ceturtdiena, 2014. gada 30. janvāris

“Es rakstu, tātad es esmu”

Jā, es atvasināju Dekarta “es domāju, tātad es esmu” tēzi. Es to darīju, jo līdzība nav tāla. Katru reizi, kad pieķeros pildspalvas, zīmuļa vai datora klaviatūras taustiņiem, es domāju. Domāju par to, ko es rakstu, ko uzrakstīšu un ko tas izteiks. Esmu rakstījis savas domas. Pēdējā laikā daudz rakstu neziņas un pārdzīvojumu dēļ. Bet ... “es rakstu, tātad es esmu”. Tātad es neesmu pazudis no sava ceļa.
Tikko es sāku apdomāt to, ka mani lasa. Šīs man šķietami nenozīmīgās un iespējams dažreiz nevērtīgās teksta rindiņas lasa. Un man ir prieks. Es domāju, ko gan mana pieredze, bailes un domas dod citiem. Vai tā ir cerība? Lielāks skats uz pasauli? Es nezinu, jo maz kas man arī pasaka, ka viņi šos vārsmojumus arī lasa.
Ir gadījies tā, ka kāds iepazīšanās vietnē uzraksta, ka mans aktīvais darbs sabiedrības labā ir lielā vērtē. Un es nezinu, ko atbildēt. Uzrakstu: “Paldies!” un domāju, kas ir šis cilvēks? Kāpēc viņš klusē? Kāpēc tik daudzi mani lasītāji klusē?
Un tomēr arī neklusē. Pēc tikko izlasītās Žana Pola Sartra esejas “Eksistenciālisms un humānisms” es vēl pakavējos pie komentāriem, domājot, ko lai atbild. Paldies? Jūtos, ka paldies varētu izteikt mazāk nekā šis tiešām noderīgais ieteikums. Es esmu piešķīris vērtību tam, ka man atbild. Varbūt nākotnē es vairāk veltīšu rakstu lasītājiem kā savām domu virtenēm.
...
“Mēs paši esam atbildīgi par jēgas piešķiršanu pasaulei,” es domāju. Tas ir subjektīvi. Katrs no mums citos cilvēkos rada tēlu. Tēlu, kas nav nemainīgs un kas var būt atkarīgs. Es teiktu, ka mēs neesam šis tēls. To rada citi – citi tevi nosauc par varoni vai gļēvuli un citi vēlas, lai šis tēls tevī paliek. Lai arī kā neliktos, apkārtējie (citi) vēlas, lai indivīdi paliktu nemainīgi. Bet kā? Kāpēc?
Mēs tiecamies pēc idealizēšanas un sakārtošanas. Vai dēļ tā, kā mums būtu bail dzīvot šajā absurdā? Ja reiz es biju varonis un tad gļēvulis, kas veido to, kas es tiešām esmu? Laikam jau tā arī būs, ka mēs esam nevis mūsu domas, viedoklis un idejas, bet mūsu rīcības un izvēle. Kā teikts, cilvēks, kas neizvēlas, tikai eksistē; cilvēks, kas izvēlas, piešķir jēgu apkārtējam šajā absurdajā pasaulē.
Bet mēs esam atbildīgi par mūsu izvēlēm, tāpat kā citi ir atbildīgi par mums. Viņu izvēlēs, mūsu izvēles. “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Tiecamies pēc mūsu domām, bet mūsu ceļu izšķirs mūsu katra izvēles.
Un, lūk, es esmu.
...
Manas izvēles ir atvedušas mani šeit. Šobrīd, domājot par to, kā nomierināt savas domas, kā sakārtot savu dzīvi, kā tiekties pēc savas vienkāršās laimes, es saprotu, kādas izvēles un kādas domas ir novirzījušas uz šo ceļu. Es gribēju mieru, bet netiecos pēc klusuma. Es gribēju piepildījumu, bet veicu visa paplašināšanu. Es gribēju apmierinājumu, bet atradu tikai mierinājumu.
Un tu kur atrodies?

Domājot,
VējaSkrējējs

Post Scriptum Uzraksti man.

pirmdiena, 2014. gada 27. janvāris

Ar virsrakstu


Kas ir tas, kas veido cilvēku sabiedrību? Vai tās nav viņu attiecības? Es teiktu – cilvēku savstarpējā mijiedarbība. Mēs sazināmies, iepazīstamies, pieķeramies, ieķeramies un iemīlamies. Mēs tiecamies pēc laimes – personīga fiziska un garīga stāvokļa, kas atbilst mūsu katra priekšstatam par to. Laime – tik personīgs jēdziens, ka ir grūti definēt ko vispārīgu.
Es zinu to, ka nav iespējamas ideālas vai perfektas attiecības. Tā ir ideja, doma par to, kādai ir jābūt mijiedarbībai, lai visbiežāk idealizētājs justos labi. Brīnos, ka daudzi tomēr nepamana, ka harmoniskas attiecības būtu patīkamākas.
Es tiešam nezinu, kāpēc cilvēki, kuri ir atraduši kādu sev simpatizējošu cilvēku, tomēr nesaprot vienkāršas lietas. Zinu, ka ir grūti uzticēties otram. Zinu, ka daudz kas tiek nepateikts. Zinu ... es zinu, bet vai citi? Vai tiešām es esmu vienīgais, kas uzskata, ka saiknes veidošana ir gandrīz vai svēta lieta?
Atceros to, ka reiz man bija pārdomas par to, kādas būtu labās vērtības esot kopā ar kādu. Jā, es tagad varētu uzskaitīt uzticību, palīdzēšanu, motivēšanu un citas ... bet ne jau uzskaitījumu es gribēju atrast, bet saprast to, ka neveicas man ar puišiem ne tāpēc, ka man nebūtu kandidātu, bet tāpēc, ka es tiecos pēc kvalitatīvām attiecībām, harmonijas.
Bet tā visa nav tagad. Es slīktu – alegorija, kura būtu vietā. Ja reiz pamatskolā es biju viens no labākajiem, tad tagad es tuvojos šī ezera dubļainajam dibenam. Nav jābrīnās, ka esmu bijis kā izmisis pēc tuvcilvēka! Reiz sācis uztraukties un nervozēt man nomierināties ir grūti.
Un arī par pieķeršanos tam pašam puisim es nezinu. Cik reizes es esmu raudājis! Pāris Skolas ielā, pāris šeit. Neviens par to nezināja līdz šim. Kā es dzejoli rakstīju:
“Birdināt asaras lietū
Nav jēgas vairs šonakt!
Tā pat tās neviens,
Nemūžam, nekad neredzēs.”
Un es esmu izmisis. Zaudējis ritmu, domu un vēlmi. Kaut cenšos lūkoties ar cerību uz priekšu, es tomēr slīktu. Nē, es jau gadiem esmu zem ūdens virsmas, ķeroties pēc katra sīkākā motivācijas zariņa!
Es nezinu, vai doma ieturēt distanci no viņa ir laba doma. Neesmu vēl atradis atbildi: vai man mainīt lēmumu? Kaut es ceru (, bet neceru), viņa klātbūtne ir bijusi noderīgāka kā Drāžammaisa vai kāda cita.
Cik gan stulbi tagad ir dīrāt jūtas caur savām atmiņām! Tas mirklis. Mirklis, kad es jutos labi viņam klāt: “Hei, man sanāks iepazīt šo jauko cilvēku arī tuvāk!” Daudzas idejas, domas un laba vēlējumi. NĒ. Pēc tā lielā apmāna un galvas čakarēšanas es tomēr turu dusmas sevī. Man tas nepatika, bet biju pārāk izmisis, lai ar lauztu sirdi līstu kaktā.
Un tagad? Tagad palieku pie tā, ka viņam ir jāatrisina pēdējās attiecības ar savu bijušo. Bet, ja viņš arī ar mani izspēlēja sāpīgu spēli, tas varētu būt grūti. Tik un tā vajadzētu iepazīt māsas vārda māsu! Kaut tikai apskāviena un cerams noderīgas sarunas dēļ.
Lai arī esmu izdomājis, ka būšu kādu mazu laiku patālāk no viņa, es tomēr zinu, ka gadījumā, ja viņš pārdomās un tieksies pēc tuvības, es viņu nepasūtīšu, bet atbildēšu skūpstam ar skūpstu. Varbūt tā būtu adekvāta atvainošanās?
Bet tā ir nākotne. Iespējams, ne manējā. Bet tas bija mans “ceru, bet neceru”, pasīvā aktivitāte. Gaidot, bet nepalaižot. Klusējot un iekšēji mirstot, kā esmu to darījis.
Ļoti iespējams man būtu jābeidz pārāk daudz domāt par vientulību. Zinu, ka domas ir jāspēj kontrolēt īpaši man. Un drīzu man būs jāceļas. Jāpārkārto domas. Jāatceras visas sev iestāstītās lietas un atkal jātrenē sava pašaizliedzība. Kā jau esmu rakstījis, šobrīd ir laiks, kad man ir jādara tas, ko es esmu izdomājis. Es negribu skart dubļus – tie mani pazudinās, padarīs melnu un nespējīgu.


Ar asarām kārtējām,
VējaSkrējējs

sestdiena, 2014. gada 25. janvāris

Bez virsraksta

Tāda sajūta, ka būs jāatsāk rakstīt šifrētā dienasgrāmata. Es negribu, lai cilvēki zina, ko es domāju, jo tas tomēr ir sāpīgi.


pirmdiena, 2014. gada 20. janvāris

Piekrišana


Skan industrija, un es esmu Bauskā. Pie draugiem, pie Ģimenes. Man ir prieks, ka pie cilvēkiem, kurus kaut tikai pāris gadus caur māsu kārtīgāk sāku iepazīt, es jūtos kā mājās. Druk ir domas, kuras gribētu izteikt, bet man šeit patīk. Iespējams, es šeit piederu.
Brīnos, bet nebrīnos. Man tomēr ir ieaudzināta tā vīrišķības sajūta, un ir dīvaini dažreiz būt tam, kas lauž lietas. Tam ono. Kaut zinu, ka mana seksualitāte izsaka daudz no tā, kas mani pievelk, es nedomāju, ka tai ir jāizsaka tas, kas es esmu. Tā ir tikai daļa, un man riebj, ka tā tiek pārāk daudz pieminēta. Tas liek justies neērti. Ierēkt var, bet ir neērti.
Bet no otras puses. Tā jau ir mūsdienās – nākas katru reizi “iznākt no skapja”, lai cilvēki iemācās, saprot un iemācās saprast. Gribētos tajā visā vieglumu un mazliet vieglprātības, jo, redz, es neuzskatu, ka gejus vajadzētu saistīt ar manierismu un tādiem žestiem. Man patīk puiši, vīrieši. Un tie, kuri man patīk ir vīrieši ar bārdu, stipri un vīrišķīgi. Kaut nesekoju tam, ka man, lūk, ir jābūt stipram, es domāju, ka man ir cits stiprums, kas to labi aizvieto.
Bet par to nav doma.
Es mēdzu justies savādi dažreiz, jo sanāk aizdomāties: “Eu, šī ir mana Ģimene, viņi būs tie, kam es atrādīšu savu topošo partneri!” Tāda neziņas sajūta, jo no vienas puses, es ļoti gribētu sev puisi atrast caur savas interešu grupas – metālistiem, matainajiem un industriāliem -, bet no otras – es tiešam nezinu kā.
Es par to esmu domājis, jo tas puisis gan jau ka būs kopā gan uz tusiņiem, gan uz vakariem šeit, gan arī citur manā dzīvē. Šādi es saprotu, ka attiecības nav tik vienkāršas. Nav: noķer, izdrāz un aidā prom. Tas ir savādāk.
Labi, es vienkārši domāju par to, ka vēlos, lai manu topošo puisi pieņemtu, un viņš justos kā starp savējiem – piederīgs Ģimenei.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris

Music makes me feel less alone

Es sēžu pie portatīvā datora un domāju, kāpēc manī ir šī sajūta – izmisums. Nepieciešamība pēc kaut kā. Brīnos, es brīnos, kāpēc man ir šādas sajūtas, ja man apkārt ir mīļie cilvēki, draugi, iemīlētās paziņas un citi. Un atkal es rakstu vai nu kādam kretīnam, vai kādam, kuram īsti jēgas rakstīt nav, jo, jā, es viegli ieķeros.
“Vientulībai nav nekāda sakara ar būšanu vienam,” tā es rakstīju nesen Briedim. Domāju par to, kas gan ir noticis, ka man ir izmisums. Depresija nebija, un vai tagad sēžu uz bezdibeņa malas, domājot: “Heh, varētu ielekt. Zinu jau cik dziļa ir šī plaisiņa”? Un nākošajā mirklī es skraidu lēkādams apkārt pa dzīvokli un taisu viešņai tēju.
Kas gan notiek? Jau vairākas dienas nevaru pieķerties klāt sesijas pēdējiem darbiem un vairākas dienas ceru saņemt negaidītu vēstuli. Un vakar arī ... mēģinot varbūt noķert Lielo Strādnieku, viss iznāca kā es paredzēju. Viņš ir kāds ir. Varētu teikt, ka ir jāizaug, bet redzēs. Jāaizmirst viņš kādu laiku.
Pašpietiekamība. Jā, tā būtu noderīga lieta. Un varbūt arī citas. Es vienkārši nezinu, kas ar mani notiek. Nemāku vairs izteikt, ko es vēlos, bet pēc kaut kā tiecos. Būtu labi kā Kaķēnam: “Re, es beidzu meklēt un, bums, esmu ieķēries”. Pasmaidu: “Ak, mazie, mazītiņie!”
Labi, ja piedzīvošu “Izrāpšanos no izmisuma”, tad uzrakstīšu.

Vienmēr domājot,
VējaSkrējējs

sestdiena, 2014. gada 11. janvāris

Idejas par tuvību

"Cilvēki ir dažādi," es turpinu atkārtot sev. Bet dažreiz izskatās, ka līdz manīm šī dažādība nenonāk. Citi nav es, un es neesmu citi. Iespējams ir jārunā, lai parādītu, ka citu pieņēmumi nav man ... piemērojami? Ja Tuvinieku klātbūtnē ir vieglāk, tad ko gan var darīt ārpus komforta zonas? Bet tomēr arī Tuvinieku klātbūtnē domas mēdz pārprast.
Esmu pamanījis, ka daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem sekss ir drāšanās. Labi, lietotie vārdi nav piemēroti. Es gribu teikt to, ka es pārāk daudz pamanu, ka sekss tiek uztverts kā fiziska darbība nevis simpātiju izpaušana. Zinu, ka man nevajadzētu par to domāt. Bet, bet! Vai tiešām tas tā ir, vai arī es cenšos ielikt jēgu tajā?
Labi, zinot to, ko es zinu, ir cilvēki, kuriem tā tiešām ir fiziska izlādēšanās. Dažreiz ļoti, ļoti egoistiska, bet man ar to ir jābūt mierā. Bet tai pašā laikā, kaut arī es esmu mēģinājis seksu tā uztvert, es nespēju. Nesaprotu, bet visu laiku cenšos tam procesam piešķirt jēgu. Var teikt, ka es cenšos atrast seksa morāli sev, bet tai pašā laikā meklēt kompromisu ar apkārtējo pasauli.
Un reizē, kāpēc sekss tiek uztverts tik vienmuļš? Man tas šķiet dīvaini, ka mūsdienās daudzi to uztver kā tieši no pornogrāfijas. Kāpēc?
Iespējams, man būtu jāiepazīst citi personību veidi. Tagad šķiet, ka skatos tikai no savas puses - piešķirt jēgu un izpaust simpātijas. Bet tai pašā laikā, kā gan būtu, ja cilvēkam, kuram visu mūžu sekss ir licies kā viena vienīga izlādēšanās, kāds to pasniegtu savādāk?
Laikam es jau pāris atbildes zinu. Ignorēt vai neuztvert. Nobīties un nepieņemt. Nesaprast.
Es esmu ļoti pārliecināts, ka tas, kā cilvēks uztver seksu, ir dziļi atkarīgs no viņa pieredzes. Kaut man ir bijuši ir slikti starpgadījumi, es esmu tiecies seksam pielikt to, ka es atļaujos iemīlēties savā partnerī. Dažreiz akli, bet tomēr. Tas varētu būt tāpēc, ka man gribās iepazīt otru, viņa dzīvi, personību. Bet, ja man būtu izveidojies citādāks raksturs, tad laikam arī es to savādāk uztvertu.
Jā, arī ļoti atklāta runāšana par seksu no manas puses ir iespaidojusi daudzus manus apkārtējos. Zinu, ka viņiem ir bijuši arī citi iespaidotāji, cilvēki tomēr maina attieksmi atkarībā no sabiedrības.
...

VējaSkrējējs
>

otrdiena, 2014. gada 7. janvāris

Par mīlīgajiem cilvēkiem

Turies, Kaķēn!
Dažreiz tiešām šķiet, ka cilvēki, kuri parādās tavā dzīvē, ir, lai kaut ko tev iemācītu. Tu viņus nenoķersi, viņi ilgi nepaliks, bet viņi atstās tevī pārdomas. Šādi es stāvēju un domāju autobusā, braucot uz kārtējo eksāmenu un uztraucoties par darba interviju.
Es domāju par to, ka jau kādu laiku es vairs neblandos pa gultām un esmu sācis novērtēt tuvību. Jau agrāk meklēšanās ir likusies tizla un stulba, bet es ļāvu vilkam mesties atkal un atkal mežā. Un tagad es domāju.
Esmu iesācis savas alegorijas “Vilks, mednieks” turpinājumu, bet nekādi nevaru izdomāt beigas. Šķiet, ka es to visu esmu uzrakstījis pārāk tuvu. Turpinājums vēl ir jāpiedzīvo. Es visu laiku vēlos uzrakstīt, ka vilks ir atradis sev mierinājumu, bet nevaru, nevaru izdomāt, kāds tas varētu būt. Tāda kā migla ir par to domājot.
Domas ir ietekmējuši cilvēki. Jauki cilvēki. Tagad jaunajās mājās man parādās apkārt vairāk cilvēku, kuru jaukā attieksme nav flirts, bet vienkārši izpausme. Dzīvojot pa portāliem, kur dominē spēles un teātris, biju aizmirsis to.
Bija pirmais cilvēks ar tādu attieksmi. Ieķēros. Tagad otrais - Kaķēns. Sadraudzējos. Nezinu. Man tas ir kaut kas jauns. Dīvains. Patīkami nejusts, kas liek cerēt, ka varbūt kādu līdzīgu viņiem arī noķeršu. Nezinu. Es nākotni nezinu.
Arī esmu nejauši pamanījis to, ka visi jau ātri pamana, ka esmu gejs. Laikam, kopš vairs neizliekos, visi refleksi ir pazuduši. Kā arī atklātāk runāju par lietām. Varbūt māsa jau paspēja visiem izstāstīt. Bet tik un tā man ir prieks, ka cilvēkiem tas nešķiet nekas īpašs. No vienas puses gribas, lai ir ar ko par to parunāt, no otras - nezinu, kā sākt. Visu laiku jūtos neērti ar saviem by the way.
Mēģinu arī to kaut kā izmantot. Gribas jau atrast sev jauku puisi, tad kāpēc gan nepateikt draugiem un paziņām, lai iepazīstina ar kādu jauku puisi? Kaut ļoti labi zinu, ka mēģinājumi mani “salikt” ar kādu kopā neizdosies, tomēr, ja vienkārši pasaka, ka, lūk, tas puisis ir droši cērtams, varbūt var. Ceru, ka neatraušos.
Bet visam vajag laiku. Kā jau esmu rakstījis, vislabāk ir iedraudzēties un tikai tad mēģināt, bet tā nekad neizdodas. Varbūt ar laiku es noķeršu Lielo Strādnieku, varbūt kādu citu, kaut gan īpaši neviens cits nav atstājis jauka puiša iespaidu.
Laiks rādīs. Laiks ... rādīs.

VējaSkrējējs


sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

Domu izmeši

Galva griežas un domas sen jau ir aizbēgušas. Es guļu gultā un rakstu. Prieks. Iekšā ir mierpilns nemiers. Šķiet, ka viss iet atkal uz labo pusi. Jā, es ik pa laikam paskumstu. Jā, es ik pa laikam pasmejos un no prieka lēkāju. Es esmu mājās. Par to ir prieks. Mājas.
Eh, tos visus strīdus! Ai, visām problēmām. Es esmu mājās. Mājās.

Reiz es rakstīju dzejoļus. Skaistus un cierībpilnus dzejoļus. Mani mazie sapnīši. Domas par to, cik man ir dārgi ir draugi.
[..]
Kaut zags man naudu
Kaut posts pie manis nāks
Man vienmēr būs zelts
Šis neizmērojamais zelts
DRAUGI

Es jūtos, ka esmu atgriezies no ceļojuma. Liela, gara ceļojuma par pasauli. Un kā saka, tu vienmēr atgriezīsies mājās.
Šis ceļojums sākās ar mani pašu. Manu iekšieni, kad es negribēju iet to pašu ceļu, ko citi. Kad es gribēju iet tur, kur citas puķes zied un citi cilvēki aprit.

Es nepiederu pie jums, jūs,

Kam sirdī akmens ciets,
Es nepiederu pie jums, jūs,
Kam galvā nekas nav liets,

Es nepiederu pie jums, jūs,
Kam vārds labs nav nieka vērts,
Es nepiederu pie jums, jūs,
Kam cilvēks bez naudas nav dzīvei ērts,

Es nepiederu pie jums, jūs,
Es esmu šīs pasaules zieds,
Es nepiederu pie jums, jūs,
Es iešu līdz mājās sauks saules riets.

Un mūžības ceļos šajos,
Es esmu milzīgi noguris
Vēl pa šo pašu taku es maļos,

Nē, nav man vis apnicis.

Un kad savā ceļojuma es satieku kādu, ar kuru labprāt ceļu ietu kopā. Es saucu viņu līdzi.

Dod roku ejam.
Vai tev drosme ir?
Dod roku ejam.
Kopā uz priekšu?

Dod roku ejam.
Vai tev drosme ir?
Dod roku, mēs varam..
Būt tie, kas esam,
kaut tikai uz vienu dienu.

Dod roku...

Tomēr ir gājis dažādi. Gan pa kalniem, gan pa lejām. Es esmu mācījies. Mācījies no bedrēm, kurās biju iekritis un no asarām, kuras siltas ir lijušas.

Birdināt asaras lietū
Nav jēgas vairs šonakt!
Tā pat tās neviens,
Nemūžam, nekad neredzēs.

Mana sirds kļūst akmens cieta
Kā bruģis, kas kājas lauž.
Mana sirds kļūst akmens cieta
Kā cilvēkam bez sirds!

Šī nelaimīgā pieredze
Manu ceļu katru dienu auž.
IENĪSTU, IENĪSTU es sevi,
Kad prāts neļāva, ko saka sirds!

Un pat pēc visa šī ceļa es atgriežos atkal šeit.

Cik dīvaini ir meklēt kādu,
Kuru šķiet pazīsi visu mūžu,
Kas vienmēr blakus būs,
Abām rokām ļaus sevi just.

Kur meklēt šo cilvēku dīvaino,
Varbūt jau atrasts viņš ir,
Tik uz fona melna kā piķis,
Jāatrod šis tumšais mats.

Cik dīvaini ir rakstīt te,
Manā otrā, jaunā pasaulē,
Un ar katru pogas klikšķi,
Kādu domu izteikt tev.

Nezinu, ko priekšceļš dos,
Un ko bedres laika ceļā cels,
Bet zinu šai saulē es vienu:
Es meklēšu un atradīšu tik viņu!


VējaSkrējējs