trešdiena, 2014. gada 19. novembris

Tējas krūze, glāb mani!


Diena. Nē, nakts sākās ar īsziņu no māsas: “Es nebūšu šodien mājās.” Un es sapratu, ka esmu nogulējis salūtu, kuru es tik ļoti vēlējos noskatīties. Ar dusmām par stīvo muguru, es cēlos un ieslēdzu porķi, un aizvilkos pēc pēdējā jogurta. Ikdienas domas un bažas atgriezās manā prātā. Es centos pamosties pēc nogulētas dienas, bet, nē, - pats sevi tagad nogurdināju ar nevajadzīgām domām.
Uzlicis mūziku, es notiesāju jogurtu. Biju pamodies: miega graudi neskrubināja acis, bet sīkā sāpju dunoņa atgriezās galvā. Asins garša liecināja par sakosto lūpu. Bet es gribēju miera no tā visa.
Izmetis tukšo jogurta trauku, es noķēru sevi lūkojoties uz tējas krūku, kurā vēl pēc vakardienas bija kafijas paliekas. “Tējas krūze,” es domāju. “Glāb mani!”
Sākdams istabu, es klausījos, kā virtuvē karst ūdens. Vācot sīkumus no galdvirsmas, var pārdomāt visu, kas ir noticis, kam ir jānotiek.
Nezinu, vai es to varu nosaukt par dzīves nogurumu. Es tik staigājos par dzīvokli un pukojos par to, ka man ir jāuztraucas, par ko es nevēlos pat domāt. Dažreiz šķiet, kas atļauju sev pa daudz, citreiz – man ir jābūt stingrākam pret sevi. Atlikt lietas nevajag. Bet es cenšos tā nedarīt. Šķiet, ka pasaule vairs nekustas vienā tempā ar mani. Tā ir aizskrējusi pa priekšu, un es netieku līdzi.
“Tējas krūze, glāb mani!” es lūkojos pēc pretsāpniecēm ieraduma dēļ. Man ir jākustas. Jāiet, jācīnās un jādara darbs, kuru es esmu izvēlējies. Es esmu pats vainīgs, ka esmu brīvs, un tas ir mans slogs.
Un pat ja es izdomāšu padoties, es nevaru to izdarīt. Es nevaru padoties. Es nevaru neizvēlēties. Es nevaru nebūt kaut mazliet brīvs.
Es nogurstu visa. Es gribu, stipri tiecos, bet nogurstu. Man vajag laiku. Vajag vietu. Brīvību. Bet dažreiz man neko nevajag: gulēt stundu vai divas gultā, lūkoties griestos un neko neteikt.
“Vai šī ir pieaugšana?” es sev jautāju. “Vai tā ir savu vērtību saprašana un mēģināšana realizēt? Sevis savākšana kopumā? Vienā veselumā no simtiem izsvaidītiem drumstalu un būšana sev?” Jūtos, kā apmaldījies gar diviem dzīves posmiem. Tagadējam, kad vajadzētu darīt, ko domā. Un nākošajam – sevis nostiprināšana. Man tā nevajadzētu būt.
Es jūtu haotismu sevī. Vai tas ir slikti? Vienmēr man ir teikts, kas tas ir slikti. Nav rutīnas. Nav kārtības. Vienkārši domu lidojums kā galvā, tā dzīvē. Vai tas ir slikti?
“Bet tas nav haoss!” es esmu protestējis. “Haoss nav iespējams,” es pie sevis nosaku. Tā ir brīvības kārtība. Neierobežojums. Dzīve, būtība. Nevar sakārtot to, kas nekārtojas. Un nevajag kārtot to, kas nav svarīgs kārtošanas.

Es atgriežos. Es jūtu, kas es atgriežos. Ibumetīns nospieda dunoņu galvā. Mūzika mani atgrieza pie sevis. Un iemalkojis piparmētru tēju, es noteicu: “Tējas krūze, tu mani izglābi.”

VējaSkrējējs


Cik patiesībā maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs. Mēs esam aizmirsuši novērtēt mirkli un tiecamies pēc mūžības. Es zinu, ka ir jādzīvo tagad un šeit, bet, būdams tikai cilvēks, manā dabā ir arī aizklīst prom no sevis un justies kā sevi pazaudējis.
I wished my mind could wander without pain” - Alcest, Away

1 komentārs: