svētdiena, 2014. gada 27. aprīlis

22. aprīļa nakts

Nāca nakts. Drīz jau pulkstenis sita divi, un es zināju, ka nevaru šonakt nosēdēt mājās. Jau vairākas stundas es biju skatījies savā porķī filmu atkārtojumus. Aizgājis līdz iemīļotajām vietām tajās un gremdējies sapņos. Bet man ir jāiet.
Pārvilcis kreklu, es uzvilku arī mellas bikses, kedas un jaku. Biju melns no cepures līdz kedām. Es teiktu, piederīgs naktij. Jā, man ir teikts, ka labāk izskatās, kad neesmu tumšs vai pelēks, bet bieži vien nejūtos, ka krāsas būtu man. Bet arī pelēcība man netīk. Vislabāk, es domāju, ir būt spilgti melnam. Tā, ka spiežas ārā no cilvēku pūļa garlaicības.
Ārā bija silts. Pavasarīgi silts, un pilsētas parki valdzinoši oda pēc pumpuriem. Nakts, šķiet, vienmēr ir bijis mans laiks. Te tumsā, klusumā un mierā es atradu sevi. Es šajā stundā nesteidzos. Es nenervozēju un smejos biežāk. Man nav jāsteidzas, nav jābūt. Esmu pūce. Varu neskriet pakaļ cilvēkiem, varu nedomāt par steigšanos, svešiem ideāliem un pazaudētiem sapņiem. Vienkārši būt un lūkoties.
Bet kur nu labāk pavadīt pusgada jubileju, ja ne vietā, kur tev vislabāk patīk: nakts, parks un pavasaris.
Paklaiņojis kādu laiku pa Vērmaņdārzu, es aizdomājos, kas tik nav noticis dzīvē. Lesbietēm un gejiem šī vieta ir bijusi gan kā būris, gan atpūtas vieta. Jau kādu laiku es šo parku tā vārdā nesaucu, man tas ir Varavīksnes parks. Neteiktu, ka draudzības dienas jebšu praids būtu atstājis lielu iespaidu, bet parks – tā ir jauka vieta.
Te sēdēt dziļā naktī ir patīkami. Es mīlu gremdēties atmiņās un priecājos, ka atceros pārsvarā tās labās. Un atkal es atrodu savu ceļu, kurp doties ...
Ja māsa mēdz pazust Tīreļpurvā, es esmu šeit Vērmaņdārzā, Lucavsalā vai Brasas kapos. Sēžu, sapņoju vai ļauju dabai sevi nomierināt. Agrāk, paķēris grāmatu, es sēdēju, klausījos mašīnās, cilvēkos un putnos, tagad, uzlicis dūmmetālu, es domāju.
Es nezinu, kā nākotne ies, bet es gribētu to labāko (kā visi). Ja kāds teiktu, ka tā ir cīņa, es tā to nejūtu. Es necīnos? Drīzāk jau tiecos. Tas ir savādāk. Cīņā kādam vienmēr ir jābūt zaudētājam, bet vai tiecoties arī tā ir jābūt?
Es gribētu atgriezties laikā, kad braukāju uz Jelgavu. Tas bija jauks laiks. Māsa tad bija saprotamāka, un es – mazāk uztraucies. Tagad tomēr ir jāskatās uz priekšu. Jāmēģina ķert vai ļauties. Es nezinu. Kā jau esmu rakstījis, nav viegli vairs. Bet tam visam vajag laiku. Ļoti ceru, ka māsai attiecībās nostiprināsies un nomierināsies. Pats es līdzīgi cenšos saprast sevi. Redzēs, kā tas viss aizies. Ir jānostiprina principi, paškontrole un mērķi. Centīšos atrast iespēju braukāt atkal pie Pelēna. Jūtu, ka gribu pie viņa.
Žēl, ka šonakt nevar redzēt zvaigznes. Debesis klāj tumši zila mākoņu kārta. Un žēl, ka Rīgā naktis ir gaišas. Citviet, šķiet, kā caur teleskopu skatītos, un apkārt viss tumšs – nekas netraucē. Aizbraukšana uz Vecumniekiem naktī ir kā bauda – piķa melna tumsa, retas mašīnas, meži, pļavas ... un smarža!
Pietrūkst tikai siltuma, pie kā tagad atgriezties. Nav viegli būt sev un nezināt, bet varbūt es zinu? Ceru, ka zināšu.
Uzpūš vējš. Rīta vējš. Ir jādodas atpakaļ uz vietu, kuru pagaidām saucu par mājām. Pagaidām.

VējaSkrējējs

ceturtdiena, 2014. gada 10. aprīlis

Piederība un esība



You cannot love everyone; it is ridiculous to think you can. If you love everyone and everything, you lose your natural powers of selection and wind up being a pretty poor judge of character and quality. If anything is used too freely it loses its true meaning. Therefore, the Satanist believes you should love strongly and completely those who deserve your love, but never turn the other cheek to your enemy! ” - Anton Szandor LaVey

Šķiet dīvaini citēt sātanismu, kad esmu uzaudzināts pēc “kristietības” principiem. Bet, lai arī kādi būtu šīs ticības jeb filozofijas stereotipi, kaut kā jūtu, ka tie ir man tuvāki kā audzinātie.
Ir gājis laiks. Mazliet laika kopš pāršķirstu piederības tēmu. Es esmu agrāk secinājis, ka no kaut kā vēlos turēties tālāk. Tās bija drāmas, masku spēles un monoizrādes. Es esmu gribējies turēties tālāk no cilvēkiem, kas spēlē spēles ar citiem un viņus izmanto. Bet es kaut kā to pārāk plaši biju saskatījis visā geju sabiedrībā.
Es zinu, kāds ir kliedzošais vairākums geju sociālajos portālos. Es zinu, kāds ir iespārdīgais vairākums klubos. Es zinu. Un reizē savas mazās muļķības dēļ esmu to saskatījis kā visas geju sabiedrības īpašības. Domājis, ka visi ir tādi, kaut zināju, ka nav.
Tagad ir tas foršais laiks, kad sāk veidoties ar cits geju sabiedrības slānis. Es tā to sauktu. Jā, daļēji tas ir bijis jau, bet ne tik vienkopus. Manuprāt, daudzas idejas ir iespiedušas sevis nīstošie geji, heteronormatīvie un citi. Bet tomēr process notiek, un man par to ir prieks.
Par ko es rakstu? Es rakstu par cilvēkiem. Daudzus Skapiešus es jau uzskatu par šo sabiedrību. Geju sabiedrības daļu, kas kā paaudze atšķiras no iepriekšējās. Tā ir īpaša ar to, ka ir daudz atklātāka savā seksualitātē, vairāk runā par to un cenšas, lai cilvēki viņus saprot. Manuprāt, pati lielākā atšķirība ir sevis neslēpšana un pieņemšana nevis ik sezonālās depresijas un problēmas ar savas dzīves slēpšanu no vecākiem.
Un reizē es domāju, ka šis būs vislabākais iespaids, kāds tiks padots tālāk. Idejas par to, ka geju arī grib attiecības kā attiecības un personības kā personības nevis spīguļus kļūst spēcīgākas. Jau sāku pamanīt to, ka LGBT cilvēki paši sāk protestēt pret “savējiem”, lai slēdz ciet seksa saunas. Samazina seksa klubu skaitu un maina iekšējās sabiedrības attieksmi.
Bet tas ir tieši tas, kas ir jādara! Ja mēs, geji, tā turpinām ar seksa popularizēšanu, tad var nebrīnīties, ka būs (kā jau 19. gs. sākumā bija) savējie, kuri negrib tikt saukti ar homoseksuāliem, bet homofīliem, uzsverot mīlestību pāri seksam.

Es biju drusku nostāk nogājis no portāliem, klubiem un LGBT+ pasākumiem, lai paskatītos, kāda gan ir mana piederība šajā visā. Kā jau es jau esmu rakstījis, domāju, ka vienmēr ir divas idejas ar šo būšanu: viena, kuru saukšu par piederību, ir tā, kuru citi veido. Tu esi gejs, tu piederi pirmkārt pie geju kopienas, tad gejiem-bi cilvēkiem, tad LGBT. Otra, kuru saukšu par esību, ir tas virziens, uz kuru tu tiecies. Piederība cenšas, lai tu pielāgojies attiecīgai sabiedrībai, bet esība ir tas spīts, kad tu nejūties ar kaut ko mierā, nejūties, ka tas būtu tu vai tev piemērots.
Var teikt, ka man ir šī esība, pašbūšana vai kā es to saukt esot geju sabiedrībā. Jā, varu atzīt, ka es esmu vairāk tendēts uz heteronormatīvismu, bet neuzskatu, ka nespēju pieciest manierismu, cerot, ka tā nav kārtējā izspēlētā spēle. Tas šķiet savādi, jo visu laiku domāt par to, ka, bļin, jā, vienīgais, kas mani atšķir no hetero ir mana seksualitāte.
Bet varbūt es maldos. Kā jau esmu teicis daudziem draugiem-puišiem par lesbietēm: “Klau, viņas visas nav īsiem matiem, džinsos un agresīvas. Ir arī kleitās, neizteikti flirtējošas, bet tomēr jums nenoķeramas.” Varbūt tā ir arī par gejiem – ne visi ir piederīgi stereotipiem un “sabiedrībai”.
Un tā arī īsti nesaprotu, kāpēc no vienas puses skatoties seriālus, kas domāti hetero, es ik pa laikam sāku neapzināti veidoju fun fiction, ka puisis ieķersies otrā, bet no otras - riebjas skatīties geju seriālus tieši tāpēc, ka ik pa laikam tiek parādīts trauslā geja stereotips. Tas man riebjas.
Nezinu, vai sanāks man šo visu sevī sakārtot un turpināt skatīties, kas ir mana esība šajā piederībā, bet es ceru, ka sanāks.

Šo rakstu es iesāku ar domu, kura iestarpināti arī veidota un audzēta. Pa šo laiku es esmu piemirsis, cik svarīgi ir tuvākie draugi. Viņi man ir daudz palīdzējuši un daudz noderējuši, kad man to vajadzēja. Es viņiem rūpju, un tas ir svarīgi. Bet, būdams cilvēks, nav nosodāms, ka es esmu tiecies pēc citiem cilvēkiem un mēģinājis saistīties, kaut viņiem neesmu bijis svarīgs, nepieciešams vai pat intereses vērts.
Es nevaru nepiekrist tam un daudz kam, kas ir rakstīts Laveja Sātaniskā Bībelē. Viņa idejas ir humāniskākās, liederīgākas un atbilstošākas kā kristietības murgi, bet reizē, zinot, ka viņš tam visam pa virsu ir uzlicis sātanisma reliģijas dogmu, es skatos tīri kā uz filozofijas avotu, kas, patiesībā, var ļoti labi noderēt dzīvē.
Šajā gadījumā var teikt, ka sabiedrībā ir mani ietekmējusi un pa šiem gadiem es esmu zaudējis druku savu paškontroli pār darbībām, vēlmēm un lietām. Izveidojis rutīnu, kas lēnām jauc iekšējo līdzsvaru un spēju koncentrēties lietām, kā mācības, darbs un tuvākie cilvēki. Pārāk daudz tiekšanās pēc bezjēdzīgiem mērķiem un nevajadzīgiem cilvēkiem.
Bet tas viss ir jāuztver kā pagātne. Jā, ir man nenokārtotu saistību ar cilvēkiem. Jā, ir mainījušās daudzas attiecības, un es esmu nostāk no daudz kā. Un, jā, joprojām skatos, ka man simpatizē biseksuālie puiši nevis geji. Bet tas ir tas, kas ir palicis labais no šī posma. Lai arī es esmu mēģinājis saistīties ar pāris heteri draugiem un paziņām, es arī nejūtos, ka tā ir mana vieta. Tagad jau ļoti bieži esmu vienkārši bijis neitrāls un teicis: “Bet tā nav mana pasaule. Nu un?”, jo ne jau tikai starp gejiem ir drāma un kaislība.
Ceru, bet neceru. Nu jau vairs tikai neceru. Būs – būs, nebūs – nebūs.

VējaSkrējējs