ceturtdiena, 2014. gada 6. marts

Mans rīts



“Cik patīkama ir rīta burvība!” es gulēdams gultā piecos pa dienu domāju. Blakus staipās arī tikko pamodies kaķis, un es domāju, kāpēc man nenozvanīja modinātājs. Vai maz tas zvanīja, es neatceros. Piecēlies es pieeju pie loga starp aizkariem. Vai šodien bija diena, es nodomāju, skatoties, kā ārā pelēcīgi spīd saule.
Un es aizveru ciet aizkarus un ielienu atpakaļ gultā. Rīts. Nē, diena. Kārtējā darba diena. Pirmā no tām, kuru noguļu. Blisinos griestos un domāju. Būtu prieks, ja būtu savādāk. Un reizē es nezinu, kā būtu savādāk.
Iespējams, kādam bija taisnība, ka es prasu uzmanību. Iespējams, bet tomēr reizē neesmu pats izlēmīgākais cilvēks. Tas nav slikti, bet nav arī viegli. Nevar jau uzreiz cerēt, ka pamodīsies un tev nebūs divvientulība ar kaķi. ... Labi, kaķis arī nav slikts draugs, bet tomēr.
Diena iet, un es cenšos to ātrāk noslīcināt darbos. Ik pa laikam pārbaudot, vai nav kāda vēstulīte vai ziņa vietnēs. Ceru, bet neceru. Var teikt, ka esmu pieņēmis to, ka vajag laiku vienam, lai vēlāk iepazītos un mēģinātu saiet, bet reizē es brīnos, kāpēc neesmu sakārtojis sevi.
Ģimene. Es vienmēr atgriežos pie šīs domas. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tie ir cilvēki, kurus mēs paši izvēlamies. Veidojam sev apkārt sabiedrību, kura mūs sapratīs, uzklausīs un palīdzēs. Ar laiku pēc gadiem tas ir tik pašsaprotami, ka var teikt - beznosacījuma. Dažreiz šķiet, ka šādi mēģinu ko sevī kompensēt, bet pārsvarā es atmetu šīs domas un atceros, ka esmu vienkārši familiārs.
Tā domājot, es parasti iebrienu dziļāk nostalģijā. Zini, mās, man tās nostaļģijas nav sliktas. Es neesmu akmeņu nesējs, es nenesu sev līdzi sliktās atmiņas. Parasti es atceros to, cik labi man ir bijis, kā man likuši justies tuvie cilvēki. Atmetu visu slikto, visu, kas nav izdevies un visu, kas moka.
Kāpēc gan citi nevar atmest savus pārpratumus un iemācīties uzticēties, mās? Es brīnos.
Bet ne tikai šīs domas ir manās atmiņas. Reizē nošķirtība, kuru esmu radījis. Es brīnos, kāpēc man ir tas nodalījums starp vīriešiem, ar kuriem es guļu. Vieni – tikai izklaidei, citi, kuru gandrīz nav, - kam nopietnākam. Zinu, ka neesmu vienīgais, kam ir šādi, bet es jūtos neapmierināts ar to, kas notiek.
Dažreiz šķiet, ka lieku sevi būrī. Dažreiz neticu, dažreiz baidos. Es esmu medījums, kas mēģina medīt. Un man tas nesanāks.
Reiz domāju par to, kā man ir, un salīdzināju. Saka, ka Svari ir īpatnēji. Viņi nav izteikti monogāmisti, bet ļoti labi zinu, ka, ja ir vairāki partneri, tad jutīsies slikti. Vai arī man ir tā?
Domāju, kāpēc esmu atļāvies, ka man ir daudz seksa partneru, bet maz mīlnieku. Tiesa gan, ka tā nav arī slikti. Vienmēr sev saku, ka labs nāk ar gaidīšanu.

Smejos. Ā, jā, es tak vēl joprojām esmu ieķeries tajā puisī, kurā esmu ieķēries jau gadiem ilgi. Lūk, tas man uzlabo garīgo, jo viss šis pasākums ir ievilcies gadiem un, manuprāt, no malas ir diezgan smieklīgs. Viņš – puisis kā puisis. Cik zinu, dzied korī, strādā par skolotāju un skatās Naruto. Teikšu, ka ir mīlīgs, bet atturīgs. Cilvēks, kuru esmu iesaucis par Aprēķinātāju, teica, ka mums nekas nesanāks, viņš ir pārāk izvēlīgs, un es neesot viņa tips. Bijušais dzīvokļa biedrs gan – esi pacietīgs, viss labais nāk ar laiku. Dažreiz viņš ir optimists nevietā.
Bet ko gan es padarīšu. Taisnība ir, ka man ir Dona Kihota raksturs! Tad šis puisis ir mans “princis”, kuram veltu savas kaujas. (skaļi smejos)
Tiesa gan vēl joprojām neesmu nodevis grāmatu “Dona Kihota piedzīvojumi”. Nezinu, kāpēc neesmu to izdarījis, bet reizē es vienkārši nespēju to izlasīt līdz galam. Ik pēc lapaspuses vajag ietriekt galvu spilvenā, lai beigtu skaļu smieties.
Un vēl joprojām neesmu ar to puisi runājis. Bija mēģinājumi viņu noķert, uzaicināt, bet tie izpalika. Kaut kā veiksmīgi esmu uztrenējis stalkotāja dabu, kaut nemaz neuzskatu sevi par tādu.
Lai vai nu kā, būtu interesanti satikt.

Kaut kā uz šo puisi es skatos viegli. Man īpaši negribas iejaukties viņa dzīvē. Un nedomāju, ka ir baigi lielā vajadzība.
Uz cilvēkiem es bieži mēdzu skatīties kā skatoties uz viņa potenciālu nākotnē. No vienas puses var teikt, ka ir grūti minēt, ko cilvēks var paveikt savā dzīvē, bet no otras – var nojaust. Ir sanācis pirms kāda laika mēģināt noķert puisi, kuram būtu potenciāls ko sasniegt. Noķert kā satikt, jo parasti man nesanāk satikt viņus – vai nu pārāk bieži strādā, vai atrodas tālu.
Bet puisis, kurā esmu ieķēries, savu potenciālu izmanto. Viņš var sasniegt to, ko viņš grib. Varbūt tāpēc es esmu viņu tā piefiksējis – viņš mani celtu uz augšu un dotu motivāciju arī pašam ko sasniegt. Nezinu. Tiešām nezinu.
Ar tiem cilvēkiem ir īpatnēji, kad nav sanācis satikties un parunāt. Vari domāt visu ko un vienmēr nebūsi pārliecināts, vai tas, ko domā, tā ir vai nav. Es parasti neļauju sev veidot secinājumus un spriedelēt muļķības.
Lai vai kā: labrīt!

VējaSkrējējs