svētdiena, 2014. gada 28. septembris

Būšana gejam heteronormatīvā, bet arī seksistu sabiedrībā

 Es vēlos raisīt diskusiju par to, kāda ir dzīve gejam, kas dzīvo heteronormatīvā seksistu sabiedrībā? Man šķiet, ka ļoti daudzi tomēr nespēj saprast šo pieredzi tāpēc, ka viņi nekad ar to nesaskarsies.
Esmu pamanījis, ka Latvijā pusaudzis gejs sāk savu seksuālās orientācijas apzināšanos 16 – 18 gados, līdzīgi kā viņu vienaudži. Protams, dažādās vidēs veidosies dažādi cilvēki, bet Latvijas un (ne tikai) apmērā esmu pamanījis vairākas līdzības.
Ir labi zināms, ka šis puisis Latvijā visticamāk slēps savu seksuālo orientāciju. Bet kā gan tas līdz tam nonāk? Laikā, kad jaunietis sāk nojaust savu atšķirīgu no vispārizplatītās seksualitātes, ir iespējami vairāki rezultāti. Šajā laikā visticamāk viņš sāks meklēt atbalstu gan ģimenē, gan sabiedrībā, lai spētu atrisināt savu iekšējo cīņu.
Tā kā vairākums no mums ir audzināti pēc heteronormatīvā principa, jaunietim gejam būs iekšējās pretrunas ar sevi, jo viņa audzināšana ir mācījusi, kā ir jābūt nevis kā ir. Latvijā, skatoties no psiholoģiskā punkta, jaunais gejs visticamāk noslēgsies sevī un nespēs rast piepildījumu savai dzīvei. Bet, es vēlos teikt, šis iemesls nav viņa seksuālā orientācija. Tā neietekmē nedz viņa fizisko, nedz garīgo veselību. Galvenokārt tā ir sabiedrības attieksme pret viņu kā indivīdu, kas rada problēmas.
Gadījumā, ja viņš neatradīs atbalstītu ģimenē vai nejutīs, ka pie viņiem var to rast, viņš norobežosies no viņiem un mēģinās meklēt atbalstu citur. Šeit svarīgu lomu spēlē tas, vai sabiedrība ir informēta par atšķirīgām seksuālajām orientācijām. Ja tajā nekas nav zināms, jaunietis pilnībā nekontaktēsies ar radiniekiem, kas visticamāk viņu nepieņems, atstums vai pat mēģinās viņu ārstēt. Šī iemesla dēļ sabiedrībā neveidosies publiskas minoritāšu seksuālo orientāciju kopienas, un visi šie cilvēki aizies pagrīdē.
Tad kādas ir jaunieša iespējas izpaust savu potenciālu, ja viņa dzīve jau no sākuma tiek morāli traumēta sabiedrības dēļ? Ļoti mazas, jo pagrīdes sabiedrībai ir tendence uz atstumtību, kas cilvēkus tajā traumatizē un rada nespēju veidot veselīgas attiecības ar citiem. Šis, manuprāt, ir iemesls, kāpēc ir redzama milzīga seksualizācija geju sabiedrībā.
Ko gan dod publiskās LGBT+ organizācijas? Tās, pirmkārt, ir domātas pašiem gejiem un lezbietēm, kas pārsvarā tiek uzskatītas par seksuālajām minoritātēm. To galvenajam uzdevumam ir jābūt piederīgo atbalstīšana un piemēra došana.
Manuprāt, tas ir svarīgi, jo posmā, kad sāk sevi apzināt, bez ģimenes reizē tiks meklēts atbalsts apkārtējā sabiedrībā. Un, ja būs šāda organizācija, kas ļaus cilvēkam tiekties un izpaust savu potenciālu, tad tiks nodrošināta attiecīgā cilvēka psiholoģiskā stabilitāte un spēja veidot veselīgas attiecības.
Bet reizē ir svarīgi mainīt pašu geju sabiedrību, jo ir redzams, ka visticamāk būs nepieciešama burtiska izcelšana no pagrīdes. Šī daļa ir pati grūtākā, jo neierobežota seksualizācija mūsu laikā ir gandrīz vai neapturama, bet šai izaugsmei ir jānotiek, lai nodrošinātu sabiedrības veselību – ne tikai geju, bet arī pārējās.
Otrs svarīgs publisko organizāciju uzdevums ir sabiedrības izglītošana. Šādi tiek mēģināts nodrošināt, ka pati organizācija nav nepieciešama, t.i., ģimene, kurā uzaug jaunais gejs, spēj viņu atbalstīt un dot nepieciešamo bagāžu, lai viņa dzīve būtu veiksmīga.
Un, lūk, esmu nonācis pie problēmas, kura man tagad ir aktuāla: kā gejam attiekties pret sabiedrību? Teikšu, ka gejam ir jābūt ļoti dusmīgam. Bez izņēmumiem. Heteronormatīvā sabiedrība ir apspiedusi LGBT+ cilvēkus gadsimtiem ilgi, un tas ir nepiedodami pat paaudzēm, kas ar to nav personīgi saskārušās.
Mērķi, kurā LGBT+ cilvēki vēlas nonākt, ir viņu pilnīga pieņemšana un viņu potenciāla apzināšanās, kas bieži vien tiek ignorēts. Es varētu rakstīt, ka LGBT+ organizāciju uzdevums ir izglītot sabiedrību, bet šim uzdevumam ir vairāki šķēršļi: seksualizācija, stagnācija un propaganda.
Tā kā LGBT+ organizācijām ir jāmaina pagrīdes sabiedrības vērtības un jācenšas veidot monogāmu LGBT+ kopienu, tās saskarsies ar milzīgu seksualizāciju, ko tai ir nepieciešams likvidēt, lai tā neradītu tālākas problēmas. Risināt šo problēmu arī ir svarīgi, jo tas ir pagrīdes sabiedrības galvenais apzīmētājs. Ja LGBT+ organizācija pārņems seksualizāciju savā būtībā, tai var draudēt vienkārša pagrīdes sabiedrības pavēršana publiskai apsmiešanai, kas nebalstīs veselīgas attiecības un turpinās STS izplatību.
Bet stagnācijas un propagandas problēmas iet roku rokā. LGBT+ sabiedrība vienmēr tiks stagnēta no heteroseksuālo cilvēku un reliģijas puses. Tā ir vienkārša sabiedrības īpašība. Šī stagnācija bieži izpaužas ar sabiedrības nespēju integrēt LGBT+ cilvēkus un biežāk izvēlas viņus atgrūst savas neizpratnes dēļ. Daļēji arī paši LGBT+ cilvēki var būt vainīgi savai stagnācijai, bet tas pārsvarā ir individuālu iemeslu dēļ, un visbiežāk lezbietes un geji izvēlēsies neiesaistīties ar heteroseksuāliem cilvēkiem, t.i., nemēģinās veidot nekādas seksuālas vai romantiskas attiecības.
Šajā visā propagandas problēma ir pati pretrunīgākā, jo tā ir reakcija pret heteroseksuālo privilēģiju un LGBT+ cilvēku stagnāciju. Visi LGBT+ cilvēku gājieni ir reakcija uz naidu, stagnāciju un ļaunprātīgu diskrimināciju no heteronormatīvo cilvēku puses. Ja šie gājieni sabiedrībā izraisa nelabvēlīgu rezonansi, tas liecina, ka sabiedrība nav saprotoša un neizprot savu heteroseksuālo privilēģiju.
Es vēlos minēt arī to, ka valsts, kurās LGBT organizācijas ir pārņēmušas seksualizāciju no pagrīdes, ir pašas vainīgas par savu stagnāciju (atstumšanu) no heteroseksuālo cilvēku puses.
Kādai ir jābūt LGBT+ sabiedrības informēšanas veidiem, lai tie netiktu saukti par propagandu? Iesaistīšanās un draudzīga pozīcijas uzstādīšana, kā piemēram, sabiedriskās aktivitātes u.c. pasākumi. Kā arī reizē svarīgi ir atkal nepieļaut seksualizāciju, jo tas vienmēr rada sliktu iespaidu.
Manuprāt, svarīga lieta ir arī LGBT+ cilvēku aizstāvēšana un sevis nodrošināšana. Šajā ziņā organizācijai vajag informēt LGBT+ cilvēkus, cik svarīgi ir to nodrošināt. Ja organizācija tikai tikko ir sākusi savu darbību, tai būs grūti pārliecināt pagrīdes LGBT+ cilvēkus, jo viņiem no sevis apzināšanās laika būs stipri iespiedies instinkts norobežoties no heteroseksuālās cilvēku sabiedrības, un viņi nevēlēsies sev neko. Tad ir arī jāapzinās, ka šie cilvēki visticamāk arī būs vientuļi pagrīdes seksualizācijas dēļ, un maz kas ir izdarāms, lai to mainītu.
Kaut vispārīgi, šķiet, ir viegli apskatīt šīs problēmas, individuāli ir grūtāk, jo attiecībā pret otru spēlē cilvēciskie faktori. Ir jāsaprot, ka nepatika pret LGBT+ cilvēkiem veidojas pārsvarā neziņas un baiļu iespaidā, kas mēdz sagādāt problēmas komunicēt ar citiem cilvēkiem. Loti svarīga ir attieksme, ar kādu cenšas izstāstīt problēmas, ar kurām saskaras LGBT+ cilvēki.
Latvijā vislielākā runa ir par seksuālo attiecību propagandu, kaut gājieni un citi pasākumi nav to iemesls. To iemesls ir LGBT+ cilvēku stagnācija un masveida diskriminācija. Ir jānostāda pozīcija, ka heteroseksuālie cilvēki publiski izrāda un propagandē savu seksuālo dzīves veidu katru dienu bez izņēmumiem, šī iemesls dēļ ir jānostāda, ka eksistē arī LGBT+ cilvēki, un viņiem ir pilnas tiesības attiecīgi darīt tāpat. Reizē nedrīkst ļaut reliģiskajām organizācijām izplatīt nepatiesu informāciju par seksuālās orientācijas maināmību, ļaut viņiem būt heteroseksuālo cilvēku pārstāvjiem un citas nostājas.
Ir jāapzinās, ka LGBT+ cilvēku kopīgās vēlmes ir arī veselīga heteroseksuālo cilvēku sabiedrība un abu seksualitāšu kopīga sadarbība un viens otru papildināšana. Ir jāsaprot, ka LGBT+ cilvēki nevēlas heteroseksuālo cilvēku ierobežošanu, nedz arī savas seksuālās orientācijas uzspiešanu.
Domāju, ka ir nepieciešams cilvēkiem sniegt šo informāciju. Īpaši no visiem LGBT+ cilvēkiem, kas ir uz to gatavi.

VējaSkrējējs




Heteronormatīvisms – doktrīna, kas uzskata, ka eksistē tikai viena seksuālā orientācija un ka visas citas seksuālās orientācijas ir anomālijas un ir uzskatāmas par neveselīgām.
Seksisms – attieksme, kas veicina sociālo lomu stereotipizāciju atbilstoši cilvēka dzimumam; uzskats, ka paša dzimums ir pārāks par otru dzimumu; dzimumdiskriminācija.
Vispārizplatītā seksuālā orientācija – heteroseksuālā orientācija.
Seksualizācija – sabiedrības īpašība, kas ļoti uzsver seksu, propagandē to, cenšas ietvert visos dzīves aspektos un ved masveida nimfomānijā.