pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

Cilvēkmīlestība

Šogad es vasaras saulgriežus gribēju svinēt viens. Gribēju gulēt ilgi, mosties vēlu un izbaudīt vienatni. Māsa jau sen aizlaidusies, es varēju iekārtoties gultā un neko nedarīt.
Mūzikas skaņās domas raisās, un es atceros notikumus. Daudzus dažādus notikumus, kuri bija tik nesen Praida dēļ atsaukti atmiņā un kuri jau sen agrāk bija notikuši. Es nezin kāpēc piešķīru šiem sīkumiem kādu vērtību. Cilvēki man palika atmiņā ar tiem sīkumiem, kuri šķiet nekas nav, bet varbūt tomēr bija?
Pagātne ir pagātne, bet es esmu pagātnes cilvēks. No tās smeļos spēku un arī nespēku šodienai. Un reizē gūstu drosmi turpināt un doties uz priekšu.
Bet šī dziesma mani izrāva ārā no savām pārdomām: “Bet es tak līdzīgi esmu darījis un juties!” ...


otrdiena, 2015. gada 2. jūnijs

Ceļš, ko tagad eju


Es nezinu, kas ar mani notiek. Nojaušu, ka ar veselību kaut kas nav īsti kārtībā, bet labsajūta nav mainījusies. Kopš esmu sācis palikt vairāk antisociāls, jūtos mierīgāks, bet tik un tā nemiers par nākotni manī knosās.
Gandrīz visi geju sociālie iepazīšanās portāli vedina tikai un vienīgi uz seksu. Neteikšu, ka sekss ir kas slikts, bet drīzāk - tas nav svarīgākais. Cilvēki tur ir kā lielveikala apmeklētāji. Viņi iedomājās, ka var iegūt partneri gatavu, tieši tādu, kādu vēlas, - iekārojamu, stilīgu un gatavu visam visur atkarībā kā katrs iedomājās.
Bet tā nav. Katrs cenšās tikt cauri dzīvei kā nu katrs māk. Un katra pieredze ietekmē viņu dažādos virzienos. Tā nu mums ir cilvēki, kuri bieži mēdz vilties dzīvē, jo nedabū to, ko vēlas, un reizē nav gatavi mēģināt un veidot ar kādu viens otru.
Bet es vairs tur neesmu. Kārdinājums pēc vieglas baudas ir jāpārvar, jo tiešām, kas viegli nāk, tas viegli iet. Esmu nolēmis izmantot iespējas, kuras man nezin kāpēc tika dotas. Esmu cerību cilvēks, un es ceru, ka pēc diviem gadiem (nu jau tik pēc 21 mēneša) es vairs nebūšu Latvijā.
Nedomāju, ka tas ir slikti, tiekties pēc tā, ko es vēlos sasniegt savā dzīvē. Brauciens uz Itāliju man ļāva redzēt, kā būtu dzīvot citā valstī. Bet es ļoti labi zinu, ka šeit ir cilvēki, kuri domā, ka nevajadzētu laisties prom no dzimtās valsts. Protams, te ir vieglāk. Runā valodās, kuras lieto zinu un mazāk ikdienas problēmas. Bet es jūtu izaicinājumu.
Nav jau tā, ka es pazudīšu. Kopš sāku izpildīt idejas attiecībā uz interneta vidi, kuras man jau šos gadus ir bijušas, es šķietami atsvešinos. Vismaz man šķiet, ka citi varētu tā domāt. Es lēnām pazūdu no Facebook un manu, ka draugiem.lv sociālais portāls arī man nav vajadzīgs. Tā sakot tie, kas gribēs ar mani kontaktēties, to arī darīs.
Var mēģināt pretī nostādīt šīs divas idejas: palikt te Latvijā vai doties prom. Kāpēc? Priekš kā? Protams, no problēmām neaizbēgsi - tā ir daļa no dzīves, bet es ticu, ka šīs pasaules kārtību veidojam mēs, cilvēki. Un arī mēs varam tās mainīt. Ja tev patīk kur citiem, tu esi brīvs tur doties. Nav jālauž galva par vietējiem pajoliņiem valdībā - gan jau viņi izaugs.
Bet ko nu? … Es braucu prom tāpēc, ka citur ir vairāk iespēju dzīvot un darīt to, ko es vēlos. Dzīvot valstī, kas tevi uztver kā līdztiesīgu cilvēku un respektē tavas attiecības, un arī māk nodrošināt sabiedrības labklājību nevis tik iztērēt.
Jā, es ceru un turpināšu lūkoties Latvijas virzienā, es domāju. Gan arī komentēšu notikumus šeit. Iztveikšu savu viedokli un laikam arī balsošu, bet es maz ticu resprezentošai demokrātijai kā spējīgai.


Bet laime …
Dažreiz jūtās, ka attāluma dēļ es varētu atkal slīkt depresijā. Dažreiz manī uzpeld šīs tumšās domas, kurus mēģināju izskaust. Izdomāju ko citu. Izdomāju pa savam.
Jau iepriekš es biju manījis, ka es pārāk daudz savu laimi balstu uz citiem cilvēkiem, uz cerību būt ar kādu jauku vīrieti kopā, un tas mani dzinis depresijā. Reiz iepazinies ar kādu potenciālo vīrieti, es ilgojos un skumstu pēc atkārtojuma un turpinājuma, bet tas ir jāizbeidz. Ir jāiemācās dzīvot vienam, tik ļoti nebalstīties. Protams, man būs vēlme veidot ar kādu kopīgu dzīves ceļu, bet ir jāmāk arī dzīvot pašam par sevi.
Es arī esmu pamanījis, ka māku just mīlestību pret vairākiem vīriešiem vienlaicīgi. Iekāre? Eh, tas ir sīkums! Zinot, ko var sniegt attecības, bet nezinu, vai tas man daudz dos. Tā spriežot, es arī savādāk uztveru cilvēkus. Skatos ne tikai pēc izskata, kā bieži vien visi, bet arī augstu vērtēju raksturu. Ir gadījies, ka kādam nav paticis kā kāds cilvēks izskatās, bet man tas nav neko nozīmējis un esmu vēlējies uzzināt, kāds viņam ir raksturs. … Stereotipizēšana.
Domāju, ka turpināšu iet šo ceļu. Gribās, lai laiks ātrāk ietu uz priekšu, bet vēl ir daudz piedzīvojumu ko piedzīvot.

VējaSkrējējs