pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

"You have to make the right choice. As long as you don't choose, everything remains possible."

Baltie dūmi izklīda lēnajā rudens vējā. Tikko uztītās cigaretes smārds viegli apņēma mūs. Es trinos savās domās par neseniem notikumiem. Būtu jāpiesēžas pie darbiem, bet, nē, es esmu atradis kārtējo jautājumu, uz kuru es nevaru atrast atbildi, un cilāju to galvā. Es varētu atrast atbildi savos senākos emuāra ierakstos, bet varbūt es jau to esmu atradis.
Zinu, ka īsti nav pareizās vai nepareizās izvēles. Es to esmu iemācījies un, šķiet, labi zinu, bet es meklēju. Meklēju, kur gan var aizvest mani šie cilvēki, ar kuriem es lūkoju kopīgus ceļus. Cenšos izdomāt, kā gan es jutīšos, ja ļaušos šim ceļam un slāšu pretī nākotnei.
Es esmu šeit. Praktiski atkal pie viena sākumpunkta, kurā man atkal ir izvēle. Man tās nepatīk, un esmu pamanījis, ka ļoti bieži izvēlos nevienu no variantiem. Un reizē es tikai tagad esmu pamanījis, ka neizvēlēšanās var novest ne pie tā, kas ir gaidīts. Citi izvēlēsies tavu ceļu tavā vietā, un tev būs tikai iespēja rakties ārā no vietas, kur esi iestādīts.
Viss ir sajūtā, es esmu izdomājis. Ja jūti, ka ejot noteiktā virzienā pa dzīvi, tu par spīti visam, kas notiek apkārt, jutīsies labi, atbilstoši un tā, kā vēlies, tad tas varētu būt tas īstais ceļš. Daudz kam, ko mēs esam pieņēmuši, nav vērtības. Tās nav, jo citiem tas neko nenozīmē. Līdzīgi ir ar jūtām.
Reiz zinājis, kas esi, tu vienmēr atcerēsies to sajūtu, kaut arī dažreiz šķitīs, ka es esi sevi pazaudējis, tu atcerēsies sajūtu, ka esi reiz zinājis. Jātiecas ir pēc sajūtas, ka esi dzīvs.

piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Kārtējā rudens nostalģija

Nāca rudens, slapjš, auksts un lietains. Bija laiks, kad man šis laiks patika. Rīta migla atgādināja bezrūpīgos vakarus ūdenspīpes aplokā un rīta cigaretes, kas nedēļas vidū pēc negulētas nakts, tika nosvilinātas. Rudens nemainās. Tas atnāk un pāraug ziemā. Vienmēr tā ir bijis, un vienmēr būs.
Es aizsāku pārmaiņas. Centra trokšņi un šaurums mani sāka nicināt. Izdomāju, ka vēlos atkāpties no visa skaļā un mēģināt sevi saņemt rokās. Bet katras pārmaiņas nāk ar grūtībām. Tā tas ir, un tā tas būs. Jāmeklē risinājums, jānervozē un jādomā. Es nemāku no tā izvairīties. Vismaz ne šobrīd.
Līdz ar jaunajām mājām, kuru riebumu es cenšos slēpt no pilnīgi visiem, sajūtu sevī bailes. Es bijos, ka nespēju viens atrisināt un uzņemties to, kas tagad ir uz maniem pleciem. Jūtu, ka katru reizi, kad es šo atceros, es pazūdu savā pasaulē. Es tikai eksistēju.
Gulēšana ir manas aizmiršanas zāles. Arī tagad pēc vairākiem gadiem esmu saglabājis domu, ka esmu pārāk prātīgs, lai gremdētos pie alkohola pudeles. Tāpēc es guļu. Zinu, ka būs labāk, ja necentīšos sevi iznīcināt. Man vēl ir tik daudz ko redzēt šajā pasaulē!
Pēc kāda laika mana māsa beidzot mani sadzirdēja. Es kādu mēnesi viņu bombardēju, ka man nav iebildumu, ja viņa dzīvos ar mani. Kaut viņa nav tā labākā sarunu biedre, viņa ir lieliska. Tā arī laikam Ģimene strādā – reiz māsa, vienmēr māsa.
Kaut mūsu mūzika ir depresīva vice verse, viņa ļauj man mazāk uztraukties. Vienmēr ir patīkami, ja tev tuvumā ir kāda jauka būtne. Man dažreiz patīk, ka viņa man par ko aizrāda. Tās māca.
Bet es nejūtu, ka dzīvošana kopā ar māsu maina daudz ko. Es joprojām jūtos vientuļi. Viņa dažreiz mani nesaprot, un es dažreiz esmu pārāk rupjš. Man tādam nepatīk būt, bet izmaiņas prasa laiku – to es ļoti labi zinu.
Pēc mēneša, ko pavadīju slimnīcā, man ir izveidojies arī riebums pret sevi. Es nezinu, kā man pārkāpt sev pāri un ko darīt. Caur citiem es redzu sevi kā spogulī, un man nepatīk tas, ko es redzu. Netīk, ka es neveidoju savu raksturu, izskatu un manieres tā, kā es gribu. Es jūtos, kā kaut ko ļoti svarīgu sevī pēc pagājušā rudens pazaudējis, un tagad izmisīgi meklēju to. Tik izmisīgi, ka dažreiz šķiet, ka es varu pazaudēt arī visu atlikušo.
Un te es saskaros ar saviem instinktiem: depresiju par to, ka Latvijā nekas nemainīsies, izmisumu pēc sajūtas, lai nejustos vientuļi, un riebumu pret visiem vīriešiem, kas baidās atzīt, ka viņiem piesaista citi vīrieši. Jūtu, ka iekāre, ko es esmu tīņu gados slēpis, tagad man traucē. Tā nav motivējoša, bet trula. Es neredzu, nedz kur es varētu ar to nonākt, nedz arī kur citi.
Man vajadzēja gadu, lai beidzot tiktu pāri iepriekšējām cerībām. Vai arī nē? “Never fall in love with a straight guy,” kā teiktu Orange is new black. Varbūt tagad es attiekšos savādāk, varbūt tagad kas mainīsies. Es tiešām nemāku spriest.
He broke your hearth. You made mistake. Now have a cookie and move on.” Šīs runas vieglumu nedod un dusmoties jau sen nevajadzētu. Tik un tā es esmu paspējis būt arī ļauns brīvajā laikā.
Vai maz sarežģīts cilvēks var dzīvi uztvert viegli? Domāju, ka ir lietas, kuras es mēdzu uztvert pārāk pašsaprotami. Un reizē izceļos ar savu zinātkāri. Jūtu, ka neesmu iemācījies, vai tas ir noderīgi vai nav.
Es esmu sapņojis par dzīves vieglumu, kurā var domāt par lietām, kuras aizrauj nevis kuras nomāc. Bet vai ar sapņošanu var ko panākt?

Varbūt nākošreiz es uzrakstīšu ko pozitīvāku.