svētdiena, 2015. gada 29. marts

Kā pa kalniem, bet šoreiz ar lidmašīnu



Cik gan daudz var izdzīvot emocionāli nieka pusotrā nedēļā! Tagad pēc kārtējās gandrīz asarainās nakts es domāju par to, ka tomēr ir lietas un notikumi, kas notiek ļoti, ļoti reti.
Es jau zinu, ka attiecības nedrīkst mērīt laikā. Tā tās neko neiegūst. Cilvēki var nodzīvot gadus kopā un neko nejust vai nodzīvot kopā pāris dienas, un tas šķitīs kā mūžība. Tagad gan man gribas ticēt, ka pēc mūžības seko vēl lielāka mūžība sāpēs un dekadencē. Man tā bija pēc liktenīgās vasaras un arī liktenīgajā februārī.
Rakstīšu tā: kaut partneri, kuros esi iemīlējies tevī rada līdzīgas sajūtas, viņi ir pilnīgi citi cilvēki. Dažreiz šie cilvēki var būt tik atšķirīgi, ka nākotnes ceļu potenciāls varētu par būt pilnīgi pretēji vērsts.
Viss sākas ar tikšanos. Dažreiz nē, bet man viss sākas ar tikšanos. Kad tiekos, es jautāju bez vārdiem, vai es varu būt es? Vai es varu smieties un izlikties, ka mēs neesam satikušies seksam? Vai es drīkstu vaļsirdīgi iesmieties par uzkāpšanu uz kājas pirms tiecos pēc skūpsta, Bijušais? Vai es drīkst paslēpt pirktus tavā bārdā un būt vieglprātīgam, un nedomāt par Tavu vienošanos, Jaunais Puis? Vai es varu tev gulēt blakus un klausīties, kā tev pukst sirds, Itāl? Vai es varu tevi apskaut ne tāpēc, ka iekāroju, bet tāpēc, ka iemīlu? Vai es drīkstu būt es?
Bet es redzu acīs iekāri. Redzu ellišķīgu vēlmi, kurai man ir jāpakļaujas. Bet es negribu. Es vēlos mieru, es vēlos gulēt blakus, kā es gulēju toreiz, es vēlos skūpstīt, ka es skūpstīju toreiz.
Un līdz ugunis otrā nav apklusušas, un es esmu labi izdarījis, es tikai varu atļauties būt pats. Nespēlēt pēc noteikumiem un mēģināt neteikto. Mēģināt iemīlēt cilvēku, ar kuru esmu kopā tajā mirklī. Es tiecos pēc skūpsta. Cita savādāka skūpsta, gaiša, mīloša un ... daudz savādāka. Ļauju rokām apvīt un gaidu atbildi.
Tas esmu es.
Bet attiecības ir vienošanās. Es esmu brīvs cilvēks, un man nepatīk šāda tirgošanās. Es zinu, ko nozīmē brīvi mīlēt, un es zinu, kādas ir ideālas attiecības.
Ne pa sapņiem es rakstu. Es zinu to sajūtu, ka nav vajadzīgs neviens cits. Nav vajadzība iekārot, nav vajadzības pēc vēl – esmu to izjutis.
Bet kas gan varētu būt par iemeslu? Es pats arī esmu gājis cauri šim sarakstam. Bailes no izmisuma? Bailes būt vienam? Bet kāpēc tagad vienoties?
Cilvēkiem patīk sevi ierobežot, bet, lai arī kā mēģinātu, ķermenis tieksies būt brīvs. Tas vēlas brīvi iekārot, brīvi mīlēt un arī brīvi dzīvot. Jā, tas varētu būt nedroši un pārāk vaļsirdīgi, bet pēc tā mēs tiecamies – cits mazāk sev atļauj, cits – vairāk.
Seko klusums. Un es esmu šeit. Sirds sāpēs un nosaukts par muļķi, jo esmu atļāvies mēģināt būt laimīgs. Es mēģināju pa savam. Tiecos pēc iekšējā miera. Vēlmes spēt izpaust savu potenciālu un dot savu mīlestību. Man tas ir svarīgi.
Es nevaru paciest, ka man vienam nākas ziedoties, es nodomāju, kad redzu cilvēkus. Manu citos šo bēdu, ka tev nākas nebūt sev un atdot savus sapņus otra dēļ. Kam gan tas ir vajadzīgs? Kam? Kāpēc gan cilvēki netiecas pēc savstarpējās harmonijas? Vai tas nebūtu skaistāk?
Bet varbūt es tagad rakstu nepareizi. Es tak atļāvos pieķerties vīrietim, ar kuru es nevaru būt kopā attāluma dēļ. Tas rada milzīgu sapņa sajūtu. Šķiet tik nereāli. Tu biji tur. Kādu laiku. Un, lūk, tagad esi te. Atpakaļ. Atkal atgriezies sākumā.
Pēc atgriešanās un lēmuma, ka attāluma dēļ mums tomēr ir jāturpina dzīvot, es izdomāju tā arī darīt. Svaidījos atkal apkārt un cerēju, ka varbūt kas paliekošs būs arī šeit Latvijā. Bet nekas nav mainījies – es turpinu vilties.
Bet, bet! Varbūt es meloju, ka nevēlos šeit vairāk rakstīt. Biju cerējis, ka man vairs nebūs jādomā par vēlmi izteikt savas domas un jūtas, bet tā nebūt. Man krājas viss iekšā, un, ja es to neizpaužu, es nespēju turpināt. Viss spiež pēc kliedziena, un nespēju vairs naktīs gulēt.
Es mēģināju iet jēgas meklēšanas ceļu. Jautāt, kāpēc es rakstu šo dienasgrāmatu jau gadiem un neapstājos. Varbūt šeit ir mana dzīve. Viens no maniem lieciniekiem tam, kā es esmu domājis un, lai varētu atskatīties, kā ir bijis agrāk.
Tagad es zinu, ka jēgas meklēšanas ceļš nav no tiem vieglākajiem. Tas prasa gadus, un tas prasa pieredzi. Cik gan daudz tas prasa!
Ir laiks pagājis, bet es turpinu cerēt. Es zinu, ka es vēlos sasniegt mieru sev apkārt. Man gribētos partneri, ar kuru es justos labi, bet arī es esmu izvēlīgs. Un tas ir normāli.
Tomēr visvairāk šajā visā skraidīšanā man pietrūkst kāds, ar kuru gulēt kopā.

VējaSkrējējs