laiku. Vajag vietu. Brīvību. Bet dažreiz man neko nevajag: gulēt stundu vai divas gultā, lūkoties griestos un neko neteikt.
“Vai šī ir pieaugšana?” es sev jautāju. “Vai tā ir savu vērtību saprašana un mēģināšana realizēt? Sevis savākšana kopumā? Vienā veselumā no simtiem izsvaidītiem drumstalu un būšana sev?” Jūtos, kā apmaldījies gar diviem dzīves posmiem. Tagadējam, kad vajadzētu darīt, ko domā. Un nākošajam – sevis nostiprināšana. Man tā nevajadzētu būt.
Es jūtu haotismu sevī. Vai tas ir slikti? Vienmēr man ir teikts, kas tas ir slikti. Nav rutīnas. Nav kārtības. Vienkārši domu lidojums kā galvā, tā dzīvē. Vai tas ir slikti?
“Bet tas nav haoss!” es esmu protestējis. “Haoss nav iespējams,” es pie sevis nosaku. Tā ir brīvības kārtība. Neierobežojums. Dzīve, būtība. Nevar sakārtot to, kas nekārtojas. Un nevajag kārtot to, kas nav svarīgs kārtošanas.

Es atgriežos. Es jūtu, kas es atgriežos. Ibumetīns nospieda dunoņu galvā. Mūzika mani atgrieza pie sevis. Un iemalkojis piparmētru tēju, es noteicu: “Tējas krūze, tu mani izglābi.”

VējaSkrējējs


Cik patiesībā maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Mēs esam aizmirsuši novērtēt mirkli un tiecamies pēc mūžības. Es zinu, ka ir jādzīvo tagad un šeit, bet, būdams tikai cilvēks, manā dabā ir arī aizklīst prom no sevis un justies kā sevi pazaudējis.
I wished my mind could wander without pain” - Alcest, Away

sestdiena, 2014. gada 8. novembris

Viens, divi un trīs

His tattoo translates to ‘faggot’.
Vieglais lietus mīkņāja peļķēs, kad es gāju uz veikalu pie māsas un domāju par notikumiem, kas tikai nesen aiztecēja. Bija satraucoši interesanti, patīkami, un tomēr mana vaļa neļauj atrast vai arī pieņemt atbildes uz jautājumiem, kurus es uzdevu.
Rudens jaukais pelēkums mani iedvesmoja. Un, iededzis cigareti, es ar smaidu uz lūpām devos uz priekšu savās pārdomās:

Viens nāca lēni. Aizņemtiem cilvēkiem tā ir. Cilvēks pēc būtības skaists. Es vienmēr esmu apbrīnojis māksliniekus. Man viņi ir šķituši kā īpaši cilvēki, kuri kā viņu darbi ir tik vieni šai pasaulē. Bet reizē arī māksliniekiem ir savas citas puses un savas citas vajadzības.
Ne visi mūziķi ir mūziķi, un ne visi mākslinieki ir mākslinieki. Visbiežāk tie ir citi, kas mākslinieku par tādu nosauc, bet citi nav tie, kas mākslinieku par tādu padara.
Bet es sajutos vecs un noguris. Kaut viņš bija tas, kurš ir vecāks par mani. Es tiku apmākts ar šo sajūtu, ka es esmu gājis daudz lielāku ceļu nekā viņš. Man tā šķita. Tas visam piešķīra īpatnēji rūgtenu garšu.
Bet Divi ieradās pašpārliecināts. Man riebas tāda pārliecība. Tā grauj citus. Tā domā, ka var visu iegūt. Un es to neciešu. Nē, šī pārliecība nav ambīcijas, tā bija uzpūtība, kuru man vienmēr niez nagi nodzēst kā nejauši aizdegušos aizkarus. Tā nav vajadzīga.
Un tomēr Divi nenogalināja savu jaukumu. Es pirmo reizi pamanīju, ka cilvēks starp augstprātīgo pārliecību un attieksmi var atrast līdzsvaru. Attieksme ir svarīgākais, kad runā ar cilvēku. Vēl joprojām meklēju atbildi, ko man darīt.

Pati skaistākā tomēr man ir bijusi tikšanās ar Trešo. Es viņu apbrīnoju un augstu vērtēju. Cilvēks, kas domā vienmēr ir augstu vērtējams. Viņš man atgādina nu jau draugu Rakstnieku, kuru rakstītie teksti manī veda vēsmas par līdzību ar citiem skaistiem vārdličiem, kuru vārdus es vienmēr aizmirstu.
Miglainā Rīga tovakar bija skaista un, iespējams, tas arī mani visvairāk ieviļņoja. Protams, arī vīns krastmalā un vieglas runas ir tas, ko es dievinu. Pardaudzdomātājs tiešām dažreiz mēdz domāt pārāk daudz. Cilvēki ir dažādi, un tas ir tieši tas, kas man patīk. Dažādība.
Viņš varētu būt īstais cilvēks, kura kompāniju sarunu vakaros vai vienkārši tāpat vēlētos. Es brīnos, jo jūtu, ka mēs neesam no vienas sabiedrības, vai arī ... vai arī man būtu jāatmet jebkādas piederības domas. Es jau biju nolicis sevi “nekur”.

Šie cilvēki, kurus esmu tikko iepazinis, bet kuri man kaut kādā veidā ir atstājuši iespaidu, ir licis domāt pār dažādām lietām. Mana atklātība tiek pārprasta. Es esmu bieži izmantojis savus vārdus un savus aprakstus, bet citiem, pareizāk, sabiedrībai saistības ir pilnīgi citas. Mani vārdi par mani veido iespaidu, kas es neesmu.
Es jau gadiem rakstu, un katru gadu secinu, ka atgriežos es atpakaļ pie secinājumiem, pie vēlmēm un sapņiem. Tie ir gājuši uz riņķi, riņķi vien. Un es atkal esmu nonācis atpakaļ pie sevis. Pie tā, ko iekāroju, pie tā, ko sapņoju, un pie tā, kura vislabāk jūtos.
Bet ko gan es esmu gribējis? Jau kopš beidzamajiem tīņu gadiem es gribēju apmierināt savu iekāri pēc vīriešiem. Man tā nepatika. Tā mani izveda ārā no darbiem, kurus es gribēju paveikt. Un no vārdiem, kuros es gribēju sevi veidot. Es sapņoju pieķerties pie kāda un ļauties sevi atbrīvot no tām sajūtām.
Es gribēju nevīžīgi izbaudīt vakarus jauku cilvēku aplokā. Dzert vīnu, laist dūmu mutuļus un mesties runās par dzīves jēgu vai naivi runāt romantikas valodā. Es gribēju bezbailīgi izbaudīt dzīvi, es gribēju visu to garīgo, ko cilvēciskais var dot. Nedomāt, kādu mani uzskata sabiedrībā, egoisti vai cilvēki, kuri pārāk augstu sevi vērtē, lai draudzīgi dalītu vakaru. Es gribēju dzīvot.
Bet es gribu arī sevi pilnveidot. Tā ir vēlme, kura katru reizi mani dīda. Es gribu iegūt sevī, ko tādu, kas man liktu par sevi justies labi. Es gribētu labi izskatīties, bet tas tiek viegli nenotiek. Manī ir palikuši sīkumi, kurus esmu sen ielicis: aizsargāšanās no cilvēkiem caur savu izskatu. Tas mani kavē.
Varbūt meklēt motivāciju citos cilvēkos. Cilvēkos, kuriem es simpatizēju un kuri labprāt man dotu motivāciju mainīt sevi, bet neviens jau nesaka: “Sveiks, vai nevēlies mani izveidot par savu seksīgo un simpātisko puisi?” Tas pat skan smieklīgi, naivi vai pat banāli.

Un reizē es cenšos piepildīt savus sapņus. Tā pat kā jebkurš cits cilvēks. Es mēģinu, mācos un domāju. Vīns man iet labi, bet par cilvēkiem es nevaru tā teikt.
Vienmēr esmu domājis, ka cilvēks ir kas milzīgs. Un tāpēc es nevaru pieķerties vienam. Es zinu, ka cilvēka būtība ir milzīga. Tā dzīves notikumos ir tik ļoti atšķirīga, ka vien iepazīstot otru divvietulībā, nevar pateikt, kāds cilvēks būs, kad viņš būs pieradis, slinks, dusmīgs vai viņš pats.
Tas mani vienmēr ir biedējis. Man vajag laiku, un man nevajag laiku. Dažreiz es nogurstu no cilvēku kompānijas un vēlos mieru, prom no visiem, viens bez iemesla. Dažreiz vēlos nerunāt. Klusēt, skatīties un nerunāt. Es vēlos visu, bet to jau laikam visi vēlas. Tā ir daļa no cilvēciskās būtības, vai arī nav – mēs to esam izveidojuši. Mēs cilvēki esam izveidojuši cilvēku.
Un, lūk, es esmu viens no daudzajiem sapņotājiem, kas raksta, jau gadiem raksta par to, kas viņu ir saviļņojis, iedvesmojis, sadusmojis un pievīlis. Es rakstu par tiem, kurus esmu mīlējis, cienījis un skāvis. Es esmu sapņotājs. Cilvēks.

VējaSkrējējs

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

"You have to make the right choice. As long as you don't choose, everything remains possible."

Baltie dūmi izklīda lēnajā rudens vējā. Tikko uztītās cigaretes smārds viegli apņēma mūs. Es trinos savās domās par neseniem notikumiem. Būtu jāpiesēžas pie darbiem, bet, nē, es esmu atradis kārtējo jautājumu, uz kuru es nevaru atrast atbildi, un cilāju to galvā. Es varētu atrast atbildi savos senākos emuāra ierakstos, bet varbūt es jau to esmu atradis.
Zinu, ka īsti nav pareizās vai nepareizās izvēles. Es to esmu iemācījies un, šķiet, labi zinu, bet es meklēju. Meklēju, kur gan var aizvest mani šie cilvēki, ar kuriem es lūkoju kopīgus ceļus. Cenšos izdomāt, kā gan es jutīšos, ja ļaušos šim ceļam un slāšu pretī nākotnei.
Es esmu šeit. Praktiski atkal pie viena sākumpunkta, kurā man atkal ir izvēle. Man tās nepatīk, un esmu pamanījis, ka ļoti bieži izvēlos nevienu no variantiem. Un reizē es tikai tagad esmu pamanījis, ka neizvēlēšanās var novest ne pie tā, kas ir gaidīts. Citi izvēlēsies tavu ceļu tavā vietā, un tev būs tikai iespēja rakties ārā no vietas, kur esi iestādīts.
Viss ir sajūtā, es esmu izdomājis. Ja jūti, ka ejot noteiktā virzienā pa dzīvi, tu par spīti visam, kas notiek apkārt, jutīsies labi, atbilstoši un tā, kā vēlies, tad tas varētu būt tas īstais ceļš. Daudz kam, ko mēs esam pieņēmuši, nav vērtības. Tās nav, jo citiem tas neko nenozīmē. Līdzīgi ir ar jūtām.
Reiz zinājis, kas esi, tu vienmēr atcerēsies to sajūtu, kaut arī dažreiz šķitīs, ka es esi sevi pazaudējis, tu atcerēsies sajūtu, ka esi reiz zinājis. Jātiecas ir pēc sajūtas, ka esi dzīvs.

piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Kārtējā rudens nostalģija

Nāca rudens, slapjš, auksts un lietains. Bija laiks, kad man šis laiks patika. Rīta migla atgādināja bezrūpīgos vakarus ūdenspīpes aplokā un rīta cigaretes, kas nedēļas vidū pēc negulētas nakts, tika nosvilinātas. Rudens nemainās. Tas atnāk un pāraug ziemā. Vienmēr tā ir bijis, un vienmēr būs.
Es aizsāku pārmaiņas. Centra trokšņi un šaurums mani sāka nicināt. Izdomāju, ka vēlos atkāpties no visa skaļā un mēģināt sevi saņemt rokās. Bet katras pārmaiņas nāk ar grūtībām. Tā tas ir, un tā tas būs. Jāmeklē risinājums, jānervozē un jādomā. Es nemāku no tā izvairīties. Vismaz ne šobrīd.
Līdz ar jaunajām mājām, kuru riebumu es cenšos slēpt no pilnīgi visiem, sajūtu sevī bailes. Es bijos, ka nespēju viens atrisināt un uzņemties to, kas tagad ir uz maniem pleciem. Jūtu, ka katru reizi, kad es šo atceros, es pazūdu savā pasaulē. Es tikai eksistēju.
Gulēšana ir manas aizmiršanas zāles. Arī tagad pēc vairākiem gadiem esmu saglabājis domu, ka esmu pārāk prātīgs, lai gremdētos pie alkohola pudeles. Tāpēc es guļu. Zinu, ka būs labāk, ja necentīšos sevi iznīcināt. Man vēl ir tik daudz ko redzēt šajā pasaulē!
Pēc kāda laika mana māsa beidzot mani sadzirdēja. Es kādu mēnesi viņu bombardēju, ka man nav iebildumu, ja viņa dzīvos ar mani. Kaut viņa nav tā labākā sarunu biedre, viņa ir lieliska. Tā arī laikam Ģimene strādā – reiz māsa, vienmēr māsa.
Kaut mūsu mūzika ir depresīva vice verse, viņa ļauj man mazāk uztraukties. Vienmēr ir patīkami, ja tev tuvumā ir kāda jauka būtne. Man dažreiz patīk, ka viņa man par ko aizrāda. Tās māca.
Bet es nejūtu, ka dzīvošana kopā ar māsu maina daudz ko. Es joprojām jūtos vientuļi. Viņa dažreiz mani nesaprot, un es dažreiz esmu pārāk rupjš. Man tādam nepatīk būt, bet izmaiņas prasa laiku – to es ļoti labi zinu.
Pēc mēneša, ko pavadīju slimnīcā, man ir izveidojies arī riebums pret sevi. Es nezinu, kā man pārkāpt sev pāri un ko darīt. Caur citiem es redzu sevi kā spogulī, un man nepatīk tas, ko es redzu. Netīk, ka es neveidoju savu raksturu, izskatu un manieres tā, kā es gribu. Es jūtos, kā kaut ko ļoti svarīgu sevī pēc pagājušā rudens pazaudējis, un tagad izmisīgi meklēju to. Tik izmisīgi, ka dažreiz šķiet, ka es varu pazaudēt arī visu atlikušo.
Un te es saskaros ar saviem instinktiem: depresiju par to, ka Latvijā nekas nemainīsies, izmisumu pēc sajūtas, lai nejustos vientuļi, un riebumu pret visiem vīriešiem, kas baidās atzīt, ka viņiem piesaista citi vīrieši. Jūtu, ka iekāre, ko es esmu tīņu gados slēpis, tagad man traucē. Tā nav motivējoša, bet trula. Es neredzu, nedz kur es varētu ar to nonākt, nedz arī kur citi.
Man vajadzēja gadu, lai beidzot tiktu pāri iepriekšējām cerībām. Vai arī nē? “Never fall in love with a straight guy,” kā teiktu Orange is new black. Varbūt tagad es attiekšos savādāk, varbūt tagad kas mainīsies. Es tiešām nemāku spriest.
He broke your hearth. You made mistake. Now have a cookie and move on.” Šīs runas vieglumu nedod un dusmoties jau sen nevajadzētu. Tik un tā es esmu paspējis būt arī ļauns brīvajā laikā.
Vai maz sarežģīts cilvēks var dzīvi uztvert viegli? Domāju, ka ir lietas, kuras es mēdzu uztvert pārāk pašsaprotami. Un reizē izceļos ar savu zinātkāri. Jūtu, ka neesmu iemācījies, vai tas ir noderīgi vai nav.
Es esmu sapņojis par dzīves vieglumu, kurā var domāt par lietām, kuras aizrauj nevis kuras nomāc. Bet vai ar sapņošanu var ko panākt?

Varbūt nākošreiz es uzrakstīšu ko pozitīvāku.

svētdiena, 2014. gada 28. septembris

Būšana gejam heteronormatīvā, bet arī seksistu sabiedrībā

 Es vēlos raisīt diskusiju par to, kāda ir dzīve gejam, kas dzīvo heteronormatīvā seksistu sabiedrībā? Man šķiet, ka ļoti daudzi tomēr nespēj saprast šo pieredzi tāpēc, ka viņi nekad ar to nesaskarsies.
Esmu pamanījis, ka Latvijā pusaudzis gejs sāk savu seksuālās orientācijas apzināšanos 16 – 18 gados, līdzīgi kā viņu vienaudži. Protams, dažādās vidēs veidosies dažādi cilvēki, bet Latvijas un (ne tikai) apmērā esmu pamanījis vairākas līdzības.
Ir labi zināms, ka šis puisis Latvijā visticamāk slēps savu seksuālo orientāciju. Bet kā gan tas līdz tam nonāk? Laikā, kad jaunietis sāk nojaust savu atšķirīgu no vispārizplatītās seksualitātes, ir iespējami vairāki rezultāti. Šajā laikā visticamāk viņš sāks meklēt atbalstu gan ģimenē, gan sabiedrībā, lai spētu atrisināt savu iekšējo cīņu.
Tā kā vairākums no mums ir audzināti pēc heteronormatīvā principa, jaunietim gejam būs iekšējās pretrunas ar sevi, jo viņa audzināšana ir mācījusi, kā ir jābūt nevis kā ir. Latvijā, skatoties no psiholoģiskā punkta, jaunais gejs visticamāk noslēgsies sevī un nespēs rast piepildījumu savai dzīvei. Bet, es vēlos teikt, šis iemesls nav viņa seksuālā orientācija. Tā neietekmē nedz viņa fizisko, nedz garīgo veselību. Galvenokārt tā ir sabiedrības attieksme pret viņu kā indivīdu, kas rada problēmas.
Gadījumā, ja viņš neatradīs atbalstītu ģimenē vai nejutīs, ka pie viņiem var to rast, viņš norobežosies no viņiem un mēģinās meklēt atbalstu citur. Šeit svarīgu lomu spēlē tas, vai sabiedrība ir informēta par atšķirīgām seksuālajām orientācijām. Ja tajā nekas nav zināms, jaunietis pilnībā nekontaktēsies ar radiniekiem, kas visticamāk viņu nepieņems, atstums vai pat mēģinās viņu ārstēt. Šī iemesla dēļ sabiedrībā neveidosies publiskas minoritāšu seksuālo orientāciju kopienas, un visi šie cilvēki aizies pagrīdē.
Tad kādas ir jaunieša iespējas izpaust savu potenciālu, ja viņa dzīve jau no sākuma tiek morāli traumēta sabiedrības dēļ? Ļoti mazas, jo pagrīdes sabiedrībai ir tendence uz atstumtību, kas cilvēkus tajā traumatizē un rada nespēju veidot veselīgas attiecības ar citiem. Šis, manuprāt, ir iemesls, kāpēc ir redzama milzīga seksualizācija geju sabiedrībā.
Ko gan dod publiskās LGBT+ organizācijas? Tās, pirmkārt, ir domātas pašiem gejiem un lezbietēm, kas pārsvarā tiek uzskatītas par seksuālajām minoritātēm. To galvenajam uzdevumam ir jābūt piederīgo atbalstīšana un piemēra došana.
Manuprāt, tas ir svarīgi, jo posmā, kad sāk sevi apzināt, bez ģimenes reizē tiks meklēts atbalsts apkārtējā sabiedrībā. Un, ja būs šāda organizācija, kas ļaus cilvēkam tiekties un izpaust savu potenciālu, tad tiks nodrošināta attiecīgā cilvēka psiholoģiskā stabilitāte un spēja veidot veselīgas attiecības.
Bet reizē ir svarīgi mainīt pašu geju sabiedrību, jo ir redzams, ka visticamāk būs nepieciešama burtiska izcelšana no pagrīdes. Šī daļa ir pati grūtākā, jo neierobežota seksualizācija mūsu laikā ir gandrīz vai neapturama, bet šai izaugsmei ir jānotiek, lai nodrošinātu sabiedrības veselību – ne tikai geju, bet arī pārējās.
Otrs svarīgs publisko organizāciju uzdevums ir sabiedrības izglītošana. Šādi tiek mēģināts nodrošināt, ka pati organizācija nav nepieciešama, t.i., ģimene, kurā uzaug jaunais gejs, spēj viņu atbalstīt un dot nepieciešamo bagāžu, lai viņa dzīve būtu veiksmīga.
Un, lūk, esmu nonācis pie problēmas, kura man tagad ir aktuāla: kā gejam attiekties pret sabiedrību? Teikšu, ka gejam ir jābūt ļoti dusmīgam. Bez izņēmumiem. Heteronormatīvā sabiedrība ir apspiedusi LGBT+ cilvēkus gadsimtiem ilgi, un tas ir nepiedodami pat paaudzēm, kas ar to nav personīgi saskārušās.
Mērķi, kurā LGBT+ cilvēki vēlas nonākt, ir viņu pilnīga pieņemšana un viņu potenciāla apzināšanās, kas bieži vien tiek ignorēts. Es varētu rakstīt, ka LGBT+ organizāciju uzdevums ir izglītot sabiedrību, bet šim uzdevumam ir vairāki šķēršļi: seksualizācija, stagnācija un propaganda.
Tā kā LGBT+ organizācijām ir jāmaina pagrīdes sabiedrības vērtības un jācenšas veidot monogāmu LGBT+ kopienu, tās saskarsies ar milzīgu seksualizāciju, ko tai ir nepieciešams likvidēt, lai tā neradītu tālākas problēmas. Risināt šo problēmu arī ir svarīgi, jo tas ir pagrīdes sabiedrības galvenais apzīmētājs. Ja LGBT+ organizācija pārņems seksualizāciju savā būtībā, tai var draudēt vienkārša pagrīdes sabiedrības pavēršana publiskai apsmiešanai, kas nebalstīs veselīgas attiecības un turpinās STS izplatību.
Bet stagnācijas un propagandas problēmas iet roku rokā. LGBT+ sabiedrība vienmēr tiks stagnēta no heteroseksuālo cilvēku un reliģijas puses. Tā ir vienkārša sabiedrības īpašība. Šī stagnācija bieži izpaužas ar sabiedrības nespēju integrēt LGBT+ cilvēkus un biežāk izvēlas viņus atgrūst savas neizpratnes dēļ. Daļēji arī paši LGBT+ cilvēki var būt vainīgi savai stagnācijai, bet tas pārsvarā ir individuālu iemeslu dēļ, un visbiežāk lezbietes un geji izvēlēsies neiesaistīties ar heteroseksuāliem cilvēkiem, t.i., nemēģinās veidot nekādas seksuālas vai romantiskas attiecības.
Šajā visā propagandas problēma ir pati pretrunīgākā, jo tā ir reakcija pret heteroseksuālo privilēģiju un LGBT+ cilvēku stagnāciju. Visi LGBT+ cilvēku gājieni ir reakcija uz naidu, stagnāciju un ļaunprātīgu diskrimināciju no heteronormatīvo cilvēku puses. Ja šie gājieni sabiedrībā izraisa nelabvēlīgu rezonansi, tas liecina, ka sabiedrība nav saprotoša un neizprot savu heteroseksuālo privilēģiju.
Es vēlos minēt arī to, ka valsts, kurās LGBT organizācijas ir pārņēmušas seksualizāciju no pagrīdes, ir pašas vainīgas par savu stagnāciju (atstumšanu) no heteroseksuālo cilvēku puses.
Kādai ir jābūt LGBT+ sabiedrības informēšanas veidiem, lai tie netiktu saukti par propagandu? Iesaistīšanās un draudzīga pozīcijas uzstādīšana, kā piemēram, sabiedriskās aktivitātes u.c. pasākumi. Kā arī reizē svarīgi ir atkal nepieļaut seksualizāciju, jo tas vienmēr rada sliktu iespaidu.
Manuprāt, svarīga lieta ir arī LGBT+ cilvēku aizstāvēšana un sevis nodrošināšana. Šajā ziņā organizācijai vajag informēt LGBT+ cilvēkus, cik svarīgi ir to nodrošināt. Ja organizācija tikai tikko ir sākusi savu darbību, tai būs grūti pārliecināt pagrīdes LGBT+ cilvēkus, jo viņiem no sevis apzināšanās laika būs stipri iespiedies instinkts norobežoties no heteroseksuālās cilvēku sabiedrības, un viņi nevēlēsies sev neko. Tad ir arī jāapzinās, ka šie cilvēki visticamāk arī būs vientuļi pagrīdes seksualizācijas dēļ, un maz kas ir izdarāms, lai to mainītu.
Kaut vispārīgi, šķiet, ir viegli apskatīt šīs problēmas, individuāli ir grūtāk, jo attiecībā pret otru spēlē cilvēciskie faktori. Ir jāsaprot, ka nepatika pret LGBT+ cilvēkiem veidojas pārsvarā neziņas un baiļu iespaidā, kas mēdz sagādāt problēmas komunicēt ar citiem cilvēkiem. Loti svarīga ir attieksme, ar kādu cenšas izstāstīt problēmas, ar kurām saskaras LGBT+ cilvēki.
Latvijā vislielākā runa ir par seksuālo attiecību propagandu, kaut gājieni un citi pasākumi nav to iemesls. To iemesls ir LGBT+ cilvēku stagnācija un masveida diskriminācija. Ir jānostāda pozīcija, ka heteroseksuālie cilvēki publiski izrāda un propagandē savu seksuālo dzīves veidu katru dienu bez izņēmumiem, šī iemesls dēļ ir jānostāda, ka eksistē arī LGBT+ cilvēki, un viņiem ir pilnas tiesības attiecīgi darīt tāpat. Reizē nedrīkst ļaut reliģiskajām organizācijām izplatīt nepatiesu informāciju par seksuālās orientācijas maināmību, ļaut viņiem būt heteroseksuālo cilvēku pārstāvjiem un citas nostājas.
Ir jāapzinās, ka LGBT+ cilvēku kopīgās vēlmes ir arī veselīga heteroseksuālo cilvēku sabiedrība un abu seksualitāšu kopīga sadarbība un viens otru papildināšana. Ir jāsaprot, ka LGBT+ cilvēki nevēlas heteroseksuālo cilvēku ierobežošanu, nedz arī savas seksuālās orientācijas uzspiešanu.
Domāju, ka ir nepieciešams cilvēkiem sniegt šo informāciju. Īpaši no visiem LGBT+ cilvēkiem, kas ir uz to gatavi.

VējaSkrējējs




Heteronormatīvisms – doktrīna, kas uzskata, ka eksistē tikai viena seksuālā orientācija un ka visas citas seksuālās orientācijas ir anomālijas un ir uzskatāmas par neveselīgām.
Seksisms – attieksme, kas veicina sociālo lomu stereotipizāciju atbilstoši cilvēka dzimumam; uzskats, ka paša dzimums ir pārāks par otru dzimumu; dzimumdiskriminācija.
Vispārizplatītā seksuālā orientācija – heteroseksuālā orientācija.
Seksualizācija – sabiedrības īpašība, kas ļoti uzsver seksu, propagandē to, cenšas ietvert visos dzīves aspektos un ved masveida nimfomānijā.

trešdiena, 2014. gada 27. augusts

Lēti

Es nebiju domājis, ka man būtu jāraksta par šo tēmu, jo man likās, ka tas viss ir diezgan pašsaprotami. Bet tomēr nav tā, kā grib teikt, - cilvēkos vērtības nav jau tiem piedzimstot. Vērtības, attieksmi un, iespējams, raksturs tiek bērnībā ielikts cilvēkā. Tomēr pieaugot šai personai ir iespēja pārveidot savu raksturu un izvērtēt, kādas vērtības ir viņam piemērotas un kādas nav.
Kaut varu teikt, ka brīvība ir ļoti liela vērtība, ir jāmāk to likt lietā. Bija laiki, kad cilvēki centās izmantot savu brīvību pilnībā. Bet tas parādīja, ka ir nepieciešams pārvērtēt šīs lietas, jo šī brīvība var arī cilvēku iznīcināt. Cilvēki mēdz būt bīstami cits citam to nemaz neapzinoties.
Bet tā ir cilvēka iedaba - tiekties pēc vieglākā ceļa, nepamanīt to, kas deguna priekšā, un iestrēgt vecos ieradumos.
Nu, jau es varu teikt, ka es loti labi zinu, ka geju sabiedrībā ir problēmas. Mēs, cilvēki, kas izaicinām pārējos, esam pazuduši un cenšamies kaut ko būvēt no šiem apspiestības gadiem. Un ko gan mēs esam izveidojuši? Tikuši pie savas domas, mēs brīvību esam pārsaukuši par visatļautību un audzējuši depresijas gadus vairāk kā jebkad. Izveidojuši gaļas kultu un zaudējuši empātijas.
Bija laiks, kad es domāju, ka mums ir potenciāls kaut ko sabiedrībai parādīt. Dažādību, vienlīdzību un tīru mīlestību. Bet tā nav šo cilvēka daba. Mēs izniekojam šo potenciālu parādot, ka mēs esam izvirtuši muļķi.
Pēc bērnības baiļu gadiem mēs izaugām. Esam mūsu vecāku atspulgs vērtībās, attieksmē un dzīves kļūdās. Un pēc-padomju valstī mēs jūtamies pazuduši, slimi vai izvirtuši. Ne tāpēc, ka mēs tādi šajā bērnības laikā būtu, bet tāpēc, ka mums ir teikts, ka, lūk, tādi tie geji ir.
Mēs, jaunie, naivie geji, bijām skaisti sapņotāji. Kaut vai sapņotāji par puisi baltā zirgā, kaut vai tīnisku mīlestību izlaiduma dejās. Mēs bijām sapņotāji. Tagad mēs neesam nekas. Lēti cilvēki, kuri, muļķi, esam noticējuši kaut kādu hetero naidam, ka esam slimi.
Mums ir jābeidz šī sevis iznīcināšana. Vairs nedrīkst atļaut ļauties šiem apvainojumiem, naidam un ļaunumam. Mums ir sevi jāpārveido, jānokauj vecās slimības: visatļautību, vājumu un nevajadzīgo teātri. Mums pašiem ir jābeidz sevi parādīt kā slimiem cilvēkiem, mums ir jābeidz sevi parādīt kā sliktākiem, mums arī ir jābeidz sevi parādīt sevi kā īpašākiem.
Gejs nenozīmē to pašu ko perverss. Un mums tas ir jāizbeidz.

VējaSkrējējs

otrdiena, 2014. gada 5. augusts

Bohēma, cilvēki un cerības

 “Tomēr grūtības arī mēdz motivēt un liek censties, lai nākotnē nevajadzētu pieļaut to pašu grūtību atkārtošanos.” es domāju, ejot mājās no Purvciema. Šonakt tika izveidots jauns sapnis, jaunas cerības: iet pretī nākotnei ar paceltu galvu un nelauzt to ar nevajadzīgām problēmām.
Kur gan ir palikušas tās sajūtas un tā vaļa pēc mājām? Gribēju es vārtīties pa gultu, klausīties mūziku un smieties. Gribēju. Bet tas viss tika apklāts ar problēmu gūzmu, kuras vajag pirmās cilāt, lai tiktu klāt tam, kas ir apakšā, - sava veida laimes sajūtai.
Un tā es aizeju mājās un ilgojos. Ilgojos smieklu. Tā jaukā apļa matrača malā uz grīdas ar tuviem un jaukiem cilvēkiem. Ilgojos to vieglumu, tās acis un to smaidu, kas palika tur laika ceļā. Dūmi, vīns, mūzika. Viss, kas bija kādu brīdi, bet ko tomēr bij' grūti toviet nosargāt.
Es ilgojos arī lielās gultas, kurā sesija pavadīta. Klades pie malām, kafijas krūzes uz plaukta, bet priekšā porķis ar video tinamies. Man pietrūkst spontānība aiziet pēc vīna pusnaktī, vai cilvēku iegriešanās: “Čau, es nopirku nūdeles. Varu pie jums gulēt?”
Bet visu šo pagātnes gleznu fona tomēr ir jāveido jauni sapņi. Drošāki, mierīgāki un mērķtiecīgāki. Vajag veidot apkārtni, kas veicina to, ko dari, un motivē celties ne gulšņāt.
Sapnis izstiepa savus pirmos asnus ideju veidā. Tam ir nepieciešams lietus un minerāli. Tas ir jāveido, jāaudzē cītīgi kā tikko izspraucies zaļums. “Es gribu,” es teicu. Un redzēju ceļu, kuru man ir jāiet.
Ir jārīkojas. Jāatrod jauna Arsa aliņa. Jauna dzīve ar jauniem cilvēkiem. Ir jāizvērtē, kas ir atstājams kā paliekošs un ko izmest ārā: cilvēku ir daudz. Bet visā šai laikā man tomēr bija zināms, kas ir tās vērtības, uz kurām es varu balstīt sevi.

...
Tik uz fona melna kā piķis,
Jāatrod šis tumšais mats.

Man ir jāiet vecais ceļš, kuru es biju ik pa laikam minis. Jāatrod tas tumšais mats. Jāiebrauc pirkti tajos un jāpievelk cieši klāt, nekad neatlaižot, jo:

Es - vilks, es - indes instinkts tevī.
Mani ķēdēs turi, es tevi to lūdzu.
Un paliec ar' ar mazu cerību sevī,
Kamēr šajās sāpēs es tevi nežēlīgs jūdzu.


VējaSkrējējs

trešdiena, 2014. gada 30. jūlijs

Ieilgusī dekadence

Dekadence – morāles un kultūras krīze, pagrimums, kas parasti seko attīstības augstākajam punktam, kulminācijai.

Kāpēc man bija jānokļūst tik tālu? Kāpēc es izvēlējos šo ceļu? Brīnos! Man laikam kaut kas bija jāiemācās. Jāpiedzīvo tas mirklis tuvu iznīcībai, lai saprastu lietu būtību. Es zinu tagad, kā ir jutušies citi, kad kāds no viņiem pazīstamiem, tuviem cilvēkiem cieš saslimis. Šī doma vien ir biedējoša nemaz nerunājot par sajūtām.
Un tagad, esot šajās krustcelēs ar tikai vienu ceļu – cīnīties, es domāju, kur man ir jāatgriežas. Zinu, ka ir jāpaceļ galva augšup, jāizcīna sevi un jādzīvo tālāk. Bet kāda gan jēga ir cīnīties, ja tu pats katru reizi no jauna izveido iemeslu cīņai, iemeslu tam, ka ir jācīnās. Vai tā nav nevis cīņa, bet gan pēdējo lietu sagramstīšana? Vai šī cīņa pār savu dzīvi nav jau zaudējums iepriekšējās sacensībās?
Tomēr es nejūtu šeit sacensības. Šīs ir puses: ego un pasaule. Cilvēku pasaule, kas cenšas atrast vietu sevī un viens otrā. Šeit nav kārtības. Tik, cik mēs paši esam šeit iekārtojuši. Dažādību absurds, kas apzināti un neapzināti viens otru iznīcina, rada un atkal noārda. Reiz atradis savu vietu ir balanss starp sevi un apkārtējiem.
Ir iemesls, kāpēc mēs esam izveidojuši noteiktas vērtības sabiedrībā. Tas mums ļauj ilgāk dzīvot, mazāk ciest un augstāk attīstīties. Tās ir noderīgas un reizē jauniem ne visai pa prātam esošas. Bet tomēr dažiem ir jāapdedzinās, lai saprastu lietu būtību pat tad, ja šis apdegums būs diezgan liels, sāpīgs un vēl ļoti ilgi nesadzīs.

Lūk tā, arī man ir jāgūst beidzot mācība par to, kāpēc klusie ūdeņi ir tie vērtīgākie, kāpēc ne viss, kas spīd, ir zelts un kāpēc augstākie prāti nav augstāki pār citiem.
Es ticēju šīm domām jau agrāk un esmu uz tām paļāvies līdz es izjautāju, kas ir labs man, ko es gribu un uz kurieni es eju. Tā var notikt, kad tiek izjautātas vērtības, laikā, kad patiesībā ir daudz, daudz vieglāk apdedzināties un gūt mācību kā daudzos jo daudzos gadsimtos pirms mums.
Pietiks man brīvdomāšanas! Labāk vārdos līkšu nepakļautās domas un centīšos tās pieradināt! Viegli lietas man tuvākajā laikā neies. Būs grūti un spēks tik viegli vairs neradīsies. Bet ir jācenšas.

Tā vien šķiet, ka kopš pagājuša gada vasaras viss ir gājis uz slikto pusi. Šis gads neko nav devis. Neko. Iekšā ir tukšums. Reti kurš, ar ko iepazinos ir devis kādu ziņu, jautājis, kā jūties, kā man (ne)iet? Klusums. Tukšs klusums.
Jāatgriežas laikā. Pasmejos. Attīstības ziņā nekur arī es neesmu tālāk aizgājis. Kopš izjuka viss, kas tovasar varēja izjukt, es esmu palicis uz vietas. Emociju un instinktu mētāts, es tomēr esmu bijis uz vietas.
Bet ko gan es esmu gribējis? Drošību. Patvērumu, kuru nav tik viegli atrast, bet kuru cilvēki meklē. Mieru, kas dienas drūzmā ļauj atrast savu balsi. Un siltumu, kas sasilda ne tikai aukstās ziemās, bet arī laikos, kad sirdij salst.
Es jūtos kā nokritis eņģelis. Vīlies sevī, sabiedrībā un pasaulē. Bet kurš vēl joprojām ir apzinīgs un jūtas atbildīgs par to, ko viņš dara. Viņš nepieder nekur un reizē nezina, vai jebkad būs spējīgs piederēt kam vairāk kā vienam cilvēkam.
Vai man ir palikušas tikai cerības un ģimene?

VējaSkrējējs

trešdiena, 2014. gada 25. jūnijs

Meklējot struktūru

Laiks ir pagājis jau diezgan ilgs kopš es esmu sācis rakstīt. Manas domas ir mainījušās, un mani mērķi ir nosliekušies citos virzienos. Savos astoņpadsmit gados es rakstīju emuāru, jo man vajadzēja izpausties. Man vajadzēja izteikt domas, lai tās aizklejotu prom un ļautu man tālāk dzīvot un meklēt.
Tagad es jūtu citas vēsmas savos rakstos. Man gribās tos dalīt, kārtot un piešķirt tiem struktūru, stilu un noteiktu vairāk sabiedrisku domu. Ja agrāk es esmu veltījis savus rakstus nevienam vai kādam cilvēkam, tad šoreiz man prasās rakstīt plašāk.
Esmu pamanījis, ka par manu emuāru saka, ka es ļoti daudz rakstu par attiecībām. Gan no personīgās perspektīvas, gan no vispārējās, gan arī no tādas, kas ne visiem liek saprast rakstītā domu. Es tagad vairs nejūtos, ka man vajadzētu radīt tālāk šajā stilā, kuru es esmu iedibinājis šajos gados.
Man rodas sajūta, ka es atkārtojos. Gan savās domās, gan arī savos rakstos. Tā sniedzot tiešām vienkāršas interneta dienasgrāmatas iespaidu, kuru es vairs nevēlos nest sev līdzi. Man iekšā ir vēlme attīstīties un veidot jauna veida saturu, kuru es dodu cilvēkiem, kas mani raksturo un ar kuriem es vēlos raisīt vēlmi domāt.

Šie gada mēneši man ir pagājuši dažādi. Nesen es atkal pārskatīju Sartra darbus, kuri man varētu būt interesanti, un arī apskatīju interneta žurnālu “Satori”. Mani atkal ir ierosinājusi vēlme skatīties idejas, kuras varētu būt noderīgas un kuras es vēlos paturpināt.
Varbūt es tiecos uz kaut ko lielāku, bet kā vienmēr neesmu pārliecināts. Bet uz interneta žurnālu “Satori” es skatos kā uz sava veida paraugu tam, ko arī es vēlos radīt savā tālākajā darbībā.
Manas domas šobrīd klīst visvairāk ap jautājumiem, vai jaunā ietvara tēmu saglabāt izteiktu piesaistītu geju videi vai tomēr ieturēt neitrālu, bet nenoliedzošu paša piederības dēļ? Kā arī domāju par to, vai man saglabāt sevis izveidoto pseidonīmu – VējaSkrējējs – zinot, ka tomēr interneta vidē ir daudz vieglāk un uztveramāki rakstīt kā gandrīz anonīmai pusei?
Redzēs! Varbūt pēc kāda laika pazudīs VējaSkrējēja maska interneta vidē, bet ceru, ka redzamība nebūs smagāka nasta.


 VējaSkrējējs

piektdiena, 2014. gada 16. maijs

Tev NEVAJAG puisi

Emocijas, vientulība un pārāk liela nepieciešamība. Es to visu redzu apkārt. Dažreiz šķiet, ka mēs esam noteikuši, ka bez partnera atrašanas dzīvei nav jēgas. Ir gan skumji, gan arī smieklīgi skatīties cilvēkos, kuri ir tik izslāpuši pēc attiecībām, bet reizē nav spējīgi tās noturēt, jo izveido ātru pieķeršanos un gandrīz vai maniakālu nepieciešamību pēc otra.
Protams, arī es atzīšu, ka tam, ka tev ir puisis, ir daudz labumu – sākšu ar tipiskāko – sekss, kad (gandrīz) vēlies, bet tas arī nav tas. Mūsdienās nevajag būt par kāda partneri, lai vienkārši gūtu baudu vai izlādētos [been there, done that]. Jā, es varētu teikt, ka sabiedrība ir noteikusi, ka tas ir labais tonis - ja tu ar kādu guli, viņam ir jābūt tavam partnerim. Bet vai tiešām?
Esmu lasījis daudz par to, ka šis gadsimts ir izteikti egoistisks. Cilvēki vēršas pie citiem tikai savam labumam. Un bieži vien arī no citiem gaida, ka viņiem tas būs izdevīgi. Bet es nedomāju, ka nepieciešamība pēc partnera dos lielāku jēgu tam, ko dari vai arī kā jūties. Varu piekrist, ka šķitīs, ka tas, ka kāds ir blakus, ir labāk kā būt vientuļam, bet ... dzīvē esmu pārbaudījis, ka ne vienmēr kāds blakus ir tas labākais, kam būt blakus.
Tev nevajag puisi. Tev nevajag puisi tāpēc, ka tev ir pašam ir jārisina savas problēmas. Pašam ir jāstrādā, pašam ir jātiecas, pašam ir jāattīstās. Es neatceros, bet laikam pirmo reizi es nepieciešamību pēc partnera sāku saskatīt, kā vājuma pazīmi. Varētu sapņot un teikt, ka cilvēks ir nostabilizējies, laimīgs, un tagad ir gatavs sākt nopietnas attiecības, bet bieži vien tā tas nav.
Domāju, ka drīzāk vajag laiku veltīt lietām, kas patīk un interesē nevis meklēt princi baltā zirgā. Un arī prinči baltā zirgā nav tie labākie [again ben there, done that]. Kad esi spējīgs risināt savas problēmas un iegūt apkārt mieru, panākt mērķus un saprasties ar cilvēkiem, tad var piedomāt: “Eh, kāpēc gan ar kādu nedzīvot kopā?”
Esmu pārliecināts, ka cilvēkiem, kuri spēj atrisināt savas problēmas, ir lielāka iespēja, ka ar partneri dzīve varētu būt vieglākā un mazāk strīdu, ķildu.
Varētu ieteikt cilvēkiem vienkārši dzīvot. Izbaudīt piektdienas vakarus, izmēģināt iespēju iepazīties ar jauniem draugiem, izsmieties klubā un galvenais atrast savus domu biedrus. Jo tas ir svarīgāk, kā nosēdēt pie datora cerībā, ka uzrakstīs kāds simpātisks puisi. Jā, tā var notikt, bet, esot mūžīgi izmisušam, tu varētu nešķist tik simpātisks kā cilvēks, kurš ir panācis dzīvē ko vēlies un vienkārši labprāt parunā ar cilvēkiem, kuriem viņš varētu interesēt.
Tev nevajag puisi!” atceries.

VējaSkrējējs

svētdiena, 2014. gada 27. aprīlis

22. aprīļa nakts

Nāca nakts. Drīz jau pulkstenis sita divi, un es zināju, ka nevaru šonakt nosēdēt mājās. Jau vairākas stundas es biju skatījies savā porķī filmu atkārtojumus. Aizgājis līdz iemīļotajām vietām tajās un gremdējies sapņos. Bet man ir jāiet.
Pārvilcis kreklu, es uzvilku arī mellas bikses, kedas un jaku. Biju melns no cepures līdz kedām. Es teiktu, piederīgs naktij. Jā, man ir teikts, ka labāk izskatās, kad neesmu tumšs vai pelēks, bet bieži vien nejūtos, ka krāsas būtu man. Bet arī pelēcība man netīk. Vislabāk, es domāju, ir būt spilgti melnam. Tā, ka spiežas ārā no cilvēku pūļa garlaicības.
Ārā bija silts. Pavasarīgi silts, un pilsētas parki valdzinoši oda pēc pumpuriem. Nakts, šķiet, vienmēr ir bijis mans laiks. Te tumsā, klusumā un mierā es atradu sevi. Es šajā stundā nesteidzos. Es nenervozēju un smejos biežāk. Man nav jāsteidzas, nav jābūt. Esmu pūce. Varu neskriet pakaļ cilvēkiem, varu nedomāt par steigšanos, svešiem ideāliem un pazaudētiem sapņiem. Vienkārši būt un lūkoties.
Bet kur nu labāk pavadīt pusgada jubileju, ja ne vietā, kur tev vislabāk patīk: nakts, parks un pavasaris.
Paklaiņojis kādu laiku pa Vērmaņdārzu, es aizdomājos, kas tik nav noticis dzīvē. Lesbietēm un gejiem šī vieta ir bijusi gan kā būris, gan atpūtas vieta. Jau kādu laiku es šo parku tā vārdā nesaucu, man tas ir Varavīksnes parks. Neteiktu, ka draudzības dienas jebšu praids būtu atstājis lielu iespaidu, bet parks – tā ir jauka vieta.
Te sēdēt dziļā naktī ir patīkami. Es mīlu gremdēties atmiņās un priecājos, ka atceros pārsvarā tās labās. Un atkal es atrodu savu ceļu, kurp doties ...
Ja māsa mēdz pazust Tīreļpurvā, es esmu šeit Vērmaņdārzā, Lucavsalā vai Brasas kapos. Sēžu, sapņoju vai ļauju dabai sevi nomierināt. Agrāk, paķēris grāmatu, es sēdēju, klausījos mašīnās, cilvēkos un putnos, tagad, uzlicis dūmmetālu, es domāju.
Es nezinu, kā nākotne ies, bet es gribētu to labāko (kā visi). Ja kāds teiktu, ka tā ir cīņa, es tā to nejūtu. Es necīnos? Drīzāk jau tiecos. Tas ir savādāk. Cīņā kādam vienmēr ir jābūt zaudētājam, bet vai tiecoties arī tā ir jābūt?
Es gribētu atgriezties laikā, kad braukāju uz Jelgavu. Tas bija jauks laiks. Māsa tad bija saprotamāka, un es – mazāk uztraucies. Tagad tomēr ir jāskatās uz priekšu. Jāmēģina ķert vai ļauties. Es nezinu. Kā jau esmu rakstījis, nav viegli vairs. Bet tam visam vajag laiku. Ļoti ceru, ka māsai attiecībās nostiprināsies un nomierināsies. Pats es līdzīgi cenšos saprast sevi. Redzēs, kā tas viss aizies. Ir jānostiprina principi, paškontrole un mērķi. Centīšos atrast iespēju braukāt atkal pie Pelēna. Jūtu, ka gribu pie viņa.
Žēl, ka šonakt nevar redzēt zvaigznes. Debesis klāj tumši zila mākoņu kārta. Un žēl, ka Rīgā naktis ir gaišas. Citviet, šķiet, kā caur teleskopu skatītos, un apkārt viss tumšs – nekas netraucē. Aizbraukšana uz Vecumniekiem naktī ir kā bauda – piķa melna tumsa, retas mašīnas, meži, pļavas ... un smarža!
Pietrūkst tikai siltuma, pie kā tagad atgriezties. Nav viegli būt sev un nezināt, bet varbūt es zinu? Ceru, ka zināšu.
Uzpūš vējš. Rīta vējš. Ir jādodas atpakaļ uz vietu, kuru pagaidām saucu par mājām. Pagaidām.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2014. gada 10. aprīlis

Piederība un esība



You cannot love everyone; it is ridiculous to think you can. If you love everyone and everything, you lose your natural powers of selection and wind up being a pretty poor judge of character and quality. If anything is used too freely it loses its true meaning. Therefore, the Satanist believes you should love strongly and completely those who deserve your love, but never turn the other cheek to your enemy! ” - Anton Szandor LaVey

Šķiet dīvaini citēt sātanismu, kad esmu uzaudzināts pēc “kristietības” principiem. Bet, lai arī kādi būtu šīs ticības jeb filozofijas stereotipi, kaut kā jūtu, ka tie ir man tuvāki kā audzinātie.
Ir gājis laiks. Mazliet laika kopš pāršķirstu piederības tēmu. Es esmu agrāk secinājis, ka no kaut kā vēlos turēties tālāk. Tās bija drāmas, masku spēles un monoizrādes. Es esmu gribējies turēties tālāk no cilvēkiem, kas spēlē spēles ar citiem un viņus izmanto. Bet es kaut kā to pārāk plaši biju saskatījis visā geju sabiedrībā.
Es zinu, kāds ir kliedzošais vairākums geju sociālajos portālos. Es zinu, kāds ir iespārdīgais vairākums klubos. Es zinu. Un reizē savas mazās muļķības dēļ esmu to saskatījis kā visas geju sabiedrības īpašības. Domājis, ka visi ir tādi, kaut zināju, ka nav.
Tagad ir tas foršais laiks, kad sāk veidoties ar cits geju sabiedrības slānis. Es tā to sauktu. Jā, daļēji tas ir bijis jau, bet ne tik vienkopus. Manuprāt, daudzas idejas ir iespiedušas sevis nīstošie geji, heteronormatīvie un citi. Bet tomēr process notiek, un man par to ir prieks.
Par ko es rakstu? Es rakstu par cilvēkiem. Daudzus Skapiešus es jau uzskatu par šo sabiedrību. Geju sabiedrības daļu, kas kā paaudze atšķiras no iepriekšējās. Tā ir īpaša ar to, ka ir daudz atklātāka savā seksualitātē, vairāk runā par to un cenšas, lai cilvēki viņus saprot. Manuprāt, pati lielākā atšķirība ir sevis neslēpšana un pieņemšana nevis ik sezonālās depresijas un problēmas ar savas dzīves slēpšanu no vecākiem.
Un reizē es domāju, ka šis būs vislabākais iespaids, kāds tiks padots tālāk. Idejas par to, ka geju arī grib attiecības kā attiecības un personības kā personības nevis spīguļus kļūst spēcīgākas. Jau sāku pamanīt to, ka LGBT cilvēki paši sāk protestēt pret “savējiem”, lai slēdz ciet seksa saunas. Samazina seksa klubu skaitu un maina iekšējās sabiedrības attieksmi.
Bet tas ir tieši tas, kas ir jādara! Ja mēs, geji, tā turpinām ar seksa popularizēšanu, tad var nebrīnīties, ka būs (kā jau 19. gs. sākumā bija) savējie, kuri negrib tikt saukti ar homoseksuāliem, bet homofīliem, uzsverot mīlestību pāri seksam.

Es biju drusku nostāk nogājis no portāliem, klubiem un LGBT+ pasākumiem, lai paskatītos, kāda gan ir mana piederība šajā visā. Kā jau es jau esmu rakstījis, domāju, ka vienmēr ir divas idejas ar šo būšanu: viena, kuru saukšu par piederību, ir tā, kuru citi veido. Tu esi gejs, tu piederi pirmkārt pie geju kopienas, tad gejiem-bi cilvēkiem, tad LGBT. Otra, kuru saukšu par esību, ir tas virziens, uz kuru tu tiecies. Piederība cenšas, lai tu pielāgojies attiecīgai sabiedrībai, bet esība ir tas spīts, kad tu nejūties ar kaut ko mierā, nejūties, ka tas būtu tu vai tev piemērots.
Var teikt, ka man ir šī esība, pašbūšana vai kā es to saukt esot geju sabiedrībā. Jā, varu atzīt, ka es esmu vairāk tendēts uz heteronormatīvismu, bet neuzskatu, ka nespēju pieciest manierismu, cerot, ka tā nav kārtējā izspēlētā spēle. Tas šķiet savādi, jo visu laiku domāt par to, ka, bļin, jā, vienīgais, kas mani atšķir no hetero ir mana seksualitāte.
Bet varbūt es maldos. Kā jau esmu teicis daudziem draugiem-puišiem par lesbietēm: “Klau, viņas visas nav īsiem matiem, džinsos un agresīvas. Ir arī kleitās, neizteikti flirtējošas, bet tomēr jums nenoķeramas.” Varbūt tā ir arī par gejiem – ne visi ir piederīgi stereotipiem un “sabiedrībai”.
Un tā arī īsti nesaprotu, kāpēc no vienas puses skatoties seriālus, kas domāti hetero, es ik pa laikam sāku neapzināti veidoju fun fiction, ka puisis ieķersies otrā, bet no otras - riebjas skatīties geju seriālus tieši tāpēc, ka ik pa laikam tiek parādīts trauslā geja stereotips. Tas man riebjas.
Nezinu, vai sanāks man šo visu sevī sakārtot un turpināt skatīties, kas ir mana esība šajā piederībā, bet es ceru, ka sanāks.

Šo rakstu es iesāku ar domu, kura iestarpināti arī veidota un audzēta. Pa šo laiku es esmu piemirsis, cik svarīgi ir tuvākie draugi. Viņi man ir daudz palīdzējuši un daudz noderējuši, kad man to vajadzēja. Es viņiem rūpju, un tas ir svarīgi. Bet, būdams cilvēks, nav nosodāms, ka es esmu tiecies pēc citiem cilvēkiem un mēģinājis saistīties, kaut viņiem neesmu bijis svarīgs, nepieciešams vai pat intereses vērts.
Es nevaru nepiekrist tam un daudz kam, kas ir rakstīts Laveja Sātaniskā Bībelē. Viņa idejas ir humāniskākās, liederīgākas un atbilstošākas kā kristietības murgi, bet reizē, zinot, ka viņš tam visam pa virsu ir uzlicis sātanisma reliģijas dogmu, es skatos tīri kā uz filozofijas avotu, kas, patiesībā, var ļoti labi noderēt dzīvē.
Šajā gadījumā var teikt, ka sabiedrībā ir mani ietekmējusi un pa šiem gadiem es esmu zaudējis druku savu paškontroli pār darbībām, vēlmēm un lietām. Izveidojis rutīnu, kas lēnām jauc iekšējo līdzsvaru un spēju koncentrēties lietām, kā mācības, darbs un tuvākie cilvēki. Pārāk daudz tiekšanās pēc bezjēdzīgiem mērķiem un nevajadzīgiem cilvēkiem.
Bet tas viss ir jāuztver kā pagātne. Jā, ir man nenokārtotu saistību ar cilvēkiem. Jā, ir mainījušās daudzas attiecības, un es esmu nostāk no daudz kā. Un, jā, joprojām skatos, ka man simpatizē biseksuālie puiši nevis geji. Bet tas ir tas, kas ir palicis labais no šī posma. Lai arī es esmu mēģinājis saistīties ar pāris heteri draugiem un paziņām, es arī nejūtos, ka tā ir mana vieta. Tagad jau ļoti bieži esmu vienkārši bijis neitrāls un teicis: “Bet tā nav mana pasaule. Nu un?”, jo ne jau tikai starp gejiem ir drāma un kaislība.
Ceru, bet neceru. Nu jau vairs tikai neceru. Būs – būs, nebūs – nebūs.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2014. gada 6. marts

Mans rīts



“Cik patīkama ir rīta burvība!” es gulēdams gultā piecos pa dienu domāju. Blakus staipās arī tikko pamodies kaķis, un es domāju, kāpēc man nenozvanīja modinātājs. Vai maz tas zvanīja, es neatceros. Piecēlies es pieeju pie loga starp aizkariem. Vai šodien bija diena, es nodomāju, skatoties, kā ārā pelēcīgi spīd saule.
Un es aizveru ciet aizkarus un ielienu atpakaļ gultā. Rīts. Nē, diena. Kārtējā darba diena. Pirmā no tām, kuru noguļu. Blisinos griestos un domāju. Būtu prieks, ja būtu savādāk. Un reizē es nezinu, kā būtu savādāk.
Iespējams, kādam bija taisnība, ka es prasu uzmanību. Iespējams, bet tomēr reizē neesmu pats izlēmīgākais cilvēks. Tas nav slikti, bet nav arī viegli. Nevar jau uzreiz cerēt, ka pamodīsies un tev nebūs divvientulība ar kaķi. ... Labi, kaķis arī nav slikts draugs, bet tomēr.
Diena iet, un es cenšos to ātrāk noslīcināt darbos. Ik pa laikam pārbaudot, vai nav kāda vēstulīte vai ziņa vietnēs. Ceru, bet neceru. Var teikt, ka esmu pieņēmis to, ka vajag laiku vienam, lai vēlāk iepazītos un mēģinātu saiet, bet reizē es brīnos, kāpēc neesmu sakārtojis sevi.
Ģimene. Es vienmēr atgriežos pie šīs domas. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tie ir cilvēki, kurus mēs paši izvēlamies. Veidojam sev apkārt sabiedrību, kura mūs sapratīs, uzklausīs un palīdzēs. Ar laiku pēc gadiem tas ir tik pašsaprotami, ka var teikt - beznosacījuma. Dažreiz šķiet, ka šādi mēģinu ko sevī kompensēt, bet pārsvarā es atmetu šīs domas un atceros, ka esmu vienkārši familiārs.
Tā domājot, es parasti iebrienu dziļāk nostalģijā. Zini, mās, man tās nostaļģijas nav sliktas. Es neesmu akmeņu nesējs, es nenesu sev līdzi sliktās atmiņas. Parasti es atceros to, cik labi man ir bijis, kā man likuši justies tuvie cilvēki. Atmetu visu slikto, visu, kas nav izdevies un visu, kas moka.
Kāpēc gan citi nevar atmest savus pārpratumus un iemācīties uzticēties, mās? Es brīnos.
Bet ne tikai šīs domas ir manās atmiņas. Reizē nošķirtība, kuru esmu radījis. Es brīnos, kāpēc man ir tas nodalījums starp vīriešiem, ar kuriem es guļu. Vieni – tikai izklaidei, citi, kuru gandrīz nav, - kam nopietnākam. Zinu, ka neesmu vienīgais, kam ir šādi, bet es jūtos neapmierināts ar to, kas notiek.
Dažreiz šķiet, ka lieku sevi būrī. Dažreiz neticu, dažreiz baidos. Es esmu medījums, kas mēģina medīt. Un man tas nesanāks.
Reiz domāju par to, kā man ir, un salīdzināju. Saka, ka Svari ir īpatnēji. Viņi nav izteikti monogāmisti, bet ļoti labi zinu, ka, ja ir vairāki partneri, tad jutīsies slikti. Vai arī man ir tā?
Domāju, kāpēc esmu atļāvies, ka man ir daudz seksa partneru, bet maz mīlnieku. Tiesa gan, ka tā nav arī slikti. Vienmēr sev saku, ka labs nāk ar gaidīšanu.

Smejos. Ā, jā, es tak vēl joprojām esmu ieķeries tajā puisī, kurā esmu ieķēries jau gadiem ilgi. Lūk, tas man uzlabo garīgo, jo viss šis pasākums ir ievilcies gadiem un, manuprāt, no malas ir diezgan smieklīgs. Viņš – puisis kā puisis. Cik zinu, dzied korī, strādā par skolotāju un skatās Naruto. Teikšu, ka ir mīlīgs, bet atturīgs. Cilvēks, kuru esmu iesaucis par Aprēķinātāju, teica, ka mums nekas nesanāks, viņš ir pārāk izvēlīgs, un es neesot viņa tips. Bijušais dzīvokļa biedrs gan – esi pacietīgs, viss labais nāk ar laiku. Dažreiz viņš ir optimists nevietā.
Bet ko gan es padarīšu. Taisnība ir, ka man ir Dona Kihota raksturs! Tad šis puisis ir mans “princis”, kuram veltu savas kaujas. (skaļi smejos)
Tiesa gan vēl joprojām neesmu nodevis grāmatu “Dona Kihota piedzīvojumi”. Nezinu, kāpēc neesmu to izdarījis, bet reizē es vienkārši nespēju to izlasīt līdz galam. Ik pēc lapaspuses vajag ietriekt galvu spilvenā, lai beigtu skaļu smieties.
Un vēl joprojām neesmu ar to puisi runājis. Bija mēģinājumi viņu noķert, uzaicināt, bet tie izpalika. Kaut kā veiksmīgi esmu uztrenējis stalkotāja dabu, kaut nemaz neuzskatu sevi par tādu.
Lai vai nu kā, būtu interesanti satikt.

Kaut kā uz šo puisi es skatos viegli. Man īpaši negribas iejaukties viņa dzīvē. Un nedomāju, ka ir baigi lielā vajadzība.
Uz cilvēkiem es bieži mēdzu skatīties kā skatoties uz viņa potenciālu nākotnē. No vienas puses var teikt, ka ir grūti minēt, ko cilvēks var paveikt savā dzīvē, bet no otras – var nojaust. Ir sanācis pirms kāda laika mēģināt noķert puisi, kuram būtu potenciāls ko sasniegt. Noķert kā satikt, jo parasti man nesanāk satikt viņus – vai nu pārāk bieži strādā, vai atrodas tālu.
Bet puisis, kurā esmu ieķēries, savu potenciālu izmanto. Viņš var sasniegt to, ko viņš grib. Varbūt tāpēc es esmu viņu tā piefiksējis – viņš mani celtu uz augšu un dotu motivāciju arī pašam ko sasniegt. Nezinu. Tiešām nezinu.
Ar tiem cilvēkiem ir īpatnēji, kad nav sanācis satikties un parunāt. Vari domāt visu ko un vienmēr nebūsi pārliecināts, vai tas, ko domā, tā ir vai nav. Es parasti neļauju sev veidot secinājumus un spriedelēt muļķības.
Lai vai kā: labrīt!

VējaSkrējējs

otrdiena, 2014. gada 11. februāris

Nopietnība

Kāda ir jēga meklēt jēgu? Meklēt jēgu darbībām? Es drīzāk veidoju attaisnojumus, lai turpinātu neveiksmīgo meklēšanos. Naiva cerība vai muļķa mierinājums – es nevaru pateikt. Tas nav tik viegli.
Bet es tā visu, šķiet, esmu uztvēris kā pa gaisu. Lidinājies starp cilvēkiem, gultām, idejām un domām. Vai maz esmu pamanījis, ka mani tin ap pirkstu?
Jā, varu teikt, ka esmu paļāvies izskata burvībai vai baudas vieglumam, kā to teic, bet daudzi ir, un tik pat daudzi tomēr arī sapratuši, ko jādara tālāk.
Atrasties iepazīšanās portālos ir kā dzīvošana peļu ritenī: tik uz riņķi, tik uz riņķi. Tā ir kā nebeidzama spēle ar daudziem dalībniekiem bez iespējas uzvarēt. Un tā ir jāizbeidz!
Viss notiekošais, kas saistīts ar personīgajām lietām ir jāuztver nopietni. Jā, spēlēties ar cilvēkiem var, bet cik ilgi gan es kā Solveiga no Pēra Ginta gaidīšu? Ir jāsaprot, kam ir vērtība un kam ir jāsaka: “Meh, nav vērts!”
Ļoti labi es vēl atceros savu pirmo puisi un vēl atgādinu sev, kāpēc es nobijos un kāpēc tas viss tā arī beidzās, kaut labprāt būtu ar viņu kopā tagad.
Es domāju, ka svarīgas lietas ir jāņem nopietni. Zinu, ka tas varētu skanēt egoistiski, bet es zinu, ka dažām lietām ir jābūt līdzsvarā. Ja reiz cilvēks apsver domu/vēlmi mani iepazīt tuvāk, tad es pieņemšu, ka viņš domā tiešām, nespēlējot nekādas spēlītes. Tā pat, ja kādam es patīku, es to pieņemšu, ka viņš to tiešām domā, citādi var nebrīnīties par attieksmi: “Meh, nav vērts!”
Šī nostāja nav pamatā mana, un es zinu, ka man ir izteikts rozā briļļu periods, bet tai pašā laikā es jūtu, ka tā ir vairāk mērķtiecīga uz pozitīvu nākotni. Kā jau sākumā rakstīju, nav jēga attiecībām attiecību dēļ, ja otrs cilvēks nesaista. Bet tāpat nav jēga ieķerties idejā par cilvēku un pēc tam meklēt iemeslu vilties, lai varētu tālāk neko nejust.
Un es zinu, ka tā jau arī ir ne tikai man. Daudzi parasti izveido par otru tēlu, ideju par cilvēku: viņa raksturu, domas, vēlamās reakcijas un tad, kad cerības dotas, sirds lūzt. Bet tagad, skatoties pagātnē, es manu, ka ir bijuši vairāki tādi gadījumi, pēc kuriem pat “Meh, nav vērts!” teikt tika atmests.
Es zinu, ka man tagad ļoti pietrūkst mīlnieka. Gribētos kāda uzmanību, smaidu un vēlmi būt apkārt, bet ... bet, lai cik mirklis skaists nebūtu, ir arī nākotne, kuru arī vajag piedzīvot.
Domāju un saskatu, cik daudz gan cilvēkiem ir dažreiz nozīmējusi nopietnība. Ļoti atceros atmiņu izgriezumus no Lenona intervijas par mīlestību pret Yoko. Sauja nopietnības arī tur bez divām godīguma, trim uzticēšanās un vairākām rūpju un abpusējas mudināšanas attīstīties.
Attīstīties. Jā! Tas ir mans egoistsms, kas liek domāt par to, kādu partneri es tiecos satikt. Tas ir ļoti svarīgi, lai esot arī ar kādu kopā notiek attīstība, sevis uzlabošana, izglītošanās, bet reizē ar to, ka nav vajadzība pret citām, ārējām lietām vai darbībām. Daļēji arī stabilitāte, bet tā nāk ar laiku un pacietību – teiks jebkurš pāris.
Es negribu neko secināt no tā, ko esmu domājis. Tam arī nav vajadzības, jo secinot darbi nerodas un attieksme nemainās. Vismaz ne šajā gadījumā.
Es esmu medījums, un tā arī ir jāuzvedas.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2014. gada 30. janvāris

“Es rakstu, tātad es esmu”

Jā, es atvasināju Dekarta “es domāju, tātad es esmu” tēzi. Es to darīju, jo līdzība nav tāla. Katru reizi, kad pieķeros pildspalvas, zīmuļa vai datora klaviatūras taustiņiem, es domāju. Domāju par to, ko es rakstu, ko uzrakstīšu un ko tas izteiks. Esmu rakstījis savas domas. Pēdējā laikā daudz rakstu neziņas un pārdzīvojumu dēļ. Bet ... “es rakstu, tātad es esmu”. Tātad es neesmu pazudis no sava ceļa.
Tikko es sāku apdomāt to, ka mani lasa. Šīs man šķietami nenozīmīgās un iespējams dažreiz nevērtīgās teksta rindiņas lasa. Un man ir prieks. Es domāju, ko gan mana pieredze, bailes un domas dod citiem. Vai tā ir cerība? Lielāks skats uz pasauli? Es nezinu, jo maz kas man arī pasaka, ka viņi šos vārsmojumus arī lasa.
Ir gadījies tā, ka kāds iepazīšanās vietnē uzraksta, ka mans aktīvais darbs sabiedrības labā ir lielā vērtē. Un es nezinu, ko atbildēt. Uzrakstu: “Paldies!” un domāju, kas ir šis cilvēks? Kāpēc viņš klusē? Kāpēc tik daudzi mani lasītāji klusē?
Un tomēr arī neklusē. Pēc tikko izlasītās Žana Pola Sartra esejas “Eksistenciālisms un humānisms” es vēl pakavējos pie komentāriem, domājot, ko lai atbild. Paldies? Jūtos, ka paldies varētu izteikt mazāk nekā šis tiešām noderīgais ieteikums. Es esmu piešķīris vērtību tam, ka man atbild. Varbūt nākotnē es vairāk veltīšu rakstu lasītājiem kā savām domu virtenēm.
...
“Mēs paši esam atbildīgi par jēgas piešķiršanu pasaulei,” es domāju. Tas ir subjektīvi. Katrs no mums citos cilvēkos rada tēlu. Tēlu, kas nav nemainīgs un kas var būt atkarīgs. Es teiktu, ka mēs neesam šis tēls. To rada citi – citi tevi nosauc par varoni vai gļēvuli un citi vēlas, lai šis tēls tevī paliek. Lai arī kā neliktos, apkārtējie (citi) vēlas, lai indivīdi paliktu nemainīgi. Bet kā? Kāpēc?
Mēs tiecamies pēc idealizēšanas un sakārtošanas. Vai dēļ tā, kā mums būtu bail dzīvot šajā absurdā? Ja reiz es biju varonis un tad gļēvulis, kas veido to, kas es tiešām esmu? Laikam jau tā arī būs, ka mēs esam nevis mūsu domas, viedoklis un idejas, bet mūsu rīcības un izvēle. Kā teikts, cilvēks, kas neizvēlas, tikai eksistē; cilvēks, kas izvēlas, piešķir jēgu apkārtējam šajā absurdajā pasaulē.
Bet mēs esam atbildīgi par mūsu izvēlēm, tāpat kā citi ir atbildīgi par mums. Viņu izvēlēs, mūsu izvēles. “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Tiecamies pēc mūsu domām, bet mūsu ceļu izšķirs mūsu katra izvēles.
Un, lūk, es esmu.
...
Manas izvēles ir atvedušas mani šeit. Šobrīd, domājot par to, kā nomierināt savas domas, kā sakārtot savu dzīvi, kā tiekties pēc savas vienkāršās laimes, es saprotu, kādas izvēles un kādas domas ir novirzījušas uz šo ceļu. Es gribēju mieru, bet netiecos pēc klusuma. Es gribēju piepildījumu, bet veicu visa paplašināšanu. Es gribēju apmierinājumu, bet atradu tikai mierinājumu.
Un tu kur atrodies?

Domājot,
VējaSkrējējs

Post Scriptum Uzraksti man.

pirmdiena, 2014. gada 27. janvāris

Ar virsrakstu


Kas ir tas, kas veido cilvēku sabiedrību? Vai tās nav viņu attiecības? Es teiktu – cilvēku savstarpējā mijiedarbība. Mēs sazināmies, iepazīstamies, pieķeramies, ieķeramies un iemīlamies. Mēs tiecamies pēc laimes – personīga fiziska un garīga stāvokļa, kas atbilst mūsu katra priekšstatam par to. Laime – tik personīgs jēdziens, ka ir grūti definēt ko vispārīgu.
Es zinu to, ka nav iespējamas ideālas vai perfektas attiecības. Tā ir ideja, doma par to, kādai ir jābūt mijiedarbībai, lai visbiežāk idealizētājs justos labi. Brīnos, ka daudzi tomēr nepamana, ka harmoniskas attiecības būtu patīkamākas.
Es tiešam nezinu, kāpēc cilvēki, kuri ir atraduši kādu sev simpatizējošu cilvēku, tomēr nesaprot vienkāršas lietas. Zinu, ka ir grūti uzticēties otram. Zinu, ka daudz kas tiek nepateikts. Zinu ... es zinu, bet vai citi? Vai tiešām es esmu vienīgais, kas uzskata, ka saiknes veidošana ir gandrīz vai svēta lieta?
Atceros to, ka reiz man bija pārdomas par to, kādas būtu labās vērtības esot kopā ar kādu. Jā, es tagad varētu uzskaitīt uzticību, palīdzēšanu, motivēšanu un citas ... bet ne jau uzskaitījumu es gribēju atrast, bet saprast to, ka neveicas man ar puišiem ne tāpēc, ka man nebūtu kandidātu, bet tāpēc, ka es tiecos pēc kvalitatīvām attiecībām, harmonijas.
Bet tā visa nav tagad. Es slīktu – alegorija, kura būtu vietā. Ja reiz pamatskolā es biju viens no labākajiem, tad tagad es tuvojos šī ezera dubļainajam dibenam. Nav jābrīnās, ka esmu bijis kā izmisis pēc tuvcilvēka! Reiz sācis uztraukties un nervozēt man nomierināties ir grūti.
Un arī par pieķeršanos tam pašam puisim es nezinu. Cik reizes es esmu raudājis! Pāris Skolas ielā, pāris šeit. Neviens par to nezināja līdz šim. Kā es dzejoli rakstīju:
“Birdināt asaras lietū
Nav jēgas vairs šonakt!
Tā pat tās neviens,
Nemūžam, nekad neredzēs.”
Un es esmu izmisis. Zaudējis ritmu, domu un vēlmi. Kaut cenšos lūkoties ar cerību uz priekšu, es tomēr slīktu. Nē, es jau gadiem esmu zem ūdens virsmas, ķeroties pēc katra sīkākā motivācijas zariņa!
Es nezinu, vai doma ieturēt distanci no viņa ir laba doma. Neesmu vēl atradis atbildi: vai man mainīt lēmumu? Kaut es ceru (, bet neceru), viņa klātbūtne ir bijusi noderīgāka kā Drāžammaisa vai kāda cita.
Cik gan stulbi tagad ir dīrāt jūtas caur savām atmiņām! Tas mirklis. Mirklis, kad es jutos labi viņam klāt: “Hei, man sanāks iepazīt šo jauko cilvēku arī tuvāk!” Daudzas idejas, domas un laba vēlējumi. NĒ. Pēc tā lielā apmāna un galvas čakarēšanas es tomēr turu dusmas sevī. Man tas nepatika, bet biju pārāk izmisis, lai ar lauztu sirdi līstu kaktā.
Un tagad? Tagad palieku pie tā, ka viņam ir jāatrisina pēdējās attiecības ar savu bijušo. Bet, ja viņš arī ar mani izspēlēja sāpīgu spēli, tas varētu būt grūti. Tik un tā vajadzētu iepazīt māsas vārda māsu! Kaut tikai apskāviena un cerams noderīgas sarunas dēļ.
Lai arī esmu izdomājis, ka būšu kādu mazu laiku patālāk no viņa, es tomēr zinu, ka gadījumā, ja viņš pārdomās un tieksies pēc tuvības, es viņu nepasūtīšu, bet atbildēšu skūpstam ar skūpstu. Varbūt tā būtu adekvāta atvainošanās?
Bet tā ir nākotne. Iespējams, ne manējā. Bet tas bija mans “ceru, bet neceru”, pasīvā aktivitāte. Gaidot, bet nepalaižot. Klusējot un iekšēji mirstot, kā esmu to darījis.
Ļoti iespējams man būtu jābeidz pārāk daudz domāt par vientulību. Zinu, ka domas ir jāspēj kontrolēt īpaši man. Un drīzu man būs jāceļas. Jāpārkārto domas. Jāatceras visas sev iestāstītās lietas un atkal jātrenē sava pašaizliedzība. Kā jau esmu rakstījis, šobrīd ir laiks, kad man ir jādara tas, ko es esmu izdomājis. Es negribu skart dubļus – tie mani pazudinās, padarīs melnu un nespējīgu.


Ar asarām kārtējām,
VējaSkrējējs

sestdiena, 2014. gada 25. janvāris

Bez virsraksta

Tāda sajūta, ka būs jāatsāk rakstīt šifrētā dienasgrāmata. Es negribu, lai cilvēki zina, ko es domāju, jo tas tomēr ir sāpīgi.


pirmdiena, 2014. gada 20. janvāris

Piekrišana


Skan industrija, un es esmu Bauskā. Pie draugiem, pie Ģimenes. Man ir prieks, ka pie cilvēkiem, kurus kaut tikai pāris gadus caur māsu kārtīgāk sāku iepazīt, es jūtos kā mājās. Druk ir domas, kuras gribētu izteikt, bet man šeit patīk. Iespējams, es šeit piederu.
Brīnos, bet nebrīnos. Man tomēr ir ieaudzināta tā vīrišķības sajūta, un ir dīvaini dažreiz būt tam, kas lauž lietas. Tam ono. Kaut zinu, ka mana seksualitāte izsaka daudz no tā, kas mani pievelk, es nedomāju, ka tai ir jāizsaka tas, kas es esmu. Tā ir tikai daļa, un man riebj, ka tā tiek pārāk daudz pieminēta. Tas liek justies neērti. Ierēkt var, bet ir neērti.
Bet no otras puses. Tā jau ir mūsdienās – nākas katru reizi “iznākt no skapja”, lai cilvēki iemācās, saprot un iemācās saprast. Gribētos tajā visā vieglumu un mazliet vieglprātības, jo, redz, es neuzskatu, ka gejus vajadzētu saistīt ar manierismu un tādiem žestiem. Man patīk puiši, vīrieši. Un tie, kuri man patīk ir vīrieši ar bārdu, stipri un vīrišķīgi. Kaut nesekoju tam, ka man, lūk, ir jābūt stipram, es domāju, ka man ir cits stiprums, kas to labi aizvieto.
Bet par to nav doma.
Es mēdzu justies savādi dažreiz, jo sanāk aizdomāties: “Eu, šī ir mana Ģimene, viņi būs tie, kam es atrādīšu savu topošo partneri!” Tāda neziņas sajūta, jo no vienas puses, es ļoti gribētu sev puisi atrast caur savas interešu grupas – metālistiem, matainajiem un industriāliem -, bet no otras – es tiešam nezinu kā.
Es par to esmu domājis, jo tas puisis gan jau ka būs kopā gan uz tusiņiem, gan uz vakariem šeit, gan arī citur manā dzīvē. Šādi es saprotu, ka attiecības nav tik vienkāršas. Nav: noķer, izdrāz un aidā prom. Tas ir savādāk.
Labi, es vienkārši domāju par to, ka vēlos, lai manu topošo puisi pieņemtu, un viņš justos kā starp savējiem – piederīgs Ģimenei.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris

Music makes me feel less alone

Es sēžu pie portatīvā datora un domāju, kāpēc manī ir šī sajūta – izmisums. Nepieciešamība pēc kaut kā. Brīnos, es brīnos, kāpēc man ir šādas sajūtas, ja man apkārt ir mīļie cilvēki, draugi, iemīlētās paziņas un citi. Un atkal es rakstu vai nu kādam kretīnam, vai kādam, kuram īsti jēgas rakstīt nav, jo, jā, es viegli ieķeros.
“Vientulībai nav nekāda sakara ar būšanu vienam,” tā es rakstīju nesen Briedim. Domāju par to, kas gan ir noticis, ka man ir izmisums. Depresija nebija, un vai tagad sēžu uz bezdibeņa malas, domājot: “Heh, varētu ielekt. Zinu jau cik dziļa ir šī plaisiņa”? Un nākošajā mirklī es skraidu lēkādams apkārt pa dzīvokli un taisu viešņai tēju.
Kas gan notiek? Jau vairākas dienas nevaru pieķerties klāt sesijas pēdējiem darbiem un vairākas dienas ceru saņemt negaidītu vēstuli. Un vakar arī ... mēģinot varbūt noķert Lielo Strādnieku, viss iznāca kā es paredzēju. Viņš ir kāds ir. Varētu teikt, ka ir jāizaug, bet redzēs. Jāaizmirst viņš kādu laiku.
Pašpietiekamība. Jā, tā būtu noderīga lieta. Un varbūt arī citas. Es vienkārši nezinu, kas ar mani notiek. Nemāku vairs izteikt, ko es vēlos, bet pēc kaut kā tiecos. Būtu labi kā Kaķēnam: “Re, es beidzu meklēt un, bums, esmu ieķēries”. Pasmaidu: “Ak, mazie, mazītiņie!”
Labi, ja piedzīvošu “Izrāpšanos no izmisuma”, tad uzrakstīšu.

Vienmēr domājot,
VējaSkrējējs

sestdiena, 2014. gada 11. janvāris

Idejas par tuvību

"Cilvēki ir dažādi," es turpinu atkārtot sev. Bet dažreiz izskatās, ka līdz manīm šī dažādība nenonāk. Citi nav es, un es neesmu citi. Iespējams ir jārunā, lai parādītu, ka citu pieņēmumi nav man ... piemērojami? Ja Tuvinieku klātbūtnē ir vieglāk, tad ko gan var darīt ārpus komforta zonas? Bet tomēr arī Tuvinieku klātbūtnē domas mēdz pārprast.
Esmu pamanījis, ka daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem sekss ir drāšanās. Labi, lietotie vārdi nav piemēroti. Es gribu teikt to, ka es pārāk daudz pamanu, ka sekss tiek uztverts kā fiziska darbība nevis simpātiju izpaušana. Zinu, ka man nevajadzētu par to domāt. Bet, bet! Vai tiešām tas tā ir, vai arī es cenšos ielikt jēgu tajā?
Labi, zinot to, ko es zinu, ir cilvēki, kuriem tā tiešām ir fiziska izlādēšanās. Dažreiz ļoti, ļoti egoistiska, bet man ar to ir jābūt mierā. Bet tai pašā laikā, kaut arī es esmu mēģinājis seksu tā uztvert, es nespēju. Nesaprotu, bet visu laiku cenšos tam procesam piešķirt jēgu. Var teikt, ka es cenšos atrast seksa morāli sev, bet tai pašā laikā meklēt kompromisu ar apkārtējo pasauli.
Un reizē, kāpēc sekss tiek uztverts tik vienmuļš? Man tas šķiet dīvaini, ka mūsdienās daudzi to uztver kā tieši no pornogrāfijas. Kāpēc?
Iespējams, man būtu jāiepazīst citi personību veidi. Tagad šķiet, ka skatos tikai no savas puses - piešķirt jēgu un izpaust simpātijas. Bet tai pašā laikā, kā gan būtu, ja cilvēkam, kuram visu mūžu sekss ir licies kā viena vienīga izlādēšanās, kāds to pasniegtu savādāk?
Laikam es jau pāris atbildes zinu. Ignorēt vai neuztvert. Nobīties un nepieņemt. Nesaprast.
Es esmu ļoti pārliecināts, ka tas, kā cilvēks uztver seksu, ir dziļi atkarīgs no viņa pieredzes. Kaut man ir bijuši ir slikti starpgadījumi, es esmu tiecies seksam pielikt to, ka es atļaujos iemīlēties savā partnerī. Dažreiz akli, bet tomēr. Tas varētu būt tāpēc, ka man gribās iepazīt otru, viņa dzīvi, personību. Bet, ja man būtu izveidojies citādāks raksturs, tad laikam arī es to savādāk uztvertu.
Jā, arī ļoti atklāta runāšana par seksu no manas puses ir iespaidojusi daudzus manus apkārtējos. Zinu, ka viņiem ir bijuši arī citi iespaidotāji, cilvēki tomēr maina attieksmi atkarībā no sabiedrības.
...

VējaSkrējējs
>

otrdiena, 2014. gada 7. janvāris

Par mīlīgajiem cilvēkiem

Turies, Kaķēn!
Dažreiz tiešām šķiet, ka cilvēki, kuri parādās tavā dzīvē, ir, lai kaut ko tev iemācītu. Tu viņus nenoķersi, viņi ilgi nepaliks, bet viņi atstās tevī pārdomas. Šādi es stāvēju un domāju autobusā, braucot uz kārtējo eksāmenu un uztraucoties par darba interviju.
Es domāju par to, ka jau kādu laiku es vairs neblandos pa gultām un esmu sācis novērtēt tuvību. Jau agrāk meklēšanās ir likusies tizla un stulba, bet es ļāvu vilkam mesties atkal un atkal mežā. Un tagad es domāju.
Esmu iesācis savas alegorijas “Vilks, mednieks” turpinājumu, bet nekādi nevaru izdomāt beigas. Šķiet, ka es to visu esmu uzrakstījis pārāk tuvu. Turpinājums vēl ir jāpiedzīvo. Es visu laiku vēlos uzrakstīt, ka vilks ir atradis sev mierinājumu, bet nevaru, nevaru izdomāt, kāds tas varētu būt. Tāda kā migla ir par to domājot.
Domas ir ietekmējuši cilvēki. Jauki cilvēki. Tagad jaunajās mājās man parādās apkārt vairāk cilvēku, kuru jaukā attieksme nav flirts, bet vienkārši izpausme. Dzīvojot pa portāliem, kur dominē spēles un teātris, biju aizmirsis to.
Bija pirmais cilvēks ar tādu attieksmi. Ieķēros. Tagad otrais - Kaķēns. Sadraudzējos. Nezinu. Man tas ir kaut kas jauns. Dīvains. Patīkami nejusts, kas liek cerēt, ka varbūt kādu līdzīgu viņiem arī noķeršu. Nezinu. Es nākotni nezinu.
Arī esmu nejauši pamanījis to, ka visi jau ātri pamana, ka esmu gejs. Laikam, kopš vairs neizliekos, visi refleksi ir pazuduši. Kā arī atklātāk runāju par lietām. Varbūt māsa jau paspēja visiem izstāstīt. Bet tik un tā man ir prieks, ka cilvēkiem tas nešķiet nekas īpašs. No vienas puses gribas, lai ir ar ko par to parunāt, no otras - nezinu, kā sākt. Visu laiku jūtos neērti ar saviem by the way.
Mēģinu arī to kaut kā izmantot. Gribas jau atrast sev jauku puisi, tad kāpēc gan nepateikt draugiem un paziņām, lai iepazīstina ar kādu jauku puisi? Kaut ļoti labi zinu, ka mēģinājumi mani “salikt” ar kādu kopā neizdosies, tomēr, ja vienkārši pasaka, ka, lūk, tas puisis ir droši cērtams, varbūt var. Ceru, ka neatraušos.
Bet visam vajag laiku. Kā jau esmu rakstījis, vislabāk ir iedraudzēties un tikai tad mēģināt, bet tā nekad neizdodas. Varbūt ar laiku es noķeršu Lielo Strādnieku, varbūt kādu citu, kaut gan īpaši neviens cits nav atstājis jauka puiša iespaidu.
Laiks rādīs. Laiks ... rādīs.

VējaSkrējējs