trešdiena, 2014. gada 30. jūlijs

Ieilgusī dekadence

Dekadence – morāles un kultūras krīze, pagrimums, kas parasti seko attīstības augstākajam punktam, kulminācijai.

Kāpēc man bija jānokļūst tik tālu? Kāpēc es izvēlējos šo ceļu? Brīnos! Man laikam kaut kas bija jāiemācās. Jāpiedzīvo tas mirklis tuvu iznīcībai, lai saprastu lietu būtību. Es zinu tagad, kā ir jutušies citi, kad kāds no viņiem pazīstamiem, tuviem cilvēkiem cieš saslimis. Šī doma vien ir biedējoša nemaz nerunājot par sajūtām.
Un tagad, esot šajās krustcelēs ar tikai vienu ceļu – cīnīties, es domāju, kur man ir jāatgriežas. Zinu, ka ir jāpaceļ galva augšup, jāizcīna sevi un jādzīvo tālāk. Bet kāda gan jēga ir cīnīties, ja tu pats katru reizi no jauna izveido iemeslu cīņai, iemeslu tam, ka ir jācīnās. Vai tā nav nevis cīņa, bet gan pēdējo lietu sagramstīšana? Vai šī cīņa pār savu dzīvi nav jau zaudējums iepriekšējās sacensībās?
Tomēr es nejūtu šeit sacensības. Šīs ir puses: ego un pasaule. Cilvēku pasaule, kas cenšas atrast vietu sevī un viens otrā. Šeit nav kārtības. Tik, cik mēs paši esam šeit iekārtojuši. Dažādību absurds, kas apzināti un neapzināti viens otru iznīcina, rada un atkal noārda. Reiz atradis savu vietu ir balanss starp sevi un apkārtējiem.
Ir iemesls, kāpēc mēs esam izveidojuši noteiktas vērtības sabiedrībā. Tas mums ļauj ilgāk dzīvot, mazāk ciest un augstāk attīstīties. Tās ir noderīgas un reizē jauniem ne visai pa prātam esošas. Bet tomēr dažiem ir jāapdedzinās, lai saprastu lietu būtību pat tad, ja šis apdegums būs diezgan liels, sāpīgs un vēl ļoti ilgi nesadzīs.

Lūk tā, arī man ir jāgūst beidzot mācība par to, kāpēc klusie ūdeņi ir tie vērtīgākie, kāpēc ne viss, kas spīd, ir zelts un kāpēc augstākie prāti nav augstāki pār citiem.
Es ticēju šīm domām jau agrāk un esmu uz tām paļāvies līdz es izjautāju, kas ir labs man, ko es gribu un uz kurieni es eju. Tā var notikt, kad tiek izjautātas vērtības, laikā, kad patiesībā ir daudz, daudz vieglāk apdedzināties un gūt mācību kā daudzos jo daudzos gadsimtos pirms mums.
Pietiks man brīvdomāšanas! Labāk vārdos līkšu nepakļautās domas un centīšos tās pieradināt! Viegli lietas man tuvākajā laikā neies. Būs grūti un spēks tik viegli vairs neradīsies. Bet ir jācenšas.

Tā vien šķiet, ka kopš pagājuša gada vasaras viss ir gājis uz slikto pusi. Šis gads neko nav devis. Neko. Iekšā ir tukšums. Reti kurš, ar ko iepazinos ir devis kādu ziņu, jautājis, kā jūties, kā man (ne)iet? Klusums. Tukšs klusums.
Jāatgriežas laikā. Pasmejos. Attīstības ziņā nekur arī es neesmu tālāk aizgājis. Kopš izjuka viss, kas tovasar varēja izjukt, es esmu palicis uz vietas. Emociju un instinktu mētāts, es tomēr esmu bijis uz vietas.
Bet ko gan es esmu gribējis? Drošību. Patvērumu, kuru nav tik viegli atrast, bet kuru cilvēki meklē. Mieru, kas dienas drūzmā ļauj atrast savu balsi. Un siltumu, kas sasilda ne tikai aukstās ziemās, bet arī laikos, kad sirdij salst.
Es jūtos kā nokritis eņģelis. Vīlies sevī, sabiedrībā un pasaulē. Bet kurš vēl joprojām ir apzinīgs un jūtas atbildīgs par to, ko viņš dara. Viņš nepieder nekur un reizē nezina, vai jebkad būs spējīgs piederēt kam vairāk kā vienam cilvēkam.
Vai man ir palikušas tikai cerības un ģimene?

VējaSkrējējs