pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

Cilvēkmīlestība

Šogad es vasaras saulgriežus gribēju svinēt viens. Gribēju gulēt ilgi, mosties vēlu un izbaudīt vienatni. Māsa jau sen aizlaidusies, es varēju iekārtoties gultā un neko nedarīt.
Mūzikas skaņās domas raisās, un es atceros notikumus. Daudzus dažādus notikumus, kuri bija tik nesen Praida dēļ atsaukti atmiņā un kuri jau sen agrāk bija notikuši. Es nezin kāpēc piešķīru šiem sīkumiem kādu vērtību. Cilvēki man palika atmiņā ar tiem sīkumiem, kuri šķiet nekas nav, bet varbūt tomēr bija?
Pagātne ir pagātne, bet es esmu pagātnes cilvēks. No tās smeļos spēku un arī nespēku šodienai. Un reizē gūstu drosmi turpināt un doties uz priekšu.
Bet šī dziesma mani izrāva ārā no savām pārdomām: “Bet es tak līdzīgi esmu darījis un juties!” ...


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru