trešdiena, 2014. gada 27. augusts

Lēti

Es nebiju domājis, ka man būtu jāraksta par šo tēmu, jo man likās, ka tas viss ir diezgan pašsaprotami. Bet tomēr nav tā, kā grib teikt, - cilvēkos vērtības nav jau tiem piedzimstot. Vērtības, attieksmi un, iespējams, raksturs tiek bērnībā ielikts cilvēkā. Tomēr pieaugot šai personai ir iespēja pārveidot savu raksturu un izvērtēt, kādas vērtības ir viņam piemērotas un kādas nav.
Kaut varu teikt, ka brīvība ir ļoti liela vērtība, ir jāmāk to likt lietā. Bija laiki, kad cilvēki centās izmantot savu brīvību pilnībā. Bet tas parādīja, ka ir nepieciešams pārvērtēt šīs lietas, jo šī brīvība var arī cilvēku iznīcināt. Cilvēki mēdz būt bīstami cits citam to nemaz neapzinoties.
Bet tā ir cilvēka iedaba - tiekties pēc vieglākā ceļa, nepamanīt to, kas deguna priekšā, un iestrēgt vecos ieradumos.
Nu, jau es varu teikt, ka es loti labi zinu, ka geju sabiedrībā ir problēmas. Mēs, cilvēki, kas izaicinām pārējos, esam pazuduši un cenšamies kaut ko būvēt no šiem apspiestības gadiem. Un ko gan mēs esam izveidojuši? Tikuši pie savas domas, mēs brīvību esam pārsaukuši par visatļautību un audzējuši depresijas gadus vairāk kā jebkad. Izveidojuši gaļas kultu un zaudējuši empātijas.
Bija laiks, kad es domāju, ka mums ir potenciāls kaut ko sabiedrībai parādīt. Dažādību, vienlīdzību un tīru mīlestību. Bet tā nav šo cilvēka daba. Mēs izniekojam šo potenciālu parādot, ka mēs esam izvirtuši muļķi.
Pēc bērnības baiļu gadiem mēs izaugām. Esam mūsu vecāku atspulgs vērtībās, attieksmē un dzīves kļūdās. Un pēc-padomju valstī mēs jūtamies pazuduši, slimi vai izvirtuši. Ne tāpēc, ka mēs tādi šajā bērnības laikā būtu, bet tāpēc, ka mums ir teikts, ka, lūk, tādi tie geji ir.
Mēs, jaunie, naivie geji, bijām skaisti sapņotāji. Kaut vai sapņotāji par puisi baltā zirgā, kaut vai tīnisku mīlestību izlaiduma dejās. Mēs bijām sapņotāji. Tagad mēs neesam nekas. Lēti cilvēki, kuri, muļķi, esam noticējuši kaut kādu hetero naidam, ka esam slimi.
Mums ir jābeidz šī sevis iznīcināšana. Vairs nedrīkst atļaut ļauties šiem apvainojumiem, naidam un ļaunumam. Mums ir sevi jāpārveido, jānokauj vecās slimības: visatļautību, vājumu un nevajadzīgo teātri. Mums pašiem ir jābeidz sevi parādīt kā slimiem cilvēkiem, mums ir jābeidz sevi parādīt kā sliktākiem, mums arī ir jābeidz sevi parādīt sevi kā īpašākiem.
Gejs nenozīmē to pašu ko perverss. Un mums tas ir jāizbeidz.

VējaSkrējējs

otrdiena, 2014. gada 5. augusts

Bohēma, cilvēki un cerības

 “Tomēr grūtības arī mēdz motivēt un liek censties, lai nākotnē nevajadzētu pieļaut to pašu grūtību atkārtošanos.” es domāju, ejot mājās no Purvciema. Šonakt tika izveidots jauns sapnis, jaunas cerības: iet pretī nākotnei ar paceltu galvu un nelauzt to ar nevajadzīgām problēmām.
Kur gan ir palikušas tās sajūtas un tā vaļa pēc mājām? Gribēju es vārtīties pa gultu, klausīties mūziku un smieties. Gribēju. Bet tas viss tika apklāts ar problēmu gūzmu, kuras vajag pirmās cilāt, lai tiktu klāt tam, kas ir apakšā, - sava veida laimes sajūtai.
Un tā es aizeju mājās un ilgojos. Ilgojos smieklu. Tā jaukā apļa matrača malā uz grīdas ar tuviem un jaukiem cilvēkiem. Ilgojos to vieglumu, tās acis un to smaidu, kas palika tur laika ceļā. Dūmi, vīns, mūzika. Viss, kas bija kādu brīdi, bet ko tomēr bij' grūti toviet nosargāt.
Es ilgojos arī lielās gultas, kurā sesija pavadīta. Klades pie malām, kafijas krūzes uz plaukta, bet priekšā porķis ar video tinamies. Man pietrūkst spontānība aiziet pēc vīna pusnaktī, vai cilvēku iegriešanās: “Čau, es nopirku nūdeles. Varu pie jums gulēt?”
Bet visu šo pagātnes gleznu fona tomēr ir jāveido jauni sapņi. Drošāki, mierīgāki un mērķtiecīgāki. Vajag veidot apkārtni, kas veicina to, ko dari, un motivē celties ne gulšņāt.
Sapnis izstiepa savus pirmos asnus ideju veidā. Tam ir nepieciešams lietus un minerāli. Tas ir jāveido, jāaudzē cītīgi kā tikko izspraucies zaļums. “Es gribu,” es teicu. Un redzēju ceļu, kuru man ir jāiet.
Ir jārīkojas. Jāatrod jauna Arsa aliņa. Jauna dzīve ar jauniem cilvēkiem. Ir jāizvērtē, kas ir atstājams kā paliekošs un ko izmest ārā: cilvēku ir daudz. Bet visā šai laikā man tomēr bija zināms, kas ir tās vērtības, uz kurām es varu balstīt sevi.

...
Tik uz fona melna kā piķis,
Jāatrod šis tumšais mats.

Man ir jāiet vecais ceļš, kuru es biju ik pa laikam minis. Jāatrod tas tumšais mats. Jāiebrauc pirkti tajos un jāpievelk cieši klāt, nekad neatlaižot, jo:

Es - vilks, es - indes instinkts tevī.
Mani ķēdēs turi, es tevi to lūdzu.
Un paliec ar' ar mazu cerību sevī,
Kamēr šajās sāpēs es tevi nežēlīgs jūdzu.


VējaSkrējējs