trešdiena, 2014. gada 19. novembris

Tējas krūze, glāb mani!


Diena. Nē, nakts sākās ar īsziņu no māsas: “Es nebūšu šodien mājās.” Un es sapratu, ka esmu nogulējis salūtu, kuru es tik ļoti vēlējos noskatīties. Ar dusmām par stīvo muguru, es cēlos un ieslēdzu porķi, un aizvilkos pēc pēdējā jogurta. Ikdienas domas un bažas atgriezās manā prātā. Es centos pamosties pēc nogulētas dienas, bet, nē, - pats sevi tagad nogurdināju ar nevajadzīgām domām.
Uzlicis mūziku, es notiesāju jogurtu. Biju pamodies: miega graudi neskrubināja acis, bet sīkā sāpju dunoņa atgriezās galvā. Asins garša liecināja par sakosto lūpu. Bet es gribēju miera no tā visa.
Izmetis tukšo jogurta trauku, es noķēru sevi lūkojoties uz tējas krūku, kurā vēl pēc vakardienas bija kafijas paliekas. “Tējas krūze,” es domāju. “Glāb mani!”
Sākdams istabu, es klausījos, kā virtuvē karst ūdens. Vācot sīkumus no galdvirsmas, var pārdomāt visu, kas ir noticis, kam ir jānotiek.
Nezinu, vai es to varu nosaukt par dzīves nogurumu. Es tik staigājos par dzīvokli un pukojos par to, ka man ir jāuztraucas, par ko es nevēlos pat domāt. Dažreiz šķiet, kas atļauju sev pa daudz, citreiz – man ir jābūt stingrākam pret sevi. Atlikt lietas nevajag. Bet es cenšos tā nedarīt. Šķiet, ka pasaule vairs nekustas vienā tempā ar mani. Tā ir aizskrējusi pa priekšu, un es netieku līdzi.
“Tējas krūze, glāb mani!” es lūkojos pēc pretsāpniecēm ieraduma dēļ. Man ir jākustas. Jāiet, jācīnās un jādara darbs, kuru es esmu izvēlējies. Es esmu pats vainīgs, ka esmu brīvs, un tas ir mans slogs.
Un pat ja es izdomāšu padoties, es nevaru to izdarīt. Es nevaru padoties. Es nevaru neizvēlēties. Es nevaru nebūt kaut mazliet brīvs.
Es nogurstu visa. Es gribu, stipri tiecos, bet nogurstu. Man vajag laiku. Vajag vietu. Brīvību. Bet dažreiz man neko nevajag: gulēt stundu vai divas gultā, lūkoties griestos un neko neteikt.
“Vai šī ir pieaugšana?” es sev jautāju. “Vai tā ir savu vērtību saprašana un mēģināšana realizēt? Sevis savākšana kopumā? Vienā veselumā no simtiem izsvaidītiem drumstalu un būšana sev?” Jūtos, kā apmaldījies gar diviem dzīves posmiem. Tagadējam, kad vajadzētu darīt, ko domā. Un nākošajam – sevis nostiprināšana. Man tā nevajadzētu būt.
Es jūtu haotismu sevī. Vai tas ir slikti? Vienmēr man ir teikts, kas tas ir slikti. Nav rutīnas. Nav kārtības. Vienkārši domu lidojums kā galvā, tā dzīvē. Vai tas ir slikti?
“Bet tas nav haoss!” es esmu protestējis. “Haoss nav iespējams,” es pie sevis nosaku. Tā ir brīvības kārtība. Neierobežojums. Dzīve, būtība. Nevar sakārtot to, kas nekārtojas. Un nevajag kārtot to, kas nav svarīgs kārtošanas.

Es atgriežos. Es jūtu, kas es atgriežos. Ibumetīns nospieda dunoņu galvā. Mūzika mani atgrieza pie sevis. Un iemalkojis piparmētru tēju, es noteicu: “Tējas krūze, tu mani izglābi.”

VējaSkrējējs


Cik patiesībā maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Mēs esam aizmirsuši novērtēt mirkli un tiecamies pēc mūžības. Es zinu, ka ir jādzīvo tagad un šeit, bet, būdams tikai cilvēks, manā dabā ir arī aizklīst prom no sevis un justies kā sevi pazaudējis.
I wished my mind could wander without pain” - Alcest, Away

sestdiena, 2014. gada 8. novembris

Viens, divi un trīs

His tattoo translates to ‘faggot’.
Vieglais lietus mīkņāja peļķēs, kad es gāju uz veikalu pie māsas un domāju par notikumiem, kas tikai nesen aiztecēja. Bija satraucoši interesanti, patīkami, un tomēr mana vaļa neļauj atrast vai arī pieņemt atbildes uz jautājumiem, kurus es uzdevu.
Rudens jaukais pelēkums mani iedvesmoja. Un, iededzis cigareti, es ar smaidu uz lūpām devos uz priekšu savās pārdomās:

Viens nāca lēni. Aizņemtiem cilvēkiem tā ir. Cilvēks pēc būtības skaists. Es vienmēr esmu apbrīnojis māksliniekus. Man viņi ir šķituši kā īpaši cilvēki, kuri kā viņu darbi ir tik vieni šai pasaulē. Bet reizē arī māksliniekiem ir savas citas puses un savas citas vajadzības.
Ne visi mūziķi ir mūziķi, un ne visi mākslinieki ir mākslinieki. Visbiežāk tie ir citi, kas mākslinieku par tādu nosauc, bet citi nav tie, kas mākslinieku par tādu padara.
Bet es sajutos vecs un noguris. Kaut viņš bija tas, kurš ir vecāks par mani. Es tiku apmākts ar šo sajūtu, ka es esmu gājis daudz lielāku ceļu nekā viņš. Man tā šķita. Tas visam piešķīra īpatnēji rūgtenu garšu.
Bet Divi ieradās pašpārliecināts. Man riebas tāda pārliecība. Tā grauj citus. Tā domā, ka var visu iegūt. Un es to neciešu. Nē, šī pārliecība nav ambīcijas, tā bija uzpūtība, kuru man vienmēr niez nagi nodzēst kā nejauši aizdegušos aizkarus. Tā nav vajadzīga.
Un tomēr Divi nenogalināja savu jaukumu. Es pirmo reizi pamanīju, ka cilvēks starp augstprātīgo pārliecību un attieksmi var atrast līdzsvaru. Attieksme ir svarīgākais, kad runā ar cilvēku. Vēl joprojām meklēju atbildi, ko man darīt.

Pati skaistākā tomēr man ir bijusi tikšanās ar Trešo. Es viņu apbrīnoju un augstu vērtēju. Cilvēks, kas domā vienmēr ir augstu vērtējams. Viņš man atgādina nu jau draugu Rakstnieku, kuru rakstītie teksti manī veda vēsmas par līdzību ar citiem skaistiem vārdličiem, kuru vārdus es vienmēr aizmirstu.
Miglainā Rīga tovakar bija skaista un, iespējams, tas arī mani visvairāk ieviļņoja. Protams, arī vīns krastmalā un vieglas runas ir tas, ko es dievinu. Pardaudzdomātājs tiešām dažreiz mēdz domāt pārāk daudz. Cilvēki ir dažādi, un tas ir tieši tas, kas man patīk. Dažādība.
Viņš varētu būt īstais cilvēks, kura kompāniju sarunu vakaros vai vienkārši tāpat vēlētos. Es brīnos, jo jūtu, ka mēs neesam no vienas sabiedrības, vai arī ... vai arī man būtu jāatmet jebkādas piederības domas. Es jau biju nolicis sevi “nekur”.

Šie cilvēki, kurus esmu tikko iepazinis, bet kuri man kaut kādā veidā ir atstājuši iespaidu, ir licis domāt pār dažādām lietām. Mana atklātība tiek pārprasta. Es esmu bieži izmantojis savus vārdus un savus aprakstus, bet citiem, pareizāk, sabiedrībai saistības ir pilnīgi citas. Mani vārdi par mani veido iespaidu, kas es neesmu.
Es jau gadiem rakstu, un katru gadu secinu, ka atgriežos es atpakaļ pie secinājumiem, pie vēlmēm un sapņiem. Tie ir gājuši uz riņķi, riņķi vien. Un es atkal esmu nonācis atpakaļ pie sevis. Pie tā, ko iekāroju, pie tā, ko sapņoju, un pie tā, kura vislabāk jūtos.
Bet ko gan es esmu gribējis? Jau kopš beidzamajiem tīņu gadiem es gribēju apmierināt savu iekāri pēc vīriešiem. Man tā nepatika. Tā mani izveda ārā no darbiem, kurus es gribēju paveikt. Un no vārdiem, kuros es gribēju sevi veidot. Es sapņoju pieķerties pie kāda un ļauties sevi atbrīvot no tām sajūtām.
Es gribēju nevīžīgi izbaudīt vakarus jauku cilvēku aplokā. Dzert vīnu, laist dūmu mutuļus un mesties runās par dzīves jēgu vai naivi runāt romantikas valodā. Es gribēju bezbailīgi izbaudīt dzīvi, es gribēju visu to garīgo, ko cilvēciskais var dot. Nedomāt, kādu mani uzskata sabiedrībā, egoisti vai cilvēki, kuri pārāk augstu sevi vērtē, lai draudzīgi dalītu vakaru. Es gribēju dzīvot.
Bet es gribu arī sevi pilnveidot. Tā ir vēlme, kura katru reizi mani dīda. Es gribu iegūt sevī, ko tādu, kas man liktu par sevi justies labi. Es gribētu labi izskatīties, bet tas tiek viegli nenotiek. Manī ir palikuši sīkumi, kurus esmu sen ielicis: aizsargāšanās no cilvēkiem caur savu izskatu. Tas mani kavē.
Varbūt meklēt motivāciju citos cilvēkos. Cilvēkos, kuriem es simpatizēju un kuri labprāt man dotu motivāciju mainīt sevi, bet neviens jau nesaka: “Sveiks, vai nevēlies mani izveidot par savu seksīgo un simpātisko puisi?” Tas pat skan smieklīgi, naivi vai pat banāli.

Un reizē es cenšos piepildīt savus sapņus. Tā pat kā jebkurš cits cilvēks. Es mēģinu, mācos un domāju. Vīns man iet labi, bet par cilvēkiem es nevaru tā teikt.
Vienmēr esmu domājis, ka cilvēks ir kas milzīgs. Un tāpēc es nevaru pieķerties vienam. Es zinu, ka cilvēka būtība ir milzīga. Tā dzīves notikumos ir tik ļoti atšķirīga, ka vien iepazīstot otru divvietulībā, nevar pateikt, kāds cilvēks būs, kad viņš būs pieradis, slinks, dusmīgs vai viņš pats.
Tas mani vienmēr ir biedējis. Man vajag laiku, un man nevajag laiku. Dažreiz es nogurstu no cilvēku kompānijas un vēlos mieru, prom no visiem, viens bez iemesla. Dažreiz vēlos nerunāt. Klusēt, skatīties un nerunāt. Es vēlos visu, bet to jau laikam visi vēlas. Tā ir daļa no cilvēciskās būtības, vai arī nav – mēs to esam izveidojuši. Mēs cilvēki esam izveidojuši cilvēku.
Un, lūk, es esmu viens no daudzajiem sapņotājiem, kas raksta, jau gadiem raksta par to, kas viņu ir saviļņojis, iedvesmojis, sadusmojis un pievīlis. Es rakstu par tiem, kurus esmu mīlējis, cienījis un skāvis. Es esmu sapņotājs. Cilvēks.

VējaSkrējējs